Vakar noplūdinātais stāsts par Latvijas dzelzceļa priekšnieka Uģa Magoņa bēgšanu un noķeršanu ar pusmiljonu eiro automašīnā ir pamatā tāds pats kā par kādreizējo Rīgas domes Attīstības departamenta direktoru Vilni Štramu.
V. Štrama gadījums ir viens no nedaudzajiem, kas grezno Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) publiski zināmo darbību. V. Štrams tika aizturēts 2008. gada februārī un 2011. gada martā notiesāts uz astoņiem gadiem cietumā, bet šopavasar izlaists brīvībā pēc daļējas soda izciešanas. Būtu bijis grūti nenotiesāt cilvēkus, kuri tiesas priekšā centās tikt skaidrībā, kurš kuram nesis pa Attīstības departamenta koridoriem kurpju kastēs sabāztu naudu un cik katrā kastē īsti bijis iestūķēts – miljons vai pusmiljons, latos vai eiro. Kļuva skaidrs, ka amatos nonākuši neatbilstoši, valsti diskreditējoši cilvēki, kuri tieši par to saņēma pelnītu sodu.
Ja U. Magonis tiešām noķerts ar pusmiljonu eiro automašīnā, tad viņš rīkojies nepiedodami nolaidīgi vai izaicinoši. Pusmiljons eiro ir pietiekami liela nauda, lai par daļu no šīs naudas tiktu finansēta skaidrās vai bezskaidrās naudas pārvietošana pa tādu maršrutu, kas nesaskaras ne ar kukuļņēmēju kā fizisku personu, ne ar viņa kontiem bankās. Nedrīkst ņemt kukuļus, ja nav uzticības personu, ar kuru starpniecību kukulis nonāk pie kukuļņēmēja vai nu pēc laika, vai mazās porcijās, vai legalizētā veidā (parādu atdošana; vinnests spēļu zālē u.tml.). Visa korupcijas ierobežošanas pasākumu jēga ir padarīt drošu kukuļņemšanu ļoti dārgu attiecībā pret to, kas paliek pāri pēc pēdu slēpšanai nepieciešamo darbību apmaksas. Tieši tāpat U. Magonis būtu pelnījis sodu par to, ja vadītājs vienam no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem būtu sācis piepelnīties ar nelegālas izcelsmes naudas pārvadātāja pakalpojumiem.
Labumiem jānonāk līdz saviem patiesajiem saņēmējiem kaut vai tā, kā pietiek.com informē par U. Magoņa dzīvesbiedres Anastasijas pirkumu – dzīvokli Rīgā, Elizabetes ielā par 695 tūkstošiem eiro bez apgrūtinājuma ar hipotekāro kredītu. U. Magoņa tēlu šāda ziņa neuzlabo, bet juridiskas nepatikšanas laikam gan nerada. Turpat taču norādīts, ka Anastasija Magone, pirms laulībām Bakuļina, esot augsti stāvošas Krievijas dzelzceļa amatpersonas meita.
U. Magonim ir neiespējami taisnoties, ka viņš nav kaut ko zinājis, nav sapratis un ir iekritis tāpat, kā 2001. gada oktobrī notika ar Latvijas riteņbraucēju Juri Silovu. Lietuvas muitnieki viņu aizturēja ar skaidro naudu dažādās valūtās apmēram 50 tūkstošu latu vērtībā. Par naudas nedeklarēšanu viņam tika piespriests piecu gadu cietumsods, no kura viņš gan tika atbrīvots pēc dažiem mēnešiem. Ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas prese tad neskopojās ar viņam adresētiem līdzjūtības apliecinājumiem, un Lietuva vispār grozīja savus likumus, būtiski mīkstinot sodu par legāli iegūtas, bet nedeklarētas naudas vešanu pāri valsts robežai.
U. Magoņa rīcība izskatās vēl jo neizprotamāka, ņemot vērā viņam publiski izteikto brīdinājumu žurnāla Klubs augusta numurā, ka «milzīga valsts uzņēmuma šefa brāļošanās ar Austrumu kaimiņu tā nokaitinājusi NATO partnervalstis, ka mūsu specdienestiem pateikts fas!. No tā vien neizriet, ka naudu U. Magoņa automašīnā ielikuši tie, kas viņu aizturēja.