Aigars Freimanis: 12. Saeima varētu virināt Satversmes durvis kā laidara vārtus

Pirms uzvēdījusi asins smaka, kas raksturīga valdības veidošanas sarunām, dalot ministru portfeļus un sadalot atbildīgos Saeimas posteņus, aplūkosim iemeslus, kāpēc 12. Saeimas sastāvs ir tieši šāds. Saruna ar sociologu, Latvijas faktu direktoru Aigaru Freimani.

Pirms uzvēdījusi asins smaka, kas raksturīga valdības veidošanas sarunām, dalot ministru portfeļus un sadalot atbildīgos Saeimas posteņus, aplūkosim iemeslus, kāpēc 12. Saeimas sastāvs ir tieši šāds. Saruna ar sociologu, Latvijas faktu direktoru Aigaru Freimani.

– Ja atskatāmies uz vēlēšanām – vai varam teikt, ka tās sagādājušas lielus pārsteigumus?

– Noteikti nē. Esošās koalīcijas uzvara skaitliskā ziņā bija jau prognozējama. Tieši tāpat bija prognozējams arī lielākais balsu skaits Saskaņai. Jautājums bija tikai par to, kas notiks ar Zatlera partijas mantojumu – kā izšķīdīs šīs vēlētāju balsis. Šķiet, daļa nonākusi pie Vienotības, kaut gan tai it kā vajadzēja būt lielākai. Acīmredzot bija kādi bremzējoši faktori, kas nepieaudzēja vēlētāju masu. Varbūt par prognozējamu varētu dēvēt partijas No sirds Latvijai (NSL) nelielo balsu skaitu. Vienā brīdī tas nemitīgi kāpa, bet laikam jau saistībā ar kampaņu pret Ingunu Sudrabu reitingi nokrita. Pieļauju, ka daļa viņas vēlētāju aizgāja pie Reģionu partijas.

– Kurš ir šo vēlēšanu īstenais uzvarētājs, ja vispār tā var teikt?

– Šādu terminu ir grūti lietot. Visas uzvaras ir relatīvas. Ja divas partijas pārvar 5% barjeru, tās laikam grūti nosaukt par zaudētājām... Īpaši, ja abas ir t.s. fiksie projekti, kas tapušas ar svilpienu vārtrūmē. Tāpat kā savulaik Zatleram – atlika vien nosvilpties, un saskrēja vesels bars cilvēku. Tikai nopietnas bāzes šādām partijām nav.

Tālāk jau varam aplūkot ciparus. No formālā viedokļa, protams, Saskaņa ar saviem 24 mandātiem saglabā lielākās partijas statusu arī šajā Saeimā. Šādā nozīmē to var saukt par uzvarētāju. Tomēr Saskaņai mandātu skaits ir ievērojami sarucis (11. Saeimā – 31). Ja skatās pēc cipariem, tad Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ir lielākā uzvarētāja.

– 10. Saeimā tie bija 22 mandāti, bet 11. Saeimā – 13. Tagad zemniekiem ir 21 vieta. Savukārt Vienotība ieguvusi par trim mandātiem vairāk nekā 11. Saeimā, taču to uzskata par šo vēlēšanu zaudētāju. Tātad Vienotība ar visiem saviem 23 deputātiem vairs nesaglabās savu ģenerālisimusa statusu.

– Tā noteikti vairs nebūs.

– Tagad parādi centīsies komandēt zaļzemnieki. Līdz šim viņi bija tikai tādi kā... otrā plāna spēlētāji, amortizatori.

– Es pats zemniekus dēvēju par lubrikantiem, jo viņi ļoti labi pratuši sadarboties ar ikvienu partiju. Ja vajadzēja – piespēlēja Jaunajam laikam, vajadzēja – Tautas partijai. ZZS vienmēr bijis ideālais partneris. Ideāls, jo nekad nenoteica darba kārtību. Jā, šad un tad oponēja, meklēja iebildumus, lai kaut mazliet saglabātu stāju un samaksātu nelielus meslus saviem vēlētājiem. Taču 10. Saeimā, saņemot lielo mandātu skaitu, zemnieki centās noteikt savu darba kārtību – sevišķi jautājumos par reģionālo reformu. Tad viņi pēkšņi pacēla balsi pret Tautas partiju (TP)

– Kā nu ne, tas lielā mērā bija politiskās izdzīvošanas jautājums, jo TP centās sašķēlēt Latviju savās ietekmes zonās.

– Domāju, ka šoreiz situācija būs līdzīga. ZZS noteikti parādīsies ar savu darba kārtību un priekšlikumiem, kas daudzos jautājumos varētu atšķirties no Vienotības pozīcijām.

– Zaļzemnieki ir uzoduši Vienotības vājumu un noteikti vairs neapmierināsies ar politiskā lubrikanta lomu. Man intervijā frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis izteicās, ka ZZS varētu pretendēt pat uz valdības vadīšanu.

– Domāju, tā ir vairāk kā poza, lai demonstrētu savu varēšanu.

– Nē, lai argumentētu, kāpēc Aivars Lembergs tomēr NEBŪS premjers. Šis gājiens ar zirdziņu ir jāiztaisa. Tā teikt – mēs jau labprāt, bet, redziet, koalīcijas partneri nepiekrīt... Kurš gan nopietni tic, ka Lembergs vadīs Ministru kabinetu? Tomēr ir kāda problēma. Cik gan ilgi var šādi čakarēt vēlētājus? Viņi savu balsi atdod par ZZS, cerot, ka beidzot taču šis mūžīgais premjera amata kandidāts kļūs par valdības vadītāju. Nu nevar kārtējo reizi Lembergs viņus uzmest. Brīvprātīgi.

– Bet Lembergam tik un tā izdodas būt par komunikācijas meistaru! Atceries 2006. gadu, kad visi ar milzīgu jūsmu gaidīja – tūlīt, tūlīt viņš parādīsies ZZS sarakstā... Intrigu mutulis vēlās pāri medijiem: beidzot... Beidzot Lembergs aiziet no Ventspils un nāk sarakstā kā reāls līderis! Šīs gaidas momentā deva milzīgus reitinga punktus zemniekiem. Bet tad viņš pēkšņi saka: es pats – nē... Taču! Sūtu jums no Ventspils partijas savus labākos biedrus. Pirmajā mirklī bija šoks, bet pēc tam visi samierinājās. Tā nu šis mūžīgā premjera kandidāta tēls visu laiku karājas virs ZZS saraksta.

– Cik ilgi var izspēlēt vienu un to pašu kārti?

– Šoreiz tas atkal izgāja cauri. Skatīsimies, kas būs pēc četriem gadiem.

– Protams, ka zemniekiem nemaz nevajag premjera posteni ar tam klāt piekabināto atbildības nastu!

– Man šķiet – ja Lembergam prasītu, kas ZZS būtu labāk – premjera vai satiksmes ministra amats, domāju, ka viņš teiktu: ministra vieta. Piemēram, Uldim Augulim. ZZS interesē ministru posteņi satiksmes, zemkopības un aizsardzības jomā. Par to, ka zemnieki cīnīsies par Saeimas priekšsēdētāja amatu, es nemaz nešaubos.

– Saeimā netika ievēlēta Solvita Āboltiņa, kura, izmantojot parlamentārās granddāmas statusu un savu politisko intuīciju, prata izbīdīt procesus tā, ka Vienotība līdz šim noturēja savu vadošo ietekmi koalīcijā. Kā jaunā situācija varētu ietekmēt partijas pozīcijas? Jo nav noslēpums, ka Vienotības iekšienē norit savstarpēja pašapkarošanās un cīņa par ietekmi partijas rangā. Ja patiesi pastāv t.s. Āboltiņas un Straujumas nometne, vai Āboltiņas izgāšanās būs liels trieciens Vienotībai?

– Man ir grūti iedomāties Laimdotu Straujumu kā nometnes vadītāju.

– Protams! Straujuma ir tikai ikona, kuru nes pa priekšu īstie procesa dalībnieki.

– Drīzāk tā. Kāds viņu rullē. Bet Straujuma noteikti nevarētu būt šīs nometnes ideoloģiskā līdere. Neapšaubāmi, ka iekšējā spriedze līdz ar Āboltiņas neievēlēšanu Vienotībā pieaugs. Par spīti dažādai attieksmei pret viņu, kas lauztin lauzās ārā no daža laba frakcijas biedra (bieži vien pat publiski, nerunājot nemaz par neformālo līmeni), viņa tomēr bija konsolidējošais faktors.

– Āboltiņai, neskatoties uz sievišķību, bija dzelzs dūre.

– Pat ja viņa kādam nepatika, Āboltiņu visi respektēja. Tāpēc jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām izskanēja ļoti stingri apgalvojumi, ka neesot nekāda pamata atcelt Āboltiņu no partijas vadītājas amata. Bija skaidrs, ka to neviens negrib, apzinoties, ka tik ietekmīga vietā nācēja nav ne politikas redzamajā daļā, ne tās aizkulisēs. Protams, rindā stāv vesela virkne cilvēku, kuri ir dabūjuši daudzus plusiņus... Pirmais prātā nākEdgars Rinkēvičs, kas daļēji kompensē četru svarīgu cilvēku aiziešanu. Taču Rinkēvičs ir bijušās Zatlera partijas cilvēks.

– Turklāt viņš ir labs savā jomā – ārlietās. Kāpēc Rinkēvičam smērēt reputāciju ar politiskajām intrigām!

– Kas tad vēl? Jānis Reirs?

– Nē, nē! Reirs ir tikai otrā sastāva spēlētājs.

– Tātad citu pirmo nav. Tad, kad Āboltiņu neievēlēja, sekoja liels pārsteigums. Pēc tam sākās lielā kombinatorika: kā izdarīt tā, lai viņa nejauši nokļūst Saeimā. Ja Āboltiņa nonāk Saeimā ar t.s. mīksto mandātu*, viss jau ir par vēlu. Amati ir ieņemti, komisiju vadītāji apstiprināti. Otrs variants: kāds, kurš bijis sarakstā pirms Āboltiņas, pēkšņi aptver, kādi būs viņa turpmākie ienākumi, un neatsaucas CVK aicinājumam pieņemt mandātu pirms tā apstiprināšanas. Tā notika 5. Saeimā, kad no mandātiem atteicās vairāki cilvēki. Es vēl tagad atceros šīs uztraukuma pilnās sejas, jo viņi taču bija domājuši, ka vēlēšanas ir tikai jautra spēle. Atcerēsimies kaut vai bijušā Vienotības finanšu ministra Vilka žēlabas par politiķu mazo algu, salīdzinot ar to, kāda ir bankās un privātfirmās. Tad jau redzēsim...

– Nacionālā apvienība (NA) iestājas par koalīcijas paplašināšanu. Kā to izskaidrot? Ar vēlmi izsist sev lielāku profitu, atkāpjoties no šīs prasības, vai patiesu mīlestību pret Latvijas Reģionu partiju (LRP)?

– Neapšaubāmi, ka NA joprojām ir mazāka nekā abi pārējie koalīcijas partneri. Formālais arguments ir panākt, lai koalīcijai būtu konstitucionālais vairākums. Līdz ar to varētu virināt Satversmes durvis kā laidara vārtus. Domāju, tas novestu pie pļurkstēšanas par visas tautas vēlētu prezidentu. Zinot ievēlētās Saeimas sastāvu un populisma potenciālu, baidos, ka šis jautājums var iegriezt tādus mutuļus, ka visa Satversme vienā mirklī var sākt rībēt un grabēt.

– Neiedziļināsimies formalitātēs, bet runāsim par gluži praktiskām lietām. Politikā visi dzenuļi ir pragmatiski.

– Neapšaubāmi, NA pretenzijas par LRP aicināšanu valdībā ir saistāmas ar vēlmi palielināt savu ietekmi koalīcijā.

– Ir jau vēl viena nianse: paņemot koalīcijā pateicīgo Mārtiņa Bondara kompāniju, NA un LRP var veidot sadarbības bloku. Taču prakse gan līdz šim rādījusi, ka šādi politiski bloki pastāv tikai uz papīra. Praktiski neviens nav mācējis ar to palīdzību nostiprināt savas pozīcijas ne koalīcijā, ne opozīcijā.

– Patiesībā jau Mārtiņam Bondaram nav nekādas politiskās pieredzes. Viņš ir bijis prezidenta kancelejas vadītājs. Bondars ir redzējis politisko procesu no malas, taču nekad nav bijis lēmumu pieņēmējs, kas ir pavisam cita līmeņa politikā. Tad vēl šajā frakcijā ir jauniesācēji un arī tāds cilvēks kā Dainis Liepiņš, kas lielā mērā personificē ideju, ka politika ir bizness.

– Nav noslēpums, ka Liepiņam ir dziļa, savstarpēja nepatika ar ZZS. Grūti iedomāties viņus pie viena sarunu galda ar partiju, kurā ir Andris Rāviņš.

– Tā ir, bet acīmredzot šīs antipātijas tomēr var pārvarēt.

– Tiek apspriesta arī šāda iespējamā koalīcijas formula: Vienotība + NA + LRP + Sudrabas partija, atstājot zemniekus aiz svītras. Tādējādi pastiprinātos NA pozīcijas. Šī formula gan ir maz ticama.

– Man šāda kombinācija šķiet absolūti nereāla. Šaubos, vai ZZS izstumšanu no koalīcijas pieļautu Vienotība, kurai tas galīgi nav izdevīgi. Pati vāja būdama, tā nonāktu trako jūgā. Tad jau labāk ar pragmatiskajiem, pieredzējušajiem un konservatīvajiem zemniekiem. Kaut arī ZZS visus procesus palēnina, toties iemieso sevī stabilitāti. Viņi nepieņem lēmumus stundas, bet gan nedēļas laikā. Pa šo brīdi daudz kas jau būs mainījies un saturs ir pavisam cits. Bieži vien tas ir ļoti labi.

– Tikpat nereāla šķiet arī četru partija koalīcija ar reģioniem. Katrs taču saprot, ka Ministru kabineta posteņus Bondara dēļ nepalielinās.

– Tāpēc jau Vienotība un ZZS par šo ideju nav sajūsmā. Protams, arī NA arvien vēl nevar īsti piedot, ka viņu ministri nesaņēma pielaides valsts noslēpumiem, tādējādi paliekot nepilnvērtīga partnera statusā.

– LRP Saeimā ievilka nevis dāmu mīlulis Mārtiņš Bondars, bet rupeklis un pašpuika Artuss Kaimiņš.

– Dabūt tādu kampaņu bez naudas, kad televīzijā nevar īsti izpausties, tā bija veiksme. Kaimiņa parādīšanās sarakstā bija negaidīta. Šķita, ka Artuss Kaimiņš ir politiski nihilistisks – ne viņu tā politika interesē, ne īsti gribas... Pēc tam izrādās: nē, interesē gan un viņš ir pat ļoti motivēts! Laikam bija noticējis, ka viņam piemīt politiskā vilkme.

– Viņš tagad sajūtas kā mesija, kura virsuzdevums ir attīrīt politiku no gara kropļiem.

– Zini, bet visvairāk mani pārsteidz, kad Mārtiņš Bondars saka: mēs skatīsimies uz principiem, ko mums piedāvās valdošā koalīcija... Tad rodas sajūta, ka LRP ir vismaz 38 vietas Saeimā. Bondars, šķiet, nesaprot, kas ir aritmētika.

– Nav liela nelaime. Drīz vien iemācīsies ne tikai aritmētiku, bet arī Saeimas augstāko matemātiku.

– Pieredzē balstītais parlamenta mehānisms ātri vien ļauj savaldīt lēkātājus. Ar to vietu skaitu, kas ir LRP, revolūciju uztaisīt nevar.

– Pat ne Artuss Kaimiņš?

– Būs jautri, nenoliedzami, taču politiskās kvalitātes tajā visā nebūs. Līdz ar to tas agri vai vēlu apniks. Vienā brīdī cilvēki teiks: nu, varbūt tomēr pietiek...

– Saskaņa jaunajā parlamentā ieguvusi par sešām deputātu vietām mazāk nekā iepriekšējās vēlēšanās. Kas savāca šo elektorāta daļu? Procentuāli tā nekādi nevarēja būt Latvijas Krievu savienība (LKS).

– Noteikti nē. Tad, kad Saskaņas centrs politisko pārvērtību rezultātā kļuva par Saskaņu un no tā aizgāja vairākas odiozas personas (tai skaitā – Kabanovs), sākotnēji bija versija, ka daļu vēlētāju varētu uzsūkt LKS. Tā nenotika. Taču man ir sajūta, ka Saskaņas elektorāts neatnāca uz vēlēšanām, vismaz Latgalē.

– No sirds Latvijai. Vai šīs partijas tikšana Saeimā bija pārsteigums vai tieši pretēji – pārsteigums ir tas, ka Sudraba dabūja tik maz balsu?

– Pārsteigums bija, ka tik maz balsu. Acīmredzot vēlēšanu kampaņas veidotāji neprata sajūgt kopā Ingunas Sudrabas vārdu ar partijas nosaukumu. Zinu, ka cilvēki Kurzemē (kur Sudraba nestartēja) sarakstos meklēja viņas vārdu. Bija arī tādi, kuri to centās atrast Vienotības listē. Tādējādi radās problēmas paņemt pareizo sarakstu. Savukārt No sirds Latvijai tika uztverts kā sauklis, nevis partijas nosaukums. Tieši tad, kad to mēģināja savietot kopā, sākās kampaņa pret Sudrabu. Turklāt – vienmēr līdztekus īstajai kampaņai ir arī t.s. metakampaņa, kura iespaido vēlētāju. Metakampaņa – tā, aiz oficiālās. (Meta – kā, piemēram, metafizika.) Šoreiz tās lozungs bija ģeopolitiskā virziena maiņa.

– Runa tātad ir par to, ka, Sudrabai tiekot Saeimā ar lielu pārstāvniecību, viņas partija sabloķēsies ar Saskaņu.

– Jā, jā – būs ģeopolitiskā virziena maiņa, un Latvija dosies Krievijas virzienā. Pirmais, kurš to intensīvi sāka izmantot savā retorikā, bija Roberts Zīle. Lozungs par prokremliskajiem spēkiem noteikti bija daudz efektīvāks nekā primitīvais: krievi nāk! Tādējādi vēlētājs kļuva piesardzīgs.

– Kuras varētu būt koalīcijas un valdības veidošanas lielākās problēmas?

– Svarīgs būs komunikācijas modelis: pirmkārt, kā partijas pratīs līdzsvarot attiecības, ņemot vērā jauno vietu skaitu; otrkārt – kā izturēsies ZZS. Ja zemnieki sēdēs pie galda ar platiem smaidiem, saglabājot veco respektu pret Vienotību, tad droši vien tai nāksies uzņemties līdera lomu. Tas būs atkal jādara Vienotībai, bet rēķinoties ar to, ka galvenā sarunvedēja vairs nebūs Solvita Āboltiņa. Viss būs atkarīgs no savstarpējās tolerances spējas, kad darba kārtībā parādīsies jautājumi par ministriju sadali un uzvēdīs asins smaka.

– Ja nu ZZS neatdos līdera pozīcijas sarunās?

– Droši vien Vienotībai joprojām piemīt vecākā brāļa sindroms. Taču tas vairs nebūs tas pats vecākais brālis, kas iepriekšējā Saeimā. Šis būs augšanā apstājies, un maziņie viņu būs jau panākuši. Zīmīgi, ka nevienam no koalīcijas trijnieka nav izdevīgi izvirzīt ultimātus. Kāpēc to darīt, ja iepriekš jau ir strādāts kopā un vēlētājs pateicis priekšā, ka līdzšinējais modelis, par spīti daudz kam kritizējamam, ir apmierinošs. To visi saprot. Līdz ar to ultimāti (ar draudiem piecelties un aiziet no sarunu galda) diez vai tiks izvirzīti. Tad ir jāsāk meklēt citas kombinācijas, bet kombinatorika ir riskanta lieta... Ja sāks to darīt, acis raudzīsies Saskaņas virzienā. Visa pamatā tik un tā ir aritmētika.

* Ja kāds no deputātiem kļūst par ministru, tad viņa vietu ieņem nākamais, kas palicis aiz svītras.

***

Aigara Freimaņa atziņas

Es zemniekus dēvēju par lubrikantiem, jo viņi ļoti labi pratuši sadarboties ar ikvienu partiju.

Vienotībai joprojām piemīt vecākā brāļa sindroms. Taču tas vairs nebūs tas pats vecākais brālis, kas iepriekšējā Saeimā. Šis būs augšanā apstājies, un mazie viņu būs jau panākuši.

Nevienam no koalīcijas trijnieka nav izdevīgi izvirzīt ultimātus. Kāpēc to darīt, ja ir strādāts kopā un vēlētājs pateicis priekšā, ka līdzšinējais modelis, par spīti daudz kam kritizējamam, ir apmierinošs.