Gundars Bērziņš: "Latvietis ir paštaisns vienpatis"
«Vasarā ir viens liels pluss, jo man nav jāpērk dihlofoss: mušas klausās pa radio par politiku un mirst nost no garlaicības, tāda pati garlaicība ir arī ziemā,» smejas Gundars Bērziņš, ekspolitiķis un eksministrs.
«Politikai taču jābūt radošam procesam, un, ja politika ir garlaicīga, tad radošā procesa nav,» viņš piebilst. Gundars Bērziņš savulaik piedalījās Tautas partijas (TP) izveidē, ieguva biedra karti ar numuru 1. Viņš bija veselības ministrs no 2004. gada 2. decembra līdz 2007. gada 17. janvārim. Šobrīd viņš ir tālu prom no politikas, sevi dēvē par politisko amatieri, kaut gan patiesībā ir lauksaimnieks.
– Daudzi jūs atceras ar labu vārdu – kā veselības ministru. Kā skaidrosiet tik vēlīgu atminēšanos?
– Nojautu, ka tas ir mans pēdējais politiskais amats, tāpēc es tam atdevu sevi visu, un mana veselība pēc tam stipri saļodzījās. Ministra amatā man nebija bail zaudēt, droši gāju uz priekšu, veicu reformas. Pirms tam biju finanšu ministrs, tāpēc zināju: veselībai vienmēr par maz naudas, bet ar finanšu ministru jārunā skaitļu valodā, nepietiek ar emocionāliem izsaucieniem. Ja veselības ministrs nespēs motivēt vajadzības, viņš neko nedabūs no finanšu ministra.
– Varbūt pozitīvs moments bija arī tas, ka jums nav nekāda sakara ar medicīnu, proti, nebijāt iegrimis profesionālajā rutīnā?
– Jā, arī tas. Sākumā, kad nepazīsti tos medicīnas darbiniekus, par kuriem jāpieņem lēmumi, viss šķiet daudz vienkāršāk. Gadiem ritot, kad kaut kas jāoptimizē, «jānogriež», arvien grūtāk ir pieņemt lēmumus. Bet ministra lēmumam jābūt sistēmiskam. Tie, kas Saeimā saņem algu par politiku, ir profesionāli politiķi. No viņiem līdztekus pārliecībai jāpieprasa profesionalitāte, spēja analizēt un pieņemt lēmumus. Bet visbiežāk ir tā: ja problēma ir sarežģīta, to ieliek «garajā kastē». Kā teica viens premjers: ja grib risināt problēmu, to risina, ja ne – tad veido darba grupu. Kad savulaik savācās Tautas partijas medicīnas darbinieku grupa, mums bija asas diskusijas, taču es pateicu: kamēr esmu veselības ministrs, lēmumus pieņemšu es. Bet ja varat – izsakiet savus argumentus, uzklausīšu! Mans moto, piekrītot būt par veselības ministru, bija: man veselības aizsardzības jomā jāizdara viss, ko es spēju. Tā arī notika: cik man bija spēku, tik es tos arī atdevu. Mans darba stils bija tāds: mīlēt mani nemīlēja, bet vienaldzīgo bija maz. Viss var būt – naids, mīlestība, viss! Vienaldzība ir tā kā nāve.
– Apmēram tāpat kā Saeimā balsot ar pogu «atturos».
– Tieši tā. Tagad, satiekot tos, kuri cieta no manas smagās rokas, un daži pat tiesājās ar mani, mūsu attiecības ir cieņpilnas. 99,9% no tiem veselības darbiniekiem, kuriem es biju ministrs, tagad nezūmē mani nost, ja es aizeju pie ārsta.
– Daudzi šodien apgalvo, ka veselības ministra Belēviča darbības ir haotiskas un nesistēmiskas. Kā jūs to vērtējat?
– Sarežģītā sistēmā kaut ko pieņemt ilgtermiņā ir ļoti grūti, jo viss ir mainīgs. Manā laikā bija lamuvārds «māsterplāns», tomēr tā bija sistēma, kas noteica, kādā veidā tiek sniegti pakalpojumi, kādas slimnīcas slēdz un kādas jāprofilē. Bija uz desmit gadiem apstiprināta kompensējamo zāļu koncepcija, bija arī personāla attīstības programma. Tik sarežģītā sistēmā jābūt mugurkaulam, pie kā pieturēties. Mums tāds bija. Patlaban, manuprāt, nav nepieciešamā struktūrplāna.
– Ko jūs darītu, ja būtu veselības ministrs?
– Dievs, pasargā... Tautas partija veselības jomu savulaik uzskatīja par vienu no svarīgākajām, tāpēc par ministru deleģēja mani – kā vienu no ietekmīgākajiem TP biedriem. Bet pirms tam man pat domas nebija, ka varētu kļūt par ministru. Tikai reiz naktī murgoju, ka esmu veselības ministrs. Pēc mēneša murgs kļuva par realitāti. Tagad... Aicinot par ministriem labu slimnīcu vadītājus vai labus ārstus, var smagi kļūdīties, jo viņi nav politiķi, bet iesācēji: viņi ir kā bērnudārznieki ar knupīti mutē, viss viņiem jāmāca. Veselības sistēmai nepietiek ar to, ka iedod 10 miljonus, un viss atrisināsies. Ja kāds grib apsegties ar mutautiņu, dupsītis tik un tā paliek pliks, lai kā censtos staipīt to mutautiņu. Un, ja veselības ministra amatu dala kā pēdējo, tas parāda attieksmi: nekā tur nav, un nekas arī nebūs. Meklē nosacīti cienījamu cilvēku, lai aizpildītu amatu. Pirms krīzes veselības finansējums sasniedza četrus procentus, šobrīd ir nepilni trīs, to mutautiņu rausta uz visām pusēm, un visā lielajā sistēmā ir liels deficīts – neatliekamajā palīdzībā un slimnīcās. Tur faķīram jābūt, lai savilktu galus. Krīzes laikā tika samazināti tarifi par 26%, slimnīcas visu laiku strādāja ar zaudējumiem. Tādā situācijā neviens ministrs netiktu galā. Kad izgājām ārā no krīzes, veselības aprūpe tomēr palika pēdējā joma. Veselības budžeta apspriešana beidzās ar katastrofu tajā brīdī, kad tika apstiprināti bāzes izdevumi. Kad Zatlers bija prezidents, premjers Dombrovskis otrajā pusgadā pēkšņi samazināja veselības finansējumu par 40%, un tāda summa iegāja bāzē.
– Kā vērtējat ideju par obligāto veselības apdrošināšanu?
– Tā nenesīs klāt nevienu eirocentu. Jo budžeta deficīts ir konsolidēts, tas ir tuvu maksimumam. Nauda veselībai var rasties tikai tad, ja pārdala pieaugumu, ja palielina nodokļus vai samazina finansējumu kaut kam citam. Ja finansējums joprojām paliek katastrofāli zemā līmenī, tad jāsamazina pakalpojumu apjoms: nevajag mānīt cilvēkus, jo solīto pakalpojumu apjomu nav iespējams sniegt. Šie pakalpojumi tiek sniegti uz slimnīcu personāla krimināli zemo algu rēķina. Finansējuma apjomu nevar nodrošināt viens pats veselības ministrs, un šis ir jautājums visai koalīcijai. Tagad atraduši Belēviču kā grēkāzi, bet atrisināt to var tikai koalīcija kopā.
– Nupat bija skandāls ar zibenīgi izzudušajām kvotām, kuras tiesībsargs Juris Jansons nosauca par antikonstitucionālu veidojumu.
– Kvotas ir plānveida medicīnas sastāvdaļa: situācija nav akūta, tu plānveidā pārbaudies, un viss. Bet ja cilvēks laikus netiek pārbaudīties, šis jautājums kļūst akūts. Esmu piedalījies tādu cilvēku bērēs, kuri ir stāvējuši rindā uz kardioloģijas manipulācijām... Vienā brīdī viņu «plānveida» problēma kļuva akūta. Rindas, kas mērāmas mēnešos, ir bezjēdzīgas. Turklāt plānveidā veikta primārā aprūpe ir daudz lētāka. Ja kaut kas ir nokavēts, tad neatliekamā palīdzība ir visdārgākā. Ja nav iespējams nodrošināt saprātīgu rindas garumu, tiek tērēts daudz vairāk naudas. Triecienu veselības aprūpei deva krīze, bet pēc tam, iepriekšējā ministra laikā (Ingrīdas Circenes laikā – E.V.), tika dots vislielākais trieciens, jo vairāku gadu garumā notika neauglīga diskusija par finansēšanas modeļiem, bet finansējums attiecībā pret IKP visu laiku kritās, un process kļuva neatgriezenisks.
– Ministrs Belēvičs izvirzīja ideju par jauno speciālistu sūtīšanu uz lauku praksēm un reģionu slimnīcām.
– Tā ir lāpīšanās. Ja tek jumts, nevar visu laiku pārbīdīt dažus dakstiņus no viena cauruma uz nākamo. Ja ārsts pārceļas uz laukiem, viņam jāpalīdz uzcelt māju vai jāpiešķir normāls dzīvoklis. Ir taču civilizēti mehānismi šādos gadījumos. Verdzības iekārta un dzimtbūšana ir jau diezgan pasen atceltas padarīšanas. Protams, ja cilvēki mācās par budžeta naudu, tad liela sabiedrības daļa saka: jā, ejiet uz laukiem! Loģika tur ir. Taču kopumā tādu ideju uzskatu par dzimtbūšanas atjaunošanu Latvijā. Ja reģionu lielajās slimnīcās nav nosegti speciālistu pamatprofili, tad būtiski tiek apdraudēta vesela reģiona veselības aprūpe. Šī problēma ir ielaista, un vieglu mikstūru tās ārstēšanai nav.
– Vai gaidāt izmaiņas un uzlabojumus, vērojot politikas norises? Varbūt tieši otrādi?
– No politikas brīnumus es negaidu. Politiķi nav domāti brīnumu radīšanai. Ja veikalā nopirksiet rauga pankūku mīklu, jūs nevarēsiet no tās uzcept kliņģeri vai napoleonu. Tas pats notiek politikā: kādas izejvielas ir dabūjamas, no tādām arī var kaut ko izcept. Cilvēki no politiķiem gaida tādu rīcību, kas nodrošinātu iekšējo kārtību un novērstu ārējos apdraudējumus, proti, cilvēki gaida stabilitāti. Tas, kas pēdējā laikā bijis satraucoši... Pērnā gada decembrī partija, kura solīja šo stabilitāti, radīja savu iekšējo politisko krīzi dāmu cīniņu dēļ. Viņas spiegdamas un kliegdamas plēsa cita citai matus, beigās sanāca tā, ka visiem bija ziepes no šīs plēšanās. Tā gandrīz izraisīja valstisku krīzi, mums divus mēnešus nebija valdības, un tas notika politiķu neprofesionalitātes un ambīciju dēļ. Nestabilitāte tolaik bija vērojama it visā: aizņēmumi kļuva dārgāki, samazinājās investīcijas, jo neviens nezināja, kādus likumus bīdīs jaunā valdība. Vienotība, kurai vajadzēja vienot... Saprotiet, ja es pērku bundžu, uz kuras rakstīts Šprotes, es negaidu, ka iekšā būs cūkgaļa ar griķiem. Ja es lasu – partija Vienotība, tad man šķiet, ka tā cīnās par vienotību. Bet nekā tāda nav... Minimālais, ko es prasītu, ir: nomainiet nosaukumu! Uzlieciet, piemēram, nosaukumu Anarhija. Domāju, ka Vienotība diezgan smagi samaksās par šo situāciju. Jo – kas ir politika? Tās ir idejas un cilvēki, kas tās nes. Kad atkāpās Dombrovska valdība, bija jau redzamas pirmās krīzes pazīmes: nav ideju, ir tikai rietošo zvaigžņu spiets, jauni cilvēki klāt nenāk.
– Daudzi šajā situācijā vaino partijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu.
– Āboltiņa ir tik daudz darījusi, lai partijas irdenās, klīstošās smiltis saturētu kopā, ka viņu nevar uzskatīt par galveno vainīgo. Šobrīd pat vairs nav svarīgi, kas vadīs partiju – Āboltiņa, Piebalgs vai vēl kāds, jo partijas materiāls, kā jau teicu, ir tikai irdenas smiltis. Ko no tām cept? Tikai drūpošu smilšu kūku. Tur radikāli viss jāmaina, jāmet ārā šīs smiltis, tas, kas neļauj strādāt. Pagaidām neredzu nekādas iespējas, lai šī partija varētu atjaunot savu ietekmi.
– Partijas bojāejas gadījumā atbrīvosies niša, un atkal taps jaunas sīkpartijas bez ietekmes...
– Kāpēc veidojas tik daudz jaunu partiju? Tāpēc latvietis pēc dabas ir paštaisns vienpatis. Esmu gana ilgi bijis politikā un zinu: ir brīži, kad tu nepiekrīti tam, ko no tevis prasa. Bet cilvēkiem, kuri grib iet politikā, saku: jums ir jābūt gataviem izdarīt izvēli. Un šī izvēle būs starp sliktu un ļoti sliktu lēmumu. Iespējams, ka tikai neatkarības atjaunošanas laikā tika pieņemti arī tādi lēmumi, pēc kuriem sirds gavilēja, bet politiķus sumināja un slavēja ļoti reti. Ikdienas lēmumi tagad ir tādi, pēc kuriem politiķus nolamā, atspārda un apspļauda. Jo ilgāk cilvēks ir politikā, jo vairāk lēmumu viņam jāpieņem, jo straujāk tas vairo viņa pretinieku skaitu. Viss negatīvais sakrājas politiķī kā smagie metāli, kurus sākumā nejūt. Ja politiķis ir vadošā profesijā, viņš ir spiests konfrontēt ar politiskajiem oponentiem, viņam jāiet skaidrot sabiedrībai savus nepopulāros lēmumus, un tad vienā brīdī tie smagie elementi pārsniedz pieļaujamo normu, un viņš sāk grimt... Āboltiņas gadījumā notiek tieši tas, ko nupat skaidroju. Solvita Āboltiņa ir viena no profesionālākajām politiķēm, taču sabiedrības uzticības viņai nav, tāpat kā nav nekādu iespēju to atgūt. Tā ir ne tikai Latvijas, bet arī pasaules politiķu nelaime. Tāpēc ir svarīgi, ka partijas, saprotot, ka politika ir profesija, iegulda resursus cilvēkos, kas ienāk politikā. Paskatieties, no kurienes nākuši pēdējie divi premjeri? Jā, no Tautas partijas. Tur ļoti nopietni apmācīja cilvēkus. Iedomājieties, jums tiek dota iespēja spēlēt lielā, nozīmīgā filmā. Piedāvājuma brīdī neviens netaisās gaidīt, ka jūs sāksiet apgūt aktiermākslu: vai nu jūs spēlējat oskarotā filmā, vai nu lētā «porņukā». Ja nav meistarības – esi brīvs! Patlaban Vienotībā nenotiek nekāda kadru atlase, vadošie – Dombrovskis, Vilks – ir prom; Āboltiņa – krīt, Reirs – ne tik augstu, un nekas augstāks viņam nav gaidāms. Bet kur ir augošie, daudzsološie politiķi? Šajā gadījumā redzu analoģijas ar Latvijas ceļu (LC) un Tautas partiju. Bet Latvijas jauno laiku vēsturē ir bijušas, manuprāt, tikai trīs īstas varas partijas – LC, TP un Vienotība. Visas dominēja. Jo lielāka partija, jo lielākam svaram ir jābūt tās līderim: viņam jāspēj visu turēt kopā. Bet visu laiku notiek politiskās novecošanas process, kas ir neizbēgams, tāpēc līdztekus tam jāaudzina jauni līderi. Vienotībā nekas jauns klāt nav nācis. Tikai zvaigznes riet. Varbūt nobirs kāds meteorītu lietus, brītiņu pagaismos politikas debesis, kāds nonāks līdz zemei, sasitīsies un pabļaus, bet jēgas no tā nebūs. Mēdz teikt, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, taču šajā gadījumā pat tas vairs nelīdzēs, jo Vienotība upurēja savu stabilitāti un atdeva varu zaļzemniekiem. Un padomus Vienotībai neviens vairs neprasīs, jo visi taču redz, ka zaļzemnieki gluži labi tiek galā. Tāpēc vienkārši pateiks Vienotībai: dāmas, ejiet labāk tamborēt, puiši, stādiet kartupeļus. Domāju, ka Vienotības vietu aizņems zaļzemnieki.
– Kāpēc starp varas partijām nenosaucāt zaļzemniekus?
– Es runāju par pirmā tempa varas partijām. Tās, kas uzņemas atbildību un spēj strauji pieņemt lēmumus. Zaļzemnieki ir plaši bāzēta, regulāra partija ar daudziem spēcīgiem strāvojumiem. Tā ir pat neaizstājama varas partija, bet tā nav pirmā. Taču pirmā tempa partijām ir tāds liktenis: tās savu misiju pabeidz, un viss, nav ko liet asaras. Arī Vienotības misija, šķiet, ir izpildīta. Ja arī tā iekļūs parlamentā 2018. gadā, premjera amatu tai neviens nekad vairs nepiedāvās, un vienotībnieki varēs sēdēt uz atvāztajiem krēsliem kā ķinītī, kur pamatvietas ir aizņemtas: tad var sēdēt papildvietās.
– Bet kur tad paliek Nacionālā apvienība?
– Viņiem ir stabils elektorāts, kas allaž iebalsos Saeimā 10 līdz 15 vietas. Ja viņi kļūs mērenāki, būs iespēja paplašināt savu ietekmi. Viņiem lielu apdraudējumu nav.