Ekspremjers Ivars GODMANIS ir viena tām augsta ranga valsts amatpersonām, kuras piekritušas balotēties Vienoti Latvijai 12. Saeimas deputātu kandidātu sarakstā. Neatkarīgā jautāja Godmaņa kungam, ko viņi, tikuši 12. Saeimā, darīs.
– Pēdējā laikā daudz runā par «vecajiem āžiem». Un, to teikuši, šķielē arī uz jūsu pusi. Ko «vecie āži» var? Vai «jaunie āži» ir tik švaki, ka arvien nav nopietni konkurenti?
– «Vecie āži» ir izgājuši cauri ugunij un ūdenim. Tie nav ne tik bailīgi, ne tik nevarīgi kā jaunie. Tāpēc vecie ir norūdītāki cīņai ar «moderno vilku» – krīzi, kas atkal no ārpuses uzbrūk visam ganāmpulkam.
-– Kāpēc jūs, tāpat Jānis Jurkāns, Aigars Kalvītis, Jānis Straume, Edgars Zalāns, esat tieši Vienoti Latvijai kompānijā?
– Tieši tāpēc, ka esam vienoti (!)attieksmē pret galvenajiem uzdevumiem un darbiem, kuri nekavējoties jāveic, lai apturētu Latvijas ieslīgšanu dziļākā krīzē tagad un lai ilgtermiņā tomēr tiktu laukā no atpalicības Eiropas Savienībā.
– Kā, jūsuprāt, Latvijas politiķiem un izpildvarai jāuzvedas «sankciju karā», lai gala beigās neiznāk tā, ka, summējot sankciju iespaidu, ne tik daudz tikusi mācība Krievijai, cik smagums pašiem. Birkava kungs nesen teica, ka jūs un Kalvīša kungs zinot, kā tikt ar sankcijām galā. Savukārt Jānis Jurkāns, tēmēdams uz valdību, teica: «Sen bija jābūt aprēķiniem, kādā veidā mūs ietekmēs sankcijas, kas vērstas pret Krieviju, un kā iespējamā atbilde uz tām.» (Diena, 14.08.2014.) Vai jums šie aprēķini ir?
– Pirmkārt, mēs tiešām esam cīnījušies ar daudz smagākām krīzēm, ātri un enerģiski rīkojoties: gan 1990.–1993. gadā., gan 1998.–1999. gadā (Krievijas maksātnespējas laikā), gan 2008.–2009. gadā.
Otrkārt, pirms piedāvāt tagadējās krīzes pārvarēšanas ceļus, mēs, protams, esam rēķinājuši finansiālo iespaidu – gan valsts intervencei, palīdzot piena, gaļas un graudu ražotājiem; gan aktīvākai cīņai pret cūku mēri; gan mainot nodokļus u. c. To esam darījuši un darām, gūstot informāciju arī no pašu ražotāju organizācijām.
– Es izlasīju pieejamos partiju programmatiskos piedāvājumus vēlēšanām un nospriedu, ka ar visām 13 ir bezjēdzīgi runāt par valsts tautsaimniecisko attīstību. Šajā mērogā tām nav izkoptu futūristisku piedāvājumu. Būtībā tām ir tikai vairāk vai mazāk fragmentētas sociālās «pielabināšanās» programmas (iedzīvotājiem, uzņēmējiem,…). Piemēram, vai jūsu piedāvājums nodokļu politikai tiešām nodrošinās valsts uzplaukumam optimālu stabilitāti un ilgtspēju?
– Laikā, kad valstis visā pasaulē cīnās gan par naudas piesaisti, gan par savu uzņēmēju konkurētspēju, ir svarīgi šajā «maratonā» neatpalikt. Tāpēc mēs piedāvājam likvidēt uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN=0%) reinvestētai peļņai (tāpat kā Igaunijā). Ja ieguldi pelņu uzņēmuma attīstībā – nemaksā. Toties kapitāla (t. sk. dividenžu) nodokli piedāvājam paaugstināt līdz 20% (kā Lietuvā, Igaunijā – 26,6%). Ja peļņu izņem sev – tad maksā. Mazāk būs centienu noslēpt, nobēdzināt peļņu, un vienlaikus uzņēmumi kapitalizēsies, kas tik nepieciešams krīžu pārvarēšanai.
Mūsu aprēķini liecina, ka teorētiski tas var izmaksāt valsts budžetam no 333 līdz 385 miljoniem eiro, kas ir 1,2–1,39% IKP . Tomēr Igaunijas piemērs rāda, ka ieguvumi ir nenoliedzami, jo kapitalizētie uzņēmumi nes lielāku pienesumu citu nodokļu veidā un tas ir efektīvs līdzeklis arī ārvalstu investoru piesaistei.
Mēs esam pret plānoto mikrouzņēmumu nodokļa likmes paaugstināšanu. Tas tikai atgriezīs šos uzņēmumus ēnu ekonomikā un nostādīs sliktākā situācijā nekā Igaunijā un Lietuvā, kur šī nodokļa likme jau tagad ir gandrīz divas reizes mazāka (5%). Nedomājam, ka 5–5,9 miljoni eiro, ko valsts budžets var neiegūt likmes necelšanas gadījumā, ir tik izšķiroši, lai pasliktinātu jau tā grūto mazo uzņēmumu dzīvi Latvijā.
Kā neapšaubāmu soli sociālā taisnīguma virzienā mēs piedāvājam samazināt PVN likmi pārtikai no 21% uz 12%. Jāsaka godīgi – tas negarantēs, ka arī pārtikas cenas uzreiz nokritīs par 9%. Taču sabiedrība varēs izdarīt spiedienu arī uz tirgotājiem, ja tie uzturēs iepriekšējo cenu līmeni.
Zemāka PVN likme pārtikai ir īpaši svarīga mūsu pārtikas pārstrādātājiem, kuri, iepērkot pienu un gaļu, tagad Latvijā ir spiesti «iesaldēt» papildus 21% savu apgrozības līdzekļu, ko nedara pārtikas importētāji no citām ES valstīm.
Tagadējās «pārtikas eksporta krīzes» apstākļos, ko rada Krievijas embargo mūsu produktiem, šāds PVN nodokļa samazinājums būtu zināms atspaids tieši mūsu pārtikas pārstrādātājiem un reizē arī mūsu zemniekiem.
Samazinot PVN, pazeminās arī materiālā «ieinteresētība», t. s. PVN noziedzīgā noblēdīšanā.
Mūsu aprēķini liecina – ja ar pazemināto 12% PVN likmi apliek pārtikas pamatproduktus (maizi un graudaugus, gaļas produktus un olas, zivju produktus, piena produktus, eļļu, taukus, sviestu, augļus un dārzeņus), bet citai pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem patur 21%, tad valsts budžets PVN ieņēmumos 2015. gadā zaudētu aptuveni 94,5 miljonus eiro. Tas ir 0,34% IKP, nevis vairāki simti miljonu, kā to apgalvo finanšu ministrs.
– Kā līdzsvarot reālās ekonomikas rīcībspēju ar valsts rīcībspēju? Jūs stimulējat pirmo ar otro, atņemot valsts budžetam naudu. Bet partiju priekšvēlēšanu sacerējumi to vien dara, kā brēc pēc valsts naudas veselībai, izglītībai, kultūrai,…
– Maksimālā variantā mūsu priekšlikumi palielina budžeta deficītu līdz –1,54–1,73% IKP. Tas tomēr vēl ir par 1,46–1,27% zemāks, nekā Māstrihtas kritērija noteiktie 3%.
Mēs piedāvājam arī kompensēšanas mehānismus, lai vienlaikus mazinātu budžeta deficītu:
– ierosinām atlikt sociālās apdrošināšanas iemaksu griestu noteikšanu (tos atcēla krīzes 2009. g.), ietaupot valsts konsolidētajā budžetā 33,7 miljonus eiro (sk. Latvijas Stabilitātes programmu, 2014.–2017. gadam);
– piedāvājam saglabāt uz laiku iemaksu procentu (4%) valsts fondētajā pensiju shēmā (nepaaugstinot to uz 5% 2015. g. un 6% 2016. g.). Tas dotu iespēju ietaupīt aptuveni 54 miljonus eiro. Abas šīs kompensācijas fiskāli gandrīz «kompensē» PVN pazemināšanu pārtikai.
– Nesen SKDS noskaidroja, ka iedzīvotāji par valdībai prioritāru uzskata veselības nozari. Dabiska senilas sabiedrības vēlme. Es pirmajā vietā liktu izglītību. Tās kvalitāte un ievirze gala beigās nosaka ij cilvēka dzīvesspēju, ij valstsspēju, ij veselības, ij kultūras līmeni. Tostarp arī VL priekšlikumos es saskatu pamatā kādus, varbūt lietderīgus, mehāniskus sistēmas pārkārtojumus, nevis kvalitātes garantijas pēc būtības.
– Sāksim ar to, ka šobrīd ir svarīgi nepazaudēt to izglītības kvalitāti, kas jau ir, un nezaudēt skolotājus.
Diemžēl mūsu, balstoties oficiālos statistikas datos, veiktie aprēķini uzrāda visnopietnākās problēmas, kas izglītībā krājušās jau 14 gadu.
Jāsāk ar paradoksālo faktu, ka pēdējos 14 gados bērnu skaits pirmsskolas iestādēs (3–6 gadus veci bērni) ir pieaudzis par 51%, bet bērnu skaits sākumskolās (7–12 gadus veci bērni) krities par 42,2%. Izglītības ministrijai šis paradokss būtu objektīvi jāskaidro. Vai nu liela daļa vecāku pēc tam, kad viņu bērni beiguši pirmsskolas iestādi, nelaiž viņus tālāk Latvijas sākumskolās, bet ņem viņus līdzi emigrācijā. Vai arī daļa vecāku vispār nelaiž bērnus skolā?
Ņemot par pamatu skolēnu un skolotāju proporciju 2000./2001. mācību gadā, kad skolās vēl nebija sācies straujais bērnu samazināšanās process, mēs ierosinām, pirmkārt: pārprofilēt skolotājus darbam tajās izglītības jomās un līmeņos, kur tie ir pieprasīti, vai arī kur tos vajag valsts politikas īstenošanai. Daļu sākumskolu skolotāju, kuriem jau tagad nepietiek slodzes, būtu jāpārprofilē darbam pirmsskolu iestādēs, kurās tagad, piemērojot to pašu 2000./2001. mācību gada proporciju, skolotāju trūkst.
Otrkārt: Izglītības pamatnostādnes 2014–2020 pamatoti paredz, ka skolēnu skaits, kuri pēc pamatskolas apgūst profesionāli tehnisko izglītību, jāpalielina no 37 līdz 50%. Tas nozīmē, ka šajā izglītības jomā papildus būs vajadzīgi pasniedzēji. Zināmu skaitu skolotāju no pamatizglītības otrā līmeņa (7.–9. klases) vai no vidusskolām iespēju robežās būtu jāpārprofilē darbam tieši profesionālajās skolās.
Vienlaikus būtiski lielāka valsts līdzekļu daļa jānovirza profesionālajai apmācībai sekojošās specialitātēs: dabas zinātnes, matemātika, informātika, inženierzinātnes, ražošana, būvniecība, lauksaimniecība, veselības aprūpe un sociālā aprūpe. Šajās specialitātēs tagad mācās tikai 51,8% audzēkņu, un tas ir pat mazāk nekā 2000./2001. mācību gadā (53,2%).
Pilnīgi skaidrs, ka skolotājus, kuri neiekļaujas pārprofilēšanā, nedrīkst vienkārši atbrīvot. Tas nav pieļaujami ne no sociālā, ne morālā ziņā. Vajadzīga kompensācija, kuras nepieciešamību pirmām kārtām akceptētu pati pedagogu sabiedrība. Kā vienu no variantiem publiskai diskusijai mēs piedāvājam ideju: piešķirt pedagogiem, kuriem, realizējot reformu, nepietiek slodzes, vienreizēju valsts pabalstu viena gada vidējās pedagogu bruto algas (7200 eiro) apmērā. Valsts budžetam tas aptuveni izmaksātu 22,94 miljonus eiro. Šāds pabalsts varētu līdzēt pirmām kārtām tiem pedagogiem, kuri ir pirmspensijas vecumā, kā arī tiem, kas pārprofilētos darbam ārpus izglītības jomas.
Salīdzinājumam – Izglītības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam, lai veiktu «pedagogu kvalitātes, atalgojuma un motivācijas sistēmas ieviešanu līdz 2020. gadam» un sniegtu «atbalstu pašvaldību izglītības iestāžu tīkla sakārtošanai un vispārējās izglītības mācību vides uzlabošanai, sniedzot atbalstu izglītības iestāžu tīkla optimizācijai reģionālā līmenī līdz 2020. gadam», valsts budžetam kopā pieprasīti 325 miljoni eiro. Mēs arī atbalstām atalgojuma paaugstināšanu skolotājiem, taču konkrētāku skaidrojumu šo miljonu izlietošanai neatrodam.
Skaitļi nepielūdzami liecina, ka pēdējos 14 gados, neveicot sistēmiskas struktūrreformas vispārizglītojošās skolās un īstenojot principu «nauda seko skolēnam», skolēnu–skolotāju disproporcijas pieaugums ir novedis mūsu skolotājus relatīvi arvien trūcīgākā stāvoklī (īpaši laukos, strādājot nepilnu slodzi) un negatīvi iespaidojis izglītības kvalitāti.
Aizverot acis, ignorējot šo problēmu, populistiski solot visiem skolotājiem lielāku algu, sakot, ka proporcija vispār nav svarīga utt., u. c., ķēdes reakcija – mazapmaksāts, neapmierināts skolotājs–kvalitatīvi neapmācīts bērns–neapmierināti bērna vecāki–darba tirgū konkurēt nespējīgs un neapmierināts cilvēks – tikai pastiprināsies.
Atklāti runājot, šī reforma, kura gan apmēram par 34% palielina algu tiem skolotājiem, kuri paliek strādāt izglītības sistēmā, ir viena no vissāpīgākajām mūsdienu Latvijā. Taču tās neveikšana tiešām apdraud visas mūsu sabiedrības nākotni ilgtermiņā.
Mēs nepretendējam uz šo reformas modeli kā vienīgo iespējamo un jau dzirdam oponentus sakām: «Ir atšķirības starp skolotāju un mācību slodžu skaitu», «Ir lielas reģionālas atšķirības»... Utt.
Taču, lūdzu, piedāvājiet labāku un aprēķinos balstītu modeli!
– Veselības politika laika gaitā, manuprāt, ir vedusi pie tā paša, pie kā izglītības politika – valstiskās (profesionālās) misijas apziņa nozarē ir sekundāra, komercija primāra.
– Manuprāt, galvenais sabiedrības neapmierinātības ar veselības aprūpi cēlonis ir tas, ka, neraugoties uz jau samaksātiem nodokļiem un sociālās apdrošināšanas iemaksām, saglabājas veselības aprūpes pakalpojumu lielā dārdzība. Tas rada rindas uz operācijām, nespēju nopirkt dārgās zāles, neiešanu pie speciālista,...
Ko darīt? Nepieciešams palielināt valsts daļu veselības pakalpojumu apmaksā. To jau ilgstoši pieprasa arodbiedrības, taču valsts budžeta iespējas neļaus palielināt izdevumus tik strauji. Tāpēc vienlaikus Latvijā ir jāuzsāk obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešana. Tāda veiksmīgi jau darbojas Igaunijā. Likumprojekts, ko gatavoja vēl demisionējušās I. Circenes vadībā, paredzēja šim mērķim nodalīt 4% iedzīvotāju ienākuma nodokļa (231,6 miljoni eiro).
Šādu ieņēmumu zaudējumu valsts budžetā nav iespējams kompensēt uzreiz. Tāpēc mēs piedāvājam veikt šo procesu pakāpeniski, jau 2015. gadā ieskaitot veselībai 1% no IIN (ap 50 miljoniem eiro), vienlaikus atceļot plānoto IIN tālāku samazināšanu par 1% gan 2015., gan arī 2016. gadā.
Šādi, ar iezīmētu IIN daļu, kaut daļēji varētu stabilizēt finansējumu veselības aprūpei un Latvija pietuvotos ne tikai Igaunijai, bet arī Lietuvai, kur, neskatoties uz par 1% augstākām sociālās apdrošināšanas iemaksām (34,59%), papildus vēl 9% no bruto algas tiek iemaksāti obligātai veselības apdrošināšanai (6% maksā darba ņēmējs, 3% darba devējs).
Vienlaikus veselības aprūpes sistēma kopumā ir pakāpeniski jāpārorientē no ārstēšanas slimnīcā uz primāro un ambulatoro līmeni, t. sk. pārprofilējot vēl atlikušās sešas aprūpes slimnīcas. Ir jāaptur ģimenes ārstu un ārstu-speciālistu prakšu skaita samazināšanās. Šo prakšu tīkls ir jāattīsta, jāpalielina to kapacitāte. Jāpanāk, lai ģimenes ārsts pilda «veselības aprūpes menedžera» pienākumus.
– Rezumējam. Kāds aptverošs, konkrēts virsmērķis tuvākiem četriem gadiem izriet no jūsu sacītā?
– Lai Latvija pārvarētu atpalicību ES, ir jāveic reformas uzņēmējdarbības atbalstā. Mērķis – piesaistīt naudu no ārpuses un atbalstīt vietējos uzņēmējus. Ir jāveic struktūras reformas pirmām kārtām izglītībā un finansējuma izmaiņas veselības aprūpē.
Skaidrs, ka, tīksminoties par «veiksmes stāstu» vai stagnējot «stabilitātē» un cerot, ka lietas risināsies pašas no sevis vai ka mums vienmēr palīdzēs citi, tas neizdosies. Diemžēl ilgtermiņa problēmām nav īstermiņa risinājumu. Turklāt tās var risināt tikai sociālā miera un dialoga apstākļos, kas prasīs politisku drosmi un izturību.
Bet, ja to nedarīs, tad nebūs runa, vai pēc desmit gadiem mēs dzīvosim Eiropas vidējā līmenī. Tad pastāvēs drauds dzīvot sliktāk.
To pieļaut nedrīkst!!!