Jānis Peters: Katra tauta ir nolemta savai identitātei

«Mana alus jaunība ir garām,» smaidot nopūšas dzejnieks Jānis Peters, apcerēdams tēmu par Jāņiem, kad tika dzerts alus. Kaut arī vasaras saulgrieži ir pilnasinīgs, sulīgs dabas plaukuma laiks, kam vidū pulsē pati dzīvība, tajā skan arī tāla, vēl nenojausta skumju nots: saule sāk ritēt uz ziemu.

Jānim Peteram šie svētki arī ieskan ar šo skumjo noti, un viņa smaids ir aizsaulē vērsts. «23. jūnijā nomira mana māsiņa - tas notika sen, kad viņai bija astoņi gadi. Un 23. jūnijā nomira arī mana aukle, kurai biju pieķēries kā mātei. Kad 1975. gada 23. jūnijā mana Baiba laida pasaulē dēlu Krišjāni, daktere Caune teica: «Nu, re, dzejniek, es jums uztaisīju tos Jāņus priecīgus.» Taču, ņemot vērā to, kas noticis, negribas man lēkāt pāri ugunskuram. Nav tas laiks pienācis. Un varbūt arī nepienāks.» Jānis ar Baibu, mazdēliem Francisku Jāni un Aleksandru, kā arī ar vedeklu Anastasiju iededz Jāņu ugunskuru. Ar viņiem kopā šo vasaras dzimšanas dienu svin arī Krišjānis, kas kopš 2014. gada mīt Debesu dārzos.

- Vai atceraties to laiku, kad Jāņu svinēšana bija aizliegta?

- Atceros. Bet tas ir terminoloģijas jautājums. Ar likumu Jāņus neaizliedza, jo padomju vara bija viltīga: Hruščovs 1959. gadā noorganizēja «buržuāziskā nacionālisma» apkarošanu, un vietējie latvieši savā pārcentībā uztaisījās svētāki par Romas pāvestu, proti, sāka apkarot Jāņus vēl spēcīgāk, un Jāņu aizliegums bija tāds, ka 24. jūnijā nedeva brīvdienu. Komunisti taisīja milzīgu propagandu, publicēja rakstus Cīņā - par to, ka Jāņi ir mežoņu palieku svētki, vulgārisms un pagānisms. Bet savukārt 70. gados uz Latviju, Kultūras sakaru komitejas aicināti, brauca emigranti, kurus čekisti veda uz Jāņu svinēšanu...

- Protams, kā jau brīvajā sociālistiskajā Latvijā pieklājas. Bet kas jūs šodien uztrauc?

- Katrs cilvēks dzīvo dažādās plāksnēs: viena ir personiskā, un to viņš mēģina sargāt, otra ir sociālā, jo cilvēks tomēr ir sabiedriska būtne. Cilvēks nevar nedomāt par sabiedriski politiskajām, globālajām lietām. Nav ko izlikties: trešais pasaules karš ir jau sācies. Un Francija, brīnišķīgā zeme, Eiropas kultūras centrs, uz kuru ikviens grib aizbraukt... Es arī vairs negribu uz turieni braukt.

- Iespējams, Latvija ir palikusi tāda kā drošības saliņa, kur nekas briesmīgs nenotiek. Pagaidām.

- Jā, pagaidām. Bet vai latvieši līdzīgi nedomāja jau 20. un 30. gados? Latvieši pārlaida 1905. gada revolūciju, Pirmo pasaules karu, zaudēja tūkstošiem cilvēku karā un bēgļu gaitās, tad sekoja Neatkarības cīņas, kur arī daudz cilvēku gāja bojā. Latvija 20. gados bija pilna ar kara invalīdiem. Arī mans tēvs bija Neatkarības cīņu dalībnieks, invalīds. 30. gados šķita, ka mēs atkopjamies, un, ja jau mūsu vadonis bija tik mierīgs, tautai arī šķita, ka viss ir kārtībā. Bet redzat, kas notika 1940. gadā. Notika katastrofa! Arī tagad var notikt. Es neticu tiem, kas te tagad bruņojas un demonstrē spēku. Tas, manuprāt, ir tikai emocionāli politisks jautājums. Polija un Baltijas valstis tiek mierinātas: jūs vienmēr esat pārmetušas lielvalstīm, ka mēs, lūk, jūs pametam zem riteņiem, nepalīdzam... Nu, lūk, tagad mēs palīdzam. Bet tas, domāju, ir tikai politisks žests. Plēst matus arī nav vērts, tomēr cilvēki ir norūpējušies. Tie, kuri analizē un domā. Tie, kuri laiž sevī iekšā pasaules trauksmi. Mūs grasās aizsargāt tie, kas nespēj aizsargāt paši sevi - nedz Parīzē, nedz Briselē, nedz Ankarā, nedz Norvēģijā un citur.

- Tādu, kas laiž sevī iekšā pasaules trauksmi, ir daudz?

- Nezinu. Nesen runāju ar kādu padomju laiku trimdinieci, izraidīto. Viņa bija diezgan sašutusi par mūsdienu sabiedrību. Viņa uzskata, ka cilvēki visu aizmirst, neko negrib zināt, nekur nav bijuši klāt un visādi citādi izliekas.

- Tāda vienaldzība, stāvēšana malā.

- Es katru dienu sev apsolu: neinteresēšos par politiku, rakstīšu tikai dzejoļus. Nesanāk tik vienkārši... Ļoti nožēloju, ka gandrīz neko nerakstīju tad, kad strādāju Maskavā, Latvijas vēstniecībā. Kad no turienes atgriezos Rīgā pēc deviņiem gadiem, es labvēlīgi apskaudu savu draugu Māri Čaklo: es redzēju, cik viņš daudz izdarījis pa neatkarības gadiem. Viņam bija iznākušas vairākas grāmatas, man - neviena. Jā, man nebija laika, jo darbs vēstniecībā bija tik interesants, ka nespēju ne par ko citu domāt. Mani nomainīja neilgi pirms tam, kad Krievijā sākās Putina režīms. Taču pirms tam... Atceros, ka neilgi pēc 1991. gada puča ASV vēstniecības darbiniece Džudita Mandela uzdeva man jautājumu: vai jums no stipras, nacionālas Krievijas nav vairāk bail nekā no Padomju Savienības?

- Ko nozīmē nacionāla Krievija?

- Tāda, kāda tā ir tagad. Tāds ultranacionālisms tur vēl nekad nav bijis.

- Drīzāk jau šovinisms.

- Skaitliski lielas tautas nacionālisms vienmēr tulkojas kā šovinisms. Lielai tautai vienmēr jābūt ļoti uzmanīgai ar nacionālisma izpausmēm, ja tās sāk dominēt pār citām tautām.

- Un kā tas ir mums?

- Skaitliski nelielām tautām - latviešiem, igauņiem, islandiešiem vai pat somiem - nacionālā pašapziņa, nacionālisms nozīmē patriotismu. Mēs nevaram būt šovinisti, tas nav iespējams. Jā, Džudita man tā teica par Krieviju. Viņa bija pirmā sieviete, kas mani pārsteidza. Otra bija Vizma Belševica. Kādā tērzēšanā (tur bija Māris Čaklais, Imants Ziedonis, Andris Bergmanis...) runājām par to, ka patiesībā esam laimīgi, jo lielais ļaunums - boļševisms - ir prom. Un tad Vizma teica: «Zēni, zēni... Sāksies briesmīgs karš, kādu cilvēce vēl nav redzējusi.» Viņa to pateica 90. gadu sākumā, aptuveni tajā pašā laikā, kad Džudita man jautāja par bailēm no Krievijas.

- Ko Vizma domāja ar to karu?

- Domas, ko viņa izteica, liecināja par to, ka viņa patiešām ir liela dzejniece. Mākslinieku lielumu var izmērīt, pateicoties viņu uzvedībai, aforismiem vai pareģojumiem. Toreiz, kad Vizma teica par nežēlīgo karu, negribēju viņai piekrist, jo pasaule tikko bija izglābusies no trešā pasaules kara... Likās, ka viss būs labi. Bet tagad redzam, ka abām - Džuditai un Vizmai - ir bijusi taisnība. Domāju, ka abas kundzes nebija vienīgās, kas runāja brīdinot. Un karš šodien ir šausmīgs. Karš notiek Ukrainā, Sīrijā, notiek džihādistu karš pret Eiropu, karš pret tādām klasiskām Eiropas vērtību valstīm un politisko nervu centriem kā Francija un Beļģija... Mēs neesam ārpus šīs laivas. Kaut gan es ne vienmēr piekrītu Valdim Turinam (ar viņu bija intervija Neatkarīgajā), viņš izteica it kā nodeldētu, bet atbilstošu frāzi: sargājiet mieru. Filozofs Valdis Turins sajūt kara tuvumu. To sajūt arī profesors Leons Taivans. Arī man tad paliek bail. Ja man pirms gadiem divdesmit kāds pateiktu, ka šeit kādreiz būs kalifāts, es teiktu, ka viņš ir jucis. Bet šodien es savu galvu uz bluķa vairs neliktu, jo neesmu pārliecināts, ka šeit nebūs kalifāta kādā tālā nākotnē...

- Bet kas jūs satrauc personiski?

- Tas, kas noticis manā ģimenē. Taču Dievs mēģina visu līdzsvarot. Man ir divi mazdēli, un viņu dēļ man jādzīvo. Taču, mostoties no rīta un vakarā ejot gulēt, ir žēl, ka man ir tik daudz gadu. Tagad varu daudz rakstīt. Taču ar mani ir tā: ja esmu uztraukts un uzvilkts, neko nevaru uzrakstīt. Man vajag sirdsmieru un līdzsvaru. Es rakstu naktīs. Pamostos nakts vidū, uzauju čības un eju meklēt pildspalvu un papīru. Reizēm līdz rītam esmu jau uzrakstījis dzejoli - dzejas tēli nāk manī iekšā skaidri, pa rindām, pa gabaliem... Dzejas radīšanas darbu gribu salīdzināt ar mūzikas radīšanu. Esmu daudz strādājis ar Raimondu Paulu, bet es viņam netieku līdzi: viņš ir tik spēcīgs, tik impulsīvs... Es uzrakstu tekstu, Pauls man piezvana un saka: «Tu zin’, es te uzrakstīj’, saved’ kārtībā to tav’ uzmetum’...» Tā - kopā ar Paulu - esmu daudzas dziesmas rakstījis. Un ar daudziem citiem arī. Un pat Elīna Garanča ir dziedājusi dziesmas ar maniem vārdiem, arī Māra Sirmā koris Latvija.

- Vai mums sokas ar savas nacionālās valsts celtniecību?

- Jēdziens - nacionāla valsts - ir ļoti ietilpīgs, patētisks un juridisks. Es vairos runāt kā Atmodā, tas bija emocionāls laiks, tagad laiks ir pragmatisks. Pilnīgi cita poētika. Un kas ir latvieši? Padomju laikā skaitīja: Latvijā ir tik un tik procentu latviešu. Sešdesmitajos gados iznāca grāmata Sto tridcatj ravnopravnih (Simt trīsdesmit vienlīdzīgo - krievu val.) - tā bija par 130 valodām, ko varēja dzirdēt Padomju Savienībā. Virsraksts, protams, bija melīgs, bet grāmatā varēja izlasīt, cik, piemēram, dagestāniešu dzīvo kādā no autonomajiem apgabaliem, cik ir mordviešu un karēļu. Bet, kā teica mana autoritāte Vizma Belševica, PSRS laikā tika iznīcinātas piecdesmit tautas un līdz ar to arī valodas. Uldis Bērziņš savulaik atkārtoja Vizmu un radošo savienību plēnumā ieteica veidot Sarkano grāmatu, kurā ievietot valodu un tautu sarakstu, kurām draud izzušana. Ja dzirdu bravūrīgu krievu valodu, es to neklausos, bet, ja dzirdu, piemēram, bankā vai citur krievu meitenes vai jaunekļus runājam brīnišķīgā, pareizā latviešu valodā, tad es to izbaudu. Viņi bieži lieto tādus vārdu, kādus paši latvieši aizmirsuši. Viņi saka: «Un līdztekus tam...» Es jūtu, ka cilvēks ir no sirds mācījies latviešu valodu, un tas viņam ir personiski svarīgi. Mācīties vai nemācīties latviešu valodu ir dziļi personisks jautājums. Ja cilvēks grib strādāt kaut vai tajā pašā bankā, viņam jābeidz Latvijas augstskola, proti, jautājums ir par to, kas viņš grib būt Latvijas valstī. Ja tu gribi būt krāvējs, tad vari nemācīties valodu, gan jau visu tāpat sakrāmēsi.

- Kā, jūsuprāt, mainījušies cilvēki gadu gaitā?

- Domāju, mēs kādreiz bijām solidārāki. Gan kā cilvēki, gan kā dzejnieki. Kādreiz bija tā: piemēram, Māris Čaklais izdod dzejoļu krājumu. Labi uzrakstīts, es priecājos! Ja Ziedonis uzrakstīja kādu labu dzejoli, kaut vai to pašu par vakara sauli, mēs ar prieku un svētsvinīgu sajūsmu par to izteicāmies. Un viņam tas patika. Labi vārdi nekad nebija lieki. Ja es piezvanīju Ojāram Vācietim un paslavēju viņu par kaut ko, viņš tikai atmeta ar roku: «Beidz.» Bet mēs arī mēdzām teikt kritiskus vārdus cits citam. Bet zināt, kas bija... Savulaik, padomju gados, dzejnieki ar pirmskara biogrāfijām (un dažs labs jaunais) izņēma caurlaidi uz padomju literatūru ar dzejoļiem, kuros slavēja padomju dzimteni. Bet izņēmums bija Ojārs Vācietis un Vizma Belševica, kuri par šīm pašām tēmām rakstīja no sirds. Un tieši viņi abi no šīs padomju eiforijas nāca ārā vissmagāk - daudz smagāk par tiem, kas pārdevās. Līdz Ojārs nonāca līdz rindām:

Muižas svilst kā darvas ķīpas

Platā mugurā kā galds

Piektais gads velk savas strīpas

- Apkārt sarkans vidū balts

Šis dzejolis bija nodrukāts padomju laikā. Ojārs un Vizma pārāk ticēja režīmam, bet vēlākā satikšanās ar īstenību bija traģiska. Savukārt Mirdza Ķempe bija pārbijusies, kad atnāca padomju vara, jo viņa pirms tam bija Latvijas radiofonā diktore un viņai bija jālasa arī Kārļa Ulmaņa runas. Viņa vēlāk uzrakstīja pa kādam kompartijai veltītam dzejolim. Bet es viņu cienu un mīlu par to, ka viņai bija dzejoļu grāmata Mīlestība. Neviena mīlestības antoloģija nevar iznākt bez Mirdzas Ķempes dzejoļiem. Viņa ir mana pirmā skolotāja dzejā, bet viņa arī bija mistiķe, viņa gāja baznīcā. Kā Knuts Skujenieks teica, Mirdzā ir sajaukts hinduisms, marksisms, katolicisms un vēl sazin kas. Būdams jauns, es arī rakstīju konjunktūras dzejoļus, bet Mirdza teica: Jāni, tev nu gan tas nav jādara, tu nevienam neko neesi parādā, bet man reizēm ir jāuzraksta.

- Bet atgriezīsimies pie nacionālās valsts celtniecības. Latvieši ceļ vai neceļ savu valsti?

- Nevaru atdalīt latviešus no visiem pārējiem. Es nevaru vienu pozitīvu krievu atdalīt no latviešiem, nevaru Roaldu Dobrovenski atdalīt no latviešiem. Un viņš arī negrib atdalīties. Bet tas nozīmē, ka mēs kopā ceļam valsti. Vai, piemēram, tēlnieks Gļebs Panteļejevs - viņš ir viens no kvalitatīvākajiem latviešiem, būdams krievs. Bet viņš nemaz netaisās pārtaisīties par latvieti. Tāpat kā mums kādreiz riebās, ka latvieši pārtaisījās par vāciešiem vai krieviem, tikpat nepatīkami ir, ja krievs pārtaisās par latvieti. Ja vajadzēs, viņi taisīsies par francūžiem vai amerikāņiem - ubi bene, ibi patria (kur labi, tur tēvzeme - latīņu val.). Cilvēkam ir jābūt tam, kas viņš ir, tam, kas viņš ir piedzimis. Jebkura tauta ir nolemta savai identitātei. Atcerieties, bija mums izcils tautfrontietis un cīnītājs Vilens Tolpežņikovs. Vecāki bija nosaukuši savu dēlu par Vilenu - saīsinājums no Vladimira Iļjiča Ļeņina. Vecāki bijuši komunistiskās ideoloģijas romantiķi... Bet Vilens bija visdumpīgākais PSRS tautas deputāts no Latvijas: Kremļa kongresu pilī viņš pēkšņi iznāca priekšā un piecēla kājās visu zāli ar Gorbačovu prezidijā, lai godinātu Tbilisi upuru piemiņu, - tas notika 1989. gada pavasarī, kad padomju armijas karavīri ar sapieru lāpstiņām apkāva mierīgas demonstrācijas dalībniekus. Tolpežņikovs bija krievs, un viņš mums, latviešiem, nereti krita virsū, teikdams: ko jūs tik nobijušies?! Tādiem krieviem ir tiesības kopā ar mums celt nacionālu Latviju.

- Kāds ir mūsu laiks, tas laiks, kurā patlaban dzīvojam?

- Mēs dzīvojam mazas, pelēkas vēstures laikmetā. Liela vēsture mums bija Atmodā, Latvijas Republikas dibināšanas laikā un Neatkarības jeb Brīvības cīņās. Bet es nekad negribētu, lai vēsture šodien taptu liela caur kariem un asinīm. Mums tā jāveido liela ar mūsu darbu, mūsu mīlestību pret Latviju. Tas ir grūtāk nekā ar cīņām, runām un manifestācijām. Nacionāla valsts mūsdienās ir tur, kur ir dzīva dzimtā valoda, tautas tradīcijas, māksla un kultūra. Nekā nacionāla nav industrijā vai globālajā zinātnē. Bet mēs lepojamies, ka mūsu lielākais pasaulslavenais zinātnieks ir latvietis Andris Ambainis. n