Daugavas stadionam 2018. gadā būs jubileja – 60 gadu.
Un tad arī notiks Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki – par godu Latvijas simtgadei. Deju svētku galvenais laukums kā vienmēr būs Daugavas stadions, taču maz ticams, ka tā būs priecīga kopīgā jubileja: stadiona stāvoklis joprojām ir bēdīgs, kaut arī par to tiek runāts jau gadu gadiem. «Deju svētki acīmredzot atkal notiks miskastē,» secina Latvijas Futbola federācijas prezidents un uzņēmējs Guntis Indriksons, kurš kopā ar biznesa partneriem savulaik vēlējās rekonstruēt un atjaunot Daugavas stadionu, taču viņam to neļāva. Protams, viņš par šo stadionu domāja arī sporta sakarā, taču abējādi – gan par sportu, gan par deju svētkiem – pēc viņa domām, jābūt vienādai rūpei. Palūkosimies, kas ar šo būvi notiek šodien.
Valsts nenāca pretim uzņēmējiem
Daugavas stadiona un tā tribīņu drošība ir visai biežs sarunu temats, un pirms katriem deju svētkiem tiek uzdots viens jautājums: vai šos svētkus stadions izturēs? Tribīnēs svētku laikā atrodas ap pieciem tūkstošiem skatītāju, savukārt laukumā dejo vismaz 15 000 cilvēku. Nelielais sēdvietu daudzums liek domāt par to, ka beidzot valstij vajadzētu pieķerties pie jauna, moderna deju un sporta stadiona būvniecības. Bet ne tikai tas vien: celtne ir morāli un fiziski novecojusi, tā paliek ne tikai netīkama no «kosmētiskā» viedokļa, tā palēnām kļūst bīstama tās izmantotājiem. Skaidrs, ka celtnes, kas visu gadu atrodas laika apstākļu ietekmē, pašas no sevis stiprākas nekļūst. Stadiona vadība cer uz Eiropas fondu naudu, jo ar pašu nopelnīto pietiek vien uzturēšanas minimumam.
2006. gadā par stadiona bēdīgo stāvokli nopietni ieinteresējās uzņēmējs un Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidents Guntis Indriksons. Viņš LFF vārdā publicēja atklātu vēstuli premjeram Aigaram Kalvītim un izglītības ministrei Baibai Rivžai. Vēstulē citastarp bija teikts: «Latvijas Futbola federācija aicina Latvijas Republikas Ministru kabinetu un Izglītības un zinātnes ministriju pieņemt attiecīgus lēmumus, lai Latvijas Futbola federācija sadarbībā ar investoriem varētu savest kārtībā Latvijas vienīgo nacionālo stadionu, sporta bāzi Daugavas stadions, kurš patlaban ir kritiskā stāvoklī un rada kaunu Latvijas valstij. LFF ir spiesta vērsties ar šādu lūgumu, jo vairs nespēj paciest neslavu sabiedrības priekšā un pazemojumus par šādu nacionālo sporta bāzi, kuru vada, mūsuprāt, bezatbildīgi cilvēki.» Tālāk Indriksons izstāstīja kuriozu gadījumu: 2006. gada 1. septembrī futbola mačā starp Latvijas un Portugāles izlasēm stadionā pazuda puse no apgaismojuma. «Elektrības padeve tā arī netika atjaunota, jo stadiona administrācija un darbinieki vairs neatradās savā darba vietā. Šī spēle bija ļoti labi apmeklēta, bija ieradušies mediji no Portugāles un Latvijas, spēli tiešraidē raidīja Portugāles telesabiedrība un vairāki radio kanāli. Šis gadījums liedza atbilstošā kvalitātē pārraidīt spēli televīzijā un ir atzīstams kā stadiona vadības bezatbildīgas rīcības sekas,» piebilda Indriksons.
Loģiski, sekoja piedāvājums: proti, LFF bija gatava slēgt nomas līgumu par stadiona apsaimniekošanu un, ievērojot pilnīgi visas valsts intereses, kas definētas stadiona attīstības plānā, to atjaunot un rekonstruēt par saviem līdzekļiem.
Taču nekas tāds netika izdarīts: valsts nenāca pretim uzņēmējiem. Indriksons vēl gadiem ilgi mēģināja lauzties cauri birokrātijas un neticības mūriem, taču – veltīgi. Stadions turpināja sairt.
2013. gada svētki – «miskastē»
Interesanti, kāds skatījums uz stadiona likteņiem ir Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM)? Jautājums: «Jau 2006. gadā Latvijas Futbola federācija (LFF) un uzņēmējs Guntis Indriksons aicināja ministriju pieņemt lēmumus, lai LFF sadarbībā ar investoriem varētu savest kārtībā vienīgo nacionālo stadionu, sporta bāzi Daugavas stadions, kas tolaik bija kritiskā stāvoklī. Kas to apsaimniekoja toreiz un kas to dara tagad?» Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) atbilde: «Daugavas stadionu (nekustamo īpašumu Augšielā 1, Rīgā un Augšielā 3, Rīgā) apsaimnieko VSIA Kultūras un sporta centrs «Daugavas stadions» (turpmāk – Kapitālsabiedrība), kuras 100% kapitāla daļu turētāja ir IZM. Arī 2006. gadā Daugavas stadionu apsaimniekoja Kapitālsabiedrība. 2002. gadā uz neilgu laiku Daugavas stadions bija iznomāts Latvijas Futbola federācijai (LFF), tomēr līgums pēc LFF iniciatīvas tika izbeigts.»
2013. gadā daudzi bija sašutuši, ka deju svētki notiek «miskastē». Kas ir mainījies kopš 2006. gada? Vai ir veikti kādi uzlabojumi? Uz šo jautājumu ministrija atbildēja, ka «kapitālsabiedrībai ir tikuši piešķirti līdzekļi atsevišķu attīstības projektu īstenošanai un valsts nozīmes sporta un kultūras pasākumu sarīkošanai. Laika posmā no 2007. līdz 2014. gadam atsevišķiem Daugavas stadiona remontdarbiem un iegādēm kopumā tikuši piešķirti 1 496 882 eiro.» Tālāk ministrija atšifrē naudas izlietojumu:
Tomēr vēlos uzzināt, vai ministrija ir izrādījusi kādu pretimnākšanu sadarbībai ar privātiem investoriem, kas vēlējušies uzlabot Daugavas stadiona fizisko stāvokli? Ja nē, tad kāpēc? Ministrija atbild: «Ir tikušas izstrādātas vairākas koncepcijas par Daugavas stadiona turpmāko attīstību un apsaimniekošanu, kuras izskatītas gan Latvijas Nacionālajā sporta padomē, gan Ministru Kabinetā. Šajās koncepcijās ir vērtēti vairāki iespējamie Daugavas stadiona turpmākās attīstības varianti – stadiona nodošana LFF, stadiona nodošana Rīgas domei, starptautiska konkursa sarīkošana stadiona turpmākajai apsaimniekošanai un stadiona nodošana VAS Valsts nekustamie īpašumi.»
Jā, un kas notika tālāk? Kura no koncepcijām tika atzīta par labu esam? Kuru ieviesa realitātē? Uz šo jautājumu atbildes gan nav.
Ministrijas solījumi
Tā kā IZM ir Daugavas stadiona saimniece, tai jābūt arī kādiem plāniem sakarā ar šīs patiesi svarīgās būves tālāko likteni. IZM skaidro: «Iepirkuma procedūras rezultātā, piesaistot SIA Ernst & Young Baltic, kā arī, ņemot vērā notikušās diskusijas ar kultūras un sporta organizācijām, kā arī Kultūras ministriju, Finanšu ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un Rīgas domi, ir izstrādāta Kultūras un sporta kvartāla Grīziņkalnā teritorijas attīstības stratēģija. Tajā ņemta vērā teritorijas esošās situācijas un nozaru vajadzību analīze. Stratēģija sniedz izklāstu par Grīziņkalna apkaimes sakārtošanas iespējām, piedāvājot vairākus teritorijas attīstības variantus. IZM ieteiktais risinājums Ministru kabinetam paredz rietumu tribīnes pārbūvi, izveidojot papildu pagarinājumus ar 2150 skatītāju sēdvietām katrā pusē, kā rezultātā pēc rekonstrukcijas tribīnēs kopā tiks paredzētas sēdvietas 10 000 skatītājiem. Tāpat paredzēta vieglatlētikas manēžas, multifunkcionālās halles, ledus halles un bobsleja starta estakādes būvniecība, vieglatlētikas treniņlaukuma rekonstrukcija, kā arī esošās teritorijas labiekārtošana un inženierkomunikāciju sakārtošana.»
Turklāt laika posmā līdz 2023. gadam ir paredzēts atvēlēt 47 miljonus eiro stadiona teritorijas uzlabošanai. «Sadarbībā ar iesaistītajām institūcijām sagatavotā stratēģija un konceptuālais ziņojums par iespējamiem risinājumiem 2015. gada 7. augustā ir iesniegts izskatīšanai Ministru Kabineta 2015. gada 11. augusta sēdē.»
Ministrijas plāni ir finanšu ietilpīgi un cerīgi: «Stadiona teritorijas uzlabošana plānota ar Eiropas Savienības fondu finansējumu, kas paredzēts Rīgas pilsētvides sakārtošanai Grīziņkalna apkaimē. Eiropas Komisijas programmas paredz atbalstu maza mēroga sabiedrisku, kultūras un sporta objektu izveidei un rekonstrukcijai, nodrošinot kvalitatīvu un daudzveidīgu pakalpojumu piedāvājumu. Grīziņkalna apkaimes uzlabošana paredz attīstīt mūsdienīgu un sabiedrībai pieejamu multifunkcionālu kultūras un sporta kvartālu esošajā Daugavas stadiona teritorijā. Attīstības programma ietver pasākumu kopumu, kur kultūras un sporta funkcionalitātes izveide ir kā līdzeklis teritorijas atjaunošanai un integrācijai pilsētvidē. Prognozētais kopējais pieejamais finansējums investīcijām teritorijas sakārtošanai ir 47 283 995 eiro, no tiem Eiropas reģionālās attīstības fonda līdzfinansējums ir 40 191 397 eiro un valsts līdzfinansējums 7 092 598 eiro.»
Uzbūvēs paši savu
«Tā kā mēs sapratām, ka Skonto stadions ir tālu no pilnības, bija skaidrs, ka ir vajadzīga jauna un daudz kvalitatīvāka sporta būve. Nolēmām uzbūvēt jaunu stadionu, iesniedzām nepieciešamo dokumentāciju, taču viss tika norakts,» atceras Indriksons. Ja pirms desmit gadiem Indriksona iecerētais projekts būtu realizējies, jau tagad būtu divi stadioni – viens dejām un vieglatlētikai, otrs futbolam. «To noraka IZM. Viņi teica: paši visu izdarīsim, mums palīdzība nav vajadzīga. Mēs ierosinājām uz turieni pārcelt Skonto halli, bet arī to mums neļāva,» stāsta Indriksons. Viņš par apgalvojumiem «paši visu izdarīsim» ir skeptisks arī šobrīd, jo netic, ka fondu un valsts piešķirtie līdzekļi simtprocentīgi aizies paredzētajiem mērķiem.
«Es nesaprotu, kā nav kauna aicināt uz šo stadionu skatītājus, lai baudītu deju svētkus, pat ārvalstu viesus, zinot, kā pasaulē izskatās normāli stadioni,» viņš piebilst. Indriksons arī šaubās, vai tas, ko tur tagad grasās uzbūvēt un iebūvēt IZM, varēs normāli ietilpt esošajā teritorijā. «Diez vai tur varēs atrisināt arī transporta plūsmu problēmu. Normāli ir tad, ja stadions ir ārpus pilsētas centra, lai cilvēki tam varētu ērti piebraukt gan ar sabiedrisko, gan ar savu transportu,» viņš teic.
Zaudējot cerības cīņā ar valsti un mēģinot pierādīt, ka Daugavas stadionu iespējams izveidot par modernu, laikmetam atbilstošu objektu, LFF nolēmusi būvēt savu stadionu K. Barona ielā. «Tas būs neliels, kompakts, moderns futbola stadions ar 5700 sēdvietām, kas atbildīs visaugstākajām FIFA un UEFA prasībām. Mēs ceram, ka valsts tomēr savedīs kārtībā Daugavas stadionu vai uzbūvēs citu stadionu, jo stadioni ar lielu sēdvietu skaitu ir vajadzīgi, ja spēlē futbolu ar Vāciju, Angliju, citām lielvalstīm. Bet mums – labāk lai sporta līdzjutēji taujā pēc liekām biļetītēm, nekā stadions ir tukšs,» teic Indriksons.