Viesturs Kairišs: mani galīgi neuztrauc, ja kāds saka – vajag integrēt krievus
Intervija ar kinorežisoru Viesturu Kairišu – par to, vai Latvija izzūd, par Saeimas vēlēšanu pārsteigumiem, par to, kas valstiski nomāc veselo saprātu.
Viesturs Kairišs: Konservu pasākumi» mūs neglābs
– Pirms pāris gadiem jūs teicāt, ka Latvija neglābjami iet bojā. Taču vienlaikus esat uzņēmis filmu par Melāniju Vanagu, kas ir spilgts apliecinājums tam, ka, tieši pateicoties tik stipriem cilvēkiem kā Melānija, Latvija tomēr izdzīvo un netaisās iet bojā. Pretruna?
– Jā, ir šāda pretruna. Piekrītu. Pretrunas ir katra cilvēka dzīvē. Kaut kas notiek apkārt, kaut kas notiek pret tevi, un tavs uzdevums ir cīnīties, lai tas tā nenotiktu. Melānija Vanaga, būdama deportēta, izcīnīja ļoti nežēlīgas cīņas gan pret apstākļiem, gan arī attiecībā pret sevi. Ja universalizējam jēdzienus, tad mums ikvienam jācīnās par Latviju tā, kā mēs katrs to saprotam. Bet vissmagākā cīņa mums jāizcīna katram pašam par sevi – par mūsu cilvēcisko būtību. Un tad arī cīņa par Latviju būs daudz kvalitatīvāka un jēdzīgāka. Jā, ir pretrunas... Reizēm es tās izjūtu ļoti krasi, reizēm – nemaz.
– Kā tas notiek?
– Šodien braucu ar auto pa Daugavas kreiso krastu. Cauri Jaunjelgavai. Kādreiz mēs kopā ar bērniem skaitījām, cik cilvēkus ieraudzīsim, braucot cauri Jaunjelgavai. Tik skaista, veca pilsētiņa... Bet tik traģiski tukša. Un vēl tas briesmīgais, bedrainais asfalts. Taču tagad tur uzbūvēts jauns ceļš. Un es redzu, kā, pateicoties šim jaunajam ceļam, sakārtojas pilsēta, kļūdama skaistāka un dzīvāka. Varbūt pirms šā ceļa daudzi domāja – ir tur vērts dzīvot vai nav, atjaunot vecātēva māju vai ne... Tagad, manuprāt, cilvēki paliek šajā pilsētā. Labprāt paliek. Un es redzu, ka Latvijā tiek darīts daudz, lai cilvēki paliktu. Tādā ziņā es izjūtu kaut ko ļoti labu. Bet vienlaikus notiek arī kaut kas cits. Nereti ir tā, ka labklājība tiek uzlabota tikai virsējā, redzamajā slānī. Tikko labklājība sāk uzlaboties, tā tūdaļ tiek pacelta kā visaugstākais mērķis. Nevēlos nevienu mācīt, jo ar mani ir tieši tāpat. Naudu vajag visiem, bet, jo vairāk tās ir, jo vairāk to vajag. Kad redzu izmaiņas kultūrā vai cilvēku attieksmē pret labklājību, es spēju saskatīt šajā procesā Latvijas izzušanu. Domāju, ka kultūrā var atrast arī tādas lietas, kas nebūt nestiprina Latviju, tieši otrādi – tās var vājināt Latviju. Atveram, piemēram, kādu interneta portālu. Ko parasti redzam sadaļā Kultūra? Modeles, jokus, dažādu izklaidi, bet ļoti reti tur tiek stāstīts par kultūru. Ja tu esi aktieris vai mūziķis, tev jādomā, kā nest kultūru tautā, bet tu vienkārši nodarbojies ar smīdināšanu vai izklaidēšanu... Tas jau paliek bezjēdzīgi. Kādreiz latvieši gāja uz teātri, klausījās tekstos un meklēja tur zemtekstus, skatītājiem bija izjūta, ka viņi saprot ko vairāk. Tam visam bija kultūrsociāla funkcija. Bet tagad ir jūtams liels spiediens uz to, ka nepieciešams komerciāli veiksmīgs saturs. Tātad – nevis jēga un ideja, bet komercija ir svarīga. To visu kopā es dēvēju par Latvijas izzušanu.
– Bet vai tad Latvijā nav tādas kultūras jomas, kas tomēr uztur Latviju un latviskumu?
– Nedomāju, ka mēs varētu primitivizēt šo situāciju. Latviskuma uzturēšana – tas man šķiet tāds aizdomīgs jēdziens. Mums pirmām kārtām jāsaprot, ka šeit ir vide, kur jāattīsta latviešu kultūra. Bet vārdkopai «latviskuma uzturēšana» drīzāk ir muzejiska pieskaņa un nozīme, kas latviskumu kā tādu ne mazākajā mērā neuztur. Latviskums šādā situācijā drīzāk tiek iekonservēts, bet pēc kāda laika tas vienkārši pazūd. Latviešu kultūra ir dzīva tad, kad tā, pati mainīdamās, mūs uzrunā un urda. Tad tā arī uztur latviskumu. «Konservu pasākumi» neglābs arī latviešu valodu, jo valodai jābūt dzīvai, mainīgai, tai mūs jāuzrunā atbilstoši mūsdienām. Tāpēc mani galīgi neuztrauc tas, ja kāds saka – vajag integrēt krievus. Viņi varētu veiksmīgi atjaukt mūsu bāliņu asinis un mentalitāti. Piemēram, poļu ietekme uz latgaliešu valodu, kultūru un mentalitāti ir milzīga. Arī vācieši mūs milzum daudz ietekmējuši, sevišķi valodas ziņā – ir tik daudz vārdu, kas nākuši no vācu valodas. Bet latviešu valoda tostarp nostiprinājās un attīstījās. Es pat uztrauktos, ja valoda būtu sterila, ja tajā nebūtu nekādu ietekmju. Jo modernāka ir valoda, jo tai labāk. Tas nozīmē, ka tā ir dzīva, tā attīstās.
– Atgriežoties pie filmas Melānijas hronika... Kā jūs domājat, kāpēc atjaunotajā Latvijā faktiski neviens režisors nav ķēries pie deportāciju tēmas? Tajā ir bezdibenīgi, neizsmeļami dramaturģijas krājumi, morāles dilemmas, vienkārši un sarežģīti stāsti, vēsture un mūsdienas...
– Tas patiesībā ir fenomens. Esmu ļoti daudz lasījis par šo tēmu, arī Melānijas Vanagas darbā ir neskaitāmai slāņi, tur varētu taisīt filmu pēc filmas. Bet es centos pieturēties pie vienas līnijas. Redzēsim, kā tas man būs izdevies. Kāpēc neviens nav pieķēries šai tēmai... Mums acīmredzot bija vajadzīgi kādi divdesmit gadi, lai mēs varētu sākt par to reflektēt. Arī filmas par karu – varbūt izņemot propagandas rullīšus – sāka uzņemt ne jau tūdaļ pēc kara. Polijā Andžejs Vajda savu slaveno filmu Pelni un dimants uzņēma 1958. gadā. Ir vajadzīgs kaut kāds laiks, lai viss tavā galvā pārgrozītos, saliktos pa plauktiņiem. Turklāt mēs vēl neesam izanalizējuši visas sāpīgās vēstures tēmas. Mēs vēl īsti nesaprotam, uz kā mūsu valsts ir uzbūvēta, ko tā ir zaudējusi un ko ieguvusi. Sākumā mēs baudījām brīvību, īsti par vēsturi nedomādamai, tagad jāsāk domāt. Nerunāšana filmu valodā par deportācijām bija saistīta ne ar subjektīviem, bet gan ar objektīviem faktoriem.
– Andžejs Vajda jums ir kinematogrāfijas paraugs?
– Nē. Man viņš nekad nebija īpaši paticis kā režisors. Bet, gatavojoties filmēt Melānijas hroniku, es daudz skatījos filmas par vēsturi, ārkārtīgi bieži atgriežoties pie Vajdas filmām. Sapratu, ka viņš man patiesībā ir ļoti tuvs. Mani saista 20. gadsimta vēsture, tieši vidusposms. Redzēju arī filmu Katiņa, spēcīga, zinu, ka Andžeja Vajdas tēvs tika noslepkavots Katiņā. Poļi tomēr taisīja tādas filmas, kādas Padomju Savienībā pat iedomāties nevarēja – to saku, piemēram, par filmu Pelni un dimants.
– Poļi ir liela nācija, un neviens viņiem nespētu norādīt, kādas filmas taisīt... Lepni cilvēki. Bet kur palicis mūsu lepnums un stāja? Atmodas laikā latviešu inteliģence bija aktīva, no inteliģences nāca Tautas frontes līderi. Tagad – klusums. Nav vairs līderu. Ja nu tikai pirms vēlēšanām kāds izspraucas.
– Pirms vēlēšanām – svēta lieta. Tas pat ir objektīvi, jo cilvēkus interesē viedokļi. Neuzskatu, ka pirms vēlēšanām vajadzētu klusēt, cilvēkiem ir jāzina, ko domā viedokļu līderi. Ja kāds uz mani norādītu un teiktu: tu esi inteliģents, man tam nebūtu viennozīmīga vērtējuma.
– Nu, sliežu ceļu gulšņu licējs jūs arī neesat.
– Inteliģence – tas tāds padomjlaiku termins. Labāk teikšu – intelektuāļi. Viņiem vienmēr jābūt kritiski noskaņotiem pret varu. Vara nekad nevar būt īsti laba. Ja intelektuālis nav kritisks pret varu, viņš kļūst par galma mākslinieku. Nācija novājinās, ja intelektuāļi klusē. Tad iespējams, ka viņiem nav ko teikt. Bet arī klusēšanai dažkārt ir liela nozīme. Tā, piemēram, Vizma Belševica. Viņa klusēja, jo nesadarbojās ar padomju varu. Bet šāda klusēšana neattiecas uz mūsdienām. Ja es jūtu, ka man jāpalaiž mute, es to daru. Taču tas traucē koncentrēties radošajam darbam. Manas garīgās autoritātes – tādi kā Vāgners un Rainis – politiku un kultūru apvienoja katru dienu, es vēl to neprotu. Manā darbā – režijā – visu laiku jāattīstās, jāiet uz priekšu, un Latvija tad ir tāda patīkama pievienotā vērtība.
– Kā to saprast?
– Piemēram, vācieši. Viņi cīnās par savu mākslu, bet viņiem nav jācīnās par Vāciju. Mums par Latviju gan ir jācīnās. Latvija ir paralēlais motivators, kas palīdz radīt mākslu, jo tu nedrīksti ieslīgt provinciālismā – tad tavai profesionālajai cīņai par Latviju būs maza nozīme. Tāpat kā jebkuram cilvēkam palīdz tas, ka viņam ir ģimene: tu nevari slaistīties, jo tad bērniem nebūs ko ēst. Veidojot filmu par Melāniju, esmu daudz pētījis dažādus dokumentus un avotus, un kontekstā ar Ukrainas notikumiem es redzu sakarības ar šodienas Latviju. 1940. gadā politiķi runāja tieši tāpat kā tagad: toreiz bija Tautu savienība (Nāciju līga), visi teica – nekas ar mums nenotiks, mēs esam Tautu savienībā, mēs esam drošībā.
– Tagad runā līdzīgi: mēs esam ES, NATO, nekas ar mums nenotiks, mēs esam drošībā...
– Mēs pārāk maz paļaujamies uz sevi. Ja ES un NATO mums palīdzēs – super, bet ko mēs paši? Esmu runājis gan ar austriešiem, gan ar vāciešiem, sak, jums vajadzētu atteikties no Putina gāzes un naftas, un tas jums katram izmaksātu tikai kādu eiro vairāk. Bet tā būtu Baltijas neatkarības cena. Un manī ir radusies stingra pārliecība, ka tur neviens nebūs gatavs maksāt to vienu eiro vairāk. Viņi uzskata, ka Baltija – tas ir tālu, tas uz mums īsti neattiecas. Nu, Putins apēd kādu valsti vai tās daļu, jā, nu tas ir slikti, ai, cik slikti, bet mīļā miera labad Eiropa atturēsies no pārāk skaļa nosodījuma, lai nevajadzētu maksāt to vienu eiro vairāk. Protams, ir labi, ka mēs esam ES un NATO, bet patieso drošību sev varam garantēt tikai mēs paši. Pirmkārt, aizsardzībai vajag atvēlēt vismaz 2% no IKP, otrkārt, maksimāli izskaust korupciju un, treškārt, garantēt iekšējo drošību.
– Vēl vajag arī līderus, kas to visu spēj panākt.
– Mums ir kolosāls Valsts prezidents Andris Bērziņš. Es gribētu pajautāt cilvēkiem: ko jūs darīsiet, ja vienā brīdī viņš teiks – jūs palieciet savās vietās, es palikšu savā? Jūs smiesieties par to? Saprotiet, tas ir drošības jautājums. Kas mums teiks šos vārdus? Kā mēs uz tiem reaģēsim? Ko par to domā Saeimas deputāti, kuriem viņu rebes un krēslu bīdīšanas ir svarīgākas par valsts drošību? Ko sagaidīt no premjerministra? Vai premjers būs tas, kas pateiks: tagad rīkojamies tā un tā! Kārlis Ulmanis savulaik nespēja pateikt, ka Latvija tiek okupēta. Viņš vienpersoniski izlēma, ko darīt un kā reaģēt. No valsts drošības viedokļa Ulmaņa vara bija vāja vara.
– Vai šo Saeimas vēlēšanu rezultāti jūs pārsteidza?
– Mani pārsteidza trīs lietas. Tas, ka Saeimā iekļuva Reģionu apvienība. Nebiju domājis, ka cilvēki pavilksies uz protesta balsojumu. Pārsteidza ārkārtīgi labais ZZS rezultāts un pietiekami labais Vienotības rezultāts. Pirms tam gan domāju, ka Sudrabas partija paņems banku, bet tā nenotika. Vienotība varētu būs sakarīga partija, bet tai ir lielas iekšējās problēmas. Tāpēc tai jārestartējas un jāattīrās. Ja tā nenotiks, Vienotība nostāsies uz varas partiju izzušanas ceļa. Saistībā ar ZZS man bija pārsteigums Lemberga antiNATO pozīcija: tā kā Lembergs nostājās pret NATO, es nodomāju – neviens par ZZS vairs nebalsos. Taču ZZS nosauca Lembergu par premjera kandidātu. Premjeru debatēs viss tik drausmīgi garlaicīgi, pelēki, neinteresanti, un te pēkšņi parādās Lembergs – spožs, asprātīgs, ar labām zināšanām, īsts šovmenis. Viņš ir objektīvi interesantāks par pārējiem. Šaubījos, vai šādi šova elementi mūsdienās spēj ietekmēt vēlēšanu rezultātu. Bet ietekmēja! Acīmredzot ZZS elektorātu tā var ietekmēt. Atcerieties Grigules fenomenu – šovs ar bildēm. Vienotības elektorātam savukārt ir citas īpatnības. Šis elektorāts ir kritiski domājošs: ja nu tu esi kaut kur sašmucējies, tad tevi jāizsvītro. Piemēram, Dzintars Zaķis. Tas, manuprāt, bija neiespējami – ievēlēt cilvēku ar tādu reputāciju. Tātad kaut kas tur nebija tīrs... Uzskatu, ka visām trim koalīcijas partijām rezultāti būtu zemāki, ja nebūtu «Putina faktora». Es arī balsoju par vienu no šīm trim partijām, bet ne jau tāpēc, ka es ļoti to gribētu. Es atdevu savu balsi par sistēmu, kas man īstenībā riebjas. Zinu, ka viens ir šķībs, otrs greizs, bet ir kaut kāda pārliecība, ka šī koalīcija attiecībā uz Putina politiku jokus netaisīs. Ja nākamajās vēlēšanās nebūs «Putina faktora», tad vēlēšanu rezultātos būs liela revīzija... Tagad jau ir tā: sanāk kopā, pakasās par ministru amatiem, bet nav izjūtas, ka vismaz kāds no viņiem domātu, ka valstij jāattīstās. Manuprāt, viņi vienkārši grib nostiprināt savas esošās pozīcijas. Jā, bija vēl viens pārsteigums: tik zems vēlējušo cilvēku procents. Bet nepārtrauktas rindas stāvēja gandrīz pie visiem vēlēšanu iecirkņiem. Domāju, ka oficiālie fakti par cilvēku skaitu neatbilst īstenībai: cilvēku ir daudz mazāk.
– Patlaban tiek rādīta jūsu jaunā filma Neredzamā pilsēta – par Černobiļas atomkatastrofas piemeklēto pilsētu Pripeti. Kāpēc izvēlējāties šādu tēmu?
– Mani fascinē teritorijas, kurās nevar nokļūt. Kas tur notiek ar cilvēkiem un dabu? Visa šī slēgtā teritorija ir kā brīvdabas muzejs izzūdošai civilizācijai. Tā bija satriecoša atklāsme: daba ir apēdusi pilsētu. Ja mēs pēkšņi pamestu Rīgu, pēc piecdesmit gadiem te vairs nebūtu nekā, tikai daba. Un Pripeti, kas ir kā elegants «Zolitūdes rajons», jau sen ir apēdusi daba. Tas ir skumji un skaisti vienlaikus.
– Vai jums ir bijis kāds mirklis, kad sajutāt, ka baidāties par Latviju?
– Protams, ir. Daudzās lietās un parādībās es nevaru nesaskatīt Krievijas pirkstu. Piemēram, Latvijā notiek kādi desmit kultūras festivāli, kas saistīti ar Krieviju. Katrs atsevišķs festivāls ir labs, bet tam visam ir kaut kāds mērķis. Un kāpēc uz Latviju neved festivālus no Vācijas, Austrijas vai Itālijas? Ja vēl latvieši būtu tik gudri kā leiši, kas padomju laikos sastājās kompartijā, vārdos visam piekrita, bet dvēseli nepārdeva... Taču latvietis arī dvēseli pārdod. Iedod viņam piecīti, un viņš pārdod.
– Viens no dižākajiem festivāliem ir Jaunais vilnis.
– Tam gan ar kultūru nav nekāda sakara. Jā, tirgotājiem ir labi. Bet viens no mūsu valstiskā vājuma iemesliem ir tas, ka saimnieciskais aprēķins nereti nomāc veselo saprātu, radot augsni bezgaumības un politstulbuma uzplaukumam. Tas ir nožēlojami. Ja tiek pieļauta šāda nožēlojamība valsts līmenī, par kādu valsts drošību mēs vispār varam runāt?