Nauda plēš banku kontus

© NRA

Eiropas Centrālā banka sadrukājusi naudu tādā daudzumā, ka tās pietiek un pāri paliek gan komercbankām, gan banku klientiem.

Naudas pārprodukcija ir radījusi jautājumu par tās glabāšanas izmaksām pat tad, ja lielākā daļa naudas pastāv bezskaidrā formā kā ieraksti banku klientu kontos jeb banku datoros, ar kuriem tiek veikta klientu naudas uzskaite. Kopš pagājušā gada sākuma var runāt par faktiski negatīvām depozītlikmēm, kad depozītprocenti vairs nesedz klientu izdevumus par depozīta atvēršanu un tālākiem banku pakalpojumiem. Šogad vairākas Latvijas komercbankas paziņoja par nulles depozītlikmju ieviešanu, kas padara pārskatāmākus noguldītāju zaudējumus no saviem noguldījumiem. Tālāk varētu sekot negatīvo likmju iekļaušana banku tarifos. Ir ziņas, ka ārzemēs šāda prakse tiek šur tur izmēģināta.

Latvijā noguldītāji no savām bankām var saņemt vismaz uzmundrinājumus, ka noguldījumu sistēma vispār likvidēta netiks. 17. jūnijā Neatkarīgā citēja Swedbank pārstāvja Reiņa Jansona skaidrojumu, ka «liela daļa Latvijas banku likmes nedaudz virs nulles atzīmes piedāvā viena un vairāku gadu termiņiem, kas ir kā neliela motivācija noguldītājiem saglabāt depozītu turēšanas tradīcijas». Mēnesi vēlāk Swedbank prezidents Māris Mančinskis jau izsakās skarbāk. Tagad tiek pieļauts, ka depozītu turēšanas tradīciju saglabāšanai varētu pietikt ar to, ka negatīvās depozītlikmes netiks fiksētas Swedbank tarifos.

Banku rīcība ir pilnīgi loģiska, jo klienti turpina uzmākties bankām ar naudu, kuru bankām nav kur likt. Kaut vai šogad, kad runas par depozītu neizdevīgumu klientiem gāja pilnā sparā, noguldītāji piecos mēnešos palielinājuši savu noguldījumu kopapjomu Latvijas komercbankās par 787 miljoniem eiro, no kuriem bankas izmantojušas kredītportfeļa palielināšanai 61 miljonu eiro. Bankas līdz šim glāba iespēja par lieko naudu pirkt Latvijas un visu citu valstu vērtspapīrus. Pašlaik komercbanku rīcība šajā virzienā ir ļoti ierobežota, jo eiro zonas valstu parādzīmes pēc ECB rīkojuma uzpērk Latvijas Banka un visu pārējo eiro zonas valstu centrālās bankas. No vienas puses, komercbankas tādā veidā atbrīvojas no apšaubāmas uzticamības vērstpapīriem, kādus izlaidusi ne tikai Grieķija, bet, no otras puses, bankām nav kur likt no vērstpapīriem atbrīvojušos naudu.

Noguldījumu kopapjoma pieaugums tāpat ir sekas ECB un iepriekš ASV Federālo rezervju bankas veiktajai naudas emisijai. To mērķis bija panākt, lai naudas īpašnieki justos ļoti nekomfortabli un steigtos naudu iztērēt, pirms tā zaudējusi savu vērtību. Tomēr Latvijā vienlaikus ar 1990.–1992. gada hiperinflāciju pieredzētais izskaidro, kāpēc cilvēki tomēr pietur naudu. Ar to viņi cer izdzīvot kaut hiperinflācijas apstākļos, kad ražošanas iekārtām vai labiekārtotiem mājokļiem vairs nav nekādas vērtības.



Svarīgākais