Mārtiņu Ozoliņu Latvijā notur mī­les­tī­ba pret ģimeni, dzim­te­ni un da­bu

© f64

«Māk­sli­nie­ki dar­bo­jas ar vie­nu mēr­ķi – in­ter­pre­tēt mū­zi­ku tā, kā vi­ņi to redz un jūt, tā­pēc sva­rī­gi ir kva­li­tā­tes kri­tē­ri­ji. Tas ir mēr­ķis, kā­pēc mēs strā­dā­jam, lai katrs kon­certs un arī mē­ģi­nā­jums bū­tu mu­zi­kāls no­ti­kums,» at­zīst Na­ci­onā­lās ope­ras gal­ve­nais di­ri­ģents Mār­tiņš Ozo­liņš.

Na­ci­onā­la­jā ope­rā viņš aiz­va­da četr­pa­dsmi­to se­zo­nu, bet gal­ve­nā di­ri­ģen­ta ama­tā ir no pēr­nā ga­da de­cem­bra. Ik­die­na tiek mērķ­tie­cī­gi or­ga­ni­zē­ta, jo pa­ra­lē­li jā­veic Mū­zi­kas aka­dē­mi­jas or­ķes­tra di­ri­ģē­ša­nas ka­ted­ras va­dī­tā­ja pie­nā­ku­mi. Līdz­te­kus ope­ras iz­rā­dēm mū­zi­kas mī­ļo­tā­ji vi­ņu redz, gan di­ri­ģē­jot dzies­mu svēt­kos, gan pro­fe­si­onā­lā or­ķes­tra Rī­ga kon­cer­tos. Re­gu­lā­ri plā­no sim­fo­nis­kos kon­cer­tus ār­ze­mēs, di­ri­ģents sa­ņem uz­ai­ci­nā­ju­mus pie­da­lī­ties arī da­žā­du starp­tau­tis­ku žū­ri­ju dar­bā. 

Ne­tie­šā saik­ne ar ope­ru 

Ceļš uz mū­zi­ku Mār­ti­ņam sā­kās, tā­pat kā ci­tiem bēr­niem, ku­rus ve­cā­ki pie ro­kas aiz­ved uz mū­zi­kas sko­lu. Dzie­dā­jis zē­nu ko­rī, tā­pēc brīv­die­nās bi­ja jā­pie­da­lās mē­ģi­nā­ju­mos un jā­uz­stā­jas kon­cer­tos. «Tad arī no­ti­ka ma­na pirm­ā tik­ša­nās ar ope­ras ska­tu­vi un ne­tie­ši iz­vei­do­jās saik­ne ar to. Pie­da­lī­jos iz­rā­dēs Ma­zais skur­steņ­slau­ķis, Tu­ran­do­ta, Bo­riss Go­du­novs.» Ab­sol­vē­jis E. Dār­zi­ņa mū­zi­kas sko­lu un Rī­gas Do­ma ko­ra sko­lu. «Ne­bi­ju no tiem čak­lā­ka­jiem bēr­niem, ku­ri sēž pie kla­vie­rēm. In­te­re­san­tā­kas, pro­tams, šķi­ta ci­tas lie­tas – fut­bols, ho­kejs, mo­pēds, arī dār­za dar­bi. Ap­zi­nā­tā ve­cu­mā pro­fe­si­onā­lās lie­tas man ir gā­ju­šas ro­ku ro­kā – sā­ku strā­dāt da­žā­dos ko­ros un an­sam­bļos. Pa­ma­zām in­te­re­se pa­lie­li­nā­jās un aiz­ve­da or­ķes­tru vir­zie­nā. To, ko da­ru paš­laik, – tas ir li­kum­sa­ka­rīgs posms, to vien­mēr es­mu vē­lē­jies da­rīt, un tas man sa­gā­dā prie­ku.» 

Ad­re­na­līns pirms uz­stā­ša­nās  

Pa­au­dzēm mai­no­ties, ir pār­vei­do­ju­sies arī mū­zi­kas uz­tve­re, uz­ska­ta di­ri­ģents. «Mēs dzī­vo­jam lai­kā, kad ir ie­spē­jams aiz­braukt uz la­biem kon­cer­tiem ār­ze­mēs jeb­ku­rā brī­dī, būt klāt lie­los mu­zi­kā­los no­ti­ku­mos. Audi­to­ri­ja, ku­ru tas in­te­re­sē, ir mil­zī­ga, tā­pēc pra­sī­bas pret paš­mā­ju mū­zi­ķiem un māk­sli­nie­kiem ir augu­šas, un ta­jā pa­šā lai­kā dod lie­lu ie­spē­ju mū­zi­kas iz­pil­dī­tā­jiem un in­ter­pre­tiem būt lie­tas kur­sā par no­ti­ku­miem pla­ša­jā pa­sau­lē gan klā­tie­nē, gan ne­klā­tie­nē. Tas mūs vir­za, at­tīs­ta, ra­da jaun­as do­mas un ide­jas, un līdz ar to aug arī klau­sī­tājs.» Mār­tiņš uz­ska­ta, ka klau­sī­tā­ju gau­mes mūs­die­nās ir at­šķi­rī­gas, tā­pat arī audi­to­ri­jas, kas nāk uz ope­ras kon­cer­tiem, sim­fo­nis­kās mū­zi­kas kon­cer­tiem vai iz­klai­dē­jo­šiem kon­cer­tiem. «Vien­mēr jā­mē­ģi­na at­rast saik­ni, va­lo­du un pa­rei­zo pie­eju, lai ar prog­ram­mu un re­per­tu­āru klau­sī­tā­ju va­rē­tu uz­ru­nāt. Tā ir mū­su tie­šā audi­to­ri­ja,» sa­ka di­ri­ģents un ne­slēpj, ka ad­re­na­lī­nu viņš jūt pirms kat­ra kon­cer­ta un iz­rā­des ne­at­ka­rī­gi no audi­to­ri­jas lie­lu­ma.

Pa­li­cis uz­ti­cīgs Lat­vi­jai

Di­ri­ģents ir at­klāts – esot ap­svē­ris ie­spē­ju strā­dāt ār­pus Lat­vi­jas. «Man ir bi­ju­ši vai­rā­ki pie­dā­vā­ju­mi to da­rīt, bet ir da­žā­di ap­stāk­ļi un pri­ori­tā­tes. Prie­cā­jos, ka līdz šim brī­dim es­mu pa­li­cis uz­ti­cīgs Lat­vi­jai. Uz ār­ze­mēm do­dos, lai pie­da­lī­tos pro­jek­tos un kon­cer­tos. Laiks, ko pa­va­du ār­pus Lat­vi­jas, ne­kad nav bi­jis il­gāks par mē­ne­si – pus­ot­ru. Pa­mat­darbs man ir šeit, un tam ir da­žā­di ob­jek­tī­vi ie­mes­li – ma­na ģi­me­ne, mī­les­tī­ba pret Lat­vi­ju un sa­vu vie­tu ša­jā zem­ē.» Bū­tis­kā­kais, at­ro­do­ties Lat­vi­jā, – viņš iz­jūt lie­lā­ku sirds­mie­ru un vēl­mi dot un ra­dīt, ne­kā esot tā­lu pro­jām no mā­jām. «Šeit ir ma­na ģi­me­ne, trīs dē­li, ku­rus audzi­nu. Mī­les­tī­ba pret dzim­te­ni, dar­bu un da­bu – šīs vis­pār­pie­ņem­tās vēr­tī­bas man ir ļo­ti sva­rī­gas.» Di­ri­ģents pie­krīt, ka daž­kārt pie­ņemt lē­mu­mus, iz­sve­rot vi­sus «par» un «pret», esot grū­ti. «Ja sa­vā lai­kā bū­tu pie­ņē­mis lē­mu­mu do­ties pro­jām, tad dzī­ve, pro­tams, ie­gro­zī­tos ci­tā­di. Ta­ču ne­vie­nā brī­dī ne­es­mu no­žē­lo­jis sa­vu lē­mu­mu pa­likt Lat­vi­jā.»   Strā­dā­jot arī ope­rā, lē­mu­mus pie­ņemt ne­nā­kas vieg­li, jo at­bil­dī­ba ir par lie­lu ko­lek­tī­vu – mū­zi­ķiem un māk­sli­nie­kiem, aiz kat­ra lē­mu­ma stāv cil­vēks, kāds lik­te­nis un dzī­ve.

Trīs dē­lu tēvs 

Dzī­ves­bied­re Il­ze arī strā­dā ope­rā par so­lis­tu kon­cert­meis­ta­ri, tā­pēc tam ir daudz plu­su – vieg­lāk sa­pras­ties no pus­vār­da un uz­klau­sīt ot­ru. «Mī­nuss – ilg­sto­ši at­ro­da­mies vie­nā dar­ba­vie­tā, strā­dā­jam ko­pī­gi dau­dzos pro­jek­tos sa­ga­ta­vo­ša­nās pro­ce­sā un kon­cer­tos. Ko­pā esam arī mā­jās. Tas nav vien­kār­ši, ta­ču es­mu prie­cīgs, ka mums iz­do­das.» Ve­cā­kais dēls Kār­lis ir div­pa­dsmi­tās kla­ses audzēk­nis. Kriš­jā­nim ir 14 ga­du, šo­gad ab­sol­vēs J. Me­di­ņa mū­zi­kas sko­las kla­vier­kla­si. Otr­klas­nie­kam Li­nar­dam ir as­to­ņi ga­di, viņš spē­lē čel­lu E. Dār­zi­ņa mū­zi­kas sko­lā. «Ma­ni bēr­ni ir iz­bau­dī­ju­ši dau­dzus pie­dā­vā­ju­mus – mū­zi­ku, ki­no, zī­mē­ša­nu, spor­tis­kās ak­ti­vi­tā­tes un ci­tas in­te­re­ses. Do­mā­ju, ka vi­ņiem iz­vē­le ir ļo­ti pla­ša. Ta­ču tie­ši mū­zi­ka ir veids, kas bla­kus ma­te­mā­tis­ka­jai do­mā­ša­nai ra­da kre­atī­vo do­mā­ša­nu, kas mūs­die­nās ir augs­tu no­vēr­tē­ta.»

Trīs dē­lu tēvs teic, ka ne­pie­de­rot pie stin­gra­jiem ve­cā­kiem. «Mē­ģi­nu sa­vas at­va­ses audzi­nāt, lai vi­ņi sa­pras­tu, ka pa­ši ir at­bil­dī­gi par tiem lē­mu­miem, ku­rus pie­ņem vai arī pie­ņe­mam tos ko­pī­gi. Ik pa­lai­kam cen­šos at­saukt at­mi­ņā, kāds es pats bi­ju vi­ņu ve­cu­mā. Kad at­ce­ros sa­vus pus­au­dža ga­dus, tad daudz la­bāk sa­pro­tu dē­lus. Šo­dien ir ci­ta dzī­ves uz­tve­re, teh­no­lo­ģi­jas, bet pad­smit­nie­ku bū­tī­ba jau nav mai­nī­ju­sies – ir mir­klis, kad ie­slē­dzas pro­tes­tan­ta re­žīms, cit­reiz gri­bas būt pie­au­gu­šā­kam par sa­viem vie­nau­džiem.» Mār­tiņš at­mi­nas, ka vi­ņam sko­las ve­cu­mā ie­au­dzi­nā­ta īpa­šī­ba – būt at­bil­dī­gam pret mā­cī­bām un to, ko viņš da­ra, un to viņš cen­šas dot sa­viem bēr­niem. 

Skrē­jiens ne­ap­stā­jas

Mār­ti­ņam pirm­ām kār­tām ir sva­rī­gi vei­dot no­zī­mī­gus mu­zi­kā­lus no­ti­ku­mus un la­bi pa­veikt sa­vu dar­bu, ta­ču ko­pī­gi mir­kļi ar ģi­me­ni, kas ne­iz­nāk tik bie­ži, kā gri­bē­tos, sniedz lie­lu ener­ģi­ju. Pa­tīk at­ras­ties pie da­bas, kam ar kat­ru ga­du ie­spē­jams at­vē­lēt aiz­vien ma­zāk lai­ka. «Ag­rāk vis­maz rei­zi ne­dē­ļā cen­tos iz­rau­ties – aiz­braukt uz eze­ru vai upi un smel­ties ener­ģi­ju. Šo­dien tas man bie­žāk ap­ro­be­žo­jas ar ne­lie­lām no­dar­bēm dār­zā, kas pa­līdz sa­gla­bāt emo­ci­onā­lu līdz­sva­ru.» Do­mā­jot par strau­jo lai­ka ri­tē­ju­mu, Mār­tiņš teic, ka viņš vēl esot ta­jā ve­cu­mā, kad va­ja­dzē­tu skriet un de­dzi­nāt se­vi. «Ta­nī brī­dī, kad man pie­trūks ener­ģi­jas, tad bū­tu jā­iz­vēr­tē gal­ve­nās pri­ori­tā­tes. Daudz no­sa­ka līdz­cil­vē­ki, ko­lē­ģi, tas, vai ar vi­ņiem ie­spē­jams at­rast ko­pī­gu va­lo­du. Ja tas iz­do­das, tad var daudz pa­veikt.» 

Di­ri­ģen­tam kā jeb­ku­ram cil­vē­kam pie­mī­tot īpa­šī­bas, kas tra­ci­na un kai­ti­na se­vī. «Ja ga­dās pie­ņemt ne­pa­rei­zu lē­mu­mu, kas ie­tek­mē nā­ka­mos dar­bus, tad ar se­vi ne­es­mu ap­mie­ri­nāts. Ar ap­ņem­ša­nos mēs vi­si sā­kam Jaun­ga­du un jaun­o se­zo­nu. Ir laiks, kad to ie­vē­ro­jam, pēc tam at­grie­ža­mies pie ve­ca­jiem ie­ra­du­miem un cī­nā­mies ar se­vi. Tas, kas no­tiek pa­šā, no­zī­mē ne­iz­bē­ga­mi augt un ie­gūt dzī­ves gud­rī­bu. Ce­ru, ka es kaut pa ma­ziem so­lī­šiem eju pa­rei­zā vir­zie­nā.» Aiz­do­mā­jo­ties par glo­bā­lā­kām lie­tām, viņš uz­ska­ta, ka mūs­die­nu sa­bied­rī­bā trūkst sav­star­pē­jas mī­les­tī­bas vie­nam pret ot­ru, pras­mes ri­si­nāt ik­die­niš­ķas pro­blē­mas un vēl­mes bie­žāk uz­smai­dīt cits ci­tam.

Hu­mors ik­die­nas gai­tās   

«Ja kāds pa­jo­ko, to uz­tve­ru ļo­ti po­zi­tī­vi. La­ba hu­mo­ra iz­jū­ta mū­su ik­die­nu pa­da­ra vieg­lā­ku. Ja darbs ne­so­kas, tad cit­reiz mē­ģi­nā­ju­mā pie­tiek ar kā­du iz­teik­tu ne­no­piet­nu frā­zi, un pro­cess sāk veik­ties,» Mār­tiņš pro­tot pa­smai­dīt par se­vi, tas vi­ņam pa­tī­kot. Pret se­vi mū­zi­ķis esot pra­sīgs. Ja tāds ne­bū­šot, tad ne­bū­šot tie­sī­bu tā­dam būt pret ci­tiem. «Tas ma­ni vis­vai­rāk no­mo­ka un ur­da, un vien­mēr no­nā­ku pie se­vis dis­cip­li­nē­ša­nas un lai­ka trū­ku­ma, ku­ra dēļ zie­do­tas brīv­die­nas.» Vi­ņam bū­tis­kas esot pro­ce­dū­ras zem te­ko­ša ūdens vai pel­dē­ša­nās ba­sei­nā, kur var at­stāt ne­ga­tī­vo ener­ģi­ju. Mār­ti­ņu in­te­re­sē ce­ļo­ša­na ne ti­kai sais­tī­bā ar pro­fe­si­onā­lo dar­bī­bu, bet arī ko­pā ar ģi­me­ni. Zie­mā ko­pā ar tu­vi­nie­kiem cen­šas iz­brī­vēt lai­ku, lai do­tos slē­pot. «Ope­rā strā­dā­jot, kā zi­nāms, brīv­die­nas nav sest­dien un svēt­dien, un at­el­pas mir­kļu mums ir ma­zāk ne­kā ci­tu pro­fe­si­ju pār­stāv­jiem,» sa­ka Mār­tiņš. Tā­pēc vi­ņam esot sva­rīgs laiks, ko pa­va­dīt vie­nat­nē ar se­vi, lai var at­slēg­ties no ik­die­nas dar­biem un rū­pēm. At­slēg­ša­nos dod ik­die­nišķs ri­tu­āls – rī­ta skrē­jiens.    

Svarīgākais