Janvāra barikādes. Pēc divdesmit pieciem gadiem
Divdesmitajā janvārī Saeimā pēc īsas būšanas ārā pie ugunskura un putras tika atvērta grāmata Janvāra hronika. Barikāžu laika preses relīzes. Tajā apkopotas Latvijas Republikas Augstākās padomes (LR AP) Preses centra 1991. gada pirmajos piecos mēnešos sagatavotās preses relīzes. Relīžu galvenais adresāts bija Rietumu mediji, ārvalstu pārstāvniecības un vēstniecības.
Taču pati pirmā relīze, kas ievietota grāmatā un datēta ar 1991. gada 2. janvāri, vēsta par PSRS iekšējā karaspēka bruņoto iebrukumu Preses namā. Tātad – vietējā drukāto mediju telpa tika būtiskā mērā bloķēta, un LR AP Preses centrs tolaik bija, manuprāt, uzticamākais, operatīvākais un notikumu kopainu daudzmaz aptverošais informācijas avots arī Latvijai. Neatkarīgās paldies kolēģiem, kuri centrā tolaik strādāja: Inesei Birzniecei, Rolandam Blezūram, Antai Bušai, Kārlim Freibergam, Kaijai GertnereiOzolai, Paulim Dzintaram Kalniņam, Tijai Kārkls, Aleksandram Mirlinam, Ilmāram Piliniekam, Aldai Sprūdžai, Vitai Tēraudai. Par savā kopumā pārliecinošu, operatīvu, patiesu un efektīvu laikmeta griežu dokumentēšanu. Ar centra vadītāju un grāmatas sastādītāju Aleksandru Mirlinu mēs sarunājamies par grāmatu un to laiku.
– Kā jūs pats vērtējat savu darbu? Dokumentu krājums, notikumu fiksācija….
– Šīs grāmatas izdošana tāpat kā, piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidenta Tālava Jundža rīkotās konferences, Andreja Cīruļa Barikadopēdija ir mēģinājums nodrošināt turpmāko izpēti ar vēsturiskiem avotiem. Piekrītu – grāmata ir objektīva tā laika notikumu fiksācija: ja neskaitīt AP sēžu protokolus, gandrīz vienīgā, jo drukātās preses nebija.
Kāpēc angļu valodā? Notikumi iepriekšējā, 1990. gada beigās liecināja – Rietumu nostāja pret situāciju Baltijā mainās. Iepriekš Rietumi vairāk atbalstīja Gorbačova reformas. Tās iestrēga Maskavā, un parādījās arī Baltijas valstīm nepieņemamas idejas. Piemēram, jaunais Savienības līgums. Turklāt – pat toreizējais PSRS ārlietu ministrs un PSKP Politbiroja loceklis Eduards Ševardnadze brīdināja, ka PSRS draud diktatūra.
Sākot ar novembri, Rīgā strauji auga žurnālistu skaits no Rietumiem. Sākām gatavot relīzes angliski. Preses centrā sāka strādāt, ap to pulcēties trimdas latvieši. Dokumenti tika operatīvi izsūtīti pasaules lielākajiem medijiem, ziņu aģentūrām, televīzijām, Rietumu vēstniecībām, arī latviešu trimdas organizācijām – Pasaules Brīvo latviešu apvienībai, Amerikas latviešu apvienībai, Zviedrijas latviešu centrālajai padomei.
Bijām spējīgi nodrošināt ārzemju žurnālistu darbu Rīgā, organizējot tikšanās, preses konferences, tulkošanu. Tikai 20. janvārī vien AP bija akreditēti 434 Rietumu žurnālisti un vēl ap 200 no Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas, Krievijas. Kopumā janvārī bija akreditēti pusotrs tūkstotis žurnālistu, t.sk. no Rietumiem vairāk nekā tūkstotis. Mēs bijām tam gatavi.
– Es gan uzskatu, ka principiāli rietumvalstu un arī Rietumu mediju attieksmi mainīja nevis šī priekšspēle, bet tieši notikumi Viļņā un barikādes. Tad «netraucējiet Gorbačovam» pārgāja, un tika ieraudzīti mūsu neatkarības centieni.
– Jā, līdz 1991. gada janvārim Gorbačovam bija liels atbalsts. Ilustrācijai – spilgts citāts. Latviju, sākot no 1989. gada, bieži apmeklēja Zviedrijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs, toreiz mūsu izpratnē – ministra vietnieks Pjērs Šorī. Vēl 1990. gada rudenī, tiekoties ar Latvijas Tautas frontes (LTF) vadību, viņš šaubījās par Latvijas neatkarības atgūšanas iespējām un pat nepieciešamību. Bet 1991. gada 24. janvārī, tiekoties Rīgā ar LR AP priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, Pjērs Šorī piedāvāja pilnīgu Zviedrijas atbalstu. Viņš atzina: «Pasaules doma ir šizofrēnijas līmenī, daudzas valstis vēl dod priekšroku Gorbačovam, nevis jūsu neatkarībai, jo baidās, ka tad, ja viņš zaudēs, var sākties bezgalīga migrācija uz Rietumiem…»
Bet lūzumu tomēr aizsāka Ševardnadzes paziņojums un apjauta, ka jaunais Savienības līgums mums neder. LTF aicināja Latvijas cilvēkus savākt pusmiljonu parakstu pret šo līgumu. Divdesmit dienu laikā, no 1990. gada 27. novembra līdz 19. decembrim, tika savākts gandrīz divreiz vairāk parakstu, kurus uz Maskavu aizveda mūsu deputāte Džemma Skulme.
Tas bija kā mēģinājums 1991. gada 3. marta tautas nobalsošanai – referendumam par to, vai Latvijai jābūt neatkarīgai.
– Jūs pats, sastādot grāmatu, redzējāt tādu kā Preses centra, sava darba kopainu. Kādi secinājumi izriet no satura tagad?
– Par pašu grāmatu runājot – tās izdošanu rosināja Dainis Īvāns un atbalstīja Saeimas prezidijs. Secinājumi no satura šodien? Es vēlos uzsvērt piecas lietas. Pirmā – tā laika vienotība, kopēja garīga pacilātība un gandrīz retorisks jautājums: vai vēl kādreiz tas būs iespējams?
Otra lieta – barikāžu veidošanās, to organizēšana. Turklāt grāmata sniedz lielāku skaidrību par tālaika attiecībām ar Krieviju un PSRS. Protams, arī par attiecībām ar Rietumiem, jo tieši 1991. gada janvārī sāka veidoties Latvijas ārpolitika, bruģēts ceļš uz neatkarības atzīšanu de iure.
Saistībā ar piekto aspektu gribas atgādināt, ka pirmā LTF programma bija visai mērena un arī otrā, uz kuras pamata 1990. gada 18. martā tika ievēlēti AP LTF frakcijas deputāti, zināmā mērā konfrontēja ar Pilsoņu kongresa (PK) nostāju. Faktiski AP tolaik pastāvēja ne vien frakcija, bet bloks: LTF, LNNK un arī Zaļā partija. Tātad gribas cerēt, ka grāmata palīdzēs labāk saprast arī tā laika iekšpolitisko situāciju.
– Paldies liktenim, ka tolaik šis bloks turējās, lai gan, neraugoties uz ārējo un iekšējo draudu nopietnību, attiecības arī tad nebija ideālas.
– Te ir zināma līdzība ar procesiem, kuri norisinājās 1917. gadā, kad Latvija sāka savu ceļu uz neatkarību. Tolaik pastāvēja sauklis Brīva Latvija brīvā Krievijā!. Valsts dibinātāju sākotnējā nostāja sadarbībā ar Pagaidu valdību bija federāla valsts. Šī uzskata un politisko nostādņu evolūciju smalki analizēja vēsturnieks Uldis Ģērmanis.
Kā pagriezienu Ģērmanis min arī 1917. gada Krievijas tautu kongresu Kijevā, kurā piedalījās desmit latviešu delegāti. Pagaidu valdības nevērību pret nekrievu tautām un tās centralizācijas centienus skarbi kritizēja Z. Meierovics, kurš uzstājās kā Latviešu zemnieku savienības un Vidzemes zemes padomes pārstāvis. Kongress pieņēma rezolūciju: Krievija pārveidojama par federatīvu republiku, kā arī – pēc Meierovica priekšlikuma – īpašu rezolūciju par Latviju, pieprasot Pagaidu valdībai nekavējoties izdot īpašu dekrētu par visu latviešu novadu apvienošanu autonomā, demokrātiskā Latvijā.
Doma veidot nacionālu valsti guva virsroku tad, kad Krievijā oktobrī varu pārņēma boļševiki. Ja uzskatīt, ka Pagaidu valdības vietā ir PSRS Tautas deputātu kongress, var teikt, ka staigāti tie paši ceļi.
– Atgriežamies pie grāmatas. Teiksim, pie iekšējo un ārējo attiecību atspoguļojuma saistībā ar draudiem, kuri janvārī kulminēja.
– Tad sāksim ar to, ka 1990. gada oktobra sākumā tika ievēlēta jauna LTF vadība, daļai no LTF līderiem aizejot uz PSRS Tautas deputātu kongresu, tad – uz LR AP. Klīda pat runas, ka LTF savu lomu ir izpildījusi un to var klapēt ciet…
Tomēr bija skaidrs, ka bez tautas, teikšu, tās fiziskā atbalsta – likumīgi ievēlētais parlaments līdz ar LTF vairākuma frakciju un Latvijas valdību varētu tikt gāzti.
Vienīgais, ko Latvijas ļaudis varēja likt pretī PSKP, padomju armijai, iekšējam karaspēkam, bija nevardarbīga pretošanās. Tai LTF gatavojās gan organizatoriski, gan politiski, jo Latvijā pastāvēja vairāki politiskie centri – AP, LTF, LNNK, kuru uzskati dažreiz nesakrita ar LTF, un, protams, Pilsoņu kongress (Latvijas komiteja). Bija jāpanāk politiska vienošanās.
LTF sagatavoto dokumentu Vienoti Latvijai! 8. decembrī LNNK mītnē parakstīja 29 sabiedriskās organizācijas, kuras atbalstīja Latvijas neatkarības ideju. Šo dokumentu veidoja trīs punkti – maksimāli saskaņot demokrātisko organizāciju darbību un tam izveidot koordinācijas centru; atbalstīt LR AP un valdību to centienos panākt Latvijas neatkarības atzīšanu
de facto (piebilstot, ka nepieciešama saskaņota AP un PK rīcība); pilsoniska nepakļaušanās, ja virsroku tomēr gūst, piemēram, PSRS prezidenta pārvalde.
Latvijas komiteja (PK) izrādīja gatavību parakstīt šo dokumentu, bet pēdējā brīdī atteicās. Manuprāt, AP un LK pretrunas tika nokārtotas 1991. gada 15. oktobrī, kad AP pieņēma lēmumu Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem. Tajā skaidri teikts, ka «Latvijas Republikas pilsoņu kopums saskaņā ar Latvijas Republikas 1919. gada 23. augusta Likumu par pavalstniecību turpina pastāvēt». Tieši Latvijas valsts pilsoņiem bija tiesības vēlēt 5. Saeimu. Tā izpaudās PK ietekme uz sabiedrisko domu, LTF un AP.
Organizatoriski gan manifestācija, gan barikādes ir lielā mērā LTF sagatavotā plāna, kurš zināms kā Instrukcija X stundai, nopelns. Bija skaidrs, ka sarīkot masveida mītiņu Rīgā izdosies tikai vienu reizi. Tas notika 13. janvārī.
Attiecības ar Krieviju. Mēdz teikt, ka politikā nav draugu. Tikai intereses. Es domāju, ka Krievijā daudzu intereses tobrīd sakrita ar Latvijas interesēm, un grāmatā var atrast dokumentus, kuri liecina par sadarbību: gan ar Jeļcinu, gan ar Maskavas domi, gan ar Ļeņingradas (Pēterburgas) domi… Pēc 20. janvāra, nākamajā dienā līdzjūtību Latvijai neizteica nevienas valsts vadītājs, izņemot Lietuvas, Igaunijas un – Borisu Jeļcinu.
Par Gorbačovu. 22. janvārī Gorbunovs tikās ar viņu. Tikšanās ilga 2,5 stundas, un no Latvijas puses izskanēja principiālas prasības. Preses relīzēs ir vēstīts par politisko cīņu ar PSRS vadību. Grāmatā ļoti labi redzams, kurš ko un kādā virzienā darīja tajā brīdī. Manuprāt, A.Gorbunova loma ir salīdzināma ar Meierovica lomu gandrīz pirms simt gadiem, veidojot attiecības ar Krievijas Pagaidu valdību.
Attiecības ar rietumvalstīm. Jāmin Daiņa Īvāna darbība ārpus Latvijas, saņemot pilnvaras pārstāvēt parlamentu un valdību.
21. janvārī viņam bija tikšanās ar Kanādas ārlietu ministru Džo Klārku, pēc kuras Klārks tajā pašā vakarā Kanādas parlamenta sēdē ierosināja vairākas iniciatīvas, ko parlaments atbalstīja. Tajā skaitā – apturēt visus PSRS paredzētos Kanādas finanšu kredītus, kā arī pārtikas piegādes.
Rīgā AP priekšsēdētājs Gorbunovs tikās ar ASV ģenerālkonsulu Ļeņingradā Ričardu Mailzu, kurš ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera uzdevumā personīgi Gorbunovam apliecināja ASV valdības atbalstu un atgādināja, ka ASV nekad nav atzinušas Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā. Tas izskanēja visā pasaulē. Šie dokumenti ir atrodami grāmatā.
– Subjektīvi man grāmata radīja priekšstatu (iespējams, aplamu), ka AP tolaik visai piesardzīgi, nedroši, ne visai konsekventi respektēja pašas pirms vairāk nekā pusgada noteikto Latvijas de iure statusu.
– Jā, jau bija pieņemta 4. maija deklarācija un uzņemts kurss uz neatkarību. Domāju, ka grāmata sniedz arī emocionālu atbildi uz jūsu jautājumu. Mēs abi pieredzējām, ka spriedze ar katru dienu, gandrīz ar katru stundu palielinājās. Tas, kas šodien varētu izskatīties kā svārstīgums, tolaik bija labākā ceļa meklējumi. Daži varēja novest arī pie asinsizliešanas. Uz valsts vadītājiem gūlās milzīga atbildība. Domāju, ka intuitīvi, vairāk ar sirdi nekā ar prātu, daži ceļi tika vērtēti kā pārāk bīstami tautai. Tas ir viens izskaidrojums.
No otras puses – Rietumi bija gatavi vairāk atbalstīt to, ka pārmaiņas notiek PSRS tālaika tiesiskajā telpā. Arī Gorbačovs, 22. janvārī tiekoties ar Gorbunovu, runāja par tā saucamo likumu karu. Gorbačovs uzstāja, ka mums vajadzētu apturēt visus likumus, kuri neatbilst PSRS likumiem. Bet – tādu likumu nebija. Pat Neatkarības deklarāciju pieņēma formātā, kurš juridiski droši vien bija diskutējams, bet apstrīdēts konstitucionāli netika. Bija divi ceļi. Viens – vairāk vai mazāk darboties PSRS tiesiskajā telpā ar parlamentārām metodēm. Otrs – darbība, kas varēja izraisīt neatkarības procesa noslāpēšanu ar militāru spēku. Parlaments gāja pirmo ceļu.
– Es gan domāju, ka ne jau mūsu rāmums noteica ceļa izvēli. Pat OMON līdz šim uzskata, ka Gorbačovs viņus četrkārt nodeva un uzmeta.
– Vardarbīga risinājuma plāni ir bijuši, un arī mēģinājumi bija. Kāda loma šajos plānos bija OMON, vai viņus uzmeta vai nē, par to man grūti spriest. Un teikšu – negribas arī. Domāju – mums svarīgi ir tas, ka izdevās panākt neatkarības atgūšanu bez lieliem upuriem, bez plašas asinsizliešanas. Varbūtība, ka notikumi varēja beigties pavisam savādāk, bija diezgan liela.
– Otrs, kas man atklājas relīžu kopumā, ir – nepietiekama varas komunikācija ar sabiedrību. Lai arī sabiedrība bija tāda, kādas pēc tam tās attieksmē pret varu nav bijis. Uzvilkusi, kā viena kundze teica par sevi, tīru veļu un gatava mirt par varu. Bet pašai varai tas pamatā bija «barikāžu iesaukums».
– Nevaru tam pilnā mērā piekrist. Ja runājam par tālaika komunikāciju, par to patiesīgumu, tad tas ir stāsts, piemēram, par Daiņa Īvāna uzrunu 13. janvāra rītā (4.45) Latvijas Radio, kurā viņš ziņoja par notikumiem Viļņā un aicināja cilvēkus nākt tūlīt un pulcēties Doma laukumā pie Latvijas Radio, ap Ministru padomi, ap Augstāko padomi, ap Latvijas Televīziju. Pēc Īvāna vairākkārt atkārtotās uzrunas vairāki desmiti tūkstošu bija klāt jau agrā rītā. Cilvēki apjauta iespēju pašiem lemt par savu valsti, savu dzīvi. Un… es arī dažreiz neesmu apmierināts ar notikumiem savā valstī. Bet tā ir mūsu valsts. Mēs paši ievēlam Saeimu, pašiem arī jānosaka politiskie procesi. Kādēļ tagad vairs neesam tik cieši saistīti kā toreiz? Man nav atbildes uz šo jautājumu. Laikam tomēr brīvība bija tas augstais mērķis, kura dēļ varēja vienoties ļoti dažādi cilvēki.
– Kur vienkāršs barikāžu dalībnieks varēs dabūt šo grāmatu? Metiens ir 1000 eksemplāru, un grāmatnīcās tās nebūšot.
– Daļa no šī metiena tiks nodota novadu centrālajām bibliotēkām. Taču Saeimai, redzot lielo interesi par šo grāmatu, ir iecere papildināt to ar materiāliem par augustu un izdot atkārtoti. Cerams, ka tad tā nonāks pie visiem, kas to vēlas.