Kaut arī Vienotības galvgalis šobrīd atsakās publikai parādīt savas patiesās domas par valdības un koalīcijas stabilitāti, skaidri nojaušams, ka šis jautājums «saglabāt vai atlaist Straujumas valdību?» ir vienkārši nolikts «uz ledus» – lai atdziest.
Patlaban visu un visus pārņēmis Parīzes traģiskais teroristu uzbrukums, un skaldīt matus par esošās valdības savādībām nešķiet pienācīgs tonis. Un tomēr valdības «būt vai nebūt» tiks aktualizēts ap budžeta pieņemšanas laiku, jo ne tikai koalīcijas pretrunas, bet arī partiju iekšējās cīņas liecina par nestabilitāti. Vēl vairāk – daudzas pazīmes rāda, ka valdība var izjukt jebkurā mirklī.
Šodien par aktuālajām tēmām intervija ar Saeimas deputāti, Nacionālās drošības komisijas (NDK) vadītāju Solvitu Āboltiņu (Vienotība).
– No valdošajām aprindām dzirdam, ka joprojām ir spēkā solījumi pilnā apjomā uzņemt nelegālos imigrantus, kaut arī traģiskie notikumi Parīzē liek pārskatīt daudzus solījumus un lēmumus. Vai tas nozīmē, ka starptautiskās saistības ir svarīgākas par valsts iekšējo drošību?
– Jāsaprot, ka tas, kas notika Parīzē, nav kaut kur tālu, tas ir tepat, blakus, un nav nekā svarīgāka par cilvēku drošību. Demokrātiskā valstī – un tāda ir arī Latvija – mēs daudz runājam par vārda brīvību, par pārvietošanās brīvību un jebkurām citām brīvībām, un to visu var ierobežot tikai tad, ja tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība un cilvēku dzīvība. Ne velti šobrīd notiek diskusija par robežkontroli. Terorisma mērķis ir iedzīt cilvēkos bailes, slēgt robežas un ierobežot brīvības. Un zināmā mērā tas tiek panākts. Arī Latvijā ir cilvēki, kas vēlas to panākt. Angela Merkele nesen izteicās, ka nelegālie migranti jāsūta atpakaļ, bet attiecībā uz bēgļiem, kuri patiešām bēg no vides, kur ir karš, jāatceras, ka visupirms viņi ir cilvēki. Bet terorismam nav nedz tautības, nedz rases, nedz reliģijas.
– Diezin vai tā būs. Islāma valsts ir islāma reliģijas koncentrāts, un visi astoņi teroristi, kas nogalināja vairāk nekā 130 cilvēku, nēsāja arābiskas cilmes vārdus un uzvārdus.
– Šobrīd vēl notiek izmeklēšana par teroristu personībām, bet, visticamāk, viņi nāk no islāma pasaules. Savukārt Latvijas musulmaņu kopienu lielākoties veido cilvēki, kas te iebraukuši no bijušajām padomju republikām pēc Padomju Savienības sabrukuma. Ar šo kopienas daļu nekādu problēmu nav, bet ir arī jauni cilvēki, kuri kļuvuši par musulmaņiem laika gaitā. Jācer, ka arī viņi, mainot savu reliģisko pārliecību, joprojām būs lojāli mūsu valstij.
– Nule izskanēja informācija, ka no Latvijas pieci cilvēki esot devušies karot Islāma valsts rindās. Tas ir daudz vai maz?
– Domāju, ka daudz. Procentuāli daudz. Drošības iestāžu rīcībā ir šāda informācija. Ja viņi atgriezīsies Latvijā... Tas būs jautājums par drošības iestāžu kapacitāti. Francijas drošības iestādēm ir pieredze, kā strādāt ar šo kontingentu. Ja franču drošības iestādes kaut ko palaida garām, tad mēs nedrīkstam atslābt ne mirkli, mēs nevaram justies pilnīgi droši. Ja šie pieci atgriezīsies, drošības dienestiem visu laiku vajadzēs sekot līdzi, ko viņi dara un ar ko viņiem ir kontakti.
– Kādi kontakti? Viņus taču jātiesā par piedalīšanos teroristiskā organizācijā!
– Jā, parlaments grozīja likumu, lai tādus cilvēkus varētu tiesāt.
– Pēc Parīzes terora aktiem izskanēja informācija, ka Drošības policija strādā pastiprinātā režīmā, taču terora draudu līmenis nav paaugstinājies utt. Izklausās ļoti ierasti. Vai tad nevajag darīt ko vairāk, ne tikai atrunāties ar ierasti «pastiprināto režīmu»?
– Parīzes notikumu laikā es atrados Romā. Pēc tam, kad uzzināju, kas noticis, tūdaļ zvanīju Valsts prezidentam un Drošības policijas cilvēkiem, kuri jau strādāja. Ceturtdien sanāks (intervija notika pirmdien – E.V.) Nacionālās drošības komisija, lai izvērtētu situāciju. Esmu gandarīta, ka budžetā esam izvirzījuši prioritāti – drošību. NDK ir lūgusi papildu naudu Drošības policijai, lai tā varētu veikt savas funkcijas, tajā skaitā stiprinātu pretterorisma vienības kapacitāti.
– Skeptiķi apgalvo, ka traģēdija Parīzē notika nevis drošības struktūru neizdarības dēļ, bet gan politiķu vainas dēļ.
– Eiropas politiķi ir akceptējuši diezgan brīvu migrācijas politiku. Savukārt Latvija kā maza valsts vienmēr ir mēģinājusi sevi pasargāt no brīvas migrācijas. Ja rodas kādi riski, tad jārada arī mehānisms, kā tos mazināt vai novērst. Tas ir jautājums gan par integrācijas politikas īstenošanu, gan par naida kurināšanas novēršanu. Kaut arī janvārī notika incidents Parīzē, žurnāla redakcijā, tik un tā uz priekšu ne par soli nav pavirzījusies regula par pasažieru reģistru. Terorisma mērķis ir iedzīt cilvēkus mājās, no kurām viņi nenāk ārā, tāpēc jāmudina ES straujāk virzīt iniciatīvas, kas praktiski apgrūtinātu teroristu darbības.
– Polija esot atteikusies pieņemt savā valstī nelegālos imigrantus. Latvija nemainīs savu politiku?
– Polija juridiski nemaz nevar realizēt šādu nodomu. Jāņem vērā, ka jaunā Polijas valdība strādā pirmo nedēļu, un šī pozīcija ir vēlēšanās uzvarējušās partijas priekšvēlēšanu solījums. Polijai šobrīd nav iespēju atteikties no bēgļu uzņemšanas. Arī šeit, Latvijā, ir politiķi, kuri skaļi runā par drošību, bet paši kurina naidu. Taču vajadzētu atcerēties, ka tik mazā valstī kā Latvija jebkura naida kurināšana var novest pie tā, ka cilvēki ar ieročiem rokās mēģina izrēķināties ar citādi domājošajiem... Latvijā ir politiķi, kuriem vārds «drošība» ir tikai izkārtne. Mūsu armija un Robežsardze kopā ar sabiedrotajiem Lielvārdē rīkoja mācības drošības jomā, kurās vajadzēja piedalīties visiem ministriem un citām amatpersonām. Izspēlējām reāla apdraudējuma situāciju. Taču šajā laikā daža laba amatpersona stādīja tulpes pie parlamenta. Holandes vēstnieks bija mums uzdāvinājis Latvijas vārdā nosaukto tulpju sīpolus. Taču pasākumu varēja pārcelt uz citu laiku, un vēstnieks to saprastu.
– Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) nule izteicās, ka vajagot slēgt robežas. Tas bija koalīcijā izrunāts?
– Tas atkal bija tikai skaļš sauklis. Nu viņš ir mīkstinājis savu pozīciju: esot jāievieš vien dokumentu kontrole. Viedokli par robežu slēgšanu neatbalsta pārējās amatpersonas. Cits jautājums – jāstiprina ES ārējā robeža. Bet nekavējoties slēgt viss robežas – tas ir viens no mērķiem, ko teroristi cenšas sasniegt. Svarīgi ir noteikt līdzsvaru starp riskiem un apdraudējumiem, un ES tas jāizdara, izvērtējot katras valsts drošību. Tas ir kaut kādu ērtību un brīvību ierobežojums par labu drošībai. Slēgt robežas ar Lietuvu un Igauniju – nonsenss. Mūsu materiālie un cilvēkresursi vajadzīgi ārējo robežu stiprināšanai.
– Jūs minējāt naida kurināšanu. Skaidrs, ka mums krīt uz nerviem dažādi girsveidīgie personāži, kas katrā izdevīgā situācijā nonievā Latviju. Taču ne jau Girss kopā ar Lindermanu sies ap vidu džihādistu jostas, lai ietu spridzināties uz skolu vai stadionu.
– Šādi cilvēki strādā citādi. Viņi izmanto starptautiskās tribīnes, lai grautu Latvijas autoritāti. Tas ir cits mūsu drošības apdraudējums. Viens apdraudējums ir no islāma teroristiem, otrs – no kaimiņvalsts stimulētiem cilvēkiem, kuri mēģina uz mums iedarboties, lai mēs sāktu apšaubīt paši savu valsti. Bet arī mums pašiem vajadzētu domāt, cik mēs katrs kurinām naidu pret citiem cilvēkiem: nav tikai Girss, ir arī Iesalnieks (NA). Manuprāt, Iesalnieka izteicienos tviterī saskatāmas nacionālā naida kurināšanas pazīmes. Bet Jānis Iesalnieks ir otrā politiskā amatpersona Tieslietu ministrijā.
– Iesalnieka teksti ir ābečnieka nevainīga tērgāšana pretstatā daudzu pārējo politiķu tukšrunām par to, ka «terorisms jānocērt saknē» vai «mums galvenais ir drošība». Bet kas uz šī fona notiek ar Vienotību? Šķelsies, nešķelsies? Neoliberālais grupējums darbojas ļoti aktīvi.
– Nešķelsies. Pēdējie notikumi liek saprast, ka mēs pārāk daudz laika izniekojam cits cita apkarošanā – gan koalīcijas iekšienē, gan pašā Vienotībā. Mums 5. decembrī paredzēts kongress, un es negribu, lai tas pārvēršas netīrās veļas mazgāšanā. Tur jārunā par izdarīto un neizdarīto. Katrā organizācijā ir lietas, kas izrunājamas aiz slēgtām durvīm, tāpēc mēs rīkojam četrus reģionālos seminārus. Ļoti ceru, ka mēs spēsim savākties situācijā, kad pasaulē ir gluži citas prioritātes.
– Vai ar netīro veļu domājat Dzintara Zaķa gadījumu? Šo veļu vajadzēja kārtīgi izmazgāt ārā no frakcijas, ja jau gribējāt attīrīties. Bet frakcija nobalsoja, ka Zaķa kungs tomēr paliek vienkop ar «tīrajiem» Vienotības deputātiem.
– Balsojums bija slēgts, tajā nevarēja izrēķināties, tur bija vajadzīgas divas trešdaļas balsu. Dzintars Zaķis un Veiko Spolītis vairs nav partijas biedri, viņiem nav saistoši partijas lēmumi, bet viņi var atbalstīt organizāciju, arī nebūdami tajā. Spolītis no partijas izstājās pirms gada, žurnālisti pēc tam ilgi viņam jautāja – vai stāsies ārā no frakcijas. Taču mēs šo jautājumu paslaucījām zem tepiķa. Tas bija budžeta pieņemšanas laiks, katra balss bija svarīga. Atzīstu, ka tas bija negodīgi pret Vienotības vēlētājiem un pret pašu Vienotību. Demokrātija nospēlēja savu lomu, un viņi abi joprojām ir frakcijā.
– Arvien skaļākas top runas par to, ka valdība kritīšot.
– Par to, ka tā kritīs, runā kopš brīža, kad to apstiprināja. NRA tikko bija intervija, kurā koalīcijas partneri pilnām mutēm slavēja sadarbību un atbalstīja valdību. Tā ka tādām runām nav pamata.
– Nu, ir jau, ir. Pretrunas koalīcijas partneru vidū ieraugāmas pat neapgaismotākajā naktī. Tā, piemēram, jūs tikko publiski norādījāt Jānim Dombravam (NA): «Jūs sējat bailes sabiedrībā, jūs praktiski strādājat kopā ar Krievijas specdienestiem un mēģināt pateikt, ka Latvija nevar pārvaldīt savu valsti un mūsu dienesti nav kompetenti.» Runa bija par NA ierosinājumu apturēt nelegālo imigrantu uzņemšanas procesu. Vai tās ir draudzīgu un vienotu partneru sarunas?
– Jautājums par koalīcijas partneru pretrunām ir dziļāks. Jāņem vērā gan vēlētājiem dotie solījumi, gan tas, ka viens no partneriem nepārtraukti demonstrē iekšēju opozīciju valdības kopīgajai pozīcijai. Valdības stabilitāti publiski apšaubīt ļauj arī Latvijas politikā nebijušais gadījums ar satiksmes ministra Anrija Matīsa demisijas pieprasījumu.
– Arī jūs to nevarat izskaidrot? Demisiju pieprasīja Laimdota Straujuma, bet jūs taču esat vienas partijas biedri, ieskaitot arī Matīsu.
– Mums bija gan frakcijas, gan valdes sēde par šo tēmu, bet joprojām nevaru izskaidrot, kāpēc ministram, kurš ir gatavs uzņemties politisko atbildību un kurš ir no mūsu pašu partijas, nedod iespēju demisionēt pašam.
– Tātad sakarīga skaidrojuma nav. Proti, tāda, ko varētu, kā mēdz teikt, nest masās. Nav saprotams, ka vienas partijas ietvaros ir tik milzīga savstarpēja neizpratne un nespēja izrunāt svarīgus jautājumus.
– Jā, satiksmes ministra jautājums ir palicis bez atbildes, un tas nav izskaidrots arī sabiedrībai. Šādā situācijā lēmums par Matīsa atlaišanu ir dīvains. Un tad jāvērtē: vai, pieņemot konkrēto lēmumu, tiek atrisināta problēma, kas bijusi par pamatu demisijas pieprasīšanai? Sabiedrība gaida atbildes: kas notiks ar airBaltic, kas notiks ne tikai ar Pasažieru vilcienu, bet arī kas būs nākamais Latvijas dzelzceļa vadītājs un kas notiks ar Rail Baltica? Ir gara virkne ar svarīgiem jautājumiem, kas tiešā veidā ietekmē sabiedrības dzīvi. Un satiksmes ministra pienākumu pildītājs Rihards Kozlovskis it tikai pienākumu pildītājs, bet viņam ir citi, svarīgāki uzdevumi – patvēruma meklētāju problēma, terorisma draudu novēršana, mūsu iekšējā drošība. Mēs diskusijās ejam atpakaļ pie drošības jautājumiem. Opozīcija un eksperti budžetu kritizē, tomēr viennozīmīgi budžetā ir nauda drošībai, robežsargiem un policistiem.
– Ja šī valdība krīt, jūs uzņemtos jaunās valdības vadīšanu?
– Šobrīd valdības krišana nav darba kārtības jautājums.
– Es nejautāju par darba kārtību, bet par to, vai uzņemsities jaunās valdības vadīšanu.
– Darba kārtībā nav arī jauna premjera nominēšana. Bet tas ir jautājums Valsts prezidentam: ko viņš nominētu, ja šī valdība kristu? Tas ir arī jautājums koalīcijas partneriem. Bet, spriežot pēc parlamenta matemātikas, jaunā valdība varētu būt līdzīga esošajai. Vai šīs valdības gāšana tādā gadījumā ir pašmērķis?
– Šķiet, ka Laimdota Straujuma ir nogurusi.
– (Ilga pauze). Mani ir kritizējuši par to, ka esmu analizējusi esošās valdības rīcībspēju. Arī runājot par airBaltic un Satiksmes ministriju. Tomēr, veidojot budžetu, esmu pārliecināta, ka esam komanda. Un ir ļoti svarīgi, ka mums ir sapratne par komandu, kurai ir vadītājs, var teikt – kuģa kapteinis, kas spēj dot uzdevumu un prasīt no komandas rezultātus. Premjeram tā ir vislielākā atbildība. Ja valdība ir tik ilgi nostrādājusi, tas nozīmē, ka komanda savam kapteinim uzticas.
– Kādā veidā Vienotība cer atgūt reitinga punktus? Nesenās aptaujas liecina, ka par Vienotību gatavi balsot vien septiņi procenti vēlētāju.
– Pirms Anrija Matīsa atlaišanas reitings bija pakāpies līdz 10 procentiem. Pietiekami ilgi esmu politikā, atceros, kas notika, kad sašķēlās Jaunais laiks: tā daļa, kurā paliku es, bija ar reitingu 3,6%. Atbilde ir tikai darbs. Tieši tāpēc arī ir Vienotības valdes piedāvājums par darbiem, kas jāveic tuvāko četru gadu laikā. Tie ir trīs bloki, kuros runājam par valsts drošību, labklājību un izaugsmi. Un vēl. Vienotībai kā frakcijai, kā komandai jāprot demonstrēt vienotība. Arī ministriem jāstrādā komandā, kas ne vienmēr notiek. Pretrunas jāizrunā frakcijā vai valdē pirms valdības sēdes, nevajag tajā strīdēties ar savas partijas ministriem. Ticu, ka šābrīža situācijā ikviens Vienotībā spēj nolikt malā savus aizvainojumus un personīgās ambīcijas, lai strādātu komandā savas valsts drošībai, labklājībai un izaugsmei.