Ivars Zariņš (sociāldemokrātiskā partija Saskaņa) pašlaik ir 12. Saeimā visaktīvākais deputāts, kurš visbiežāk par visiem uzstājies ar runām un priekšlikumiem no Saeimas tribīnes. Par nolikto atslēgu principu, komercbanku lobiju politikā un citām aktualitātēm šī Neatkarīgās intervija ar Ivaru Zariņu.
– Jūsu runās un rakstos tāds jēdziens kā «Valda Dombrovska vai Laimdotas Straujumas valdības veiksmes stāsts» allaž tiek sacīts ar ironijas piedevu un pēdiņās. Vai tiešām valdība rīkojas tik neveiksmīgi?
– Laba valdība ir nevis tā, kas sola tautai labklājību, bet tā, kas spēj to nodrošināt. Retorisks tad ir jautājums, vai mums ir laba valdība? Lai pamatotu «veiksmes stāstu», tiek piesaukti dažādi makroekonomikas rādītāji, iekšzemes kopprodukta pieaugums, eksporta pieauguma rādītāji, taču patiesībā ar to tiek demonstrēta sekla izpratne par notiekošo tautsaimniecībā – līdzīgi kā grāmatvedim, kas priecājas par bilanci, ka savilkti visi gali kopā, bet, kāds ir patiesais stāvoklis uzņēmumā, tas nav svarīgi. Svarīgi vien, kā ārēji viss izskatās. Līdz ar to ir šis it kā paradokss – valstī makroekonomiski viss it kā ir kārtībā, bet cilvēki nejūtas labi.
Patiesībā tas ir vienkārši izskaidrojams – šī izaugsme ir panākta, nevis padarot mūsu ekonomiku produktīvāku, bet ejot ātrāko un vieglāko ceļu – efektīvi izsmeļot mūsu ekonomikas iekšējās iespējas, optimizējot izmaksas. Rūpējoties par valsts ārējo fiskālo skaistumu, ir upurēti ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamie faktori – cilvēkkapitāla attīstība, investīcijas zināšanās, infrastruktūrā, tehnoloģijās, kas ir pamats produktivitātes celšanai un labklājības veidošanai. Mums šis pamats joprojām tiek mērķtiecīgi grauts – tas ir līdzīgi kā augstvērtīgus tīrasiņu zirgus samalt desās un priecāties par gaļas produkcijas pieaugumu. Valdība rīkojas kā sivēntiņš pasakā par trim sivēntiņiem un vilku. Sivēntiņš būvēja savu namiņu bez pamatiem no salmiem un priecājās par to, ka namiņš top ātrāk nekā citiem, nesaprotot, ka tādā namiņā dzīvot un justies drošībā nevarēs. Tagad tā ķeza, ko es paredzēju jau tad, kad sākās šis te «veiksmes stāsts», ir kļuvusi redzama visiem un visapkārt – mūsu valsts ir iedzīta nabadzības slazdā: naudas nepietiek nekam. Kā to parāda valdošās koalīcijas apstiprinātie plāni, nav arī cerību, ka pie šāda ekonomiskā kursa kaut kas varētu mainīties, – naudas joprojām nepietiks ne veselības aprūpei, ne izglītībai, ne aizsardzībai, ne zinātnei. Un tas viss uz pieaugošas sociālās nevienlīdzības un tuvojošās demogrāfiskās katastrofas fona. Nu tiešām īsts veiksmes stāsts! Tikai kam?
– Bet eksperti saka, ka vidējais atalgojums valstī pieaug.
– Jā, statistiski tā ir. Bet tas, kurš to izmanto kā argumentu «veiksmes stāstam», atkal manipulē ar faktiem vai demonstrē savas izpratnes seklumu par notiekošo. Šis algas pieaugums Latvijā ir vienkārši izskaidrojams – Latvijas tautsaimniecībai globālās krīzes apstākļos ekonomiskās izaugsmes fāzē pie ierobežotiem resursiem notiek darbaspēka pārdale starp uzņēmumiem ar dažādu produktivitāti: kas pelna vairāk un var atļauties maksāt lielākas algas, pārvilina darbiniekus pie sevis. Rezultātā neveiksmīgākie uzņēmumi sarūk vai bankrotē un sekmīgākajos uzņēmumos nodarbināto darbinieku īpatsvars pieaug. Līdz ar to statistiski pieaug arī vidējās algas līmenis nozarē. Kā rāda pētījumi, šis atalgojuma pieaugums ir panākts arī uz ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās jeb tā saukto aplokšņu algu rēķina, kas reāli saņemamo atalgojumu nepalielina, bet izmaina statistikas datus uz papīra. Tāpat statistiski pieaug vidējās algas līmenis valstī, kad no tās prom svešumā darbu meklēt dodas cilvēki, kuriem šeit pieejamā darba atalgojums ir nepieņemami zems. Tas savukārt rada nākamo fundamentālo problēmu, pie kā Latviju ir novedis šis «veiksmes stāsts» – strukturālo bezdarbu: cilvēki nevar atrast darbu un dodas svešumā, bet uzņēmējiem trūkst darbinieku – viņi nevar tos piesaistīt.
– Un kāda tad šeit ir saistība ar «veiksmes stāstu»?
– Vistiešākā! Tas ir loģisks un neizbēgams šī «veiksmes stāsta» īstenotā ekonomiskā kursa rezultāts, jo mūsu uzņēmumiem, lai saglabātu savu konkurētspēju esošā «veiksmes stāsta» ietvaros, vienīgā pieejamā iespēja ir efektivizēt savu esošo resursu izmantošanu, optimizēt izmaksas, kur viena no izmaksu pozīcijām ir darba samaksa. Tā uz kādu brīdi uzņēmums ātri var panākt sev konkurences priekšrocības, kas rezultātā uzlabo mūsu eksporta rādītājus, bet līdz ar to paralēli vairo sociālo nevienlīdzību un nabadzību valstī. Jo, lai kāds varētu nopelnīt, kādam par padarīto darbu darba samaksa ir jāierobežo. Neveicot ieguldījumus darbaspēkā, tehnoloģijās, iekārtās, nav iespējams saglabāt ilgstoši savu konkurētspēju. Bet to esošā ekonomiskā kursa ietvaros var atļauties tikai retais Latvijas uzņēmums – tāds, kurš pats ir pietiekami ekonomiski spēcīgs, lai investētu savā modernizācijā, inovācijās, darbaspēkā. Diemžēl lielākajam vairumam Latvijas uzņēmumu tas nav iespējams, un tiem joprojām nākas nodarboties ar esošo izmaksu tālāku optimizāciju un meklējumiem citos tirgos, kur vēl kādu laiku tie varēs tā izdzīvot.
Tāpēc ir šis lielais ēnu ekonomikas īpatsvars mūsu tautsaimniecībā – kā piespiedu instruments daudziem uzņēmumiem, lai saglabātu savu konkurētspēju. Nav iespējams kāpināt produktivitāti, jo valsts nav radījusi tam nepieciešamos priekšnosacījumus, bet ir nepieciešamība palielināt kādu izdevumu pozīciju, piemēram, darba algas. Ir jāatrod, kur izdevumus var samazināt, un parasti tie ir valstij maksājamie nodokļi.
– Tad jau jūs gribat attaisnot nodokļu nemaksātājus kā nabadziņus, kas cieš no sliktas valdības lēmumiem?
– Nodokļi ir jāmaksā, un nemaksāšanai nav attaisnojuma, taču valdības īstenotais ekonomiskais kurss, turklāt vēl ar tās nepārdomātajiem un mainīgajiem lēmumiem, ir galvenais ēnu ekonomikas virzītājspēks. Un te atkal nākas teikt skarbu ironisku patiesību – ja valdība patiesi vēlas mazināt ēnu ekonomiku, tai vajadzētu sākt pašai ar sevi. Jo nevar izravēt dārziņu no nezālēm, ja saknes visu laiku paliek, – tā atkal būs kārtējā neefektīvā resursu tērēšana, Latvijas tautsaimniecības savandīšana, nevis izravēšana. Un tādā savandītā dārziņā vislabāk būs augt kam? Protams, nezālēm – ēnu ekonomikai.
Kā rāda pētījumi, «veiksmes stāstam» izsmeļot sevi, ēnu ekonomikas īpatsvars atkal ir sācis pieaugt. Tas ir loģisks un saprotams valdošo partiju īstenotās politikas rezultāts. Bezatbildīgas, nepārdomātas labējo partiju īstenotās liberālisma politikas rezultātā Latvija ir ievesta nabadzības un demogrāfiskās katastrofas slazdā, kas arī bija neizbēgams un loģisks īstenotā «veiksmes stāsta» iznākums globalizētas ekonomikas apstākļos. Tas bija paredzams, un to es «veiksmes stāsta» īstenotājiem esmu centies skaidrot visus šos gadus.
Valdošo politiķu aprēķins, ka mums pašiem nekas nav jādara – pietiks tikai, ja izskatīsimies fiskāli skaisti, un tad saskries bagātie precinieki no visas pasaules un ar savām investīcijām nodrošinās mums labklājību un izaugsmi –, ir uzskatāmi pierādījies kā naivs un fundamentāli kļūdains.
Vēl vairāk – arī mūsu pašu vietējās bankas ir kļuvušas ļoti atturīgas mūsu ekonomikas finansēšanā. Statistika rāda, ka bankas pumpē projām no Latvijas simtiem miljonus eiro.
– Vai tas nav saistīts ar Saeimas lēmumu par tā sauktā nolikto atslēgu principa ieviešanu?
– Kādam to tā ļoti gribas pasniegt. Bet patiesībā tas tā nav. Šī atturīgā banku kreditēšanas politika tiek īstenota jau krietni sen. Un kā galvenais riska faktors, kas padara bankas atturīgas kredītu izsniegšanā, banku vērtējumā ir saistīts ar valsts radītajiem riskiem, – tas nozīmē, ka arī bankas vairs netic valdības īstenotajam «veiksmes stāstam». Un tieši tāpēc tās tik neganti un izmisīgi cīnās, īstenojot plašu sabiedrisko attiecību kampaņu un spiedienu uz sabiedrību pret tā sauktā nolikto atslēgu principa īstenošanu dzīvē. Jo situācijā, kad pastāv lieli valsts riski nākotnē, bankas riskē neatgūt aizdoto naudu, ja vien nevarēs īstenot parādu verdzības principu. To saprot arī tie, kas ir ieveduši valsti šādā situācijā un nespēj to labot. Tādēļ, lai slēptu savu neizdarību no sabiedrības, paslepus tiek meklēti ceļi, kā izpildīt šīs banku prasības un dot tām iespēju atkal ieraut tautu parādu verdzībā – lai tikai «veiksmes stāsta» ilūzija varētu vēl kādu laiku turpināties. Manuprāt, pakļauties šai banku lobija smadzeņu skalošanai un šantāžai, kas tagad tiek īstenota pret visu sabiedrību un likumdevēju, būtu dramatiska kļūda un kliedzoša netaisnība, par ko visdārgāk nāksies maksāt nākamajām paaudzēm, kad tās tiks ierautas kārtējā banku uzpūstajā kreditēšanas burbulī.
– Kad ir saule, bankas dod lietussargu, bet, kad ir lietus, tad lietussargu atņem. Tā taču ir bijis kopš sākta gala...
– Diemžēl tāds ir banku galvenais bizness – tās uzpumpē burbuļus, pēc tam tos pārplēš, pārņem aktīvus un vēl atstāj kredītņēmēju parādu verdzībā.
Saeima pagājušajā gadā pieņēma lēmumu, kas apgrūtinās šādā veidā bankām iedzīvoties. Un bankām tas ļoti nepatīk. Par to pašlaik notiek cīņa. Es pieņemu, ka mēs vēl kādu laiku tiksim šantažēti ar šo «mēs nekreditēsim!». Bet tas ir īslaicīgi, jo, ja jūs nekreditēsiet, ar ko tad pelnīsiet? Nauda pelna tikai tad, ja tā ir kustībā.
Ja bankām tiek nogriezta iespēja veidot parādu verdzību, tad tām būs jāpārkārto savs kreditēšanas bizness, lai tas būtu sinerģētisks tautsaimniecības attīstības procesiem, veicinātu un stabilizētu tos, jo citādi pastāvēs liels risks aizdoto naudu neatgūt. Tāpēc īstermiņā, kamēr bankas pārkārtos savu kreditēšanas politiku, izveidos jaunus risku vadības modeļus, tas radīs dažas neērtības, taču ilgtermiņā dos lielus ieguvumus gan valstij, gan pašai banku sistēmai, jo sakārtosies kreditēšanas tirgus – nauda tiks aizdota atbildīgāk, un tiem, kas to var reāli atdot, līdz ar to tā kļūs pieejamāka tautsaimniecības attīstībai, bankas būs ieinteresētas rūpēties par saviem debitoriem, par viņu spēju pelnīt, nevis vienkārši iedot naudu uzņēmējam vai hipotekārajam kredītņēmējam un iedzīt viņu parādu verdzībā.
Bet tikmēr, kamēr bankas stīvējas, tā ir iespēja citiem ienākt tirgū ar saviem alternatīviem risinājumiem. Un tas jau notiek. Lai nevajadzētu gaidīt banku kredītlabvēlību, iegādājoties īpašumu, daži īpašumu attīstītāji jau sāk piedāvāt nomu ar izpirkumu. Būs arī citi risinājumi. Vienkārši ir jāiztur šī pašreizējā šantāža, nevajag ļauties banku lobija masīvajai smadzeņu skalošanas kampaņai medijos, kuras mērķis ir atjaunot parādu verdzības iespēju, kas atsevišķiem politiskajiem spēkiem būtu izdevīgi.
– Ko vajadzētu darīt nākotnē?
– Ja tā īsi – ir jāveido uz zināšanām balstīta ekonomika, jo tikai tā ir iespējams nodrošināt ilgstošu pieaugošu labklājību. Lai to spētu īstenot, ir jāveido speciāls finansēšanas mehānisms, kā mēs to jau piedāvājām darīt Latvijai vēl pirms vairākiem gadiem. Tagad tieši tādā pašā veidā to grasās īstenot Eiropas Komisija ar savu «Junkera plānu», lai glābtu Eiropas ekonomiku no stagnācijas. Vairākus gadus esmu centies ieskaidrot «veiksmes stāsta» īstenotājiem, ka ne jau skaisti fiskālie cipari, bet gan cilvēki – radoši, zinoši un uzņēmīgi – ir tie, kas rada labklājību. Viss pārējais ir tikai ietvars. Bet tam ir vajadzīga nauda, instruments naudas piesaistei. Ja valstij nav instrumenta un naudas, arī bankas to nevēlas dot. Tāpēc nekas nenotiek. Ir tikai tukša, gudra muldēšana. Un nav arī politiskās gribas kaut ko mainīt, nav arī sapratnes par darāmo.
– Kāpēc nav?
– Tāpēc, ka ir varas monopols. Un tas, kuram ir monopols, var rīkoties, kā vien tam tīk – var darīt jebko un var nedarīt neko, bet tik un tā palikt pie varas. Un šādā situācijā pie varas var būt jebkurš nīkulis, muļķis vai pat nelietis, ja vien nav pieķerts. Tas ir lielākais Latvijas lāsts, kas uzskatāmi ved mūsu valsti, mūsu tautu pretī drūmai nolemtībai. Un varai nav vajadzīgā spara, motivācijas ko mainīt. Manuprāt, tas ir galvenais iemesls, kāpēc Igaunijā tiek īstenota daudz veiksmīgāka un pārdomātāka valsts politika, jo viņi savulaik spēja tikt pāri šai politiskajai Rubikonai – pārstājot dalīt partijas pareizajās un nepieskaitāmajās. Tādēļ tur politiskā konkurence notiek pa visu spēles laukumu un tam ir uzskatāms rezultāts. Savukārt pie mums 12. Saeimas vēlēšanās valdošie politiķi atkal ir piemānījuši tautu – lai noturētu savu varas monopolu un novērstu tautas uzmanību no tās bedres, kurā Latvija ir novesta ar labējo partiju īstenoto «veiksmes stāstu», tika sacelta histērija, iestāstot, ka vēlēšanās runa ir par ģeopolitisko izvēli. Patiesībā nekādas ģeopolitiskās izvēles vēlēšanās nebija – bija sociālekonomiska izvēle. Jo Saskaņas ģeopolitiskā izvēle ir tāda pati kā citām partijām – Eiropas Savienība, NATO. Saskaņa ir uzņemta Eiropas sociāldemokrātu saimē, mēs cīnāmies par tām pašām vērtībām, kuras mūsu kolēģi jau ir īstenojuši Zviedrijā, Vācijā un citur Eiropā. Mums ir zināšanas, kā to darīt. Izvēle vēlēšanās bija starp to, vai turpināt bezatbildīgo, Latviju iznīcinošo liberālisma politiku vai beidzot sākt veidot sociāli atbildīgu valsti.
Un, ja Latvijā ir kāds politiskais spēks, kas savās interesēs ir izmantojis un turpina izmantot Krievijas īstenoto ģeopolitiku, ņemot to sev par palīgu savu savtīgo interešu sasniegšanai, tad tas būtu jāmeklē, skatoties varas partiju virzienā, nevis uz mums.