Par tiesībsarga pārvēlēšanu, par ārzemju sociālo dienestu atņemtiem latviešu bērniem, par jauno Māra Kučinska valdību un citām aktuālām problēmām Neatkarīgās intervija ar Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras vadītāju profesori Ilgu Kreitusi.
– Vai tiesībsargs Juris Jansons strādājis labi? Vai pelnījis, lai Saeima viņu ievēlē nākamajam termiņam?
– Skatoties, no kāda punkta uz viņa darbu raugās. Ja salīdzina ar Romānu Apsīti, kurš ieņēma tiesībsarga amatu pirms Jansona, tad var teikt, ka Jansona darbs ir bijis daudz redzamāks, aktīvāks un vismaz dzirdams. Pirmo reizi reāli praksē vismaz kļuva dzirdams, ka eksistē tāds tiesībsargs. Apsīša kungs, lai cik solīds un zinošs bija, strādāja tik klusi, ka laikam tikai viņa iecēlēji zināja, ka viņš eksistē.
Bet ir otrs jautājums, par ko varētu runāt – vai šīs viņa aktivitātes ir bijušas saistītas ar patiešām visaktuālākajiem jautājumiem, kas Latvijā jārisina tiesībsargam? Bet Jansonu var saprast – viņam jādzīvo pastāvošajā politiskajā vidē. Viņš ir strādājis pēc principa, ka jārisina lietas, kas var piesaistīt vislielāko sabiedrības uzmanību. Bet vai tas dod kādu efektu? Viens no šādiem jautājumiem bija samilzusī problēma par skolēnu darba burtnīcām, kas tiešām ir aktuāla lielai sabiedrības daļai. Taču vai tas ir jautājums, kas būtu jārisina tiesībsargam? Daudz pareizākas, šķiet, bija viņa pēdējās aktivitātes veselības jomā, taču arī te jāvaicā: «Nu, apzināja, nu, informēja. Bet, kas tālāk?» Jautājums ir par ombudsmena institūciju kā tādu – kādas viņam ir iespējas ne tikai apzināt kādu problēmu, bet arī ietekmēt tās risināšanu? Tas ir jautājums, kas būtu jāskatās Latvijas politiskās sistēmas kontekstā – kādas ir tiesībsarga iespējas līdzdarboties likumdošanas projektu radīšanā un iesniegšanā parlamentā, kādas ir viņa iespējas, ja viņa iniciatīvas tiek noraidītas?
Diemžēl arī pat šādam amatam kandidatūras tiek izvirzītas pēc partiju principa. Cilvēks var būt nezin cik izglītots un profesionāls, bet, ja nebūs pareizās, ietekmīgās partijas atbalsta, tad viņam nav cerību amatu ieņemt.
– Ir tāda problēma, ka latvieši emigrē uz Angliju vai Norvēģiju, un tur viņiem sociālie dienesti atņem bērnus – par nepieskatīšanu, par vardarbību pret bērniem. Ko Latvijas varas institūcijām, tostarp arī tiesībsargam, vajadzētu darīt?
– Pirmkārt jau, milzu problēma ir tā, ka latvieši tik lielā skaitā ir emigrējuši un daudzi vēl grasās to darīt. Skaidrs, ka liela daļa cilvēku un viņu bērni vairs neatgriezīsies Latvijā, jo viņi ir labi iejutušies, bērni iet turienes skolās, bet izglītības sistēmas atšķiras, un pat pie ļoti lielas vēlmes atgriezties, tas ir kļuvis ļoti sarežģīti.
Pirms emigrēt uz kaut kurieni, cilvēkiem ļoti nopietni jāpārdomā, jāiegūst informācija par to kārtību, paradumiem, likumiem, vērtībām, kādas ir tajā zemē, uz kuru viņi grasās doties. Īpaši jau jāzina tās prasības, kas ir izvirzītas attiecībā pret ģimeni un bērniem. Bet cilvēki bieži vien nedomā par to, vai šīs prasības varēs ievērot, izpildīt. Cilvēks grib atrast labu darbu, daudz nopelnīt, bet piemirst pavērtēt, vai varēs izpildīt tās prasības par cilvēkiem, kas aizbrauc kopā ar viņu. Tāpēc latviešiem ārzemēs rodas problēmas.
Jāteic, latviešiem arī tepat Latvijā ir problēmas ar bērniem... Tiek runāts, ka mums daudz bērnu dzīvo bērnunamos, ka vajadzētu būt tā, lai nevienam bērnam nav jādzīvo bērnunamā. Bet kas ir šie bērni bērnunamos? Liela daļa nav bāreņi, bet dzīvu vecāku bērni. Vecāki nav vēlējušies vai nav spējuši uzņemties atbildību par bērniem. Tādi paši bezatbildīgi vecāki brauc uz ārzemēm. Nevajadzētu uztvert to tā, ka Anglijā vai Norvēģijā to vien gaida, kad atbrauks latvieši, lai atņemtu viņiem bērnus. Mēs jau dzirdam tikai atsevišķus stāstus, kur vecāki attapušies raud par pazaudētiem bērniem, grib viņus atpakaļ. Šie stāsti tiek pasniegti apmēram tā, ka bērnam bijis zilums, viņš skolā sacījis, ka mamma viņu situsi, un uzreiz bērns atņemts. Taču tik vienkārši jau nu diezin vai patiesībā ir bijis.
Tomēr problēma pastāv. Ja tā ir Latvijas Republikas pilsoņu ģimene, tad cik lielā mērā Latvijas Republika uzņemas atbildību par savu cilvēku dzīvi? Īpaši tas ir kļuvis aktuāli tagad, kad ir pieļauta dubultpilsonība. Ja cilvēks ieguvis citas valsts pilsonību, tad Latvijas valsts jau pavisam izlaižas un uzskata, ka par viņu vairs nav atbildības un atbildība ir tai citai valstij. Ja cilvēkam ir enerģija meklēt palīdzību, viņš to varbūt atrod, bet arī tad tā bieži nāk nevis no valsts, bet biežāk no sabiedriskajām organizācijām. Šī, starp citu, ir lieta, ar kuru vajadzēja vairāk darboties mūsu tiesībsargam. Skolu burtnīcas ir svarīga lieta, bet latviešu bērni ir svarīgāka. Skolu burtnīcas vēl neatrisina, vai bērni, kas nokļuvuši ārzemēs, paliks Latvijas pilsoņi, vai viņiem būs iespējas atgriezties. Vajadzēja pie šīs lietas strādāt aktīvāk, arī uzstāties starptautiskās organizācijās. Nākamajā pilnvaru termiņā tiesībsargam jākļūst aktīvākam, iestājoties par savu pilsoņu cilvēktiesību ievērošanu ārzemēs. Par šiem gadījumiem, kad aizskartas Latvijas valstspiederīgo tiesības, raksta žurnālisti, bet valsts institūcijas šo problēmu mētā kā karstu kartupeli cita citai, un neviens neko reāli nedara. Runāšana neko nelīdz.
– Vai te nav arī tāda problēma, ka stipri atšķiras kultūras? Latvieši uzskata, ka pērt bērnu ir vienīgais veids, kā viņu izaudzināt par cilvēku, bet Norvēģijā pat uzbļaut bērnam jau skaitās vardarbība.
– Ja brauc uz citu valsti, tad jāzina turienes likumi un tikumi. Vakareiropā ļoti satraucas, ka ienāk tik daudz emigrantu un bēgļu. Sabiedrība nevēlas, lai šie atnācēji sāktu diktēt, kā vietējiem jādzīvo. Tāpēc ir centieni saglabāt savas tradīcijas un nepieļaut, lai emigranti atnāk un ievieš savus tikumus. Tāpēc jāņem vērā, ka latvieši savus uzskatus par pedagoģiju nevarēs uzspiest norvēģiem.
Par to vajadzētu vairāk runāt arī šeit Latvijā. Varbūt jārunā arī ar potenciālajiem izbraucējiem – jāpabrīdina, kādi ir likumi un tradīcijas Anglijā vai kādā citā valstī. Piemēram, Šveicē, ja divreiz pieķer, braucot par zaķi, sabiedriskajā transportā, var anulēt uzturēšanās atļauju. To uzzina tad, kad jau nepatikšanās līdz ausīm.
– Tagad taču ir internets – pašam jāinteresējas, kādi likumi kurā zemē...
– Visvienkāršākais jau ir teikt, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības, bet, vai katrs cilvēks, kurš nav atradis darbu Latvijā, būs tik vieds, ka izpētīs internetā citas valsts likumus? Cilvēkiem trūkst informācijas ne jau tikai par citām valstīm, bet arī par ļoti būtiskām lietām tepat Latvijā – piemēram, par nodokļu atlaidēm, kas pienākas. Valsts ierēdņiem ir ļoti ērti, ka cilvēki nezina. Valstij sanāk ietaupīt uz cilvēku nezināšanas rēķina.
– Tagad ir jauna, skaista valdība. Jauns premjers – Māris Kučinskis. Ko no šīs valdības gaidīt?
– Valdībā praktiski nekā jauna nav jau kopš 11. Saeimas. Tie ir tie paši politiskie spēki un tie paši politiķi. Vienīgais jautājums, kurš no šiem tā sauktajiem koalīcijas partneriem kontrolē kādu jomu. Šai valdībai nevajadzētu dot nekādas 100 dienas, lai «iešūpotos», jo viņi paši ir teikuši, ka turpina iesākto. Ja finanšu ministre vai labklājības ministrs saka, ka jāiepazīstas ar ministriju... Lūdzu, atvainojiet, jūs visu laiku jau esat strādājuši valdībā! Varbūt vajag iepazīties ar kādām sīkām niansēm, jāiepazīstas ar kādu departamenta vadītāju personīgi, bet prasīt tagad kādas atlaides un 100 dienas nav korekti.
No valdības negaidu ko lielu, izņemot to, ka valdības iekšienē notiks daudz asākas nesaskaņas. To jau iepriekš nosaka tas, ka vienam no koalīcijas partneriem – Vienotībai, ko visi sauc par zaudētāju, – gribēsies atgūt savu ietekmi. Būs pašvaldību vēlēšanas, kas ir svarīgas, lai partija varētu pastāvēt. Jaunais labklājības ministrs, kurš nupat vēl bija skops finanšu ministrs Jānis Reirs, piepeši kļūst dāsns un ierodas pie pensionāriem, sasola viņiem labumus, kas nav izpildāmi. Nevienā brīdī viņš nepastāsta, kur ņems naudu. Atsākas nelāgs process – katra ministrija runā par sevi, bet neturas pie kopējas izstrādātas programmas.
Tas pats diezgan nožēlojami notiek izglītībā. Priekšplānā ir skolotāju algas, bet, kā šīs algas ierakstīsies kopējā sistēmā, izņemot to, ka dažas skolas būs jāslēdz? Par augstāko izglītību arī neviens nerunā, visi tikai runā, ka vajag profesionālus cilvēkus. Bet nav redzēta tā sasaiste – kur tiem augstskolu beigušajiem speciālistiem būs darbs? Kur strādās, piemēram, ķīmiķi? Man nav skaidrs par Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Valsts vajadzībām šī augstskola vairs negatavo gandrīz neko. Speciālisti tiek gatavoti darbam privātā biznesā. Kā tur tiek pētīts pieprasījums? Visa nauda iet kā tādā melnā caurumā.
Šai valdībai lielu pakalpojumu ir veikuši briti. BBC televīzija ir uzņēmusi filmu par Krievijas agresiju Latgalē, kuras dēļ izceļas 3. pasaules karš. Briti šo filmu ir uzņēmuši sev, jo viņi vispār necenšas kādam citam kaut ko dot. Viņi ir uztaisījuši savu iekšējo diskusiju, ko darīt, kā rīkoties ar savu budžetu. Vienlaikus viņi piespēlējuši mūsu militāristiem iespēju teikt, ka mums ir vajadzīga nauda drošībai, jo, redzat, kas tajā filmā notika! Tajā pašā laikā netiek paskaidrots, kā šī nauda tiks izlietota. Vai tad drošību saprot tikai kareivju un tanku skaitā?
Ar jauno valdību ir arī kuriozs. Kuriozi ir tas, ka pirmo reizi premjers ir no reģionālas partijas – no Liepājas partijas. Ir bijis visādi – premjers no lielākās partijas, no mazākas, vispār ne no kādas partijas, bet no reģionālas partijas vēl nav bijis. Mums būs izspēlēti visdažādākie modeļi. Nezinu, vai arī Eiropā ir kāds līdzīgs gadījums. Tas ir ļoti īpatnēji – Latvija ar savu reģionālo premjeru veic tādu kā pienesumu kopējā ES politisko partiju savstarpējo attieksmju kultūrā.
– Premjeram pārmet arī, ka viņš neprotot angliski.
– Kučinskis ir sacījis, ka skolā mācījies vāciski, kas gan neskan nopietni. Tas taču bija sen, kad viņš mācījās skolā. Indulis Emsis arī savulaik atzinās, ka angliski nerunā, bet viņš ļoti labi runā vāciski.
Valodas jautājumu nevar padarīt par noteicošo un svarīgāko. Bet es premjera vietā darītu ko citu. Ir labs precedents ar Polijas premjeru, Eiropas Padomes prezidentu Donaldu Tusku, kurš sākumā neprata angliski, bet ļoti drīz iemācījās. Kučinskim vajadzētu klusi, mierīgi, ātri iemācīties, un visiem kritiķiem mutes aizvērtos.
– Bet varbūt vajag būt lepniem un principā nevervelēt svešvalodās? Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda!
– Es piekrītu. Esmu arī mazliet pārsteigta, kāpēc mūsu valsts prezidenti ANO vienmēr runā tikai angļu valodā? Citi – no arābu valstīm – nāk tribīnē un runā savā valodā. Tribīnes runām gan vispār ir maz jēgas – tās ir nogludinātas, iepriekš uzrakstītas frāzes. Taču ir kafijas pauzes, neformālas sarunas – tur gan nav slikti, ja ir iespēja aprunāties ar citu zemju kolēģiem. Tur nereti tiek izrunātas tās lietas, kas vēlāk iegūst reālas aprises. Nav jau tai valodai jābūt ideālai. Ir brīnišķīgs paraugs uzņēmējs Vitālijs Gavrilovs, kurš ne visai labi runā angliski un latviski, bet spēj vienlaikus runāt krieviski, angliski un latviski, un visi viņu saprot.
Ir ļoti labi, ja politiķis prot runāt svešvalodās, mācās tās, taču izvirzīt angļu valodas prasmi kā kritēriju tam, vai cilvēks var kļūt par politisku līderi, ir savdabīgs latviešu mazohisms.
– Kādas ir partijas Vienotība nākotnes izredzes? Vai partija iet uz galu vai atkopsies?
– Savulaik Krievijā bija populāra tāda teorija par Krievijas likteņiem, kurus ietekmē 12 gadu cikls. Tik tiešām var saskatīt šādas sakarības, ka ik pēc 12 gadiem vēsturē notikuši kādi pavērsieni. Tad, lūk, ar Latvijas valdošajām partijām – ar Latvijas ceļu, ar Tautas partiju – arī ir bijis kas līdzīgs. Trīs Saeimas sasaukumi, un pēc tam beigas. Ja tā notiek vienreiz, tad tas ir gadījums, ja divreiz, tad sakritība, bet, ja trīs reizes, tad jau likumsakarība.
Partija Vienotība ir bijusi vienota tikai pēc nosaukuma, un tā tas ir jau kopš dibināšanas brīža. Mani studenti ir pētījuši šo partiju. Viņi konstatē, ka Vienotībā ir apvienojušās partijas, kurām programmatiski nav nekā kopīga, un tad jau ir pašā pamatā ielikts, ka nebūs vienotības. Savulaik dažādi politiķi no dažādām partijām izsecināja, ka viņiem atsevišķi vieniem pašiem ir maz izredžu iekļūt Saeimā. To nevarēja ne Pilsoniskā savienība, ne Sabiedrība citai politikai, Jaunais laiks arī jau bija kļuvis čaugans. Politiķi zina, ka vēlētājs maz interesējas par partiju programmām, bet iet balsot par personām. Visām šīm partijām kopā sanāca pietiekami daudz personu, lai varētu iekļūt Saeimā. Bet visiem jau gribējās būt pie varas. Un tā sākās iekšējās pretrunas.
– Vai tur tikai ideoloģija pie vainas? Tur ir komiski «sievu kari», politiķu savstarpējās personīgās netīksmes.
– Visām sievām šķiet, ka viņas var. Parasti gan politikā ir bijis tā – ja vīri nevar vienoties, tad sieviete tiek pie varas... Vai tur tiešām nav vīru, kas varētu nosēdināt pie vietas visu to teijāteri? Vienotības vienīgā iespēja noturēties ir veikt iekšējo attīrīšanos.
Tur gan ir pretruna – viena daļa Vienotības saprot, ka vajadzētu iet projām, bet viņi arī saprot, ja aizies projām, tad kļūs par neko. Jaunai partijai vajag naudu, kaut vai lai pildspalvas nopirktu, lai biroju īrētu. Agrāk varēja iet projām no vienas Saeimas frakcijas uz citu, bet tagad vairs to nevar – aizejot projām, politiķis kļūst par neatkarīgo deputātu. Ja nav frakcijas, tad nav automašīnas, ja nav frakcijas, tad nav frakcijas konsultantu. Šāda trūcīga perspektīva ir tas, kas vēl pagaidām satur kopā Vienotības Saeimas frakciju. Bet tas nav Vienotības spēks, ka pastāv skudru pūznis, kur iekšā iemests apgrauzts dzīvnieka skelets. Vienotības spēks radīsies tad, ja viņi spēs sadalīties atkarībā no tiem virzieniem, kādos viņi tiešām grib darboties. Man nupat viens students teica, ka izpētījis Vienotības ideoloģisko bāzi. Vienotība ir sevi deklarējusi kā liberālu partiju. Viņš atnāk un saka: «Es tur neatradu neko liberālu.» Bet tad jājautā, kas šī partija grib būt un pie kādas programmas grib turēties? Ja nav kopīgas ideoloģijas, tad partijas iekšējās frakcijas satur kopā tikai mērķis palikt pie varas. Ilgi tā kopā nevar saturēties.