Tajās piecpadsmit minūtēs tu juti, ka it kā zibens šautra izskrien cauri stingrajiem roku tvērieniem, kas savieno divus miljonus cilvēku Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Mēs, laikraksta “Atmoda” žurnālisti, bijām Rīgā, jo tālu nevarējām doties: vajadzēja veidot avīzi. Un tomēr uz brīdi iestājāmies ciešajā ķēdē, kas mūs visus vienoja alkās pēc brīvības. Tas notika 1989. gada 23. augustā. Šīs ne ar ko nesalīdzināmās akcijas koordinatore bija viena no toreizējām Latvijas Tautas frontes līderēm – Sandra Kalniete. Šobrīd – Eiropas Parlamenta deputāte un laikraksta “Neatkarīgā” viešņa.
1989. gada 23. augustā aptuveni divi miljoni Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju sadevās rokās, tādējādi savienojot Baltijas valstu galvaspilsētas Tallinu, Rīgu un Viļņu.
Toreiz pieminējām divu noziedznieku - Molotova un Ribentropa - parakstīto paktu, kas tika noslēgts 1939. gada 23. augustā starp PSRS un Vāciju un kas faktiski iedalīja Baltijas valstis Padomju savienībai.
Tiem, kuri nostājās divu miljonu ķēdē, bija kopīgs mērķis - Baltijas valstu neatkarības atgūšana.
2009. gadā akcija Baltijas ceļš iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā, tādējādi apliecinot akcijas nozīmīgumu pasaules mērogā.
Kādas ir tavas pirmās izjūtas, kad tev kāds saka: šodien ir 23. augusts, Baltijas ceļa 35. gadadiena?
Ļoti gaišas un priecīgas. Pēdējos desmit piecpadsmit gadus mēs šeit, Latvijā, svinam Baltijas ceļu arvien vērienīgāk. Turklāt šī svinēšana notiek ne tikai oficiālā līmenī: kādi cilvēki brauc Baltijas ceļu ar motocikliem, citi noskrien Baltijas ceļu. Tas parāda, ka šī leģenda dzīvo ne tikai kaut kādā mākonī, bet ka tā ir nozīmīga lieta daudziem cilvēkiem, ko viņi vēlas izjust un piedzīvot, pārbaudot sevi visdažādākajos veidos.
Ir izaugusi jauna paaudze. Kā mums izstāstīt tai, ko mēs jutām toreiz?
Varu spriest tikai par sevi. Es toreiz biju noraizējusies līdz ārprātam, jo tā bija ļoti liela atbildība. Un jautājums, ko šodien man visbiežāk mēdz uzdot, ir: kā jūs to varējāt izdarīt bez datoriem un mobilajiem telefoniem?
Lai to izdarītu, bija vajadzīga skaidra organizatoriska struktūra, kur ikviens atbildīgais, sākot no LTF augšas līdz pat nodaļu vadītājiem un biedriem, būtu līdzatbildīgs un izdarītu to mazo daļu, kas jāpaveic, lai viss notiktu perfekti.
Otrkārt, neviena valdība, partija vai sabiedriska organizācija tāda mēroga pasākumu nespētu organizēt, ja nebūtu milzīga atsaucība no visiem, kuri saprata: ir liels mērķis un ir dziļa līdzdalības vajadzība. Tiem cilvēkiem, kuri brauca no tiem Latvijas novadiem, caur kuriem negāja Baltijas ceļš, vajadzēja apstāties konkrētajā kilometrā, kas viņiem bija norādīts, pat ne kilometrā, bet simt metros - iedomājies, cik liela bija šī kopības sajūta.
Kam ienāca prātā ideja par Baltijas ceļu?
Idejas ierosinātājs vienā no Baltijas padomes sēdēm, kas notika, ja nemaldos, 1989. gada jūnijā, bija Edgars Savisārs (viens no Igaunijas Tautas frontes dibinātājiem - E.V.). Tad radās kopīgais scenārijs. Bet katrā no Baltijas valstīm bija savi papildu akcenti. Tā, piemēram, Lietuvā no Viļņas katedrāles cilvēki cits citam teica vārdu “brīvība” - laisve (lietuviešu valodā), padodot to tālāk. Vairs neatceros, kur tas notika, bet no lidmašīnas tika kaisīti ziedi.
Savukārt uz Latvijas un Igaunijas, kā arī uz Latvijas un Lietuvas robežas notika svinīga tikšanās, kur es nevarēju piedalīties, uz turieni aizbrauca citi LTF cilvēki, jo es sēdēju Rīgā un trīcošām rokām tvēru telefonu: tās dienas rītā mums tika aizliegta radio koordinācija.
Kurš un kāpēc to aizliedza?
To aizliedza Latvijas kompartijas centrālkomiteja (LKP CK), konkrēti LKP CK sekretārs Ivars Ķezbers. Latvijas CK acīmredzot bija saņēmusi skaļu uzbrēcienu no Maskavas, taču nekas tamlīdzīgs nedz Lietuvā, nedz Igaunijā nenotika. Tas tikai parāda to, ka šī organizatoriskā ķēde, signāls no augšas - tas bija perfekti izstrādāts, lai viss varētu notikt. LTF priekšsēdētāja Daiņa Īvāna runa, kas tika atskaņota Latvijas Radio, Baltijas ceļam sākoties, tika laikus ierakstīta, lai gadījumā, ka tiek aizliegta tiešraide, šo runu varētu atskaņot. Un Latvijā visi domāja, ka Dainis runā tieši tajā brīdī, kad beidz skanēt zvani, kas dimdēja no visām Latvijas baznīcām - brīdi pirms tam, kad Baltijas ceļš saslēdzās. Ja es nemaldos, tas notika septiņos vakarā.
Vai bija nojaušama kāda bīstamība? Teiksim, atbrauks kādi padomju karakalpi un sāks šaut vai vismaz izdzenās Baltijas ceļā sastājušos cilvēkus?
Toreiz jau vairs tā nebija. Bīstamie momenti bija pēc tam. 26. augustā tika publicēts PSKP CK biroja paziņojums: tā teksts pēc sava skarbuma bija aptuveni tāds pats, kāds tika palaists pirms notikumiem 1956. gadā Ungārijā* un pirms 1968. gada Čehoslovākijā.*
Kas tur bija rakstīts?
Šī lieta ir aizgājusi par tālu, Baltijas valstu iedzīvotājiem draud nopietnas briesmas, cilvēkiem jāzina, uz kādu bezdibeni viņus grūž nacionālistiskie līderi, padomju sievietes, neļaujiet savus bērnus iegrūst kur tur un tā tālāk. Bet šis paziņojums tomēr neiedarbojās.
26. augustā sapulcējās diezgan daudz LPSR AP deputātu, un tur pieņēma aicinājumu PSRS tautām, kas bija kopīgs Tautas frontei un AP deputātiem. Reakcija izskanēja plaši toreizējā Padomju savienībā, atsaucās daudzi intelektuāļi no dažādām PSRS daļām. Un nekas ar mums nenotika.
Tas tikai liecināja par to, ka Maskavā visi bija aizņemti ar savām iekšējām nesaskaņām. Otrkārt, bija svarīgs tas mērogs, vērtējot Baltijas ceļu. Vairs neatceros tā cilvēka uzvārdu, bet… Viņš bija Gorbačova palīgs, viņš, noskatījies video no Baltijas ceļa, esot teicis: “Šos mēs nenoturēsim.”
Vēl nozīmīgs faktors bija Gorbačova personība. Ja pie varas būtu bijis tāds, kāds patlaban ir kremlī, mēs ne līdz kādam Baltijas ceļam netiktu, mūs samaltu un sasēdinātu cietumos jau pirms LTF pirmā kongresa.
Vai šodien kādas idejas vārdā cilvēki varētu nostāties Baltijas ceļā - par kaut ko, pret kaut ko?
Ja tiešām būtu apdraudēta Latvijas valsts, tajā brīdī visas sīkumainās nesaskaņas starp politiskajām partijām, personībām un sociālajām grupām kļūtu otršķirīgas. Tajā brīdī - līdzīgi, kā tas ir Ukrainā, - parādītos ārkārtīgi spēcīga nacionālā vienotība.
Mani iepazīstināja ar Republikāņu institūta aptauju, kas tika veikta neilgi pēc Krimas aneksijas. Tā uzrādīja, ka lielākā daļa Ukrainā aptaujāto neietu aizstāvēt Ukrainu, ja tā būtu apdraudēta. Tad dažu mēnešu laikā (2014. gadā) sākās Krievijas iebrukums Austrumukrainā. Pacēlās milzīgs patriotisma vilnis. Armija bija slikti apbruņota, cilvēki vāca naudu, lai varētu apbruņot kādu no savas ģimenes, kas brīvprātīgi ietu cīnīties pret iebrucēju.
Tas mainīja ASV attieksmi. Pēc minētās aptaujas viņi bija atmetuši ar roku, sak, kāpēc gan tur ieguldīt līdzekļus, ja ukraiņi paši nevēlas cīnīties pret iebrucēju. Bet lielu eksistenciālu briesmu priekšā cilvēkos atdzīvojas ļoti spēcīgas nacionālās identitātes jūtas. Vēsturē 20. gadsimtā, kopš ir nacionālās valstis, tas atkārtojies daudzviet. Kad Hitlers uzbruka Padomju savienībai, par spīti masveida represijām, ko bija veicis Staļins, cilvēki tomēr mobilizējās un gāja karot.
Lasīju Svetlanas Aleksijevičas grāmatu “Karam nav sievietes seja”, par ko viņa 2015. gadā saņēma Nobela prēmiju. Viņa ir intervējusi simtiem sieviešu, kuras stāstīja par necilvēcīgo attieksmi pret sievietēm, par kara atstātajām rētām. Kad šī grāmata iznāca, viņu apsūdzēja par sieviešu pazemošanu, par vēstures falsifikāciju, par padomju karavīru kompromitēšanu. To visu pieminu tāpēc, lai parādītu, kā mainās attieksme pret notiekošo.
Tevī ir gaišas cerības par tuvāko nākotni?
Jā, man ir gaišas cerības. Skatoties uz to, kā NATO patlaban nostiprina savu austrumu flangu, redzot, ka NATO sāk uzņemties arvien lielāku atbildību par militāro atbalstu Ukrainai - ieroču, ekipējuma, munīcijas jautājumos, es ticu, ka mēs varam droši skatīties nākotnē. Bet arī mums pašiem jābūt gataviem dažādiem scenārijiem. Jo nav nekā svarīgāka kā ieguldīt naudu drošībā.
Dzirdamas gan citas ziņas: ka ukraiņiem katastrofāli pietrūkst bruņojuma un ar to kavējas gan ASV, gan Eiropa, gan arī NATO.
Nelaime ir tā, ka pēc aukstā kara beigām militārā industrija aizgāja slīpnē uz leju, respektīvi, bruņošanās notika arvien mazāk, jo nebija draudu situācijas. Visi dzīvoja kaut kādās ilūzijās. Un strauji atjaunot militāro rūpniecību diemžēl nav iespējams, tas prasa vismaz piecus gadus, un viena no lielajām lietām, kas Eiropā tuvākajā laikā ir jārisina, ir jautājums ne tikai par ieroču savietojamību, bet tas, lai notiktu vienota ieroču ražošanas plānošana Eiropas mērogā. Tas ir tuvāko gadu lielākais uzdevums - kā to panākt. Nacionālās valstis, kurām ir ieroču rūpniecība, ļoti greizsirdīgi skatās, kā nosargāt savu monopolu, jo tas nodrošina gan darba vietas, gan peļņu.
Kā Eiropas Parlaments skatās uz Baltijas ceļa fenomenu? Vai vispār skatās?
Parlamentārieši katru dienu uz to skatās. Ir virkne telpu, kurām ir piešķirti izcilu Eiropas politisko personību vārdi, pie EP ir “Solidaritātes” vārdā nosaukts laukums. Es uzrunāju savus lietuviešu un igauņu kolēģus, ka mums ir jāpanāk, lai Baltijas ceļa vārdā nosauktu nozīmīgu vietu Eiropas Parlamentā. Un šobrīd tur ir Baltijas ceļa aleja. Tas ir pirmā stāva garais gaitenis, un katrs, kurš ienāk iekšā, iet pa Baltijas ceļa aleju. Un tur pie sienas ir arī plāksne angļu, vācu, franču, latviešu, igauņu un lietuviešu valodā, kur paskaidrots, kas ir Baltijas ceļš. Mākslinieks Aigars Bikše veidoja cilni, kur redzams Baltijas ceļš.
Pērn pēc Igaunijas ierosinājuma Baltijas ceļa alejā vēl tika piestiprināta plāksne ar uzrakstu, pieminot 1983. gadā EP pieņemto rezolūciju par Baltijas valstu okupāciju un aneksiju. Un kopš 2013.gada tur ir Baltijas ceļa aleja.