Intervija ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču – par deputātiem, kam nav personisku attiecību ar Dievu, par baznīcas attieksmi pret viendzimuma attiecībām, par Latvijas nākotnes vīziju.
– Šīs Saeimas vēlēšanas, manuprāt, met ēnu uz visu Saeimu. Balsu pirkšana un pārdošana, ietapšana Saeimā pa sētas durvīm, piķamelns PR... Vai varam vispār cerēt uz elementāru godīgumu no tautas kalpu puses?
– Problēma ir tajā apstāklī, ka morālās vērtības un ticība nav iesakņojušās dziļi cilvēkos, tostarp deputātos. Jau ilgus gadus Saeimā ir kapela, arī es tur esmu vadījis svētbrīžus, bet uz lūgšanu kapelu atnāk vien daži deputāti. Tas nozīmē, ka šādas lietas viņus neinteresē. Kad darbošanās notiek tikai materiālajā līmenī – naudas, varas un politikas kategorijās – tad arī turpinās vien cīņa par krēsliem, naudas un ietekmes sfēru pārdalīšana. Tas ir milzīgs izaicinājums vēlētājiem: Saeimā ievēlēt tādus cilvēkus, kam ir personiskas attiecības ar Dievu, kuriem Dievs ir svarīgs, kuriem morālās vērtības ir svarīgas, tad merkantilās intereses neņems virsroku pār morālajām vērtībām.
– 15. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, uz Aglonas baziliku dodas dažāda ranga politiķi, lai dievbijīgi atrādītos. Protams, Aglonā ir daudz TV kameru, visos kanālos rādīs politiķus, kas sēž dievlūdzēju pirmajās rindās. Saeimas kapelā TV kameru nav, tātad uz turieni nav vērts iet.
– Tas, ka viņi brauc uz Aglonu... Nu, labi, ka brauc. Neesmu Dieva vietā, nevaru izvērtēt viņu motivāciju uz turieni doties. Lai viņi paši pēc tam atskaitās savas sirdsapziņas un Dieva priekšā, kad pienāks Tiesas diena. No tiem, kas uz turieni ir devušies, esmu dzirdējis, ka viņi jūtas pacilāti un iedvesmoti. Tātad viņi tomēr kaut ko dabū savai dvēselei. Mēs visi esam tikai ceļā. Ceļā uz pilnību.
– Bet ko darīt tagad – tajā laikā, kad esam ceļā? Kā atrast iespēju veidot un saglabāt garīgumu, ja merkantilais gūst pārsvaru?
– Pirms kāda laika tika izstrādāta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Izpētīju tekstu, bet neatradu tur neko, kas būtu saistīts ar garīgajām un morālajām vērtībām. Ja tiek plānota Latvijas ilgtermiņa stratēģija, garīgās un morālās vērtības ir jāiestrādā prioritātēs. Ja kādam šķiet, ka vērtības – tas ir pats par sevi saprotams, tad... Izrādās, tas nav pats par sevi saprotams. Kādreiz šīs garīgās un morālās vērtības tika nodotas caur kultūras mantojumu, arī ģimenē un skolā tām bija veltīta pietiekami liela vieta, skolās kādreiz bija arī ticības mācība. Cilvēks izpratni par šīm vērtībām saņēma teju vai automātiski. Šodien tā vairs nav. Līdz šim nav izdevies pārliecināt Izglītības un zinātnes ministrijas vadību par to, ka tāds vērtībizglītojošais priekšmets kā kristīgā mācība ir nepieciešams ne tikai trīs pirmajās, bet arī visās pārējās klasēs. Ģimene Latvijā ir visbēdīgākajā stāvoklī visā Eiropas Savienībā, tiek šķirti 77% laulību. Nesen dzirdēju profesores Ingunas Ēbelas priekšlasījumu par Ceturto alternatīvo ziņojumu ANO par bērnu tiesībām Latvijā, tur rādītāji arī ir ļoti bēdīgi. Ja visi klusēs un neko nedarīs, tad būs vien jāgrimst dibenā, laižot krāsainus burbuļus...
– Nesen pasauli pārsteidza dažu liberāli noskaņotu katoļu bīskapu ierosinājums, ka «Baznīcai vajadzētu spert soli pretim gejiem». Šīs ierosinājums izskanēja Romas sinodē, kas bija veltīta ģimenes jautājumiem. Pēc tam tomēr tika paziņots, ka Romas Katoļu baznīca nemainīs savu nostāju saistībā ar homoseksuālu pāru partnerattiecību reģistrāciju. Kā tad īsti ir? Varbūt katoļu baznīcas vadība tomēr domā par attieksmes maiņu?
– Nē, katoļu baznīcas mācībā nekas nav mainījies. Tās pamatā ir Svētie raksti, un tur skaidri un gaiši pateikts, ka vīriešu piegulētāji Debesu valstību neiemantos. Sievietes Rakstos ir pasaudzētas, bet lesbietes arī ietilpst šajā kategorijā. Saistošs ir arī katoliskās baznīcas katehisms, kurā ietverta līdzšinējās baznīcas tradīciju sintēze. Tur skaidri ir pausts, ka homoseksuālas attiecības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību un dabisko likumu, tāpēc Baznīca aicina pārvarēt šo dzīvesveidu. Bet katehismā ir arī pateikts, ka pret homoseksuālu cilvēku ir jāizturas ar cieņu un līdzjūtību, ka viņu nedrīkst nepamatoti diskriminēt un ir jārespektē viņa vispārējās cilvēktiesības. Taču ko šodien mēģina darīt? Pēc ASV Slimību kontroles centra oficiālajiem datiem, izrādās, ka šai valstī par homoseksuāliem sevi uzskata tikai 1,6% cilvēku. Valstīs, kur viendzimuma partnerattiecības ir legalizētas, tikai 2–3% no šiem 1,6% vēlas izmantot šo iespēju, un savukārt tikai niecīgs procents no tiem, kas ir reģistrējuši savas attiecības, vēlas adoptēt arī bērnus. Salīdzinot ar globālajām problēmām, tas ir tik neievērojami, ka jābrīnās, kālab tam tiek pievērsta tik milzīga uzmanība. Vai tādā gadījumā tas nav mēģinājums novērst cilvēku uzmanību no reālajām problēmām, proti, lai tās nerisinātu? Ja viss koncentrējas uz dažu cilvēku iegribām, ja tiek spiests uz to, ka viņiem jāpiešķir īpašas tiesības, rodas daudz jautājumu. Uzskatu, ka vienai daļai tas ir kļuvis par ienesīgu biznesu, jo homoseksuālisma propagandai un reklāmai var viegli dabūt lielus līdzekļus – no dažādām valstīm, no starptautiskām organizācijām, no vēstniecībām. Citi savukārt mēģina noslāpēt savu sirdsapziņu, jo tā vienmēr pasaka priekšā – kaut kas nav kārtībā. Bet ja sabiedrība tiek piespiesta klusēt vai tā pat tiek piespiesta aplaudēt šāda dzīvesveida propagandai, tad indivīdam ir iespēja sev iestāstīt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Ļaunākajā gadījumā tas ir mēģinājums citiem uzspiest šo dzīvesveidu. Šogad publicētajā Latvijas tradicionālo konfesiju vadītāju parakstītajā atklātajā vēstule bija rakstīts, ka skolās nevajadzētu ļaut strādāt tiem, kuriem ir homoseksuālas novirzes. Vai tā nebūs šādu personu diskriminācija? Tad es atbildu: šīm personām ir tiesības, bet bērniem arī tās ir! Bērniem ir tiesības saņemt atbilstošu audzināšanu arī attiecībā uz viņu seksuālo identitāti. Ja karojoši geju propagandas aizstāvji audzinās bērnus, viņi tiem iepotēs savus uzskatus. Bērni ir neaizsargāti, viņiem skolotāji ir autoritātes, un tad bērniem tiks iestāstīts tas, ka homoseksuālās attiecības ir līdzvērtīgas heteroseksuālajām un ka viņi var izvēlēties savu seksuālo identitāti. Tā ir absolūta destrukcija. Sabiedrības pienākums ir aizsargāt bērnus no viltus ideoloģijas, kas nodara milzīgu kaitējumu bērnam, pieaugušajiem un visai sabiedrībai.
– Nākamgad Rīgā paredzēts Eiropraids 2015. Neviens gan nav dzirdējis, ka praidistus kāds uz šejieni būtu aicinājis. Kā izturēties pret šo pasākumu? Un kā pret to izturēsies katoļu baznīca?
– Es aicinātu tam nepievērst nekādu uzmanību un nepiedalīties tajā. Nevajag arī sākt nekādu agresīvu kampaņu pret. Tā viņiem būs tikai reklāma. Tad viņi klaigās pa visu pasauli, ka viņus, lūk, diskriminē. Es aicinu visus ticīgos gavēt un lūgties par to, lai Dievs attīra Latviju no morālās netīrības un ved pie prāta tos, kas aizgājuši neceļos. Cilvēkus, kas ir geji vai atbalsta viņus, nevar nosaukt citādi kā vien par upuriem. Viņi agrā jaunībā vai bērnībā bieži vien ir tikuši izmantoti vai ievilkti homoseksuālisma tīklos, vēlāk viņi atražo šo pieredzi. Homoseksuālismam var būt simt un viens iemesls, bet visbiežāk tā ir disharmonija ģimenē, apkārtējā vide, tā ir izmantošana vai ietekmēšana, līdz ar to viņa identitāte ir traumēta. Tā ir atkāpe no Dieva plāna. Bet šis plāns mums ir skaidrs: savienība var būt tikai starp vīrieti un sievieti, un no viņu abu mīlestības pilnas savienošanās laulībā dzimst bērni.
– Igauņi gan akceptēja viendzimuma attiecības.
– To akceptēja politiķi. Tautas liela daļa bija pret to. Tradicionālās konfesijas arī bija pret. Politiķi nerēķinājās ar tautas gribu.
– Vai jums ir zināmi gadījumi, kad baznīca ir atgriezusi kādus homoseksuāļus tradicionālajās heteroseksuālajās sliedēs?
– Jā, ir ļoti daudz tādu gadījumu. Ir iespējams atgūt identitāti, kāda ir Dieva plānā, jo homoseksuālisms ir uzslāņojums cilvēka struktūrai, nevis identitāte. No uzslāņojuma var atbrīvoties.
– Bet jums personīgi ir zināmi tādi cilvēki?
– Esmu dzirdējis un lasījis daudzas liecības par to.
– Nupat ar atklāsmi par savu homoseksualitāti nāca klajā ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Kā vērtējat šādu soli?
– Es respektēju viņa tiesības brīvi paust savu viedokli. Tomēr brīvība ir cieši saistīta ar atbildību un patiesību. Tas kļūst īpaši aktuāli jaunajā situācijā, kas ir radusies pēc viņa publiskās deklarācijas.
– Tikko tiesa noraidīja Zolitūdes traģēdijā bojāgājušā glābēja civilsievas pieteikumu par faktiskās civillaulības fakta konstatēšanu. Ir cilvēki, kam Zolitūdes traģēdijā gājis bojā dzīvesbiedrs, bet šādas ģimenes nevar pretendēt uz finansiālu valsts atbalstu. Šis ir jautājums par nereģistrētām vīrieša un sievietes attiecībām. Bet homoseksuāļi arī iestājas par viendzimuma attiecību reģistrēšanu. Te viņi varētu izspraukties caur puspievērtu durvju šķirbu.
– Stāšanās laulībā tagad ir maksimāli vienkāršota. Cilvēki, kuri nav reģistrējuši savu laulību, pretendē uz to, ka viņiem būs tādas pašas tiesības kā laulātajiem? Tā ir bijusi viņu izvēle – nelaulāties. Tāpēc tagad viņiem ir jāuzņemas atbildība par to, jo tās ir viņu lēmuma sekas. Par viendzimuma attiecību reģistrēšanu vispār nav vērts runāt. Tas ir absurds.
– Zolitūdes traģēdijā gāja bojā nevainīgi cilvēki. Vai tad cilvēcības vārdā, vadoties pēc likuma gara, šai sievietei tomēr nevajadzētu saņemt kompensāciju? Viņa taču bija glābēja faktiskā sieva.
– Šī traģēdija parāda, kādas ir sekas tam, ka cilvēki bezatbildīgi izrīkojas ar savu dzīvi un seksualitāti, dzīvojot kopā bez laulības.
– To var teikt, no baznīcas dogmatiskā skatupunkta raugoties. Bet es runāju par taisnīgumu un līdzjūtību.
– Jūsu jautājumā ir ietverta kļūda. Līdzjūtību un žēlsirdību nereti mēdz atdalīt no patiesības. Ja to atdala, tad tā kļūst par izdabāšanu cilvēka iegribām, zemākajām kaislībām, beigās šai atdalīšanai ir destruktīva ietekme. Jā, protams, es jūtu līdzi tai sievietei, bet patiesība ir tāda, ka tās ir viņas un tā cilvēka, kurš gāja bojā, lēmuma sekas.
– Paturpināsim par ko citu. Vai kāds no Latvijas politiķiem jūsos ir radījis sajūtu, ka tiek domāts par Latvijas nākotnes vīziju?
– Politiķi stāsta, ka viņi par to domā... Tikai – kāds šai domāšanai ir rezultāts? Bet Latvijā ir daudz gudru, saprātīgu cilvēku. Mums vairāk vajadzētu viņus iesaistīt nākotnes vīzijas radīšanā, monitoringā un īstenošanā. Šajā gadījumā netiek pietiekami izmantots tāds resurss kā, piemēram, Zinātņu akadēmija. Ir profesors Jānis Stradiņš – cilvēks ar autoritāti sabiedrībā, aktīvi darbojas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš un Rektoru padomes priekšsēdētājs Arvīds Barševskis. Sarakstu varētu turpināt. Kāpēc šo resursu nepiesaista? Dažādu jomu speciālisti jāaicina kopā, jārada darba grupa, kas izstrādā ilgtermiņa attīstības stratēģiju, kas nebūtu ideoloģiski motivēta un ietvertu sevī visus Latvijas tālākās attīstības aspektus, ieskaitot arī garīgo un morālo. Ja paliksim tikai ekonomiskas un materiālistiskas domāšanas līmenī, problēmas netiks atrisinātas.
– Kā cilvēkos iedēstīt vēlmi pēc garīgās atdzimšanas?
– Tas ir izaicinājums, ar ko apzināti darbojos aizvadītos četrus gadus. Pirmais līmenis ir... Ar mazu ironijas piedevu varu teikt: ja cilvēkam burkšķ vēders, tad par garīgām lietām ar viņu runāt ir grūti. Tāpēc katram cilvēkam jābūt nodrošinātām pamatvajadzībām, un tad viņš ir atvērts tālākajam. Tas lielā mērā atkarīgs no valsts – kā tā sadala resursus, kas atrodas tās rīcībā. Ar savu rīcību tā rada vajadzīgos priekšnosacījumus garīgajai atdzimšanai. Stādamies savā amatā, es aicināju savus priesterus dibināt pie draudzēm atbalsta grupas nabadzīgajām personām. Esmu gandarīts, ka vairākās draudzēs jau darbojas tādas grupas. Esam arī nodibinājuši rehabilitācijas centru ielu cilvēkiem, atkarīgajiem un bijušajiem cietumniekiem. Tam jau ir trīs gadi. Tur pastāvīgi uzturas ap 25 cilvēkiem, kas cīnās, lai atgrieztos normālā dzīvē.
– Bet ja runājam par dvēselisko līmeni?
– Šeit izšķirošs ir kultūras jautājums. Kultūra un māksla var celt cilvēku, bet var arī graut, jo tajās var iestrādāt ideoloģiskus uzstādījumus, kuras patiesībā ir antivērtības, kas reklamē izlaidīgu dzīvesveidu. Šie procesi jāvada Kultūras ministrijai, valstij jāatbalsta tendences, kas paceļ un integrē sabiedrību, nevis to antagonizē. Tas ir dvēseliskais aspekts. Tāpēc manī pirms dažiem gadiem radās doma, ka vajag uzrakstīt grāmatu par dzīvības un nāves civilizāciju tendencēm mākslā un kultūrā. Trešais līmenis ir specifiski garīgais – cilvēka attiecības ar Dievu. Bet arī te ir slazdi, jo reliģija nereti tiek pārvērsta par patēriņa preci, un dažādu konfesiju reliģiskie piedāvājumi ir tādā kā tirgus laukumā. Bet pirmām kārtām tās ir manas attiecības ar Dievu, un mēs zinām, ka Dievs – tā ir persona, tātad tās ir divu personu attiecības, un tas saistās ar atbildību: ja es Dievu uztveru nopietni, es atdodu sevi Viņa rīcībā, jo zinu, ka Viņam ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei, manai ģimenei un manai valstij. Tāpēc es vēlos šajā plānā iekļauties. Ja Viņš mani ir apdāvinājis ar spējām un talantiem, man tas viss jāliek lietā un ar to jākalpo sabiedrībai. Ja mūsu politiķiem būtu personiskas attiecības ar Dievu, viņi atraisītu visu savu potenciālu un ieraudzītu pareizās prioritātes. Kamēr politikā, biznesā, mākslā un kultūrā neiekļausies vērtības, kuras izvirza Dievs, tikmēr mēs nevarēsim runāt par garīgo atdzimšanu.