Saruna ar televīzijas žurnālistu, starptautisko jautājumu speciālistu, kādreizējo Saeimas Ārlietu komisijas biedru un Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju Edvīnu Inkēnu par to, kas šobrīd notiek pasaulē un uz kurieni pasaule virzās, kā arī par to, ko patiesībā nozīmē daudz piesauktā politiskā griba.
– Raugoties uz pasaulē notiekošo un uz to, kā šos notikumus atspoguļo mediji, lasot komentārus interneta portālos, rodas iespaids, ka pasaule pilnā gaitā virzās pretī jaunam, lielam karam. Vai tas tiešām tā ir, vai arī tā ir tikai mūsdienu tehnoloģiju radīta ilūzija, jo katrs kara kurinātājs var iegūt daudz plašāku auditoriju? Kādreiz galvenā ideja bija, lai notiek vienalga kas, ka tikai nebūtu kara. Tagad par karu runā tik brīvi un ikdienišķi, it kā tas būtu kaut kāds futbola mačs Brazīlijā.
– Pasaule ir jāsadala divās daļās, jo katrā no šīm daļām kara uztveres temperatūra ir atšķirīga. Vienā pusē ir Krievija un otrā – visa pārējā pasaule. Kādi uzdevumi šobrīd ir Krievijai? Vispirms jāatceras, ka tur valda kliķe vai klans. Pirms desmit gadiem mēs tā nevarētu teikt. Šobrīd tas ir klans, kurš izveidojies, lai uzturētu savu dzīves līmeni nevis vienkārši augstā līmenī, bet gan neiedomājami augstā līmenī. Tie uzņēmumi, kuri ir saistīti ar biedru Putinu, tai skaitā arī uzņēmumi Latvijā, pelna ļoti labu naudu. Situācija ir tāda, ka Putins nevar aiziet no varas, lai netiktu tiesāts. Tas nozīmē, ka jāveido sistēma, kura ir līdzīga monarhijai. Vienalga, kādā formā to ietērpj. Krievija savas aziātiskās asiņu daļas dēļ ir piemērota šādam valsts pārvaldes modelim. Kā zināms, Austrumos vairuma valstu priekšgalā ir vadoņi, nevis demokrātiski vēlēti institūti, prezidenti. Dažās vietās vēlēšanas notiek, bet praktiski tās ir tikai parodijas. Krievijā tiek ekspluatētas šīs pretrunas starp Rietumu un Austrumu mīļiem pašā Krievijā, lai izveidotu nemaināmu režīmu, kurš nekad netiks sodīts, jo tas, ko ir izdarījis Putins, ir noziegums. Ne tāpēc, ka ir viņš ir nozadzis naudu, jo mēs jau tā nevaram teikt. Tie ir viņa sabiedrotie, tā būtu korektāk. Viņa noziegums ir tas, ka viņš nav attīstījis savu valsti. Kā saka Krievijas opozicionāri, pati Krievija gandrīz neko neražo. Skrūves varbūt. Izņemot, protams, militāro produkciju. Viss pārējais tiek importēts. Paskatīsimies, ko pēdējos četrpadsmit gados ir izdarījusi Ķīna un ko Krievija? Te mēs skaidri redzam, ka Krievijai nav attīstības modeļa.
– Kā tas saistās ar notikumiem Ukrainā?
– Ārējie draudi ir labākais veids, kā saglabāt iekšējo drošību.
– Tam var piekrist, bet pasaules vēsture liecina, ka, kamēr autoritārs režīms darbojas savas valsts robežās, tas var darīt gandrīz jebko, kā, piemēram, Ziemeļkorejas režīms. Tiklīdz režīms sāk mēģinājumus izplesties un iedarboties uz apkārtējām valstīm, tas agri vai vēlu nonāk lielās nepatikšanās. No Krievijas oligarhu viedokļa Putins varētu pievilkt skrūves Krievijā cik vien stipri grib, bet lai tikai nelien ārpusē, jo uzreiz ir šīs sankcijas, kuras tieši oligarhiem ir visnepatīkamākās, jo draud nogriezt skābekli greznajai dzīvei Rietumos.
– Pilnīga taisnība, bet paskatīsimies uz to visu no eksaktā punkta, nevis emocionālā. Tuvākajos gados, es runāju desmit gadu perspektīvā, enerģētikas tirgus mainīsies. Ne par labu Krievijai. Jau tagad gāzes cenas iet uz leju. Tā kā Krievijas budžetā ienākumu daļu pārsvarā veido ienākumi no naftas un gāzes eksporta un nav savas rūpniecības, tad šis eksports nodrošināja sociālo mieru. Te jāuzteic Putins, jo viņš tiešām naudu sadala pensijām, pabalstiem, budžetniekiem utt. Taču šī nauda iet uz beigām un nav cita, alternatīva naudas ražošanas motora. Tas tiek aizvietots ar patriotisma uzkurināšanu. Vajadzīgas ārējās briesmas. Patriotisma vilnis Krievijā pašreiz ir patiešām augsts. Es lasu arī krievu galējo reakcionāru viedokļus. Viņi sāk pārmest Putinam mīkstčaulību. Žirinovskis kā opozicionārs ir klauns, bet, ja uz nākamajām vēlēšanām nāks opozicionāri ar krievu ideju, kuras karogu pacēla pats Putins, tad tas radīs daudz reālākas briesmas, jo tie būs mazāk nopērkami un vairāk idejiski. Līdz ar to Putinam draud briesmas no visām pusēm.
– Tieši tas, ka Putinam draud briesmas no visām pusēm, rada šo bezizejas sajūtu, ka it kā lokālajam Ukrainas konfliktam iespējams jau globālāks turpinājums. Kāds ir iespējamais notikumu vēsturiskais risinājums, teiksim, desmit gadu perspektīvā?
– Jāsaprot, ka Rietumi nekad vairs neticēs Putinam. Ja pirms pieciem gadiem bija cerības, ka viņš ir jaunais cars, bet ir pieņēmis spēles noteikumus, proti, 21. gadsimtā Eiropā neviens savā starpā nekaro, tad tagad viņam vairs neticēs, pat ja viņš atgriezīsies pie iepriekšējā uzvedības modeļa. Šo viņš ir zaudējis, bet tajā pašā laikā, ja viņš atgrieztos pie vecajiem uzvedības standartiem, tad viņu vairs nemīlēs; ar viņu tik cieši nedraudzēsies; viņam nebūs tik plaši atvērtas durvis, bet ar viņu sadarbosies. Ja Ukrainas karš rīt beigtos, tad pēc četriem pieciem gadiem sankciju vairs nebūtu (pa īstam). Būtu kaut kas palicis, bet pa īstam ne. Šādā nozīmē Ukraina droši vien ir zaudējusi Krimu, jo pasaule šo krupi norītu. Daļēji tā jau ir norijusi. Putins ar saukli Krim naš dzīvotu, bet tas netraucētu Krievijai turpināt ekonomiski elpot. Vai tas notiks? Nē, jo Ukrainas karš, izskatās, nebeigsies. Pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas vienu brīdi bija pauze no Putina puses, jo viņš nesaprata, cik tālu būs gatava iet Eiropa un ASV. Viņi aizgāja ierasto ceļu. Pateica, ka šie ir iespējamie vainīgie, jo neviens nevar nosaukt tās ekipāžas, kas palaida raķeti, komandiera uzvārdu. Krievu propaganda to savukārt iztulkoja, ja jau amerikāņi nav viņus tieši atzinuši, tātad tie nav viņi un nekas nav noticis. Tagad Ukrainas armija izmanto savu pārspēku un gūst panākumus. No otras puses, šiem Ukrainas sacelšanās dalībniekiem, sauksim viņus tā, palīgā nāk reālais Krievijas karaspēks. Ja Krievija aizvērtu robežu un vienkārši nepiegādātu šāviņus, tad dažās nedēļās karš beigtos to fiziska trūkuma dēļ. Putins grib būt lielais Krievijas aizstāvis, un Donbasa karotāji it kā par lielo Krieviju karo. Bet ir vēl kas svarīgāks. Ukrainai šodien totāli pietrūkst naudas. Pēc asociācijas līguma parakstīšanas ar ES Ukraina vienā dienā nekļūs pārtikušāka. Tas būs desmit vai divdesmit gadu periods, kurā Ukrainas ekonomika sāks efektīvāk un saprotamāk strādāt. Tas nozīmē, ka Putins īsā laikā būs panācis to, ka katrs ukrainis, kurš savulaik atbalstīja Maidanu, sajutīs, ka viņa materiālā dzīve ir kļuvusi sliktāka. Viens no Putina mērķiem bija ukraiņiem pierādīt, ka Maidans bija viņu emocionālais uzplaiksnījums, tomēr māte Krievija ir labāka, jo nodrošina mieru, stabilitāti, lētu gāzi utt. Mēs varam Ukrainu atbalstīt, un to mēs emocionāli darām, jo viņi ir brīvību mīloši un nogāza galēji korumpētu režīmu, bet tas nenozīmē, ka tie cilvēki, kuri šodien ir pie varas, nav tādi paši oligarhi. Tikai citi uzvārdi. Politiskās grupas un koalīcijas tiek veidotas saskaņā ar oligarhu vienošanos. Nekas jau nav mainījies. Valsts ir ārkārtīgi nepareizi uzbūvēta, un tas nebeigsies tik ātri. Tur tik daudz zemūdens sviru, kuras neredz no malas, bet paši ukraiņi jau par tām zina. Vārdu sakot, Putins mēģina pierādīt, ka Ukraina kā valsts nav dzīvotspējīga.
– Putins jau uzskata, ka ne tikai Ukraina, bet visas bijušās PSRS republikas, kuras tagad ir neatkarīgas valstis, ir pārpratums. Tādu kā viņš diemžēl Krievijā netrūkst.
– Pārpratums, kurš var dzīvot tikai zem Krievijas spārna. Par mums viņi to nevar pateikt, jo mēs kaut kā esam izdzīvojuši. Vidējais Latvijas iedzīvotājs bez naftas tomēr dzīvo labāk nekā vidējais Krievijas iedzīvotājs.
– Kā vērtēt šajā konfliktā Rietumu pozīciju? Nesen lasīju kāda poļu analītiķa rakstu, kurā viņš izteicās, ka problēma ir tā, ka Krievija jau vairākus gadus nopietni gatavojas karam un karaspēka mācības Zapad 2010 un Zapad 2012 bija orientētas uz strauju teritoriju sagrābšanu, kamēr Rietumos par kara iespējamību pat baidās iedomāties.
– Šāda iespēja pat netiek pieļauta. Ja mēs paskatāmies uz Rietumu reakciju, tad visasāk un viennozīmīgāk reaģē Kanāda. Kanāda ir vistālāk un ar vismazākajiem sakariem ar Krieviju, tāpēc visvieglāk. ASV ir reaģējušas lielvalsts statusam cienījami. Nesteidzīgi, bet sankcijas, kuras ASV ir ieviesušas, ir ilgspēlējošā plate. ASV sankcijām raksturīgs to noturīgums, tāpēc neviens negrib nonākt zem tām. Šīs sankcijas nevar atcelt vienā dienā. Ja šodien Putins iznāktu Sarkanajā laukumā, pievilktu kāju un sacītu – es visu sapratu, esmu kļūdījies, draudzēsimies atkal, tik un tā sankcijas uzreiz nebeigtos. Ilgstoši tev ir jāpierāda, ka valsts politika ir mainījusies, lai sankcijas pakāpeniski atvieglotu un izbeigtu pavisam. Amerikāņi spēlē ilgtermiņā, un viņu mērķis ir skaidrs – nomest Putinu. Taču – nomest Putinu nenozīmē šodien, jo, šodien nometot Putinu, tas nozīmē vietā dabūt tādu pašu. Krievijā šobrīd nav pretvaras. Viena bīstamība, par ko jau minēju, ir tā, ka patrioti var iegūt lielāku svaru un var izdzīvot žirinovskiešus un komunistus, kuri visi ir pērkami, un to visi zina. ASV uzdevums ir novest Krieviju ekonomiski, un tam palīdz dabiskie apstākļi. Piemēram, Irānas atgriešanās energoresursu tirgū. Novest ekonomiski tik tālu, lai Krievijas iedzīvotāji, ja ar galvu nesaprot, tad lai ar maciņu saprot, ka impērisms ne pie kā laba nenoved. Tādā gadījumā veidotos kaut kas līdzīgs opozīcijai. Tas, kā pašreiz nav. Līdz ar to ASV grib novest Krieviju līdz sapratnei, ka tai vajag citu pārvaldes formu. Eiropa, kura lielā mērā ir ekonomiski atkarīga no Krievijas, minstinās, jo tā ir naudas zaudēšana. Eiropa ir tikko izvilkusies no krīzes un negrib pat stagnāciju, kur nu vēl krīzi.
– Eiropu tomēr vieno kaut kādas vērtības, lai kā par tām smīkņātu Kremļa apoloģēti. Pēc notriektā Boeing jau likās, nu tik Krievijai sados un sankcijas būs smagu smagās. To, ko mēs tagad redzam, grūti nosaukt par iznīcinošām sankcijām. Rodas iespaids, ka nevēlēšanās bojāt attiecības ar Krieviju ir lielākas nekā vēlēšanās turēties pie kaut kādiem vērtību principiem.
– Ja runājam par vērtībām, tad nav cietušas katastrofu Eiropas vērtības. Katastrofu ir cietusi Eiropas ticība tam, ka visiem šīs vērtības var būt vienādas. Eiropa kļūdījās, neskatoties uz Polijas un Baltijas valstu mūžīgo īdēšanu, ka Krievija nemainās un agri vai vēlu ieraudzīsim atkal veco vēlēšanos atjaunot impēriju. Mums neticēja, un, jo tālāk no Krievijas, jo mazāk tic. Nu kāpēc lai kāds Portugālē uztrauktos? Līdz viņiem pilnīgi droši Krievijas karaspēks neaizies. Kad rakstīja iepriekšējo (pašreiz spēkā esošo) NATO stratēģiju (kura tagad, skaidrs, ir jāpārstrādā), tad tur Krievija vairs netika uzskatīta par ienaidnieku. Tur kā lielais jaunais monstrs ir ierakstīta – Ķīna. Vismaz uz to skatās kā uz potenciāli bīstamu, un savā reģionā tā arī ir bīstama. Pēdējais amerikāņu tanks pirms jaunā gada aizgāja no Eiropas. Vairs nav. Kāpēc? Tāpēc, ka bija skaidrs – šeit kara nebūs un tankiem te nav ko darīt. Ko mēs izdarījām ar savu armiju? Izveidojām mazas, speciālas vienības, kuras var efektīvi darboties liela karaspēka sastāvā. Bet būtība ir cita. Eiropa noticēja, ka labās idejas pārņem visus. Viņi nerēķinājās ar to, ka cilvēku galvas atkarībā no kultūras, pieredzes, reliģijas utt. ir dažādas. Tā ir gan ASV, gan Eiropas vecā kļūda, ka viņi domā – demokrātiskie standarti ir piemērojami visiem un visi pēc tiem vien alkst. Dzīve visu laiku pierāda pretējo. Visu laiku. To redzam Irākā, Lībijā visur. Tur bija brīnišķīgas revolūcijas, nav svarīgi, vai palīdzēja kāds tās organizēt vai ne, jo, ja nav tautā iekšējas nepieciešamības, tad ne par kādu naudu neko nevar sarīkot, bet visās šajās valstīs galarezultātā nekas labs nav sanācis. Ēģipte ar savu militāro apvērsumu varbūt ir pats pozitīvākais piemērs. Tāpēc eiropeisko standartu uzspiešana Dienvidu un Austrumu valstīm ir aplama.
– Kādai šajā situācijai jābūt Latvijas pozīcijai, un ko mēs varam izdarīt, teiksim, Briselē?
– Ir dažas lietas, kuras varam izdarīt. Eiropa daudz runā par mieru un drošību, bet Eiropa nenodrošina šo spēku, kas mieru var nodrošināt. ES ieguldījums pasaules militārajā drošībā, salīdzinot ar ASV, ir nekāds. Ar to naudu, kādu ES tērē aizsardzībai, tā nevar nodrošināt mieru, ja ir tāds pretinieks kā Krievija. Iebiedēšanas spēki ir par vāju, tāpēc pirmais, ko vajadzētu izdarīt, ir pietiekami ātri aiziet līdz NATO standartiem aizsardzībai – 2% no IKP. Ir jau mainīta mūsu koncepcija, kā aizsargāt savu teritoriju, un šodien ar jaunu pašatklāsmi skan igauņu vārdi, ka obligātais dienests ir labāks nekā profesionāla armija. Tieši mūsu gadījumā, nevis vispār. Pirmais tātad ir pašiem savas lietas sakārtot, bet ar to būs daudz par maz. Peļu pīkstieni kaķus nebiedē. Otrs, kas būtu svarīgi, ir dabūt šeit pastāvīgās NATO bāzes, jo viena lieta ir uzbrukt Latvijai un karot ar mūsu armiju, un pavisam kas cits – reāli nogalināt ASV, Lielbritānijas karavīrus. Tā Krievijai būtu cita līmeņa barjera, jo tad jau NATO līguma 5. punkts parādās citādā gaismā.
– Jautājums, vai šie ASV un Lielbritānijas karavīri gribēs iet par šādiem dzīvā vairoga spēkiem?
– Ja mēs patiešām izrādīsim savu vēlmi stiprināt savu aizsardzību, tad viņi nāks. Nav teikts, kad tas notiks – pēc pieciem gadiem vai kad? Par to, ka tas ir iespējams, es nešaubos, bet jautājums – kurš par to maksās – un laikam jāmaksā būs mums.
– Kā uz to reaģēs politiskās partijas?
– Tas ir būtisks jautājums, un redzu, ka notiek izmaiņas. Kopš ZZS ir aizsardzības ministrs, kurš no valsts aizsardzības viedokļa runā profesionāli un pareizi, koalīcijā par šo jautājumu, manuprāt, vairs nav domstarpību. Tādā ziņā Ukrainas notikumi ir veicinājuši kopīgo sapratni, ka tas ir nepieciešams. Kad abstrakti tiek runāts par naudu, tad visi vienmēr ir teikuši – jā. Fiziski nedod. Kā dala budžetu? Sadala un tad skatās, kas paliek pāri. Kultūrai un daudzām citām lietām tas tā ir bijis. Tā vairs neiet cauri – pirmā pīrāga daļa jānogriež armijai – aizsardzībai un tad var dalīt pārējo. Tas nevar patikt nevienai partijai, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka daudzas citas vajadzības netiks apmierinātas. Tā tad arī ir tā saucamā politiskā griba. Politiskā griba nav tad, kad politiķis no tribīnes saka, ka mēs gribam, mēs iesim... Nē. Politiskā griba ir tad, kad kaut ko noziedo, lai panāktu mērķi.