DISKUSIJA: Kamēr pie mums ceļ baznīcas, man vēl ir cerība...

Jurists Aivars Borovkovs (no kreisās) un politologs Filips Rajevskis diskutē par problēmām, kas radīsies Eiropā un Latvijā, ienākot plašām migrantu plūsmām un to ietekmi uz sabiedrības domāšanu © F64

Ir absolūti skaidrs, ka Latvijā t.s. bēgļu krīze ir sākusies. Nav pat nozīmes, vai kvotu migranti savās pagaidu nometnēs ir iemitināti. Sabiedrība jau ir sanaidota. To labi redzam, ielūkojoties kaut vai sociālajos tīklos. Tur varam ieraudzīt nesimpātisku ainu – divas nometnes, kuras viena otru aprej, apsaukājot par fašistiem, ksenofobiem, rasistiem vai savu nacionālo vērtību un tautas nodevējiem.

Ja paši esam tik sadrupināti un naidīgi, ko spēsim piedāvāt cilvēkiem, kuri pavisam drīz ienāks Latvijā? Par to – sarunā ar juristu Aivaru Borovkovu un politologu Filipu Rajevski.

– Kā jūs izskaidrojat to, ko dēvē par bēgļu krīzi Eiropā?

F. Rajevskis: – Es uz to skatos kā uz milzīgu biznesu. Katrs bēglis par savu braucienu uz Eiropu maksā no diviem līdz padsmitiem tūkstošu dolāru. Tās ir iespaidīgas summas, jo šo cilvēku ir daudz. Nedomāju, ka vairums no tiem, kuri tērē milzu naudu, precīzi zinot, kurās valstīs ir lielākie sociālie labumi, patiešām ir Sīrijas kara bēgļi. Vairāki faktori liecina, ka šis ir vērienīgs biznesa projekts. Var vilkt paralēles ar neseno pirātu krīzi pie Somālijas krastiem, kad pēkšņi atklājās, ka pirātus pārstāv ietekmīgi Londonas advokāti. Es itin nemaz nebrīnītos, ja arī šajā gadījumā būtu iesaistītas augstas personas.

A. Borovkovs: – Šim biznesam ir izcils mārketings visos līmeņos.

F. R.: – Cilvēkiem tiek iestāstīts: brauciet, viņiem jūs ir jāpieņem.

– Eiropa atklāj savu bezspēcību. Tā nespēj kontrolēt notiekošo.

F. R.: – Nav tiesa. Pēc būtības visi ES likumi un institūcijas ir spējīgas – gan nosargāt savas robežas, gan izšķirot patvēruma meklētājus. Starp viņiem lielākā daļa ir ekonomisko bēgļu, kuriem ir jābrauc mājās un vienkārši jāstrādā. Bet šie procesi šausmīgi kavējas. Eiropa neko nedara. Jautājums: kāpēc? Jau parādās zīmīgi signāli, piemēram, no Vācijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras. Proti, ka šos cilvēkus pēc iespējas ātrāk vajag integrēt darba tirgū... Iespējams, Vācija vēlas risināt savas darba tirgus problēmas, jo ekonomika strauji aug un darbarokas ir vajadzīgas.

– Aivar, arī jums šķiet, ka t.s. bēgļu krīzes pamatā ir merkantilas biznesa intereses, nevis Eiropas musulmanizācija nepieteikta reliģiskā kara taktikā?

A. B.: – Protams, merkantils politisks bizness. Arī karš ir bizness, kas sastāv no trim fāzēm: gatavošanās, karošanas un sagrautā atjaunošanas. Protams, bēgļu gadījumā ir daudzu apstākļu kopums. Atvainojiet par žargonu, taču ir sajūta, ka Eiropu vada viens šulers, kurš novācis atbilstošu komandu. Darbojas uz vella paraušanu, zinot, ka atbildības taču vispār nav un nebūs. Sabiedrībai ir uzspiesta diskusija par bēgļu kvotām (cik kam jāuzņem – 250, 750 vai 10 000), lai tikai nerunātu par cēloņiem un kā šo procesu nobremzēt. Lai to izdarītu, vispirms jāsaprot, kāpēc tas viss ir sācies. Karš Sīrijā un Ukrainā, savstarpējās ES un Krievijas sankcijas, dažādi ierobežojumi... Padomāsim, kurš ir vinnētājs. Es redzu, ka visi kļūst vājāki, izņemot tos, kuri otrā pusē drukā naudu. Tur ir kārtējais bingo. Šis biznesa projekts tiek izspēlēts visaugstākajā līmenī.

– Bēgļu plūdi sākās, kad tika inspirēts t.s. arābu pavasaris un sagrauti autoritāri režīmi vairākās valstīs. Bija taču saprotams, kādas būs sekas, kad tiks izjukta pastāvošā lietu kārtība – jā, Rietumu demokrātijai nepieņemama, bet tomēr – sistēma.

A. B.: – Miera sagraušana arābu pasaulē pārrāva slūžas, taču tas sākās jau agrāk ar Irākas militāro afēru. Tagad Islāma valsts, kuru pagājušā gada 29. jūnijā proklamēja halifs al Bagdadi, ir viens no šī biznesa projekta baisākajiem produktiem. Tā ir kā brīdinājums: mēs nākam ar savu lietu kārtību. Pirms dažiem gadiem kādā intervijā jau norādīju, ka Eiropa nākotnē būs islāma teritorija. Nedomāju, ka tas notiks tik ātri.

– Kas šos procesus pasteidzināja? Reliģiju sadursme? Sociālā noslāņošanās?

A. B.: – Civilizētā Rietumu pasaule, kas aptver aptuveni 5%, tur savās rokās gan bagātības, gan regulējošos varas instrumentus. Tai pretī ir cita pasaules daļa – izsalkusi, nenodrošināta, izmocīta. Patiesībā tās abas ir kā savienotie trauki. Kad iepilēs liktenīgais piliens, tie 95% sprāgs, un Rietumu pasaule vairs neko nevarēs iesākt pat ar savām spēka svirām – armiju un policiju. Ziemeļāfrika ir tikai kā neliels augonis, kurš plīst. Vēl jau ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, kuri varētu doties meklēt laimi, ne tikai Āfrikā. Atliek vien kādam dot starta grūdienu. Tiem, kuri sēžas laivās, tas ir brauciens pēc laimes. Un nevajag muldēt, ka viņi te integrēsies – mācīsies valodu, dziedās tautas dziesmas. Tā nenotiks. Šie cilvēki brauc uz Leiputriju pēc solītas labklājības. Tiem ir iestāstīts, ka te viss ir pa brīvu un viņiem pienākas. Mānīšanās notiek abās pusēs.

– Viņi brauc stāvēt rindā pēc bezmaksas pīrādziņiem? Kā tad ar nežēlīgajiem mērķiem – Eiropas islamizāciju?

A. B.: – Te var vilkt paralēles. Līdz zināmam laikam, attīstoties kristietībai, arī tā gāja krusta karos, nevis pārstāvot valsti, bet – ticību. Šķiet, Herders bija viens no pirmajiem, kurš definēja, ka karš var būt valsts interesēs, nevis vienotas ticības vārdā. Vēsture atkārtojas. Domāju, ja pirms gadiem 500–600 būtu bijis Youtube un sociālie tīkli, tad kristietības uzvaras gājienu videorullīši nebūtu bijuši diez ko maigāki. Nerunājot par būtību, sabiedrības polarizējas un naidojas, ņemoties ar kvotām un cipariem. Tiek veidotas dzīvās, dzeloņdrāšu un civilizāciju sienas, kur abās pusēs ir piemānīti labi cilvēki.

– Izskan bažas, ka vairums no tiem, kuri ik dienu ieplūst Eiropā, ir jauni vīrieši potenciālu kaujinieku vecumā. Iespējams, ka atbilde nav saistāma ar terorisma draudiem, tomēr nav efektīva kontroles mehānisma, lai šādus cilvēkus tik lielā masā spētu izfiltrēt. Dokumenti lielākoties ir viltoti un nopirkti par lielu naudu.

F. R.: – Nav jau dokumentu! Viņi nāk bez dokumentiem un visi uzdodas par sīriešiem, jo labi zina, ka Sīrija ir pārdodams brends.

A. B.: – Arī tas mazais, noslīkušais puisēns ir kampaņas produkts.

– Vai... tūlīt sāksies... Nu gan jūs atrausities! Tātad mazā bērna līķīša nemaz nebija?

A. B.: – Bija. Līķītis izmantots, novietojot ūdenī tā, lai varētu uztaisīt ārkārtīgi uzrunājošu fotosesiju. Naudas vārdā tiek pārkāptas visas morāles robežas.

F. R.: – Notiek karš. Kiberkarš, troļļu karš – sauciet, kā gribat. Man arvien vairāk šķiet, ka realizējas liela mēroga mācību projekti. Kāds trenējas. Tiek rūpīgi atstrādātas kiberkara stratēģijas. Lai arī cik bēdīgi būtu, patiesība ir izkūpējusi. Patiesības nav... Ir tikai viedokļi. Sabiedrība vairs nespēj domāt kritiski.

– Izslēdzot prātu, sāk dominēt emocijas un tādējādi...

F. R.: – ...ar cilvēkiem ir vieglāk manipulēt. Šādās situācijās var radīt bezgala daudz patiesību. Patlaban propagandas kara rezultātā tiek izsisti fundamentāli enkurpunkti, uz kuriem turas mūsu tradicionālā vērtību sistēma. Īsti vairs nav skaidrs: ir labi slepkavot vai ir slikti to darīt, jo ir taču labās slepkavības un ir sliktās. Ir labie bēgļi un ir sliktie. Ir labie teroristi un ir sliktie teroristi. Sabiedrībai piedāvā nenormāli amorfu vērtību sistēmu, lai vieglāk manipulēt ar cilvēku prātiem. Šī ir ļoti bīstama kiberkara sastāvdaļa.

A. B.: – ES valstis gadiem tiek drupināta no iekšpuses, vienādojot atšķirīgas nācijas, ticības, dzīves modeļus, unificējot pārvaldi, graujot tradicionālās vērtības – ar ģimenes noliegšanu, genderismu, totālu kontroles iespēju pār indivīdu, ar izkropļotu vārda un citu brīvību izpratni, sākot apšaubīt nacionālas valsts ideju. Jau sen paužu, ka ES nav nākotnes, ka tai nav nekādu garīgo vērtību. Līdz ar to – arī mērķu.

Parādās kāda interesanta paralēle. Proti, 1970. gadā Mihails Suslovs* paziņoja, ka tautības un nācijas zaudēs savu eksistenciālo vērtību, jo radusies jauna, vēsturiska cilvēku kopa – padomju tauta. Skat, nepaiet nemaz tik ilgs laiks, un to pašu tēzi, tikai citiem vārdiem, 2013. gadā pasaka biedrs Hermans van Rompejs**. Proti, ka visas nacionālās lietas jāaizlaiž vēstures mēslainē.

– Ideja par Eiropu bez nācijām.

A. B.: – Vara sen pret pilsonisko sabiedrību izturas kā pret kaut ko nenozīmīgu. Ir liela iespēja, ka tāpēc nākamajās vēlēšanās pie varas nāks labējie, jo sabiedrība radikalizējas. Cilvēki viens pret otru ir sarīdīti atskaišu kategorijā patīk – nepatīk. Kad valodu un kultūras komunikācija ir vāja, tā parasti nolaižas līdz visprimitīvākajam, fiziskajam līmenim. Eiropa kļūst iekšēji nedroša. Eiropas visdrošākās pilsētas Minhenes lidostā cilvēkus brīdina: uzmanieties, uz ielām var būt ekscesi! Var izraut no rokām somu, telefonu, naudasmaku vai pat fiziski uzbrukt. Šis ir ļoti nopietns signāls.

F. R.: – Bet varbūt kāds grib mobilizēt izļurkušo Eiropas sabiedrību...? Man šķiet, ka notiek līdzīgi procesi kā pagājušā gadsimta sākumā. Kad sabiedrība ir izraustīta, tā pašmobilizējas vai arī – sabrūk. Tieši tā notika Veimāras republikā. Cilvēki sāka balsot par tiem, kuri prata ieviest kārtību uz ielām. Pie kā tas noveda, mēs zinām – pie visšausmīgākajiem noziegumiem. Diemžēl šī robeža no kārtības līdz noziegumam ir ļoti relatīva. Turklāt tagad mēs ieraugām kiberkara neierobežotās iespējas, kad cilvēkam var pārtaisīt galvu.

A. B.: – Tiek drupināti sabiedrības pamati, kas ir raksturīgi iznīcinošam režīmam. Līdzīgi bija arī 30. gados Padomju Savienībā. Cilvēkam atņēma pat atskaites punktu, par ko viņu represē. Par vienīgo atskaites punktu kļuva bailes – no apkārtējiem, no savas ģimenes un beigu beigās arī pašam no sevis. Nestabilitāte, apjukums... Saārdīts un sabiedēts pūlis ir pakļāvīgāks.

– Atgriežoties pie sākotnējā temata, par tiem, kuriem Latvija piedāvās patvērumu. Es negribu lietot vārdu draudi, taču problēmas būs – un ne mazas. Lielā mērā arī tāpēc, ka nekas nav reāli darīts, lai šos cilvēkus varētu uzņemt. Politiķi nav izpildījuši savus mājasdarbus.

F. R.: – Solidaritātes karogu vicinot, ir nolemts šos bēgļus pieņemt. Viņi nebūs nekādi otrās šķiras eiropieši. Latvija nedrīkst piedalīties projektā, kuru mums ar varu grib uzspiest – proti, kļūt par tautu cietumu 700 cilvēkiem, kurus uz šejieni atvedīs un «piekals pie priedes», liedzot viņu pamattiesības brīvi pārvietoties Eiropas Savienības teritorijā

– Ja pareizi saprotu – cauri staigātājus ar varu nevajag turēt, bet tie, kuri gribēs palikt, jāintegrē Latvijas sabiedrībā.

F. R.: – Latvijā dzīvo dažādu tautību cilvēki, un mēs neko neesam zaudējuši no viņu klātbūtnes. Atgādināšu, ka ļoti daudz armēņu ieradās Latvijā pēc šausmīgās zemestrīces 1988. gadā. Vai tāpēc mēs, latvieši, esam daudz zaudējuši, ka šeit dzīvo armēņi? Nē taču! Pie mums braukuši tie, kuri šeit patiesi ir gribējuši iedzīvoties. Nu neesam tā pati slēgtākā sabiedrības daļa.

– Kāds būtu galvenais integrācijas nosacījums, lai šie cilvēki drīkstētu palikt Latvijā?

F. R.: – Mums ir jāsaglabā savs dzīves stils un vērtības – tieši tāpat, kā uz tām uzstāj, piemēram, Arābu Emirātos. Tie, kuri tur bijuši, zina, ka sievietes nedrīkst parādīties uz ielas šortos un pārlieku atkailinātas; zina, ka uz ielas nedrīkst lietot alkoholu. Un mēs šos noteikumus stingri pieņemam, bez kādām iebildēm. Tieši tāpat arī viņiem ir jārespektē mūsu dzīves stils. Piemēram, fakts, ka Latvijā nav pieņemts staigāt ar aizklātām sejām. Šādos jautājumos nevar būt nekāda liberālisma. Gribi palikt Latvijā – dzīvo pēc mūsu nosacījumiem!

– Vispirms šie nosacījumi ir jānostiprina likumdošanā, citādi tāda tukša pļurkstēšana vien sanāk. Mājasdarbiem jau sen vajadzēja būt pabeigtiem. Diemžēl nav pat īsti sākti.

A. B.: – Vara turpina kaitināt sabiedrību, mainot ciparus – 250, 750, bet, kā jau teicu – jānovērš iemesli.

– Proti...?

A. B.: – Tajā mirklī, kad Eiropa sapratīs, ka Islāma valsts, kura ļoti agresīvā veidā patlaban mēģina uzspiest pasaulei savu redzējumu, ir bīstama – varbūt tad attapsimies. Šī bīstamība un spēks neslēpjas tikai lielvaru finansējumā, bet vēl kādā faktorā – Islāma valstij nav konkrēta centra. Ikviens, kurš jūtas tai piederošs, izšķirošā brīdī var pats kļūt par šādu centru, var pieņemt lēmumu, pēc savas izpratnes izdarot Allāham kādu tīkamu darbu cīņā ar neticīgajiem – piemēram, uzsperot kaut ko gaisā. Turklāt mūsu izpratnē tas var būt pat gluži normāls cilvēks, ar labu izglītību un pilnībā integrēts sabiedrībā.

F. R.: – Islāma valsts piedāvā cilvēkam konkrētu vērtību sistēmu. Eiropai nav ko piedāvāt. Viss jūk un brūk. Arī koordinātu sistēma par debesīm un elli. Cilvēks grib skaidrus orientierus un dzīvot mierīgi, nelauzot galvu par to, kas ir labais un kas – sliktais.

– Cilvēkam pašam ir tiesības to apjēgt.

F. R.: – Tiek piesaukta demokrātija un liberālisms, bet pamēģini tik paust savu viedokli, ja tas ir pretējs ļaužu grupai, kura sevi pasludinājusi par liberālu uzskatu paudējiem! Momentā tiksi nolamāts par ksenofobu un rasistu. Uz birku karināšanu visi ir naski.

– Ja trūkst vērtību orientieru, tad nespēsim noteikt savu dzīves kārtību un pieprasīt, lai to ievēro ienācēji.

F. R.: – Kaut arī mūsu sabiedrību grib dezorientēt, Latvijā vēl nav tādas situācijas kā, piemēram, Holandē, kur aug viena mošeja pēc otras.

A. B.: – Tas varētu būt interesanti – kad un kur Rīgā parādīsies pirmā mošeja...

F. R.: – Ne par to ir runa. Viņi jau mošejas neceļ, bet pārtaisa kristīgos dievnamus par mošejām. Pērk baznīcas. Tātad sabiedrība to atļauj. Kamēr pie mums ceļ baznīcas, man vēl ir cerība.

*

* M. Suslovs – PSKP Politbiroja loceklis, galvenais partijas ideologs.

** Hermans van Rompejs – bijušais EP prezidents.



Svarīgākais