Simona Gurbo: Atbildīgāk izturēties pret demokrātijas dotajām iespējām
Par Saeimas vēlēšanu rezultātiem, latviešu kreisumu vai labējumu, par Ukrainas ietekmi Latvijas vēlētāju prātos – šī Neatkarīgās intervija ar Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes doktori Simonu Gurbo.
– 12. Saeima ievēlēta. Kā vērtējat rezultātus?
– Prieks par to, ka Latvija sāk mazliet tā kā atbrīvoties no jauno partiju fenomena, proti, kad īsi pirms vēlēšanām nodibināta jauna partija gūst milzu panākumus vēlēšanās. To var vērtēt kā zināmu politisko partiju stabilizāciju, kurā partiju sistēma ir tiktāl stabilizējusies, ka nav katru reizi atkal jauni spēlētāji. Labi arī, ka «slikto» politiķu sodīšana notiek esošo partiju ietvaros.
– Svītrošana un krustiņu likšana ir notikusi intensīvi, un dažai partijai no tā ir lielas problēmas...
– Es to uztveru kā normālu parādību. Reiz bērnībā gribēju izaudzēt apelsīna koku. Dabūju podiņu, sēklu un melnzemi, liku uz palodzes un laistīju. Un tad katru dienu raku sēklu ārā, lai redzētu, cik tālu tā izaugusi. Dabiski, ka koks neizauga. Līdzīgi mēs esam rīkojušies ar politiskajām partijām – ja partija nav gana laba, raujam ārā un stādām citu. Tagad šī mētāšanās iet uz beigām un jācer, ka nākotnē arvien biežāk jaunu cilvēku ienākšana politikā notiks caur esošajām partijām, nevis pēc principa – «visi visu pa jaunam darīsim».
– Tomēr ir jaunas partijas – No sirds Latvijai un Latvijas Reģionu apvienība, kas iekļuvušas Saeimā.
– Cik tur kas jauns, vēl var pastrīdēties, šajās partijās arī ir cilvēki, kas jau darbojušies politikā un varā. Tomēr iepriekšējās reizēs jaunās partijas Saeimā ienāca ar apmēram 25% īpatsvaru, tagad šis procents ir mazāks.
– Tomēr protesta elektorāts un protesta balsojums pastāv...
– Tāds īsts protesta balsojums būtu tad, ja 40% vēlētāju būtu nobalsojuši par Saskaņu un vēl būtu kādas jaunas partijas, kas varētu vienoties ar Saskaņu par valdošās koalīcijas nomainīšanu. Taču tas nav noticis.
– Vai tad nav, pret ko protestēt? Piemēram, interesantais Citadeles bankas pārdošanas process varētu uzdzīt vēlētāju dusmas.
– Protesta balsojums teorētiski varētu būt pret kādu valdošo partiju vai valdošo koalīciju, lai ļautu valdīt opozīcijai. Taču Latvijā ir tā iegājies, ka vienmēr opozīcijā lielākais spēks ir Saskaņa. Tur tad iedarbojas etniskais faktors, un opozīcijas nomaiņa ar pozīciju nesanāk.
Nedomāju, ka Sudrabas panākumus var uzskatīt par panākumiem – ir gan pārvarēta 5% barjera, taču nekas vairāk. Latvijas Reģionu partiju grūti dēvēt par ko jaunu, jo daudzi no tiem, kas ievēlēti, ir jau bijuši politikā. Diezin vai šīm partijām būs ilgs mūžs, jo agrāk vai vēlāk šo partiju politiķus uzsūks jau esošās lielās partijas. Var gan būt arī cits scenārijs – ka notiek šķelšanās valdošajās partijās un izveidojas cita situācija.
– Vai Vienotība ir vinnētāja vai zaudētāja?
– Šajās vēlēšanās nevar tā īsti pateikt, ka kāda partija būtu liela zaudētāja, un nav arī kāda viena liela uzvarētāja. Visām lielajām partijām ir diezgan līdzīgi rezultāti. Ja salīdzinām Vienotību ar 10. Saeimu, tad, protams, jā, Vienotība ir zaudējusi. Bet, ja ar 11. Saeimu, tad neko – par sagrāvi nevar runāt.
– Saskaņa allaž iegūst daudz mandātu, bet vienmēr netiek uzņemta draudzīgajā koalīcijas pulciņā. Ko vajadzētu darīt ar Saskaņu?
– Matemātiski Saskaņas iekļūšana koalīcijā it kā būtu iespējama, taču, ja ņem vērā, ka tā sauktās latviskās partijas ir ieguvušas lielu pārsvaru, Saskaņai atkal jāpaliek malā.
– Ar Saskaņu biedē – viņi nākšot un pārdošot Latviju. Cik tas pamatoti?
– Latvijas pārdošanai nav vajadzīga Saskaņa, Latvija tiek pārdota arī bez viņiem – sākot ar zemniekiem, kas pārdod savu zemi skandināviem, beidzot ar tiem, kas balso par termiņuzturēšanās atļauju tirdzniecību. Bet, ja domājam par Latvijas drošību, par tālāko valsts virzību, tad vēl var parunāt.
– Bet, ko tur var parunāt? Vai tiešām šī partija ir tik bīstama tāpēc, ka apmēram, zinām, kas par to balso – Latvijas krievi?
– Problēma un bažas ir par to, ka nav īsti zināms, kāds ir partijas piedāvājums. Varam gan redzēt, kas notiek Rīgas domē, tomēr pašvaldība ir cita līmeņa vara. Bažas sabiedrībā ir par to, kas būs, ja Saskaņa nonāks valdībā, dominēs Saeimā.
– Valdības pasūtītajā pētījumā bija redzams, ka Latvijas krievos ir diezgan liela lojalitāte pret Latvijas valsti. Līdz ar to var tā kā secināt, ka Saskaņas elektorāts nepieprasa partijai būt nelojālai. Tad varbūt nav jābaidās?
– Ņemot vērā to, kas notiek Ukrainā, es nevaru teikt, ka man ir simtprocentīga pārliecība par to, kāda ir lojalitāte. Latvijas sabiedrība dzīvo divās informatīvajās telpās, un ne tikai krievvalodīgie, bet arī liela daļa latviešu ietekmējas no Krievijas masu medijiem. Tā ir visas valsts problēma, tas nav jautājums tikai par krieviem.
– Bija gadījums, kad viens Krievijas televīzijas kanāls tika pievērts, lai Latvijā nevarētu redzēt kaimiņvalsts propagandu. Vai tas ir risinājums?
– Cenzūra problēmas neatrisinās. Tikai pašā pēdējā laikā Latvijas krieviem ir sākusi pienākt informācija, kas nav Krievijas varas propaganda. Tas ir darbs, ko vajadzēja darīt jau pirms 20 gadiem. Arī mūsu integrācijas politiku par veiksmīgu nevar nosaukt. Valsts ir aizgājusi divās plūsmās – latvieši ir vienā dimensijā, krievi – pavisam citā. Vietas, kur mēs sanāktu kopā un diskutētu par kopīgām problēmām ir visai maz.
Neviena politiskā partija nopietni nerunāja par to, ka integrācija būtu problēma, kas jāpaceļ dienas kārtībā. Vienoti Latvijai gan runāja par «nacionālo izlīgumu», taču šis jautājums būtu risināms ne ar Šlesera metodēm.
– Cik lielā mērā Ukrainas notikumi deformēja vēlēšanu rezultātus?
– Jautājumam par drošību kā svarīgākajam šoreiz nebija īstas alternatīvas. Kas bija alternatīva – vai brīvs no bailēm un dusmām? No 13 partijām lielākajai daļai vispār nebija nekāda piedāvājuma. Tajā pašā laikā nevar arī teikt, ka Ukrainas faktors īpaši deformēja vēlēšanas. Ja bailes par to, kas notiek Ukrainā, un to, kas notiks ar Latviju, būtu tik lielas, tad aktivitāte vēlēšanās būtu daudz lielāka. Tauta tad mobilizētos un aizietu daudz lielākā skaitā uz vēlēšanām, līdzīgi, kā tas bija, kad bija referendums par valsts valodu, kad tika sajusts apdraudējums valstij un valodai. 12. Saeimas vēlēšanās tika pausts apmēram tāds pats atbalsts un apmēram tādām pašām partijām kā tajā laikā, kad Ukrainas dramatisko notikumu vēl nebija.
– Bet parasti ir kāds vēlēšanu jautājums. Šajās vēlēšanās tāda īsta jautājuma nebija.
– Šķiet, jautājums bija, vai turpinām attīstīties līdzšinējā virzienā vai arī ko mainām.
– Kāda bija atbilde?
– Vienotības pragmatiskais «Augam gudri», ZZS un Nacionālās apvienības rāmums ir ņēmis virsroku pār Sudrabas piedāvāto «Laiks pārmaiņām!», Šlesera «Atkal gāzi grīdā!» un Einara Repšes kardinālajām reformām. Sabiedrība ir nosvērusies nevis par lielām pārmaiņām, bet par turpināšanu iesāktajā virzienā. Te, protams, var bažīties – vai tā nebūs stagnācija, iegrimšana pašapmierinātībā, ka attīstība nebūs pārāk lēna?
– Vai nebūs tā, ka valdošā koalīcija un valdošākā no tās partijām vēlēšanu rezultātus nesāks tulkot tā, ka te ir licence zagt, ka drīkst pieļaut kļūdas un skandālus, bet vēlētājs tik un tā ir apmierināts?
– Jāpiekrīt, ka vēlēšanu naktī valdošo politisko partiju pārstāvji pārāk uzkrītoši priecājās, ka vēlēšanu rezultāti nozīmējot to, ka vēlētāji esot apmierināti ar viņu darbu. Es teiktu, ka tas ir uzticības kredīts nākotnei, pret kuru jāizturas ar atbildību.
– Vai trim valdošajām partijām vajadzētu ņemt kādu ceturto klāt?
– Ceturtā partija savā ziņā nodrošinātu lielāku stabilitāti un varbūt ērtākas manevrēšanas iespējas Saeimā, bet tajā pašā laikā jāatceras, ka tas apgrūtina tik kāroto ministru portfeļu dalīšanas procesu.
– Nesen premjere Laimdota Straujuma mierināja publiku, ka bankas Citadele pircēji nebūs vietējie, un tad jau viss kārtībā, tas ir labi. Vai tas nav tā mazliet sulainiski – labi, ka latvieši nenopelna, lai tikai nāk ārzemnieki un nopelna?
– Kas līdzīgs notiek arī citās valstīs – mēdz būt liela neuzticība pašmāju uzņēmējiem un politiķiem arī citās valstīs, piemēram, Francijā. Latviešiem tā ir liela nenovīdība. Tas, ka esam ļoti paklausīgi Eiropas kontekstā, ir acīmredzams fakts.
– Visu laiku pie varas ir tikai labējie un labējie. Nedarbojas «svārsta princips», ka labējos nomaina sociāldemokrāti, un tad atkal atpakaļ. Kāpēc tā?
– Jā, tas ir interesanti, jo latvieši pēc savas dabas ir kreisi, taču balso par labējām partijām. Latvieši ir daudz kreisāki, nekā paši par sevi domā. Rīgas Stradiņa universitātē katru gadu ar studentiem izspēlējam spēles, lai noskaidrotu viņu politiskos uzskatus un ideoloģiskās noslieces. Katru gadu domāju, ka jaunie studenti nāks un būs atbildīgi, rietumnieciski domājoši, brīvo tirgu atbalstoši pilsoņi. Taču allaž izrādās, ka no studentiem gandrīz 95% stūrē sociālismā un komunismā. Viņi ir dzimuši ap 1996. gadu, kad vairs nebija nekā no sociālisma, viņi nav to pat redzējuši, taču idejas ir dzīvas.
– Saskaņa ir sevi deklarējusi kā sociāldemokrātiska partija, taču tas nestrādā nemaz. Arī agrāk ir bijuši centieni ar sociāldemokrātijas karogu ko panākt, taču LSDSP tā arī netika pie varas valstī. Kāpēc?
– Tas būtu jāprasa vēsturniekiem. Sociāldemokrātija un kreisums asociējas ar ko neskaidru, bīstamu – it kā ar sarkaniem karogiem apvītu.
– Bet kaimiņvalstī, Lietuvā, sociāldemokrāti ir valdījuši gana daudz.
– Viņiem ir mazliet cita priekšvēsture – Lietuvas PSR Komunistiskajā partijā lielākā daļa biedru bija lietuvieši. Mums «kreisais» asociējas ar krievisko. Latvijā LSDSP jau sāka virzīties uz varas pusi, taču sagruva pati savā iekšpusē.
– Bieži dzirdams, ka Latviju glābšot politiskās sistēmas maiņa – ka tautas vēlēts prezidents ar plašām pilnvarām būs tas, kas vajadzīgs. Vai vajag?
– Nevajag. Prezidenta vēlēšanās būs populisma jūra, un par prezidentu, visticamāk, kļūs vai nu lielākais no populistiem, vai kandidāts ar lielāko «finansējumu», vai šo abu kombinācija. Neredzu, ka tas varētu glābt Latvijas politisko sistēmu. Vienkārši atbildīgāk pašiem jāsāk izturēties pret demokrātijas dotajām iespējām, bet diemžēl mēs nemākam atbildīgi izvirzīt tautas pārstāvjus, piemēram, izvirzot ministru prezidenta kandidātus, kas nemaz negrasās ieņemt šo amatu, un mēs kā sabiedrība arī nemākam atbildīgi izvēlēties savus priekšstāvjus. To skaidri parādīja Saeimas priekšvēlēšanu debates, kur vairākums, piedevām populārāko dalībnieku, demonstrēja demagoģiju un populismu.