Intervija ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku – par celtnieku nepadarīto, par sabiedrības neviennozīmīgo attieksmi pret bibliotēkas ēku, par lasītprasmi un lasītgribu, par latviskumu un Klīversalu.
– Aplūkosim bibliotēku un sāksim ar materiālo pusi. Ir dzirdēts, ka bibliotēkas celtnieki daudz ko nav izdarījuši līdz galam, būvniekiem un bibliotēkai ir pretenzijas vienam pret otru.
– Ir diskusijas starp valsti un būvniekiem: par inflācijas un deflācijas faktoru, kas attiecas uz bibliotēkas būvniecības izmaksām. Līgumā ir rakstīts: gadījumos, ja ir inflācija, tad valsts maksā vairāk, ja deflācija – tad mazāk. Deflācija bija, visi mēs to burbuli redzējām, tāpēc diskusija ir par metodiku, kā noteikt deflāciju un līdz ar to – samaksu par celtniecību. Tas ir ekonomistu, būvnieku un juristu, ne bibliotēkas, jautājums. Taču nevar noliegt to, ka pieņemšanas – nodošanas aktā fiksētos nepadarītos darbus un defektus neviens nav novērsis. Ir 78 punkti, kuros izklāstītas pretenzijas pret celtniekiem. Šobrīd nāk virsū arvien jaunas problēmas. Viena no tām – skeitbordisti un riteņbraucēji. Mēs nevaram ap bibliotēku nolikt žogu un nevienu nelaist tai klāt. Kaut kas jau ir salauzts, bet ar runāšanu mēs neko daudz neesam panākuši, mēs arī nevaram tiem bērniem sūtīt virsū policistus. Cerējām, ka ar skeitotājiem sadzīvosim labāk. Bibliotēka viņu vidū kļuvusi par starptautiski pazīstamu vietu, tā jau iegājusi pasaules apritē.
– Kādas bija jūsu pirmās sajūtas, sākot strādāt jaunajā bibliotēkas ēkā?
– Mans vislielākais gandarījums bija par cilvēku ķēdi: mēs negaidījām, ka būs tik daudz cilvēku, kas tādā aukstumā stāvēs, lai no rokām rokās dotu grāmatas... Bez pliekanuma varu teikt, ka pirmoreiz bija sajūta: tā nav mana un vai mūsu darbinieku bibliotēka, bet tā ir sabiedrībai piederoša bibliotēka. Tie 14 000 cilvēku, kas stāvēja grāmatu ķēdē, – tā ir liecība tam, ka bija vērts celt jaunu bibliotēku. Mēs nepārtraukti strādājām, kaut arī prezidentūras laikā izskanēja, ka bibliotēka ir ciet: nē, tā strādāja. Un tas nebija vienkārši – nodrošināt, lai tā strādā. Arī pārvācoties mēs neslēdzām bibliotēku ciet. Esmu ārkārtīgi gandarīts par bibliotēkas cilvēkiem, par viņu pašaizliedzību. Tā, piemēram, darba laiks ir absolūti neizdevīgs darbiniekiem: no 12 līdz 20. Visa diena ir izčakarēta. Bet lasītāji nāk tieši pēcpusdienas stundās. Un darbinieki piekrita strādāt tieši šajās stundās.
– Jūs sakāt – mūsu bibliotēka. Bet sabiedrībā nav viennozīmīgas attieksmes pret šo ēku. Ir krasi pretēji viedokļi par arhitektūru, novietojumu.
– Viss, kā tas notika... Projekta politizācija, diskusijas saistībā ar finansējumu, šaubas par godīgumu naudas lietās, un šādu dimensiju ir daudz. Mēs vienmēr esam balansējuši uz robežas «uzticība – neuzticība», bet ir projekti, kuriem sabiedrība neuzticas gandrīz nemaz. Tāpēc šobrīd bibliotēkas ēkas vērtējums nemaz nav tik slikts. Ir tāds tipisks scenārijs: cilvēks apgalvo, ka viņam tā bibliotēka nepatīk ne no ārpuses, ne no tā, kas par to tiek stāstīts. Bet tad, kad viņš ienāk iekšā, izstaigā visu, aplūko, padarbojas, – tad viņa domas mainās uz labo pusi. Protams, publisko diskusiju laikā daudziem bija apnikusi tā bibliotēkas ārpuses bilde un mīti, kas bija izveidojušies ap to. Jau bija noformulējušies apzīmējumi – monstrs un tamlīdzīgi. Bet par to, kas būs iekšā, bija ārkārtīgi grūti izstāstīt. Pazīstot Gunāra Birkerta bibliotēkas, zināju, kas būs iekšpusē. Viņš ir izprojektējis kādas sešpadsmit bibliotēkas – publiskās, universitāšu bibliotēkas. Esmu bijis kādās piecās no tām, un tajās ir vienkāršība, klusums, nepieciešamā vide, lai cilvēks atslēgtos no ārpasaules. To grūtāk pārdot, bet diskusiju laikā jēdziens «Gaismas pils» jau bija devalvējies, nonēsājies. Pēdējie ārējie pārveidojumi, kurus veica Birkerts, – tie tornīši uz jumta – man arī ne visai patika. Taču Gunārs teica: «Jums jau visiem vajadzēja Gaismas pili! Bet es taču sākumā taisīju Stikla kalnu.» Viņš ir Raiņa cilvēks. Pagriezām filmu atpakaļ un sapratām, ka esam nonākuši viena štampa – Gaismas pils – valgos, kaut gan sākumā īstenībā bija Stikla kalns. Tornīši dod efektu, tie izgaismo ātriju, bet daudziem tie nepatīk. Arhitektūra ir jautājums, kurā katram ir tiesības uz savu viedokli, un es pilnīgi mierīgi izturos pret šiem dažādajiem viedokļiem.
– Vai latvietim grāmata ir svarīga?
– Aiziet tā paaudze, kurai ir svarīgas grāmatas un bibliotēkas, ienāk paaudze, kas grāmatas vairs nekrāj, kā mēs to kādreiz darījām. Savulaik daudziem bija blats grāmatnīcās, cilvēki izpirka milzīgas tirāžas. Kāds manto savu vecāku vai vecvecāku mājas bibliotēku, bet roka neceļas mest ārā grāmatas. Vēl ir saglabājies sentiments. Kad esmu citu valstu lidostās, nereti redzu pilnas atkritumu urnas ar paperback brošūriņām: tās paredzētas vienreizējai lietošanai, maksā kādus piecus vai septiņus eiro, grāmatiņu izlasa un turpat lidostā izmet ārā. Pie mums tā vēl nav.
– Manuprāt, izmest ārā grāmatu ir tāpat kā izmest maizi. Bet vai latvietim ir vajadzīgas zināšanas, ko dod grāmata? Mums taču – galu galā – ir internets, māte Gūgle!
– Tas jau ir sarežģītāk. Daudziem šķiet, ka zināšanas, ko var iegūt no interneta, ir pietiekamas, sak, iemetīšu aci Vikipēdijā un jutīšos nāvīgi zinošs. Bet interneta informācija ir ļoti pavirša un bieži pat kļūdaina. Ja runājam par zināšanām, tad ir jārok dziļāk. Turklāt šodien ir ļoti pieaugusi audiovizuālā ietekme uz apziņu. Arī mēs tagad daudz vairāk strādājam ar audiovizuālajiem materiāliem. Jāsaprot, ka lasīt – tas ir smags darbs. Un grūti būs pierunāt cilvēku neiet pa vieglāko ceļu. Negribu būt demagogs, bet... Ja mēs salīdzinām zināšanas, kas iegūtas pirms gadiem 30 – 40, un zināšanas, par kādām uzzinām no aptaujām, kurās mūsdienās piedalījušies bērni, tad paliek jocīgi ap dūšu: kā var nezināt kaut ko tādu?
– Jā, zināšanu kvalitāte nereti šokē. Un nepatīkamu pārsteigumu rada tas, ka cilvēki aizvien mazāk lasa.
– Grāmata kā artefakts kļūst par pētniecības objektu cilvēkiem, kuriem ir kaut kādas estētiskas intereses. Hārvarda universitātes bibliotēkas direktors reiz teica, ka grāmatas tagad esot jāsalīdzina ar mašīnām un zirgiem: ikdienā mēs braucam ar auto, bet svētdienā mēs dodamies izjādē ar zirgiem, tas ir, mēs atpūšamies un baudām – lasām grāmatas. Funkcijas «jālasa tāpēc, ka vajag» un «jālasa tāpēc, ka gribas» arvien vairāk nošķiras. Jo cilvēki taču patiesībā lasa ļoti daudz – dažādus tekstus, dokumentus. Bet tas nav baudai, tas ir darbam. Nākamais līmenis: baudīt lasīšanu. Tas ir: domāt, attīstīt sevī cilvēcību, līdzjūtību. Tāpēc patlaban stāvam uz robežas: kurp sabiedrība dosies? Taču es neesmu pesimists: reiz cilvēki nonāks līdz tam, ka svarīgs ir nevis informācijas nesējs, bet gan tā saturs. Pētījumi rāda, ka cilvēks vienā interneta vietnē vidēji neuzturas ilgāk par minūti, tas nozīmē, ka valda paviršība, līdz ar to cilvēki nav spējīgi novērtēt iegūtās zināšanas. Tagad ir arī radīts priekšstats, ka ikviens var kļūt par ziņu reportieri, par žurnālistu – uzraksti tviterī 140 zīmes, un tā jau ir žurnālistika! Tiek veidota ilūzija, ka ikviens var radīt saturu. Bet kā ar kvalitāti?
– Uz Nacionālo bibliotēku nāk studenti. Kāda ir viņu pieeja darbam?
– Esmu bijis daudzās ārzemju bibliotēkās, tur studentu ir daudz vairāk. Bet, pateicoties tam, ka mūsu bibliotēkā ir radīta jaudīga infrastruktūra, domāju, ka tā kļūs par publisku telpu, kur cilvēki var izpausties dažādos formātos, un tam ir laba perspektīva. Neticu, ka cilvēki pilnībā norobežosies cits no cita, sēdēs mājās un urbsies internetā. Protams, ir daļa, kam patīk slēpties tīklos, izbaudīt anonīmās komentēšanas iespējas, bet – no otras puses – ir tik daudz normālu, atvērtu cilvēku, kas vēlas komunicēt. Reiz uz bibliotēku uzaicinājām lielākos blogerus, kuri pirmoreiz satikās reālajā dzīvē, iepazinās, un pasākums ieilga uz trim stundām. Mēs strādāsim, lai panāktu, ka bibliotēka kļūst par vietu, uz kuru cilvēki grib nākt un tikties ar citiem cilvēkiem.
– Daudzi saka: jā, Rīgā lielā bibliotēka uzcelta, tas ir labi, bet laukos, lūk, bibliotēkas ir sliktā stāvoklī.
– Tas ir mīts. Latvijā ir ap simt jaunu bibliotēku – ne visas ir gluži no jauna uzceltas, tās ir gan pārbūvētas, gan paplašinātas. Grāmatā Latvijas mazās gaismas pilis tās var aplūkot. Tas noticis, daļēji pateicoties arī mums, jo mēs visu laiku provocējām diskusiju par bibliotēkām, un tas izraisīja interesi pašvaldībās. Daudzas pašvaldības lepni teica: kamēr jūs tur Rīgā ņematies, mums jau ir gatava sava gaismas pils. Ir ļoti daudz jaunu, skaistu namu, piemēram, Jaunklidzes bibliotēka, divas Ventspils bibliotēkas. Ja Talsos un Bauskā izdotos savest kārtībā bibliotēkas, tad veco rajona centru līmenī viss būtu kārtībā, jo visur citur tā ir. Arī Jūrmalā centrālā bibliotēka vēl nav kārtībā.
– Kāda ir Nacionālās bibliotēkas un citu bibliotēku loma latvietības stiprināšanā? Disertācijas cienīgs jautājums, bet...
– ...jāatbild īsi, lai visi saprot. Nacionālajai bibliotēkai tas ir nepastarpināts uzdevums, jo tai jākrāj un jāsaglabā visas ziņas par Latviju un latviešiem, viss, kas iznāk latviski visā pasaulē. Līdz ar to Nacionālā bibliotēka ir milzīga datu krātuve. Mums ir uzticēta Nacionālās enciklopēdijas veidošana, un 2018. gadā mēs ceram izdot sējumu par Latviju. Mūsu Letonikas sektora vadītāja ir profesore Vija Daukšte, mums ir pašiem resursi, lai pētītu Latvijas lietas un latviskumu. Mūsu tuvākais mērķis ir pierādīt, ka Latvijas teritorija un latviskā identitāte iet daudz tālāk pagātnē nekā 1918. gads. Mēs negribam, ka tiek atbalstītas tēzes, ka, pateicoties Ļeņinam, ir radusies Latvija. Tāpēc mēs daudz pētām Livonijas vēsturi. Livonijas faktors ir ļoti interesants. Livonija tā īsti nekam nebija pakļauta. Nav pareizi runāt par kaut kādu astoņsimt gadu jūgu, jo 16. gadsimtā Latvijā cittautiešu bija varbūt kādi divi procenti. Es neskaitu līvus un igauņus, kas tomēr ir mūsējie. Daļa muižnieku veidojās no vietējiem virsaišiem, un ir pierādīts, ka daļa vēlāko dižciltīgo cēlušies no latgaļiem, kuršiem, zemgaļiem un līviem. Kurzemes hercogistes laiks arī interesants: tajā ir valstiskuma pazīmes. Savukārt, kad Vidzeme kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu, mēs nerunājam par pašu pirmo atmodu – par hernhūtiešiem. No vēstures dzīlēm gribam vilkt ārā lietas, kas pierādītu, ka Latvija nesākās tikai 1918. gadā, bet daudz agrāk. 1918. gada Latvijas proklamēšanas mirklis ir modernā laikmeta solis. Ir atšķirība, kā mēs to uztveram 16. gadsimtā, kā – 19. un kā 20. gadsimtā. Uz valsts simtgadi par šīm tēmām esam radījuši savu nišu: izstādes, diskusijas.
– Uz skaidrā latviskuma viļņa parādījās savādas putas: Nacionālās bibliotēkas restorāns gandrīz tika nodēvēts svešādā vārdā – Kleever. Restorāns no jums gan ir nošķirts, tomēr...
– Viss, kas notiek šajā ēkā, attiecas uz mums. Arī pats esmu drusku vainīgs. Man bija vēlme iezīmēt šo fizisko vietu, kur atrodas bibliotēka. Paradokss: šī ir Klīversala, kas nevienā vietā uz kartes nav minēta kā Klīversala. Tikai tā vieta, kur atrodas viesnīca Radisson, ir atzīmēta kā Klīversala. Bet man ļoti gribējās, lai šī vieta tiktu iezīmēta. Mēs esam liela valsts, nācija, bet mēs katrs dzīvojam savā noteiktajā vietā – tāpat kā Jūrmala ir Jūrmala, taču eksistē Majori, Pumpuri, Valteri... Un Valteri nav ne Dubulti, ne Sloka. Man šķita pareizi ielikt konkrēto nosaukumu. Klīversalā ir sācies Rīgas balzams, daudz kas cits. Mūsu nodoms ir: veidot Rīgas salu kultūras aliansi, jo šeit ir milzīgs salu arhipelāgs. Esam domājuši par kopīgām talkām, jaunā Universitātes ēka arī ir iesaistījusies. Netālu no jaunās Universitātes ēkas bija Kobrona skanste (Kobronskanste – 1621. gadā zviedru armijas pulkveža Samuela Kobrona vadībā uzbūvēta skanste pie Mārupītes kādreizējās ietekas Daugavā – E. V.). Izrakumos kaut ko varēja atrast. Tā bija īstās, nevis Vecdaugavas krastā.
– Tātad jūs gribējāt angliskot (varbūt zviedriskot) vietas nosaukumu?
– Sanāca neveikli... Mūsu PR un restorāna PR speciālisti sapinās meistarībā. Jēdziens «klīvers» – tā ir klīverbura. Un klīveru varēja reabilitēt pavisam neslikti. Rakstos minēts, ka 16., 17. gadsimtā te lielākoties apmetušies latvieši un līvi. Toreiz par tautībām gan neviens īpaši neinteresējās. Viss bija atkarīgs no tā, cik cilvēks turīgs. Bagātāki bija amatnieki, daži ļaudis pat par muižniekiem izsitās, bija ķoniņi, vagari, šķilteri. Mums traucē tas, ka daudz ko saliekam hrestomātiskos štampos. Domāju, ka restorāna nosaukums – Klīversala – tagad ir labs risinājums. Mēs Klīversalu esam reabilitējuši kā fizisku vietu, kas kartēs neparādījās. Visu mazliet nojauc tas, ka mūsu adrese ir Mūkusalas iela 3, kaut gan pati Mūkusala sākas tikai aiz dzelzceļa. Man šīs lokālās lietas un vēsture ir svarīgas. Bet, runājot par bibliotēkām, kas ir ārpus Rīgas: šo bibliotēku misija ir pētīt un atdzīvināt novadu vēsturi, kultūru, notikumus. Daudzas bibliotēkas to dara labi. Padomju laikos šāda attieksme tika totāli dzīta laukā no apziņas, tika popularizētas tikai hrestomātiskās vērtības – Doma baznīca, Vecrīga, Gauja, Daugava utt. Bet cilvēki, kas dzīvoja savās mazajās pilsētās un laukos, nezināja savas dzimtās vietas vēsturi. Diemžēl arī tagad nereti tā ir. Bet mums ir jākultivē lepnums par to vietu, kur dzīvojam, jo visur – absolūti visur! – ir sava interesantā vēsture un savi ievērojamie ļaudis.
– Vai laikraksts Atmoda ir digitalizēts? Tā arī ir mūsu vēsture.
– Vēl nav. Bet to vajag darīt. Veidojam 2020. gada plānu un programmas, ceram šajos plānos iekļaut Atmodas digitalizāciju. Līdz šim digitalizēta tikai Atmoda. Awakening.