Baiba Rudevska: Konvencijas āža kājas – arvien uzskatāmākas

Stambulas konvencijā ir izdalāmi divi mērķi. Pirmais ir plašākai publikai pasniegtais mērķis, otrs – slēptais mērķis. Publikai ir parādīts mērķis: cīņa pret vardarbību pret sievieti. Konvencijā ir krimināltiesību politikas normas, tur tik lielu problēmu nav. Slēptais mērķis ir: ieviest Eiropas valstu tiesību sistēmās sociālā dzimuma jēdzienu © Privāts arhīvs

Intervija ar skandalozās Stambulas konvencijas kritiķi, tiesību zinātņu doktori ar specializāciju starptautiskajās tiesībās un nu jau arī tieslietu ministra ārštata padomnieci Baibu Rudevsku – par Stambulas konvencijas tiesiskajiem aspektiem, Labklājības ministrijas mēģinājumiem diskreditēt konvencijas pretiniekus, kā arī par viendzimuma laulību iespējamo legalizāciju Latvijā, pat nemainot Satversmes tekstu.

- Kāpēc sākāt pētīt Stambulas konvenciju?

- Par šo konvenciju biju dzirdējusi no ārvalstu kolēģiem, kuri teica, ka tā esot bīstama. Sāku lasīt ārvalstu juridisko literatūru un uzzināju lietas, par kurām Latvijā klusēja. Bija arī tādi ārvalstu juristi, kuri šo konvenciju slavēja, publikācijās aprobežojoties tikai ar tās krimināltiesisko aspektu, proti, kādas ieguvējas būs sievietes, kuras līdz šim cietušas no vardarbības. Taču šajās slavinošajās publikācijās nekad netika apskatīts tā dēvētā sociālā dzimuma aspekts, kas arī ir ietverts konvencijā. Šā gada 11. februārī tiku uzaicināta uz konferenci, ko organizēja biedrība Asociācija Ģimene; tajā uzstājos ar priekšlasījumu: Stambulas konvencija: starp tiesībām un ideoloģiju.

- Jūs uzrakstījāt arī atzinumu Tieslietu ministrijai. Cik ilgā laikā tas tapa?

- Manā rīcībā bija divdesmit dienu. Atzinuma rakstīšanai tas tiešām bija samērā mazs laiks. Atzinums ir uz 34 lappusēm, līgumā bija paredzēts, ka jābūt vismaz uz 20 lappusēm. Tas ir juridisks atzinums, nevis visaptverošs zinātnisks pētījums. Manu atzinumu var izlasīt katrs, un tas ir atrodams Tieslietu ministrijas mājaslapā.

- Gan atzinums, gan pati Stambulas konvencija iniciējusi sabiedrībā plašas diskusijas. Valdība šo konvenciju ir parakstījusi, kaut gan Tieslietu ministrija ierosināja to nedarīt. Labklājības ministrs Reirs izteicās, ka «Tieslietu ministrijas pasūtītais atzinums par Stambulas konvenciju ir nekvalitatīvs, balstīts uz safabricētiem faktiem un Krievijas propagandas mājaslapas atziņām». Kā vērtējat šādu spriedumu?

- Mans atzinums publiskajā telpā parādījās ar manu parakstu, savukārt Labklājības ministrijas vēstule publiskajā telpā nonāca vispār bez neviena paraksta, nebija pat vēstules sagatavotāja vārda. Ja jau Labklājības ministrija (LM) uzskatīja, ka tai ir taisnība, kādēļ kautrējās minēt šīs vēstules sagatavotāju vārdus? LM vēstulē no mana atzinuma konteksta bija izrauti daži teikumi un attiecīgi «izskaidroti». Tur pret mani bija izteikti arī apvainojumi, proti, ka atzinumā it kā esot plaģiāta pazīmes. Vēstulē bija norādes uz trim interneta resursiem, kurus es it kā esmu izmantojusi. Ieskatījos šajos resursos: tur, piemēram, biedrība Asociācija Ģimene atsaucās uz manu referātu, kuru es biju lasījusi 11. februāra konferencē... Tas nu gan nav nekāds plaģiāts. Kā es varētu pati sev kaut ko nozagt? Tā ir klaja dezinformācija no LM puses, prasts mēģinājums mani diskreditēt. Ceru, ka Tieslietu ministrija sniegs atbildi uz šo LM vēstuli.

- Nav brīnums par Labklājības ministriju. Tad, kad ministre bija Ilze Viņķele (Vienotība), jau toreiz šī ministrija virzījās uz «genderisma» ideju ieviešanu dzīvē: ministrija atklāti lobēja grāmateles par kārļiem, kas pārvēršas karlīnēs.

- Toreiz tas bija tāds kā mēģinājums - pataustīties, kā sabiedrība reaģēs. Latvijas sabiedrība reaģēja negatīvi, jo ir pietiekami konservatīva. Konvencijā par izglītības saturu tiek runāts 14. pantā, un, ņemot to vērā, vecākiem, kuriem ir svarīgas normālas konservatīvas vērtības, nebūs nekādu iespēju protestēt pret klajām aplamībām mācību saturā. Protams, viņi varēs apvienoties un veidot, piemēram, privātskolas, taču tas ir ļoti dārgs un darbietilpīgs process. Turklāt šie vecāki taču arī maksā nodokļus un vēlas, lai bērni izaugtu normālā vērtību sistēmā, mācoties valsts apmaksātās skolās. Konvencijā iekļauto «genderisma» principu uzspiešana attieksies uz visu līmeņu izglītības iestādēm, sākot no bērnudārziem un beidzot ar augstskolām. Izglītības saturā nāksies iekļaut jautājumus par sieviešu un vīriešu līdztiesību, par dzimumu sociālajām lomām un stereotipiem. Konvencijai ir arī uzraudzības mehānisms: būs ekspertu komisija, kurā iekļauti eksperti no dažādām konvencijas dalībvalstīm; šī komisija braukās pa konvencijas dalībvalstīm, analizēs un kontrolēs situāciju, ieteiks, kā rīkoties, ieviešot konvenciju.

- Nav skaidrs, kāds ir šīs konvencijas virsmērķis. Sievietes pret vardarbību aizstāv likums. Ar to nepietiek?

- Stambulas konvencijā ir izdalāmi divi mērķi. Pirmais ir plašākai publikai pasniegtais mērķis, otrs - slēptais mērķis. Publikai ir parādīts mērķis: cīņa pret vardarbību pret sievieti. Konvencijā ir krimināltiesību politikas normas, tur tik lielu problēmu nav. Slēptais mērķis ir: ieviest Eiropas valstu tiesību sistēmās sociālā dzimuma jēdzienu (sociālais dzimums konvencijā ir saprotams kā sociāli konstruētas uzvedības lomas) jeb tā dēvēto «gendera» ideoloģiju.

- Kā tad īsti ir pareizi - «genders» vai «dženders»?

- Angliski ir gender (izrunā kā džender), es šo jēdzienu lieku pēdiņās, tādā veidā uzsverot, ka mēs Latvijā pat nevēlamies šādu jēdzienu ieviest mūsu juridiskajā valodā, jo šis vārds ir pretdabisks. Slēptais mērķis ir ģimenes kā sabiedrības pamatšūnas noārdīšana, sākot ārdīt ģimeni no iekšpuses. Sekas tam varētu būt briesmīgas. Mūsu paaudze, protams, nemainīs savu dzimumu - ne sociālo, ne bioloģisko, bet mūsu bērni var tikt pakļauti «gendera» ideoloģijai, un beigās viņi nesapratīs, kas viņi ir - sievietes vai vīrieši? Tādi cilvēki nespēs veidot ģimenes. Tā būs sabiedrības pamatu graušana.

- Bet kāpēc būtu jāgrauj sabiedrības pamati?

- Ģimenē tiek ieliktas vērtības, kas ir svarīgas katrai sabiedrībai. Pēc tam ir skola, kas turpina nostiprināt šīs vērtības. Ja ģimene tiek izārdīta, veidojas totalitāra, nozombēta sabiedrība bez vērtībām. Valsts tad sāk noteikt visu, līdz pēdējam sīkumam, tādējādi šajos cilvēkos vairs nav gribas nedz pretoties, nedz domāt pašiem savas domas. Kādreiz jau mums bija totalitāra valsts un nebrīva sabiedrība, tomēr ne tik lielā mērā, kā tas tagad tiek piedāvāts.

- Kas ir šis bieži pieminētais sociālais dzimums?

- Es savā atzinumā vadījos no konvencijas teksta, kas rakstīts angļu un franču valodās. Tās ir autentiskās konvencijas versijas. Latviešu teksts ir tikai tulkojums. Konvencijas 3. panta (c) punkts latviski atšķiras no tā teksta, kas ir angļu un franču valodā. Latviešu tekstā (c) punktā lasām, ka «ar terminu sociālais dzimums (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām vīriešiem un sievietēm». Savukārt angļu un franču tekstos mēs lasām: «ar terminu sociālais dzimums (dzimte) tiek saprastas sociāli konstruētas lomas (..)». Latviešu tekstā ir pazudis vārds «konstruētas». Diez vai tā ir nejaušība. Angliski ir: socially constructed. Tātad tas ir kaut kas mākslīgs, īpaši izveidots. Jēdzienam sociālais dzimums jeb «gender» ir divas nozīmes: viena ir bioloģiskā, otra - sociālā. Saskaņā ar pirmo nozīmi ir tikai divi sociālie dzimumi - sieviešu un vīriešu, kas atbilst bioloģiskajiem dzimumiem. Ja esmu sieviete, tad no manis sabiedrība gaida, ka es uzvedīšos kā sieviete. Bet, tā kā šajā konvencijā ir jēdziens «sociāli konstruētas lomas», tas norāda uz otro, proti, sociālo nozīmi. Saskaņā ar to bioloģiskais dzimums ir pilnībā atdalīts no sociālā dzimuma: cilvēks neatkarīgi no sava bioloģiskā dzimuma var izvēlēties jebkādu no daudzajiem sociālajiem dzimumiem, kurus konstruē sociologi - tā dēvētie džendera studiju pētnieki.

- Tātad parādās trešais dzimums?

- Ne tikai trešais. Šobrīd ir jau kādi 50 sociāli konstruēti dzimumi jeb «genderi». Piemēram, androgīns, adženders, bidženders, transpersona, transdženders, cisdženders, dženderkvīrs utt. Kas notiks, ja bērniem bērnudārzā liks izvēlēties spēlēt kādu no šīm lomām? Tas iedragās bērnu psihi, un tas ir absolūti nepieņemami. Šiem konstruētajiem dzimumiem un lomām nav nekāda sakara ar bioloģiju un pat ar veselo saprātu. Pa ielām sāks staigāt kaut kādi dīvaiņi bez sajēgas, kas viņi ir - vīrieši vai sievietes... Savāds gadījums nule notika Vašingtonā. Sieviete, kura strādā par apsargu, mēģināja no sieviešu labierīcībām izraidīt vīrieti. Apsardzē strādājošā sieviete šobrīd ir arestēta un gaida tiesu: viņa tiek apsūdzēta naida noziegumā. Tā ir reālā situācija, kāda jau vērojama vairākās valstīs, kurās tiek ieviesta «gendera» ideoloģija. Tā kā esmu juriste, nevis socioloģe, uzskatu, ka tiesību sistēmā (t.i., normatīvo aktu līmenī) ielaist kaut ko tādu ir nepieļaujami.

- Kāpēc jāveido sabiedrība, kas patiesībā būs nozombētu idiotu pūlis?

- Saknes rodamas marksisma filozofijā, kuras pamatā ir šķiru cīņa - strādnieki pret kapitālistiem. Tagad šī koncepcija pārnesta uz citām «šķirām», šajā gadījumā uz sievietēm un vīriešiem. Radikālā feminisma uzskats ir: vīrietis ir traucēklis sievietes attīstībai. Viņu mērķis ir noārdīt dzimumu atšķirības, un runa nav vairs par dzimumu vienlīdzību: mērķis ir sabiedrība bez dzimumiem - bez vīriešiem un sievietēm. Cilvēks var izvēlēties savu sociālo dzimumu, un tas esot audzināšanas un kultūrvides jautājums. Izglītības jomā Stambulas konvencijā ir uzsvars uz audzināšanu, uz kultūrvides izmaiņām, uz cilvēku apziņas mainīšanu. Valstīm esot jāveic dažādas kampaņas šajā virzienā. Bet uzsvars jau nav uz to, ka vīrietis nedrīkst sist sievieti. Latvijā nemaz nav iesakņojusies šāda tradīcija - sist sievietes (tie ir atsevišķi izņēmumi, kas ir kriminālsodāmi). Rietumu kristīgajā civilizācijā, pie kuras pieder arī Latvija, vardarbība vispār ir nepieļaujama, un sabiedrība to nosoda. Uzsvars ir uz to, ka cilvēki paši varēs sev izvēlēties sociālo dzimumu neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma. Konvencijas piekritēji saka: tas būs brīnišķīgi, ka pasaulē būs tik liela dažādība! Taču īstenība ir pretēja: tiek darīts viss, lai nebūtu pašas dabas noteikto atšķirību - atšķirību starp vīrieti un sievieti. Bioloģiski šīs atšķirības iznīcināt būtu grūti (tas nozīmētu ķirurģisku iejaukšanos), tāpēc vieglāk to izdarīt, iedarbojoties uz apziņu.

- Diemžēl daudzi cilvēki neiedziļinoties atbalsta šo konvenciju. Valdība konvencijai gan pievienoja vienpusējo deklarāciju. Bet diez vai tā ko līdzēs.

- Cilvēki neiedziļinās konvencijā. Lasot tekstu latviešu valodā, ir iespējams nepamanīt vairākus zemūdens akmeņus. Līdz ar to iesaku politiķiem un viņu juridiskajiem padomniekiem izlasīt vismaz angļu tekstu. Konvencija diemžēl uzrakstīta diezgan savādā valodā, ko var tulkot dažādi. Tāpēc man savā atzinumā nācās iziet nedaudz ārpus juridiskās sfēras, jo pati konvencija satur jēdzienus, kādi nedrīkstētu būt juridiskā dokumentā. Jā, es iedziļinājos arī filozofijā, ētikā, socioloģijā. Ja kāds man to pārmet, lai uzraksta labāk. Turklāt konvencijai ir pievienots skaidrojošais ziņojums, par kuru gandrīz neviens nerunā. To ir izstrādājusi tā pati darba grupa, kas izstrādāja konvenciju. Tur parādās konvencijas āža kājas... Jau tiek minētas transpersonas, geji, pretējā dzimuma apģērba nēsātāji utt.

- Ja parlaments ratificēs konvenciju, Latvijai būs jāatļauj arī viendzimuma laulības?

- Nav teikts, ka tas obligāti būtu jādara, taču konvencijas ratifikācija mudinās tā dēvētās seksuālās minoritātes to izmantot netiešā veidā, lai panāktu viendzimuma laulību legalizāciju.

- Bet Satversmē taču teikts, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti.

- Tā ir domāta laulība starp vīrieti un sievieti bioloģiskā nozīmē. Taču, ja mēs ratificējam šo konvenciju un savā tiesību sistēmā ielaižam tās nostādnes, kā arī šo sociālā dzimuma definīciju, tad sanāks, ka vīrieti un sievieti mēs varam skatīt arī no sociālā dzimuma viedokļa, proti, atrauti no bioloģiskā dzimuma. Un tad būs tā - piemēram, ja gribēs salaulāties divas personas, kuras bioloģiski ir vīrieši, bet viens no viņiem sociāli jūtas kā sieviete, tad saskaņā ar Stambulas konvencijas loģiku šāda laulība pilnībā iekļausies normā. Tur pat nevajadzēs mainīt attiecīgo Satversmes pantu. Skaidrs, ka «seksuālās minoritātes» noteikti mēģinās to panākt vai nu caur Satversmes tiesu, vai caur Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Kas tad šobrīd ceļ vislielāko skandālu par to, ka Latvija, iespējams, negrib ratificēt šo konvenciju? Tās jau nav vardarbībā cietušās sievietes. Paskatieties, kas tās ir par organizācijām, piemēram, LGBT un viņu draugu apvienība Mozaīka u. tml. Šajā konvencijā ir kaut kas tāds, uz ko tādas organizācijas ļoti cer. LGBT organizācijas taču nenodarbojas ar sievietēm, kas cietušas vardarbībā. Beidzot uz skatuves, skaļi dārdot, iznākušas tās sabiedrības grupas, kas ir ieinteresētas konvencijas piedāvātajos «labumos».

- Latvijas valdība pievienoja deklarāciju konvencijai tās parakstīšanas brīdī. Vai tai ir kāda nozīme?

- Šai pievienotajai deklarācijai juridiski nav nekāda svara. Tā ir «vīģes lapa». Tomēr labāk ir ar šo deklarāciju nekā galīgi bez tās. Tā ir drīzāk politiska deklarācija, kurā valdība būtībā pasaka: mēs esam pamanījuši, ka šajā konvencijā atrodamas lietas, kas ir bīstamas un ir pretrunā mūsu Satversmei. Šādas vienpusējās deklarācijas, kādas pievienoja Lietuva, Polija un tagad arī Latvija, no juridiskā viedokļa ir uzskatāmas par neatļautu atrunu pie konvencijas. Polija jau ir ratificējusi šo konvenciju, un pret Polijas konstitucionālo deklarāciju nu jau ir iebildušas četras valstis - Somija, Austrija, Zviedrija un Nīderlande. Redzēsim, kāda būs Polijas reakcija: ņemot vērā to, ka Polijā šobrīd ir konservatīva valdība (konvencija tika ratificēta iepriekšējās valdības laikā), netiek izslēgts, ka Polija šo konvenciju denonsēs. Tas būtu radikāls, taču juridiski iespējams un korekts ceļš.



Svarīgākais