Mārcis Auziņš: Nevēlētos redzēt rektora amatā savu kopiju...
Pavisam drīz, jau 4. jūnijā, Alma Mater tiks pie jauna saimnieka. Par to, kas paveikts, astoņus gadus vadot lielāko Latvijas augstskolu; kā uz sabiedrību raugās cilvēks, kuru piesauc kā vienu no Valsts prezidenta kandidātiem – sarunā ar Latvijas Universitātes (LU) pašreizējo rektoru Mārci Auziņu.
– Ja runājam par Latvijas Universitāti (LU), paturpiniet tēmu: rektora Mārča Auziņa laikā... Kādas pēdas esat atstājis, kalpodams Alma mater?
– Kas mainījies Latvijas Universitātē... Labi, bet tā būs mana versija. Stājoties rektora amatā, man bija gana skaidrs mērķis un piedāvājums universitātes sabiedrībai. Proti, ka LU ir jābūt zinātnes universitātei. Iespējams, ka pirmā asociācija ar šo terminu ir šāda: augstskola ražo zinātniekus. Bet tā gluži nav. Tas nozīmē ļoti kvalitatīvu, zinātnē balstītu izglītību, kas dod labas iespējas konkurēt darba tirgū Latvijā, Eiropā un visā pasaulē. Mans mērķis bija panākt, ka LU nonāk pasaules labāko augstskolu vidū. Veids, kā starptautiskā akadēmiskā sabiedrība mēģina vērtēt augstskolu kopējo kapacitāti jeb veiktspēju, ir reitingi. Parasti tiek ranžētas aptuveni 20 000 augstskolu. Publicē labākajā gadījumā tūkstoti, tātad 5%. Pēdējos trīs gadus arī LU parādās starp šīm labākajām – diemžēl pagaidām vienīgā no Latvijas augstskolām. Starptautiskie eksperti ir izvērtējuši arī visas Latvijas zinātniskās institūcijas. Tikai 15 no visām ir novērtētas augstu. Sešas no tām ir universitātes institūcijas: Cietvielu un fizikas institūts, Atomfizikas un spektroskopijas institūts, kā arī Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Starp labākajām ir trīs fakultātes – Ģeogrāfijas un zemes zinātņu, Datorikas fakultāte un fizmati. Tādējādi esam sagrāvuši mītu, ka zinātnē var darboties tikai institūti, nevis fakultātes, un ka augsta līmeņa pētnieki iespējami tikai eksaktajās zinātnēs. Man bija tas gods un izaicinājums būt šī procesa virzītājam.
– Jūs kļuvāt par rektoru laikā, kad skanēja aicinājums: gāzi grīdā! Bet pēc gada sākās milzīgas problēmas.
– Es kļuvu par rektoru 2007. gadā, kad bijām finanšu burbuļa pašā augšā un likās, ka tagad nu gan varēsim attīstīties. Bet tad nāca astotā gada krīze, kad valsts finansējums augstākajai izglītībai saruka par 50%. Tas nozīmē, ka praktiski visus savus astoņus rektora gadus esmu strādājis ļoti sarežģītos apstākļos. Taču jau 2010. gadā LU budžets bija atgriezies sākotnējā līmenī. To panācām paši, ļoti cītīgi ģenerējot līdzekļus. Darbojāmies dažādos starptautiskos fondos un projektos. Patlaban LU ir pati veiksmīgākā institūcija, kas piesaista naudu ārpus ES struktūrfondiem. Piebildīšu, ka nauda, ko valsts LU piešķir studentu apmācībai, ir mazāk nekā piektā daļa no universitātes budžeta.
– Vai tiešām nevienu brīdi nebija tā, ka jums nolaidās rokas?
– Kritiskas situācijas patiešām bija. Proti, Krājbankas krīze. Tobrīd Latvijā bija ļoti maz institūciju, kuras nezaudēja savu naudu Krājbankā. Universitātei bankā bija noguldīti 2,5 miljoni latu. Pateicoties Latvijas Universitātes vadības komandas darbam – it īpaši LU finanšu direktora, kanclera ļoti operatīvajai rīcībai, mēs precīzi, īstajā brīdī noreaģējām. Saprotot, ka Krājbankai draud lielas finansiālas problēmas, iepriekšējā dienā pirms kraha izskaitījām ārā divus miljonus. Otrajā rītā, kad jau bija skaidrs, ka tūlīt būs krahs, bet Krājbankas darbībai nekādi ierobežojumi vēl noteikti nebija, izņēmām pēdējo pusmiljonu. Bet tad seko šī stāsta dramatiskākā daļa... Man piezvanīja FKTK vadītāja un teica: jūs šūpojat laivu, ceļat paniku, un mēs jūsu naudu atlikām atpakaļ bankā. Pusdienas laikā sagatavojām prasību tiesai. Es gāju pie vadītājas un teicu: vai nu jūs atliekat naudu atpakaļ no turienes, kur to paņēmāt, vai arī eju uz tiesu un esmu pārliecināts, ka vinnēšu. Nauda tika atdota atpakaļ. Jā, bija arī šāds, dramatisks mirklis...
– Kāda ir sajūta, zinot, ka drīz būs jāpamet rektora amats?
– Aizejot ir sajūta, ka mans laiks LU vadībā ir beidzies un sākas nākamais posms universitātes attīstībā. Es pavisam noteikti nevēlētos redzēt rektora amatā savu kopiju – cilvēku, kurš darbotos tāpat kā es. Ir vajadzīga maiņa, vadītājs ar jaunām idejām, taču esmu pārliecināts, ka kopējais vektors LU attīstībā – zinātnes universitātes virzienā – saglabāsies.
– Šie bija jautājumi, kurus vajadzēja uzdot, ierodoties rektora kabinetā. Taču mani interesē arī Mārča Auziņa kā viena no latviešu intelektuāļiem skatījums uz savu valsti un sabiedrību. Drīz būs 4. maijs, un atkal rezumēsim, kā bija un kāpēc nebija... Kas tika salaists grīstē 90. gadu sākumā? Ko vajadzēja darīt citādi?
– Sākot veidot savu valsti, mums bija milzīgs pacēlums. No otras puses – liela nedrošība un sajūta, ka tie, kas attīstījušies brīvā sabiedrībā, ir daudz gudrāki par mums. Tobrīd galvenais uzdevums bija iegūt pašapziņu un pārvarēt mazvērtības kompleksus. Domāju, ka lielā mērā tos esam pārvarējuši, bet kaut kādā nozīmē arī neesam. Viena pazīme, ka neesam to izdarījuši, ir nedrošība par savu valodu – piemēram, ierobežojot angļu valodas lietošanu augstākajā izglītībā. Ja būsim droši par savu valodu un visai pasaulei stāstīsim, cik latviešu valoda ir interesanta, kā tā iekļaujas citu valodu saimē (ja vajadzēs, to stāstīsim arī angļu un citās svešvalodās), būsim tikai ieguvēji. Eiropā ir daudz piemēru, kad nelielas valstis ar unikālām valodām spēj būt atvērtas pasaulei un tādējādi nostiprina savu kultūru un pašapziņu. Diemžēl mūsos vēl zināma nedrošības sajūta ir saglabājusies. Otra lieta, ko neizdarījām tik optimāli kā lietuvieši un igauņi – nenovērsām tendences, kuras bija nelabvēlīgas Latvijas ekonomikai. Protams, katrā sabiedrībā ir pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas laiks. Tas vienmēr ir ļoti vētrains. Tomēr es domāju, ka varējām šo posmu iziet veiksmīgāk, valsts attīstību veicinošāk. Un trešā problēma... Mēs taču atceramies Atmodas laiku, cik toreiz visi bijām vienoti un toleranti. Kādā brīdī šo vienotību pazaudējām. Tagad dalāmies pēc tā, kuram politiskajam spēkam izrādām simpātijas, kuram sociālajam slānim piederam, pēc tautībām, seksuālās orientācijas utt. Cenšamies nevis toleranti diskutēt, bet sevi pretstatīt katram, kurš ir citādāks nekā mēs. Kādā brīdī šis tolerances trūkums var kļūt par apdraudējumu valstij. Es jums pastāstīšu kādu gadījumu, ko pavisam nesen piedzīvoju, būdams Kalifornijas universitātē Bērklijā. Tur novēroju kādu ainu, kura, manuprāt, ļoti labi raksturoja attiecības vietējā sabiedrībā. Proti: āra kafejnīcā pie blakus galda sēž cienījams profesors. Garām iet cilvēks, kurš, kā redzams, nonācis sociālā pabērna lomā. Viņš stumj ratiņus ar visu savu iedzīvi. Tad pēkšņi viņš apstājas un uzrunā profesoru: «Saki, kāda tev šobrīd ir dzīve?» Profesors iejūtīgi atbild: «Zini, laiki tagad ir smagi...» Un izklāsta savas problēmas. Tad klaidonis (arī ļoti sirsnīgi) viņam saka: «Tu zini, es novēroju ko ļoti līdzīgu. Patiešām laiki kļuvuši grūtāki. Agrāk miskastēs es varēju atrast daudz ko sev noderīgu, bet tagad viss ir mainījies – izmet tikai ko pavisam nevajadzīgu.» Saruna noritēja ļoti draudzīgi, kaut arī cilvēki bija no dažādiem sociālajiem slāņiem un ar atšķirīgu statusu. Tomēr neradās sajūtas, ka viens ir pārāks, bet otrs – sociāli zemāks un tāpēc ignorējams vai apkarojams, jo ir citādāks. Lūk, šādas tolerances pietrūkst Latvijas sabiedrībā.
– Jūs nenoliedzat, ka esat uzrunāts kā viens no iespējamajiem Valsts prezidenta kandidātiem. Pagaidām, šķiet, tas nav bijis nekāds nopietns piedāvājums – tikai tāda kā izlūkošana. Turpinot sarunu par šo tēmu, sakiet, kādām rakstura īpašībām, jūsuprāt, vajadzētu būt cilvēkam, kurš pelnījis prezidenta amatu? Uzsveru: pelnījis, nevis intrigu vai politiskas mazspējas dēļ iebīdīts postenī.
– Bieži runājam par to, vai prezidentam Latvijā ir tikai simboliska nozīme vai arī reāla iespēja ietekmēt politiku. Domāju, ka viss atkarīgs no konkrētā cilvēka. Manuprāt, spēja vienot sabiedrību ir viens no prezidenta galvenajiem uzdevumiem. Lai tā notiktu, viņam ir jābūt tautas saprastam, uzskatītam par vienu no savējiem. Taču prezidentam ir jābūt arī harismātiskam līderim, kura viedoklī grib ieklausīties un aicinājumiem sekot. Prezidents ir tas, kurš vieno dažādi domājošos un izšķirīgos momentos ir gatavs uzņemties ne tikai idejiskā līdera funkciju, bet arī konkrēti iesaistīties politikā. Tas nozīmē, ka prezidents, jūtot, ka sabiedrība no viņa to gaida, var sasaukt arī Ministru kabineta vai Saeimas sēdi, nosakot darba kārtību un vadot šo sēdi.
– Vai jāgroza Satversme, piešķirot Valsts prezidentam lielākas pilnvaras? Protams, tas būtu iespējams un nepieciešams tad, ja mainītos arī prezidenta ievēlēšanas kārtība.
– Manuprāt, šobrīd visas tautas vēlēts prezidents nav reāli iespējams. Mēs zinām, kā prezidenta ievēlēšanas procedūra notiek citviet pasaulē – kā cilvēki nonāk kandidāta statusā, kā norit vēlēšanu kampaņa. Jautājums: kurš apmaksās šo vēlēšanu kampaņu? No nesenās Latvijas vēstures redzam, kā cilvēki ar lielas naudas un reklāmkampaņas atbalstu ir nonākuši dažādos augstos vēlētos amatos. Vai šobrīd Latvijā būtu iespējams patiešām tautas izvirzīts un vēlēts prezidents? Man tas šķiet ļoti problemātiski... Patlaban to būtu grūti izdarīt. Taču vienu lietu gan vēlos uzsvērt: es atbalstu prezidenta atklātu ievēlēšanu. Man kā pilsonim un vēlētājam gribētos redzēt, kā balso cilvēks, kuru esmu ievēlējis Saeimā. Mulsina tas, ka šī procedūra ir aizklāta un man cenšas iestāstīt, ka tādējādi partijas vadītājs mazāk ietekmēšot deputātu, par kuru esmu balsojis. Ja jau deputātam ir vairāk bail no partijas vadītāja, nevis no sabiedrības, kas viņu vēlējusi, tad kaut kas te nav īsti kārtībā.
– Labi, iedomāsimies, ka politiķiem neizdodas vienoties, piemēram, par kādas Eiroparlamenta deputātes kandidatūru; par esošās valsts galvas atkārtotu atstāšanu amatā vai kāda starptautiski populāra jurista iesvaidīšanu prezidenta titulā – un tajā brīdī, kad iestājusies tāda kā pata situācija, parādās LU eksrektora vārds... Tas ir kompromisa variants, bet apmierina visus, jo Auziņš ir cilvēks, kas nav augstprātīgs un kašķīgs; viņš ir intelektuālis, kuram piemīt lieliskas oratora spējas. Tas ir cilvēks, kurš visu laiku dzīvojis Latvijā, pazīst situāciju no iekšienes un lieliski saprot, kas notiek arī ārpus valsts, jo uztur kontaktus ar citu valstu zinātniskajām aprindām. Un rezultātā Saeima nobalso par Mārci Auziņu. Tātad – kādi būtu jūsu galvenie nosacījumi, pieņemot šo amatu?
– Protams, tikai hipotētiski, ja runājam par šādu situāciju... Man būtu ļoti svarīgi, kādu dialogu iespējams nodibināt ar Saeimā pārstāvēto partiju vadību. Prezidenta amats ir diezgan sarežģīts, jo Rīgas pilī (vai patlaban Melngalvju namā) prezidents ir viens ar savu komandu.
– Kā zinām, no komandas var būt atkarīgi ļoti nopietni prezidenta lēmumi.
– Ja es redzu, ka var izveidot labu komandu un atrast dialogu ar vadošajiem politiskajiem spēkiem, tad ir iespējams kaut ko darīt. Grūti iedomāties situāciju, ka vadošās partijas nobalsos par prezidentu, bet pēc tam būs viņam opozīcijā. Eksprezidents Zatlers savā grāmatā raksta, ka ir viena absolūti nogalinoša situācija – proti, nepietiek atbalsta no valdošās koalīcijas, lai pieņemtu kādu svarīgu lēmumu. Tikai tad ir iespējams racionāli strādāt, ja var panākt pareizo balansu starp dialogu ar partijām un prezidenta konsekventu nostāju. Nereti tieši prezidents ir pēdējā barjera, lai netiktu pieņemti nepārdomāti lēmumi. Tāpēc viņam precīzi jāsajūt, kad spēs saņemt atbalstu no sabiedrības, lai kļūtu par vienojošo spēku starp politiķiem un tautu.
– Ģeopolitiskā situācija un izaicinājumi nākamajam Valsts prezidentam. Kādi tie būtu šajā konkrētajā situācijā, ja zinām, ka lielajā kaimiņvalstī nostiprinās diktatūra un pieaug agresivitāte?
– Ja 90. gadu vidū mums šķita, ka dzīve ir ļoti skarba un apdraudējumi ir lieli, iespējams, nākotnē uzskatīsim, ka šis periods ir bijis īsta miera osta. Šobrīd mēs saskaramies ar ļoti agresīvu un grūti prognozējamu politiku austrumos no mums. Skatoties nedaudz ģeogrāfiski tālāk, redzam Islāma valsts kā politiska un militāra radikālisma paraugu Tuvajos Austrumos. Redzam dažādu reliģisko kustību radikalizāciju, kas noved pie reāla apdraudējuma valstīm un to iedzīvotājiem visā pasaulē. Domāju, ka esam sapratuši, ka izaicinājumi nav kaut kas abstrakts. Šī situācija gan tieši, gan netieši rada nedrošības sajūtu katrā no mums un mūsu līdzcilvēkos Latvijā, Eiropā un pasaulē kopumā. Tas viss veido psiholoģisko fonu, kas saasina pasaules uztveri un pastiprina paranoiskās, cilvēciskās krīzes, kuras papildus provocē tik grūti aptveramu notikumu kā nesenā GermanWings pilota rīcība vai Bostonas maratona terorakts. Šīs ir realitātes, ar ko Latvijai nāksies rēķināties tuvākajos gados.
– Latvijas vadošajām amatpersonām pārmet nespēju piedāvāt valsts nākotnes vīziju. Vāclavam Havelam un arī citu valstu prezidentiem tāda savulaik bija. Ja Mārcis Auziņš būtu prezidents – kāds būtu viņa sapnis, motivējot cilvēkus neatstāt valsti un strādāt Latvijas labā?
– Havels un Valensa parādījās milzīgā, emocionālā tautas pacēluma brīdī. Patlaban ir cits vēsturiskais posms. Grūti iedomāties Havela izveidošanos šobrīd. Iespējams, ka Latvijas problēma ir tā, ka mums pēdējos gadus ir bijuši ļoti pragmatiski valsts vadītāji. Protams, bija periodi, kad citādi nemaz nevarēja, piemēram, finanšu krīzes brīdī. Tomēr, lai mēs kā sabiedrība virzītos uz priekšu, ir jāsajūt kopīgs mērķis, uz kuru ejam. Tāpēc šobrīd ir vajadzīgs vizionārs vadītājs. Tas varētu būt valsts prezidents. Prezidentam mazāk jānodarbojas ar operatīvu jautājumu risināšanu. Viņam vajadzētu spēt paskatīties uz situāciju plašākā mērogā, mēģinot formulēt kopīgo attīstības virzienu. Vektors ir skaidrs: mēs gribam būt līdzvērtīga valsts Eiropā. Valsts ar attīstītu ekonomisko un nacionālo pašapziņu, kas vieno kopīgam mērķim dažādu tautību cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā.
Otra realitāte, ar ko mēs saskaramies ikdienā, ir attiecības starp katru no mums un valsti kopumā. Cik lielā mērā valsti ar tās institūcijām, likumiem un regulējumiem (piemēram, nodokļu politiku un ierēdņiem) uztveram kā sev draudzīgu, kas darbojas mūsu interesēs. Atklāts jautājums: kā panākt, lai sabiedrība un valsts pārvalde spēj kopīgi darboties vienā virzienā? Manuprāt, atslēgas vārdi ir: mēs – kā sabiedrība. Visi kopā.