Andris Kazinovskis: Latgale ir Latvijas lakmuss
Ekonomikas doktors, profesors Staņislavs Keišs un Balvu novada domes priekšsēdētājs, Latgales reģiona attīstības aģentūras padomes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis apkopojuši savu ilgo (1996.–2013. g.) pētniecisko darbību zinātniskā monogrāfijā Reģionālā attīstība Latvijā: administratīvi teritoriālās reformas norises gaita, problēmas, risinājumi. Monogrāfijā vērtēta reformas gaita pirms un pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, plašā salīdzinošā kontekstā analizēti iespējamie valsts attīstības scenāriji, neizmantotās iespējas un neveiksmju cēloņi. Kazinovska kungs sarunājas ar Neatkarīgo par reģionālo politiku Latvijā.
– Jūs esat piedāvājuši un pamatojuši nevis atsevišķas reformas idejas, bet kompleksu valsts reģionālās politikas konstrukciju. 2001. gadā iznāca jūsu abu grāmata Reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas problēmas Latvijā. Taču, izlasot monogrāfiju, man radās iespaids, ka tā nav tik daudz padarītā rezumējums, cik arvien priekšvārds turpmāk darāmajam.
– Darbs tiešām bijis pamatīgs un ilgstošs. Un mēs tiešām sākām ar Eiropas Savienības struktūras, līdzekļu, finanšu aprites izpēti. Man un Staņislavam pozitīvs atklājums bija tas, ka ES pati veidojusies, ņemot par pamatu reģionālo attīstību. Tā veido Eiropas nākotnes dokumentu pamatu. Viss balstās reģionālajā attīstībā. Arī līdzekļi, kas ir ES, Eiropas Komisijas rīcībā pamatā domāti reģionu attīstībai. Kāpēc tā? Tāpēc, ka vēsturiski par pamatu tika ņemta Vācija. Vācijā pēc sakāves Otrajā pasaules karā bija lieli centrālās varas patstāvības, pārvaldes ierobežojumi. Tāpēc vācieši izdomāja dot rīcības tiesības reģioniem pārvaldes, finanšu, nodokļu, daudzās citās jomās. Un Vācija sāka strauji attīstīties. Tāpēc, ka attīstījās reģioni. Šo principu ņēma par pamatu ES. Bet tad, kad mēs 1998. gadā Latgales konferencē ar savām idejām pirmoreiz uzstājāmies plašākas publikas priekšā, populāriem cilvēkiem, zinātniekiem tas likās kaut kas nedzirdēts. Viņi skatījās uz mums platām acīm.
Bet mēs saskatījām līdzību, saskatījām iespēju arī Latvijā ņemt par attīstības un arī ES struktūrfondu apguves pamatvienību reģionus. Latvija kopš pašiem pirmsākumiem ir izveidojusies no reģioniem. Jau esot cariskās Krievijas sastāvā, latvieši no Kurzemes un Vidzemes guberņām, kā arī Latgales latvieši no Vitebskas guberņas vienojās par savas valsts izveidošanu. Šī vienošanās tika īstenota 1918. gada 18. novembrī, kad tika pasludināta Latvijas Republika, un vēlāk reģionu (arī Latgales) būtība tika fiksēta LR Satversmes 3. pantā.
– Vai jūsu pētījumiem ir bijušas kādas praktiskas sekas valsts politikā?
– Staņislavs ir zinātnieks ar ļoti lielu intelektuālo un informatīvo bagāžu. Es esmu politiķis, pašvaldības vadītājs, kurš tūlīt būs nostrādājis pašvaldības darbā 25 gadus. Mēs salikām savu pieredzi kopā, un neviens nevar pārmest, ka mūsu priekšlikumi ir vai nu tikai teorija, vai tikai prakse. Savus pētījumus esam snieguši politiķiem pakāpeniski. No vienas puses, varu piekrist tam, ka monogrāfija zināmā veidā ir atskaite par mūsu paveikto, bet valstī neizdarīto. Tomēr – mēs to nerakstījām vēsturei, mēs to rakstījām nākotnei. Jo mainīt valsts politiku nekad nav par vēlu.
Un – es nevaru teikt, ka nekas nav ticis ņemts vērā. Mūsu vai ne mūsu dēļ, bet politiķi ir spiesti vairāk pievērsties reģionālajai politikai. Satversmē nosaukto reģionu kā administratīvo vienību statuss nav juridiski noteikts, taču citādi tie figurē jo daudzās izpausmēs. Sākot ar kartēm un beidzot ar Latgales programmu.
– Tomēr – otrā līmeņa pašvaldību iespējamība oficiāli arvien tiek turēta «varbūt kaut kad…» līmenī, bet esošo administratīvi teritoriālo ainavu viens no jūsu monogrāfijas recenzentiem, Latgales reģiona attīstības aģentūras direktors Māris Bozovičs vērtē ļoti bargi: «Salīdzinot savā starpā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas administratīvās kartes, Latvijas karte izskatās tā, it kā te būtu «viesojies 5. kategorijas taifūns», kas «sakārtojis» novadus Latvijā tā, lai tie nebūtu vairs savā starpā salīdzināmi ne pēc teritorijas, ne pēc iedzīvotāju skaita, ne pēc ekonomiskās aktivitātes. Šajā sakarā rodas iespaids, ka administratīvi teritoriālās reformas rezultāts ir no sērijas «gribējām kā labāk..»» Kā jūs pats, saistībā ar monogrāfijas pamattēzēm, vērtējat esošo Latvijas novadu karti?
– Principā es piekrītu Bozoviča kungam. Viņš ir zinošs cilvēks un tāpēc tik atklāti vērtē. Starp citu, daudzi uzskata, ka veikta nevis vietējā administratīvā reforma, bet reģionālā reforma. Tas nozīmē vien to, ka arī starp politiķiem ir daudz vai nu nekompetentu cilvēku, vai meļu. Tika veikta vietējā, pirmā līmeņa pašvaldību reforma, likvidējot pagastus un izveidojot novadus, likvidējot rajonus un to vietā neizveidojot neko… Rajonus, kuri bija otrā līmeņa pašvaldības, varēja apvienot, izveidojot četrus reģionus. Plus Rīga. Tas netika darīts. Taču saka – notikusi reģionālā reforma. Tās ir absolūtas muļķības.
Jā, laiks ir pazaudēts, attīstība nav notikusi, tāpēc piedzīvojam dažādas likstas. Iedzīvotāju plūsma virzās projām no laukiem un reģioniem. Projām arī no Latvijas. Latvija grib balstīties tikai uz Rīgu. Tas ir pilnīgi nepareizi. Šobrīd Latvijā ir Lielo pilsētu apvienība. Jā, tie ir ietekmīgi cilvēki. Bet katrs no šīs apvienības pamatā domā par savu pilsētu. Viņi ietekmē lielo politiku tik lielā mērā, ka Nacionālās attīstības plāns iznāk pēc viņu prāta. Struktūrfondu līdzekļu sadalei lielajām pilsētām ir milzīga, speciāla programma.
Sākotnēji bija papildus izdomāti vēl daži attīstības centri. Tagad ir 9+21.
Mēs visu laiku eksperimentējam. Mūsu liberālisms un brīvdomība ir tikuši tiktāl, ka tiek uzskatīts par iespējamu neapgādāt idejas ar zinātnisku pamatojumu. Pie varas nāk arvien citi «atjaunotāji», eksperimentētāji. Bet teorētisku zināšanu, pamata, uz kā balstīties, viņiem nav. Tikai idejas, tikai fantāzijas. Valsts ir pārvērsta par eksperimentālu poligonu. Arī politikā. Tam vienreiz ir jābeidzas.
Mēs tik un tā paliksim pie sava. Mana pārliecība ir nemainīga. Latvija sekmīgi var attīstīties tikai un vienīgi tad, ja attīstīsies reģioni. Varbūt mūsu grāmatai vajadzēja parādīties mēnesi divus pirms vēlēšanām. Varbūt tad viens otrs politiķis būtu spiests analizēt situāciju grāmatas kontekstā. Bet – tik un tā, arī valdība, arī jaunievēlētā Saeima būs spiesta ņemt to vērā.
– Jūs grāmatā rakstāt, ka pašlabums politikā diemžēl jo bieži stāvējis augstāk par valsts interesēm. Ar to var skaidrot, kāpēc centrālā vara nevēlas reģionus. Kamdēļ radīt spēcīgus potenciālo konkurentu perēkļus, kādēļ deleģēt varu un funkcijas, ja tā vairojas varas zaudēšanas riski?
– Banāli, bet fakts – partijas negrib mainīt sistēmu. Proporcionālā vēlēšanu sistēma tām šodien ir ļoti izdevīga. Jo varas partijas, precīzāk, katras partijas spice, valde, priekšsēdētājs vai kāds sponsors tagad var ļoti šaurā lokā lemt, kādas prioritātes dot attīstībai. Pat koalīcijā to cilvēku loks, kuri pieņem atbildīgus lēmumus, ir ļoti šaurs. Bet, ja tas ir šaurs, tad savtīgās intereses netiks aizmirstas. Skaidrs, ka šie cilvēki negribēs mainīt sistēmu. Negribēs, lai deputāti tiktu ievēlēti jauktā vēlēšanu sistēmā. Viņi nevēlas, lai puse deputātu nebūtu pakļauti partijām un celtu īkšķus turp vai šurp bez norādēm. Tātad varam secināt, ka arī likumdevējs ir pakārtots šim principam. Vispirms es, vispirms man. Partijām ir izdevīga centralizēta valsts pārvalde. Jo – pārvalda taču ministrijas. Valdība un ministrijas. Šaurs cilvēku loks sadala ministru portfeļus. Ministriem ir visa vara, visi, gan valsts budžeta, gan arī struktūrfondu, līdzekļi. ES struktūrfondu līdzekļu apgūšanā ir izvēlēts nozaru princips. Tas nozīmē, ka šie cilvēki nosaka politiku. Grāmatā ir minēti piemēri. Tajā skaitā pašvaldību vadītāji, kuri skaisti runā it kā valsts vārdā, bet, kā tiek līdz līdzekļiem, tā velk uz savu pašvaldību. Grāmatā nosauktās personālijas savas kļūdas nav atzinušas. Tās maina partijas, bet turpina savu politisko karjeru, savu politisko gājienu.
– Tad man ir jautājums – vai ar šādu pieeju Latvijā ir īstenojama kohēzija?
– Nē. Ar šādu sistēmu tas nav iespējams. To apliecina arī pieredze, ko esam guvuši iepriekšējā (2007.–2013. g.) ES fondu plānošanas periodā. Grāmatā ir ievietotas diagrammas, kuras liecina, ka reģioniem līdzekļi tikuši dalīti nevienmērīgi. Mēs ierosinājām iedibināt vismaz kvotu sistēmu. Bet tā tiek ievērota vien dažos atsevišķos gadījumos. Arī nākamajā plānošanas periodā (2014.–2020. g.) pamatā pastāvēs tie paši principi. Līdzekļu sadale nav bijusi taisnīga, un arī tuvākā pārskatāmā laikā nav paredzēts, ka tā būs taisnīga.
Nesen notika Latgales attīstības padomes sanāksme Preiļos. Skaidrot jauno pieeju bija aicināts ekonomikas ministrs. Neatbrauca ne ministrs, ne valsts sekretārs, ne valsts sekretāra vietnieks. Atbrauca kādas nodaļas priekšnieka vietnieks. Tāda ir attieksme. Turklāt šis cilvēks prezentēja uzskatu, ka līdzekļi paredzēti lielu uzņēmēju projektu apgādam. Uz Latgali no tā visa attiecas ļoti neliela daļa. Mūsu puses iebildumi diemžēl nav ņemti vērā. Tas nozīmē, ka jau pastāv kaut kāds fiksēts, prognozējams cilvēku loks, kuriem un kuru firmām šie līdzekļi jau ir iezīmēti. Nevis – dalīt līdzekļus pa reģioniem kaut vai proporcionāli iedzīvotāju skaitam vai teritorijai. Tātad turpināsies pašreizējā politika. Rīga un Pierīga.
– Vai šī netaisnība neievelkas par ilgu? Kāda varētu būt reakcija? Turklāt kādam būtu par to arī jāatbild…
– Ko mēs gribam panākt ar saviem priekšlikumiem? Mēs gribam, lai visa Latvijas teritorija būtu vienota. Šodien nodokļu sistēma ir vienota, bet atbalsts nav vienots. Kā tas var būt!? Jūs prasāt no mums nodokļus, bet mēs sāksim domāt… Uzņēmējs, kurš dzīvo Vidzemē vai Latgalē, sāks domāt: tie paši nodokļi, tie paši nodokļu procenti, ko maksā Rīgā, bet, ja man nav pieejams līdzvērtīgs valsts un Eiropas atbalsts, kāpēc man tie nodokļi jāmaksā? Es to saku, lai viens otrs padomā. Jo uzskatu, ka nav aiz kalniem arī sociālie nemieri. Par to es bažījos. Es gribu, lai Latvija plauktu un zeltu. Lai Latvija būtu neatkarīga valsts. Bet man ir bažas, ka ar esošo politiku mēs zāģējam zaru, uz kura sēžam, un neprognozējam savas rīcības sekas.
Turklāt daudziem Latvijā, īpaši Rīgā, varbūt nav pilnīgas informācijas, ko dara cilvēki Latgalē, cik viņi aktīvi, cik aktīvas pašvaldības. Balvi un daudzas citas Latgales pašvaldības, sevišķi pierobežā, ļoti aktīvi strādā ar projektiem un cer uz līdzekļiem, kas nāk no struktūrfondiem. Tās aktīvi sadarbojas ar kaimiņiem otrpus robežai (ar igauņiem, krieviem, tāpat baltkrieviem un lietuviešiem).
Mēs savedam kopā uzņēmējus, savedam kopā kultūras, savedam kopā izglītības, sporta, sociālos darbiniekus. Viņiem ir idejas, viņiem ir projekti. Bet viņi nespēj tos realizēt. Jo valsts neatbalsta. Jo vairāk – piemēram, iepriekšējā plānošanas periodā tika izsludināta Latvijas–Igaunijas–Krievijas pārrobežu sadarbības programma divās kārtās.
Pirmajā kārtā pierobežas teritorija, Vidzemes un Latgales novadi gar Igaunijas un Krievijas robežu, saņēma tikai 11 procentus no šīs programmas naudas. Pārējā aizgāja citur (pat Rīgai, Pierīgai, Ķekavai,…). Nauda bija viltīgi nosaukta – pārrobežu sadarbībai. Par kādu pierobežas attīstību var būt runa, ja Eiropas nauda, kas tai vajadzīga, pierobežu neatbalsta un praktiski aiziet ārpus pierobežas teritorijas? Centrālajai varai nav izpratnes par reģioniem. Tā uzskata, ka turēs varu un dalīs līdzekļus mūžīgi. Mūsu uzdevums bija novest līdz apjēgai – kas ir reģions, kas ir reģionālā attīstība. Turklāt jāņem vērā, ka struktūrfondu līdzekļi, ņemot vērā ES paplašināšanos, ies mazumā un varbūt vispār beigsies. Tad Latvijai savā telpā nāksies vēl grūtāk, vēl sāpīgāk dalīt naudu reģioniem, perifērijai. Jo rīdzinieki teiks: mums ir darba vietas, mums vajag gūt labumu no tā, ko dodam valstij un Rīgai, kas ir viņiem,…
– Šķiet, Otrajā pasaules latgaliešu kongresā (2002. g.) radītais un Saeimā iesniegtais likumprojekts Par tieši vēlētu reģionu pašvaldībām paredzēja, ka Latgalei jākļūst par politiski, ekonomiski, kultūrsociāli nedalāmu kultūrvēsturisku novadu jeb, precīzāk, reģionu. Vai ir kaut kādā ziņā iets uz to pusi?
– Tolaik šī rezolūcija tika aizsūtīta gan Valsts prezidentei Vairai VīķeiFreibergai, gan Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem, gan premjerministram Andrim Bērziņam. Vispretimnākošākais bija Jānis Straume. Viņš mūs uzaicināja, mēs aizbraucām. Tie, kas sarunā pārstāvēja viņa pusi, gribēja, lai pierādām, kāpēc vajadzīgs reģions, piedāvāja citādus risinājumus, teica – tad jau labāk ik mēnesi maksāsim katram iedzīvotājam 200 latu, lai paliek laukos, bet neveidosim reģionus. Tādā garā. Arī tolaik tuvojās Saeimas vēlēšanas, un Straume apsolīja, ka tūlīt pēc vēlēšanām rīkosimies. Cik atceros, viņi paspēja sagatavot projektiņu… Taču pēc Saeimas vēlēšanām mainījās vara, mainījās amatpersonas. Nāca citi politiķi, kuri nejutās ar šiem dokumentiem saistīti, jo nebija tos personiski saņēmuši. Valsts prezidente šo vesela reģiona priekšlikumu, var sacīt, ignorēja.
Tur jau tā lieta, ka nav pēctecības. Kārtējā vara, kārtējā Saeima uzskata, ka ir izredzēta īpaši un ka Latvijas politika deputātiem jāveido no jauna. Iepriekšējais tiem nav saistošs. Ar to tas viss diemžēl arī beidzās.
– Nevar teikt, ka Latgale mūsu prātos ir pavisam pamesta. Tā itin bieži tiek piesaukta kā… poētisms. Bet – kā izskatās Latgale reālajā Latvijas, 4+1, kontekstā. Monogrāfijā tas ilustrēts ar konkrētiem skaitļiem, bet te es gribētu īsu slēdzienu.
– Tas, ko es jums stāstu, ir papildinājums tam, kas ir grāmatā. Latgale? Daiļrunīgi izsakoties, visi Latvijas reģioni, bet Latgale īpaši, noasiņo. Tāpēc, ka mūsu lielākā vērtība ir bijuši cilvēki, Latgales iedzīvotāji. Latgalē valsts pirmsākumos bija ļoti daudz iedzīvotāju. Bet, tā kā valsts vara nespēja un nespēj dot Latgalei tādas tiesības, lai tā pati varētu attīstīties, ražot un dzīvot, tad Latgale kļuva par milzīgu donoru. Visos laikos. Brīvvalsts laikā. Padomju laikā. Un arī tagad tas turpinās. Latgale ir mūžīgais donors. Pārējai Latvijai, Rīgai un tagad arī ārzemēm. Asinsdonors. Jo atdodam dārgāko, kas mums ir. Cilvēkus. Noasiņojam. Un politika ir tāda, ka noasiņo arī pārējie reģioni un valsts kopumā. Cik ilgi mēs tā darīsim? Cik?!
Es pat uzskatu, ka jāsāk gatavoties nopietni pieņemt domu – vieta tukša nekad nepaliek un nepaliks. Gan Latvijā, gan, īpaši, Latgalē mums jābūt gataviem, ka arvien vairāk te ieplūdīs cilvēki no citām vietām, kur dzīves līmenis ir vēl zemāks. Bet – vai viņi vairs runās latviski, vai viņi vairs runās pat krieviski, to mēs nezinām. Imigrācija būs ļoti liela.
Mani satrauc arī nekustamā īpašuma tirgus. Latvijas valsts, jebkuras valsts vislielākā nacionālā bagātība tomēr ir zeme, meži. Latvijas politika ļauj citu valstu pilsoņiem un firmām brīvi, bez kādiem ierobežojumiem iegūt šo bagātību savā īpašumā un pārvaldīšanā par sviestmaizi. Visvairāk tas redzams tieši Latgalē, pat pierobežā. Runāju ar Ludzas novada vadītāju Alīnu Gendeli. Viņa minēja neoficiāli izzinātus datus, kuri liecina, ka jau 27% Ludzas novada teritorijas nav Latvijas iedzīvotāju (nerunājot par pilsoņiem) rokās. Balvu pusē varbūt tik traģiski nav, bet līdzīgi gan. Un tā visur. Cilvēki pazūd. Cilvēki, kas te paliek, ir nabadzīgi. Ražošana netiek īpaši atbalstīta. Viss iepriekš minētais, manuprāt, ir kļuvis par nacionālās drošības jautājumu.
– Kāda perspektīva no tā izriet?
– Ko tad mēs nākotnē varam paredzēt Latgalei, pārējiem reģioniem un Latvijai? To pašu, kas jau ir pierādījies citās vietās. Un nu arī Latvijā. Proti – ja nīkuļo un nav lemta attīstībai valsts vājākā teritorija, tad agri vai vēlu pati valsts attīstības ziņā aiziet uz leju. Latgale ir Latvijas lakmuss. Ja Latgale nīkuļo, ja Latgales attīstība ir niecīga vai ar mīnusa zīmi, tad agri vai vēlu tas atsauksies uz Latviju kopumā. Pašas no sevis problēmas, lai kā politiķi liktos tās neredzam, nepazudīs. Bet – tik un tā es uzskatu, ka vēl ir izeja. Izeju fiksē arī mūsu priekšlikumi.