Baltijas ceļa atbalsis vieno

© F64

Baltijas ceļš notika pirms 27 gadiem, tomēr tas joprojām ir dzīvs tā dalībniekiem. Arī tiem, kas tobrīd nebija klāt, šis 600 kilometru dzīvais ceļš starp Tallinu, Rīgu un Viļņu bija un ir nozīmīga pieturzīme Latvijas neatkarības atgūšanā. Tās dienas atbalss vēl joprojām skan. Gan filmās, gan grāmatās, gan dziesmās. Un atmiņās.

Tā laika izjūtu joprojām spēcīgi apliecina Borisa Rezņika dziesma (vārdu autors Valdis Pavlovskis) Atmostas Baltija. Ne velti šī dziesma reizēm tiek dēvēta par Baltijas valstu neformālo himnu. Pirmo pantu latviešu valodā izpildīja Eolikas solists Viktors BurakovsZemgals, lietuviski - Žilvins Bubelis, bet igauniski - Tarmo Pihlaps. Komponists B. Rezņiks teic, ka dziesma tapusi kā kopīgās tā laika noskaņas paudēja, ne konkrēti Baltijas ceļam veltīta. Varot tagad ar smaidu atcerēties, ka Latvijas Radio to negribējis ņemt pretī, jo bijusi pārāk spēcīga. To izdevies izdarīt tikai ar Latvijas Tautas frontes vadītāja Daiņa Īvāna atbalstu - viņš spējis pārliecināt LR, ka tai jāskan ēterā. Ideja, ka dziesmu vajadzētu iedziedāt trijās valodās, piederējusi B. Rezņikam. Tiesa, esot mazliet skumji, ka igauņu dziedātājs un arī teksta autors jau ir viņā saulē, bet lietuvietis dzīvojot Amerikā (viņi pirms gada pat sarakstījušies). Vienotība tad un tagad? Nenoliedzami, toreiz tā bija. Šobrīd grūti par to ko teikt. Emocionāli - vairāk nekā ekonomikā, kurā esam palikuši iepakaļ saviem kaimiņiem, jo īpaši igauņiem. Arī savā darbā jūtot, ka aktivitātes no Rīgas vairāk pārcēlušās uz Tallinu un Viļņu.

Jaunās spēlfilmas Paradīze 89 producentei Alisei Ģelzei ar Baltijas ceļu ir personiska saikne. Tolaik viņai gan bijuši tikai deviņi gadi. «Protams, politisko fonu es tolaik neuztvēru, taču tas man bija īpašs brīdis, kad nostājos ar visiem kopā uz ceļa pirms Cēsīm. Šī pilsēta izcēlās ar sevišķu patriotiskumu,» atceras producente. Viņu pārsteidzis tas, ka šis notikums spēj uzrunāt arī šodien. Par to pārliecinājusies šomēnes, gatavojot uzņemšanai epizodi, kurā redzams Baltijas ceļš. Uz filmu ļaužu aicinājumu piedalīties atsaukušies ap 700 cilvēku, tāpēc nav bijis vajadzības ar tehniskiem paņēmieniem «aizpildīt tukšos robus». Filmas mākslinieki tikai uzraudzījuši tērpu un frizūru atbilstību 80. gadiem, lai kāds nekrīt laukā no kopainas ar mūsdienīgu akcentu. Palīdzējuši arī autoklubi ar transportu - žigulīšiem, moskvičiem, autobusiem. Izrādījies, ka pat iestudējums un Latvijas himnas dziedāšana rokrokā ar citiem atstājusi lielu iespaidu uz tiem, kas nebija šajā akcijā piedalījušies pirms 27 gadiem. Runājot par Baltijas tautu vienotību tagad - A. Ģelze uzskata, ka filmveidotāju vidū tā ir gana cieša. Lūk, gaismotājs viņas producētajai filmai ir lietuvietis, bet kameras asistents - igaunis. To apliecinot arī Baltijas filmu fonds, kurš izveidots šīs jomas atbalstam.

***

Cik cieša ir Baltijas valstu vienotība šodien?

Sandra KALNIETE, Eiropas Parlamenta deputāte:

- Šī vienotība ir kaut kas ļoti nemainīgs. Mēs, trīs Baltijas tautas, nemaz nevaram citādi, kā visas raudzīties vienā virzienā - gan ārpolitikā, gan drošības jomā. Esam gan Eiropas Savienības, gan NATO dalībvalstis. Darbojamies kopā Baltijas asamblejā, Baltijas Ministru padomē. Arī pirms Eiropas Padomes sēdes saskaņojam kopējās nostādnes un rosinot izskatīšanai kādu jautājumu. Mūs arī vieno kopēja vēsture. Par laimi, pasaule vairs nav tāda, kā tas bija 1939. gadā, kad divas agresīvas lielvaras sadalīja Eiropu. To pierāda arī Eiropas Savienības un NATO reakcija uz Austrumukrainā notiekošo. Ja Krievija cerēja, ka būs tā kā parasti un neviens nereaģēs uz tās rīcību, tad maldījās. NATO klātbūtne Baltijas valstīs ir pastiprinājusies, un Krievijas agresijas gadījumā būs skarba atbilde. Gribu arī norādīt, ka ASV viceprezidenta Džo Baidena vizīte Latvijā ir kā apliecinājums tam, ka ASV ir mūsu sabiedrotais. Un datums, kad viņš te ierodas, ir vairāk nekā zīmīgs.

Janīna KURSĪTE, Saeimas deputāte:

- Vispirms gribu teikt, ka man ir daudz labu paziņu gan Lietuvā, gan Igaunijā (arī no studiju laikiem Tartu universitātē), ar viņiem uzturu pastāvīgus kontaktus. Varbūt arī valstu līmenī šī vienotība ikdienā nav tā jūtama, bet domāju, ka to būtu muļķīgi prasīt - saķerties elkoņos un ik brīdi apliecināt draudzību. Arī salīdzināšana: kurš kuram priekšā aizgājis - ir pārspīlējums. Jo mums ir daudz kopīga, ko nosauktu par daudzveidīgu vienotību. Protams, aizmirst nevajadzētu arī to, ka kritiskā brīdī, kāds bija 1989. gadā, spējām atrast kopīgu valodu. Katrs pats par sevi esot, neatkarību neizcīnītu. Baltijas ceļš bija savā ziņā skaists brīdis, lai gan nevēlētos, lai tas atkārtotos. Tas, ka Latvijā šā notikuma gadadienā ierodas Džo Baidens, man šķiet ļoti simboliska zīme.



Svarīgākais