Didzis Šmits: jābeidz izlikties, ka esam lielvalsts
Intervija ar Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidentu Didzi Šmitu: par šprotēm – krievu svētku galda sastāvdaļu, par ekonomisko izlūkošanu, par protestēšanas «nepieklājību».
– Kāda situācija šobrīd ir ar Krievijas noteikto embargo dažādām ES precēm, īpaši – Latvijas precēm?
– Kopš jūnija nekas īpaši nav mainījies: zivju produkcijas eksports ir aizliegts uz Krieviju un nu jau arī uz Kazahstānu. Lai risinātu šo situāciju, nesen ir notikusi mūsu zemkopības ministra Jāņa Dūklava vizīte Maskavā – pietiekami cerīga, jo ir iespēja, ka septembra otrajā pusē kaut kas varētu mainīties. Ir jādara viss, lai šo tirgu atgūtu, bet tajā pašā laikā saprotam, ka ir lietas, kas nav ne mūsu, ne Latvijas spēkos. Latvijas ietekme uz Rietumu un Krievijas attiecībām ir niecīga, lai neteiktu, ka nekāda. Ja tirgus atvērsies, tas būs patīkams pārsteigums, bet... Cerēt un gaidīt – tā nav uzņēmēju stratēģija. Tāpēc domājam, ko reāli darīt: izstrādājam scenāriju gadījumam, ka šis tirgus kādu laiku būs ciet. Krievija konservētu zivju segmentā veidoja apmērām 50% no nozares eksporta, tas ir ievērojams daudzums, un šis zaudējums īstermiņā nav aizstājams, tāpēc zināmas korekcijas nozarē būs. Esam pārdzīvojuši vairākas krīzes, un vienmēr nozare iznākusi no tām spēcīgāka. Esmu pārliecināts, ka tā būs arī šoreiz. Zivrūpnieki, manuprāt, ir vissaliedētākā tautsaimniecības apakšnozare valstī. Lai iekarotu jaunus tirgus, uzņēmumi ļoti intensīvi sadarbojas, sākot ar kopēju nozares stendu visās svarīgākajās pārtikas izstādēs pasaulē, līdz pat tam, ka dalās ar klientu kontaktiem, novirzot tos pie saviem konkurentiem gadījumos, kad konkurenta produkts ir objektīvi veiksmīgāks. Rezultātā jau šodien esam pārstāvēti vairāk nekā 50 valstu tirgos.
– Krievija, cik zināms, pieprasīja motivētu skaidrojumu par mūsu produktiem.
– Atbildi esam snieguši faktiski līdz ar Dūklava vizīti Maskavā. Pēdējais, ko esam dzirdējuši, ir tas, ka gala lēmumus Maskava varētu pieņemt septembra vidū. Šobrīd viss ir Krievijas rokās, jo savus mājasdarbus esam paveikuši.
– Bet gluži emocionāli kā jums šķiet: vai krievi bija ļoti laimīgi par embargo?
– Par visiem Latvijas produkcijas veidiem neesmu pilnvarots runāt, taču ir dažas skaidras lietas. Šprotes Latvijas teritorijā mēs ražojam jau kādus 120 gadus, un tā ir unikāla situācija, ka mēs ražojam krievu nacionālo produktu Latvijā. Šprotu lietošanas tradīcija ir daudz spēcīgāka Krievijā nekā Latvijā. Šprotes mums nav svarīgākā Jaungada svētku galda sastāvdaļa, toties Krievijā gan. Ir bijušas dažādas krīzes – 1998. gadā, 2006. gadā, 2009. gadā – un mums ir gadījies dažkārt būt ārpus Krievijas tirgus, bet mēs vienmēr tur esam atgriezušies un ieņēmuši arvien spēcīgākas pozīcijas. Skaidrs, ka krievi jau sen izdarījuši izvēli, proti, mūsu produkts ir vislabākais un kvalitatīvākais starp citiem ekvivalentiem. Patlaban mūsu produkti Krievijā vēl ir nopērkami, taču tad, kad to vairs nebūs, krievi nekādu sajūsmu, domāju, nepaudīs.
– Kāpēc Kazahstāna atteicās no Latvijas zivju produktiem?
– Tas mums bija pārsteigums, jo pirms tam Kazahstānas atbildīgie cilvēki apgalvoja, ka nesekos Krievijas solim. Taču Eirāzijas muitas savienības nolikumu var izlasīt tā, ka – tas, kas ir liegts vienā valstī, jāliedz arī pārējās. Var to lasīt arī citādi. Šoreiz Kazahstāna šo nolikumu izlasīja tā, kā Krievija to būtu vēlējusies.
– Jūs teicāt, ka tiek meklēti jauni tirgi. Kā veicas ar meklēšanu?
– Šis jautājums jāsadala. Viena lieta – paplašināt mūsu galvenā produkta šprotu noietu jaunos tirgos. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo produktam ir izteikti reģionāla atpazīstamība. Tomēr soli pa solim mēs šīs reģiona robežas pārkāpjam, nesen viens no vadošajiem uzņēmumiem Gammaa ir sācis eksportēt uz lielu tirdzniecības tīklu ASV un veiksmīgi attīsta noietu Japānā, Brīvā viļņa šprotes ir nopērkamas Francijas lielveikalos, abi uzņēmumi šobrīd uzsāk produkcijas eksportu uz Ķīnu. Runa ir par produkta noietu šo valstu pamatiedzīvotājiem, jo tā saucamajos tradicionālajos tirgos – uz diasporu orientētos veikalos – mēs esam bijuši vienmēr un ļoti plaši pasaulē. Nav neiespējamu lietu. Šprote atradīs jaunu patērētāju, tas prasīs laiku, bet mērķis tiks sasniegts.
Cits stāsts: radīt līdzīgu produktu šprotei – konservētas sardīnes (par sardīni drīkst saukt produktu, kas ražots no deviņu veidu izejvielām, t.sk. Baltijas jūras brētliņas), kas ir populārs Rietumos. Esam diezgan tālu tikuši šajā virzienā, bet sīkāk par to runāšu, kad būs jau reāli rezultāti. Trešais variants: ražot produktu no importētas izejvielas identisku tam, kādu pieradis lietot patērētājs noteiktā tirgū. Šeit mūsu nozarē ir SIA Karavela piemērs, kas izkonkurēja dāņus no viņu mājas tirgus Dānijā un Zviedrijā. Šis virziens, protams, prasa ievērojamas investīcijas, bet tas noteikti ir viens no virzieniem, kas sevi jau pierādījis. «Vecajos Rietumos» neviens veikala plaukts nav tukšs, un, lai ieietu šajos tirgos, tev kāds no tiem ir jāizstumj laukā. Konkurence ir nežēlīga, īsts ekonomisks kariņš, un visi ieroči ir labi. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs justu, ka Latvijas valsts ir kopā ar mums: ir daudzas lietas, kas ir mūsu rokās, bet ir daudzas, kuras var izdarīt tikai valsts, piemēram, nokārtot eksporta sertifikātu, kas bieži vien ir instruments, kā aizsargāt tirgu. Mēs varam salīdzināt, kā Latvijā strādā skandināvi, tie paši dāņi: man ir stāstīts, kādu viņi saviem ražotājiem spēj nodot informāciju par mūsu ražotājiem. Dažkārt pat mūsu pašu ražotāji par sevi nezina tādu informāciju...
– Ekonomiskā spiegošana?
– Jā. Ir ļoti svarīgi, lai valsts spēj sniegt saviem uzņēmējiem vērtīgu informāciju. Piemēram, par mūsu konkurentu uzņēmumu finansiālo stāvokli un nākotnes attīstības plāniem. Ir informācija, ko mēs varam iegūt paši, un ir informācija, ko varam tikai ar valsts vai citādu ārēju palīdzību. Visus neatkarības gadus ekonomiskās informācijas vākšanā par mūsu tiešajiem konkurentiem rietumu virzienā valsts nav darījusi neko. Mūsu izlūki, protams, var pētīt Krievijas un Baltkrievijas militāro gatavību, bet NATO to visu zina arī bez mums. Valstij vajadzētu sākt ievākt praksē izmantojamu informāciju par to ekonomisko lauku, kurā mēs cīnāmies. Tas lauks nav Baltkrievija un šodien pat vairs ne Krievija. Tā ir Eiropa un, pirmkārt, mūsu reģiona valstis. Mums vispirms ir jāuzvar ekonomiskajā karā Baltijas līgā un tad jāiet tālāk. Tas, ka mēs mākam uztaisīt skaisti latviskus koncertus un pasākumus vēstniecībās, ir ļoti jauki. Un tomēr daudz vērtīgāk būtu apmācīt mūsu cilvēkus, kuri dodas strādāt diplomātiskajā dienestā uz ārzemēm, kā palīdzēt mūsu uzņēmēju biznesam.
– Vai patlaban šāds process notiek?
– Mani novērojumi liecina par to, ka griba un mēģinājumi izprast ekonomiskās nepieciešamības šobrīd ir ārlietu dienesta prioritāte. Bet daudzkārt ir arī tā, ka viss atkarīgs no diplomātiskā dienesta darbinieku personīgajām interesēm – ja mani interesē kultūra, es vairāk darbojos kultūras laukā, ja bizness – tad attīstu šo virzienu. Zinot, cik ierobežoti ir mūsu resursi, diplomātijai šodien būtu viens virziens – ekonomiskās intereses, pārējais sekundāri. Tas ir jāmāk darīt, apmācības ir izšķirošas, un uzņēmēju vide ir tā, kas šo kompetenci var piedāvāt. Kaut kādi soļi tajā virzienā notiek, bet ļoti nopietni jāpārskata vēstniecību izvietojums un to lietderība šodien. Manuprāt, valsts tērē lielus resursus tur, kur tie vairs nav vajadzīgi. Piemēram, es nesaprotu, ko lietderīgu Latvijas valstij var dot mūsu vēstniecība Grieķijā? Labāk to pārnest uz kādu lielu Āfrikas valsti, kur mums nav nevienas vēstniecības.
– Vai ir zināms, cik lieli šobrīd ir Latvijas zivsaimnieku zaudējumi Krievijas embargo dēļ?
– Zivju konservu realizācija Krievijā bija aptuveni 100 miljoni eiro gadā. Tas nav mazs skaitlis Latvijas eksportam.
– Un cik cilvēku ir zaudējuši darbu?
– Situāciju līdz galam sapratīsim septembra vidū, bet ir runa par aptuveni trim tūkstošiem cilvēku, kas šobrīd ir riska zonā.
– Vai Latvijas valdība apjēdz situācijas nopietnību un kaut kā palīdz zivsaimniekiem?
– Zemkopības ministrs noteikti, par to nav runa. Domāju, ka apjēdz lielākā daļa, jautājums ir par rīcību, un tas atkarīgs pirmām kārtām no valdības vadītāja. Parlaments reaģēja ļoti efektīvi, grozot likumu nepilnas diennakts laikā, domāju, tādu ātrumu daudzās valstīs pat teorētiski nav iespējams sasniegt. Cita lieta, kad sākas lēmumu praktiskā izpilde. Sātans slēpjas detaļās. Kad konkrēts uzņēmums, balstoties uz parlamenta lēmumiem, vēršas pēc palīdzības, tad izrādās, ka neatbilst kaut kādi rādītāji... Valdības lēmumi ir, garantijas tiek dotas, bet tad atrod vairākus punktus, kāpēc konkrētajam uzņēmumam nepalīdzēt... Bet es varu tikai atkārtot: premjers ir tas, kurš virza valdību. Un man tas šķiet dīvaini, ka Latvija joprojām nav vērsusies ar nopietnām prasībām Eiropas Komisijā par zaudējumu kompensāciju, kaut gan konkrētā nozarē ir pazaudēta puse no tirgus importētājvalsts administratīvo lēmumu dēļ. Forsmažora situācijā Eiropas Komisijai prasa iejaukties tajā brīdī, kad tirgus kritums ir vismaz 30%. Mums ir 50 procenti! Bet premjere klusē, nevis zvana Junkeram, Merkelei un Olandam. Dūklavs nevar braukt pie Junkera, tas nav viņa līmenis, pie Junkera jābrauc Straujumai. Latvijai zaudējumi ir radušies ES un Krievijas konflikta rezultātā, nevis kaut kādu individuālu ķīviņu dēļ. Mums visiem jābūt solidāriem, grieķi un itāļi vēlas, lai mēs būtu solidāri bēgļu jautājumā. Labi, bet arī mums ir problēmas, kurās mēs gribētu sagaidīt solidaritāti no ES. Palīdziet mums pārvarēt mūsu ekonomiskās problēmas, un tad mēs, iespējams, būsim krietni fleksiblāki imigrantu jautājumos. Solidaritāte taču ir divvirzienu šoseja. Mūsu valdītāji ļoti labi prot paskaidrot, kāpēc mums jābūt solidāriem pret citiem, bet, ja citi būtu solidāri pret mums, tad bēgļi, domāju, būtu sekundārs jautājums. Mums tiek pierādīts, kāpēc jāpalīdz imigrantiem un grieķiem, bet tad, kad aktuāli top mūsu jautājumi, mums paskaidro, ka tas nav ES galveno interešu lokā... Avīzēs tikko lasīju, ka Latvijas zemnieki braukšot protestēt uz Briseli. Nu, jauki. Bet kur viņi bija Latvijas prezidentūras laikā, kad visa Brisele, visa Eiropa brauca uz Rīgu? Tad bija nepieklājīgi protestēt? Tagad ir citas valsts prezidentūra. Es tās valsts vietā pateiktu: mīlīši, jums tikko bija iespēja protestēt, bet jūs klusējāt! Tāds savāds pieklājīgums...
– Latviešu mentalitāte.
– Tas pieklājīgums ir jāpārvar, citādi neko nesasniegsim. Un valdības priekšgalā jābūt stingrākiem cilvēkiem. Laimdota Straujuma ir jauks cilvēks, neko sliktu par viņu nevaru teikt, bet... tur manāmi pietrūkst tvēriena. Mums kā valstij nav laika šobrīd laisties pa straumi, ir jāairē mums nepieciešamā virzienā un pret straumi, ja nepieciešams.
– Vai ir gaidāmas jaunas sankcijas pret Krieviju?
– Kaut ko prognozēt šajos notikumos ir sarežģīti. Izņemot Henriju Kisindžeru, kurš, manuprāt, bija vienīgais, kas spēja daudzmaz precīzi prognozēt notikumus Ukrainā, visas citas prognozes bija visai tālu no realitātes. Mani novērojumi liecina, ka nekas labs drīz nav gaidāms, tāpēc jāstrādā ar domu, ka tuvākajā laikā nekas vēl neatrisināsies. Ja kaut kas labs notiks, tas būs pozitīvs blakus efekts. Augstu vērtēju Dūklava vizīti Maskavā. Lai arī kā tu nepiekristu kādam, tev jābrauc un jārunā ar viņu, jo pretējā gadījumā nekas pilnīgi noteikti nemainīsies. Dūklavs brauca uz Maskavu, nedomājot par to, kāds pēc tam būs viņa reitings. Soļi, kas vērsti uz ekonomisko attīstību, ne vienmēr ir tādi, ko sabiedrība uztver ar aplausiem un par ko tā karsti balso vēlēšanās. Tas atšķir valstsvīrus no politikāņiem. Tie pēdējie ātri un spoži uzlec, bet tikpat ātri noriet. Savukārt valstsvīri lēnām krāj punktus, rīkojoties valstiski, nevis kādam izdabājot. Un beigu beigās vēlētājs to novērtē ilgtermiņā. Tas ir svarīgi – vērtēt cilvēkus pēc viņu valstiskajiem soļiem.
– Kā jūs vērtējat masveidīgo un publisko pārtikas iznīcināšanu, kas patlaban notiek Krievijā?
– Tas ir šovs, ko saprot tie, kas trīsreiz mēnesī var izmest sava ledusskapja saturu, bet nekad nesapratīs tie, kuriem nav ar ko to piepildīt. Esmu pārliecināts, ka sabiedriskā doma pēc šādiem «gājieniem» būs pilnīgi citāda, ne tāda, uz kādu bija cerējuši šī šova organizatori.
– Kāds šodien ir latviešu galvenais uzdevums?
– Diemžēl valstiskā līmenī mēs pārāk daudz nodarbojamies ar simulāciju. Mēs simulējam, ka spējam kaut ko ietekmēt Ukrainas likteņos, simulējam, ka esam lielvalsts, kas nosaka Eiropas enerģētikas politiku. Arī prezidentūrai bija tāds kā cirka, kā rokkoncerta līmenis... No vienas puses, tas, protams, nav slikti, ja tu gribi būt lielāks nekā patiesībā esi. Bet ja šīs ilūzijas radīšanai tiek iztērēti ārprātīgi resursi, tad tam nav nekādas jēgas. Taču, ja gribam pacelt ekonomiku, ja gribam kāpināt Latvijas bagātību, lai cilvēki ne tikai nebrauktu prom, bet arī gribētu atgriezties, radīt šeit bērnus un justies laimīgi, tad uzdevumi, kas mums jāveic, ir pavisam nelieli, praktiski. Mazliet komisks piemērs: prezidentūras laikā bija no baltkrievu linu auduma Lietuvā šūtas Latvijas suvenīršallles. Paši nevarējām kaut ko tādu saražot? Nē, ne jau ar tām šallēm kļūsim bagātāki, bet jāmaina domāšana. Kad ASV cīnās ar Krieviju vai Ķīnu, tā nav mūsu līga, un paldies Dievam, ka mēs neesam atbildīgi par šāda pasaules līmeņa spēli. Šīs spēles laikā mums skatītājiem ir jāpārdod hotdogi un ar to jānopelna nauda. Jābeidz simulēt lielās lietas, jāķeras pie nelielām, parastām, paceļamām lietām, un tad mēs pietiekami īsā laikā gūsim labus rezultātus.