Intervija ar Latvijas Reģionu apvienības Saeimas frakcijas vadītāju Mārtiņu Bondaru – par Latviju kā viensētu, par koalīcijas neieklausīšanos opozīcijā, par Artusa Kaimiņa jauno partiju, kā arī par deputātu algu palielinājumu un nesakārtoto veselības aprūpes sistēmu.
- Kā vērtējat politisko situāciju valstī?
- Šobrīd vadošajā lomā valstī ir cilvēki, kuri Latviju redz kā ļoti savrupu vietu pasaulē, un tie noteikti nav tie cilvēki, kuri būtu piedalījušies Latvijas neatkarības atgūšanā, tie nav cilvēki, kuri būtu ieveduši Latviju Eiropas Savienībā un NATO. Tie ir cilvēki, kuri redz Latviju kā viensētu, nevis kā valsti, kas vēlas sadarboties ar citām valstīm, tā garantējot mūsu drošību un ekonomisko attīstību. Viņi redz visu pasauli kā milzīgu apdraudējumu Latvijai.
- Jūs domājat konkrētus pie varas esošos cilvēkus?
- Tie ir tie, kuri spēlē dominējošo lomu valdībā un Saeimā. Piemēram, ārlietu ministrs nav starp viensētniekiem, taču viņa loma un ietekme ārpolitikas veidošanā ir nosacīta un neizteiksmīga. Diemžēl pie varas ir cilvēki, kuri lielākoties ir atrauti no globālajiem procesiem - gan savu personisko īpašību dēļ, gan savas izglītības un pieredzes dēļ.
- Konkretizēsim, kā jūs skaidrojat šo atrautību.
- Vēroju, kā tiek pieņemti lēmumi, rīkojoties dažādās situācijās. Piemēram, drošības politika. Latvija grib sagaidīt skaidru un nepārprotamu mūsu sabiedroto atbalstu drošības garantēšanā Latvijā un Baltijā kopumā, bet tajā pašā laikā trīs ministri no viena politiskā spēka, nevienam neredzot un nezinot, tiekas ar kaimiņvalsts ļoti augstu politisku figūru, lai it kā runātu par reņģēm. Tas aizsūtīja signālu gan sabiedrībai, gan mūsu sabiedrotajiem: no vienas puses, Latvija iestājas par sankcijām, bet no otras - esam gatavi pārdoties par vienu konteineru ar reņģēm...
- Tie, kuri strādā reņģu fabrikās, būs priecīgi: mums būs darbs, mums maksās algas!
- Taisnība. Bet tas bija valdības pienākums: rūpēties par tiem cilvēkiem, kuri Krievijas sankciju dēļ vai nu zaudēja darbu, vai nu viņiem samazinājās ienākumi. Tāpēc jau visi maksā nodokļus, lai krīzes brīžos būtu drošības spilveni un lai cilvēki varētu pārorientēties uz citu darbības veidu. Zinu, ka tie paši šprotu ražotāji meklē tirgus pasaulē un atrod noietu. Bet līdz šim citi tirgi netika attīstīti, jo Krievija bija ļoti ienesīgs tirgus. Turklāt pie varas esošie solīja, ka viņi ar Krieviju visas problēmas aizkulisēs sakārtos. Un tad vienā dienā iestājās Ukraina, kad lielā kaimiņvalsts bija nolēmusi pārrakstīt neseno vēsturi, izmainot valstu robežas, par kurām starptautiski ir panākta vienošanās pēc aukstā kara beigām.
- Ilgi nebija jāgaida, lai visa Eiropa, tostarp arī Latvija, pierastu pie tā, ka Ukrainā notiek karš.
- Šo karu izbeigt ar citu karu nav iespējams. Ir princips, kas ietverts ANO Cilvēktiesību hartā: jūs varat paņemt dzīvību, ja jūs pasargājat daudz vairāk dzīvību. Citiem vārdiem sakot: militārs konflikts ar Krieviju novedīs pie milzīgiem dzīvību zaudējumiem visā pasaulē. Un tā ir demokrātiskās pasaules bezspēcība šādas agresijas priekšā.
- Atgriezīsimies Latvijā. Valsts kontrole nesen atklāja, ka Latvijas prezidentūras laikā bezmērķīgi iztērēti 100 000 eiro. Nešķiet savādi, ka tik maz?
- Vērojot, kā tiek tērēti valsts līdzekļi dažādās programmās, nevaru nepiekrist tiem, kuri saka: par to vajag kliegt! Piemēram, tā pati e-veselība. Šķiet, ir pagājuši desmit gadi, kopš Latvija sākusi ieviest šo sistēmu, un nu jau iztērēti vairāk nekā 10 miljoni eiro, bet e-veselības joprojām nav. Kāds bija izdomājis sadalīt šo projektu četros posmos, jo tā ir vieglāk neatskaitīties. Tagad vajadzētu godīgi pateikt, ka miljoniem eiro ir notrallināti. Faktiski šie līdzekļi bezjēdzīgi bija izvilkti no nodokļu maksātāju maciņiem. Tā ir bijusi apzināta, mērķtiecīga darbība, lai izkrāptu naudu un maldinātu sabiedrību: mērķis ir skaists, tikai patiesībā nekad neviens nav gājis uz šo mērķi.
- Izklausās baisi. Bet tādā gadījumā parlamentāriešiem vajadzētu rosināt izmeklēšanu: kur palikusi nauda?
- Iepriekšējā veselības ministra laikā veicām parlamentāro pieprasījumu, trīs politiskie spēki - LRA, No sirds Latvijai un Saskaņa - to darīja, taču pie varas esošie turpina stāstīt: mazliet kļūdījāmies, gan jau būs labi, bet jūs tur liecieties mierā! Citādi domājošie tiek nobīdīti malā. Atbildība no pie varas esošajiem netiek prasīta! Gluži kā Padomju Savienībā!
- Cik bieži ir bijis tā, ka opozīcijas ierosinājumi tiek nobīdīti malā?
- LRA gadījumā - vienmēr. Pat tik triviālos gadījums kā vajadzībā sakārtot likumus, kas nepieciešami Latvijai no starptautiskā viedokļa. 2015. gada februārī toreizējā premjere Laimdota Straujuma publiski deklarēja, ka Latvija 2018. gadā sasniegs aizsardzībai paredzētos divus procentus no IKP. Aizsardzības ministrija nogulēja šo likuma grozījumu iesniegšanas laiku. Mēs būtu varējuši teikt, ka ne tikai vārdos mainām plānus, bet ir veikti likuma grozījumi. Palīdzot valdošajiem, šos grozījumus iesniedzām mēs. Opozīcija bija par, koalīcija - pret... Ja par šādiem jautājumiem nevar atbalstīt opozīciju un valsti, tad nevar runāt ne par ko nopietnāku. Acīmredzot koalīcijai ir vienošanās, ka neviens no viņiem neatbalsta opozīcijas priekšlikumus, lai arī cik loģiski tie būtu.
- Uz Saeimas vēlēšanām iesiet kā Reģionu apvienība vai arī kopā ar kādu politisko spēku?
- Vienošanās iespējama tādā gadījumā, ja politiskajiem spēkiem ir līdzīgs redzējums par to, kādai vajadzētu būt Latvijai. Ar to domāju drošības, ekonomisko, sociālo un reģionālo politiku. Diemžēl esošās koalīcijas partiju redzējums stipri atšķiras no to cilvēku redzējuma, kuri sanāk kopā pie Reģionu apvienības diskusiju galda. Ir grūti veidot vienotu sarakstu ar cilvēkiem, ar kuriem nesaprotamies. Protams, pēc 2018. gada vēlēšanām būs jāstrādā kopā ar spēkiem, kuri ir saņēmuši sabiedrības atbalstu un kuru redzējums ir līdzīgs mūsējam.
- Kuri tie ir?
- Šo sarunas daļu atliksim pēc 2017. gada pašvaldību vēlēšanām.
- Vai Artusa Kaimiņa aiziešana no Reģionu apvienības bija trieciens jūsu partijai?
- Signālu, ka tas tā varētu notikt, nebija. Bija periods, kad viņš nepiedalījās frakcijas sēdēs, tad vienā frakcijas sēdē atnāca un nolika uz galda iesniegumu par izstāšanos. Iesniegumā viņš mums pārmeta sarunas ar citiem politiskajiem spēkiem Saeimā. Bet, piedodiet, tolaik bija kritusi valdība, un notika pārrunas! Līdz šim brīdim neviens LRA Saeimas deputāts nezina īsto iemeslu, kāpēc Artuss Kaimiņš pameta Reģionu apvienību.
- Kaimiņa jaunnodibinātā partija ir jūsu konkurente?
- Nē, nav. Politiskajam spēkam un tā vadītājam jābūt ar savu politisko redzējumu, jāzina, ko un kā darīt, lai sasniegtu mērķus. Iespējams, ir kāda vēlētāju daļa, kam šķiet simpātiska «izgaismošanas taktika», ko veic Artuss Kaimiņš, bet tā nav politiķa funkcija. Ar šādām lietām nodarbojas žurnālisti. Esot opozīcijā, politiķiem jāuzrauga valdības darbs un jānorāda uz iespējamajiem problēmu risinājumiem tādās situācijās, kurās, viņaprāt, kaut kas netiek pareizi darīts. Tā, piemēram, kadru izvēlē. Nesen redzējām, ka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadībā centās ielikt cilvēku, kas nekvalificējas šim amatam. To cilvēku deklarācijas, kuru dēļ sākās skandāli VID un kurus no VID aizrotēja uz citiem amatiem, bija daudz gaišākas par tā cilvēka deklarāciju, kas grasījās vadīt VID...
- Ja pareizi saprotu, jūsu frakcijas deputātu (nu jau bijušo) Daini Liepiņu tiesāja par nepareizi sarakstītu deklarāciju, savukārt bijušās VID ģenerāldirektores amata kandidātes Ingas Koļegovas nepareizi uzrakstītā ienākumu deklarācija sākotnēji neizpelnījās nekādu ievērību. Tikai tagad sācies riņķadancis. Acīmredzot Koļegova vairs nevienam nav vajadzīga, nu var izsmērēt gar sienām.
- Situācija, kas izveidojās ar VID vadības izraudzīšanos, ir nopietns traips uz varnešu mundiera. Ja likums kļūst par zobenu valdošo rokās, tad vairs nav likuma vara, bet gan pie varas esošo vara. Protams, mēs respektējam tiesas nolēmumu attiecībā uz Daini Liepiņu. Tiesību politikas jautājums ir: kāpēc pārējie gadījumi, kas ir daudz nopietnāki, nenonāk līdz tiesai, bet tiek atrisināti ar varas starpniecību citādos veidos? Neesmu pārliecināts, ka Koļegovas kundzes lieta nonāks tiesā, kaut gan gadījums ir kliedzošs: viņa ir atzinusies, ka vairākus gadus ir slēpusi it kā sava uzņēmuma patiesā labuma guvēju, un tas jau ir krimināls pārkāpums. Sabiedrība ir ārkārtīgi sašutusi par šo farsu.
- Piedodiet, bet varnešiem ir absolūti vienalga, ko par viņiem domā sabiedrība.
- Zinu daudzus, kuri ir pārliecināti, ka viņu vara nekad nebeigsies un ka tā ir mūžīga. Viņi neapzinās, ka tie, kas nāks pēc viņiem, izmantos likumu pret priekšgājējiem ar daudz niknāku spēku un jaudu. Politiķa pienākums ir godīgi cīnīties un savstarpēji konkurēt, sabiedrība no politiķiem negaida savstarpējās izrēķināšanās, izmantojot varu. Arī mūsu sabiedrotie visai maigi aizrāda mums par tiesu varu.
- Ar sabiedrotajiem domājat ASV? Visai savādi sabiedrotie, kuru vēstniecība komunicē ar Latvijas iedzīvotājiem nevis valsts valodā vai vismaz angliski, bet gan krieviski.
- Neesmu advokāts ASV vēstniecībai, bet... Labi apzināmies, ka Latvijā lielākā daļa iedzīvotāju ir latviski runājoši, otra daļa - krieviski. Ja 25 gadu laikā Latvijā neesam atraduši formu un veidu, kā uzrunāt krieviski runājošos, lai viņi kļūtu par lojāliem Latvijas valsts pilsoņiem, tad mūsu sabiedrotajiem nekas cits neatliek, kā vien mēģināt šos cilvēkus uzrunāt citās formās. Galu galā - ASV karaspēks te atrodas, jo esam to lūguši. Neviens nevēlas, lai cilvēks, kurš runā krieviski, kuram ir saknes padomju armijā un kuru gadiem ir mēģinājuši pārliecināt, ka NATO un ASV - tas ir slikti, sāktu šeit veikt kādas nevēlamas darbības.
- Nez kā viņus mums vajadzēja uzrunāt šos 25 gadus?
- Runa ir par to, vai Latvija spēj integrēt savu sabiedrību. Vai spējam izveidot sabiedrību tā, lai vismaz nākotni tā saredz kopīgu?
- Jūs tiešām redzat iespēju, kā sabiedrību apvienot?
- Jā. Tieši Valsts prezidentam ir milzīga loma šā jautājuma risināšanā. Ņemot vērā to, ka esmu bijis prezidenta amata kandidāts, bet šobrīd šo amatu ieņem kāds cits, es labprāt nerunātu par šīm lietām. Prezidentam ir lielas iespējas spert soļus, lai cilvēkus ar dažādām pagātnēm vienotu kopīgā nākotnē.
- Pievērsīsimies triviālākām lietām. Nupat uzmilzis cilvēku sašutums par to, ka Saeimas deputātiem tiks paaugstinātas algas, kam iztērēs vienu miljonu eiro. Saprotu, koeficienti un tā tālāk. Bet šī izpratne nemazina sašutumu.
- Esmu vairākkārt paudis, ka tas nav pareizi, ka deputātu atalgojums katru gadu paaugstinās: pareizāk būtu, ja iepriekšējā Saeima lemj par nākamās Saeimas deputātu algām uz četriem gadiem. Jāvērtē, kāds ir bijis ekonomikas pieaugums, inflācija, dzīves līmeņa pieaugums utt., un, izejot no tā, tiek pieņemts lēmums par deputātu algām nākamajiem četriem gadiem. Pretējā gadījumā tā ir cilvēku tracināšana.
- Šis deputātu algu pieaugums saplūda vienā nepatīkamā mikslī ar cilvēku ziedojumu akciju, kad vajadzēja savākt naudu jaunas sievietes aknu transplantācijai, jo viņas glābšanai valstij naudas, protams, nebija.
- Latvijā ir gadījumi, kad tiek konstatētas retas slimības gan bērniem, gan pieaugušajiem. Veselības sistēmai ir jābūt tādai, kurā ļoti skaidri tiek paredzēts, kā palīdzēt šādiem slimniekiem, lai viņi saņemtu palīdzību un pēc iespējas ātrāk atgrieztos sabiedrībā un darbā. Vēl trakāk ir tas, ka Latvijā gadā esot ap 6000 gadījumu, kad cilvēki mirst, jo nesaņem pienācīgu medicīnisko palīdzību. Zinu gadījumu, kad pacients miris tāpēc, ka slimības saasinājums noticis piektdienas vakarā, un jāgaida līdz pirmdienai, lai varētu operēt. Jau pēc nedēļas viņu apglabā... Veselības ministrei vēl nav izpratnes par to, kādas problēmas jārisina ministram. Ja paklausās veselības ministri, tad saprotam, ka jāmazina rindas. It kā rindu mazināšana būtu atkarīga no ministres darba - nopērc speciālistu pakalpojumus, un rindu nav! Ministrei būtu jārisina tādi jautājumi kā slimības lapu skaita un ilguma samazinājums. Šobrīd Veselības ministrija paredz pieaugumu no 12 000 slimības lapām 2012. gadā līdz prognozētajiem 18 000 uz valsts simtgadi. Cilvēku skaits valstī samazinās... Tad cilvēkiem ir jautājums: kas ir tie genocīda pasākumi, kurus veiks Veselības ministrija, lai tik strauji palielinātos slimojošo skaits?
- Šodien (intervija notika 1. septembrī - E.V.) sēžam pustukšā Saeimas namā, jo kāds dīvainītis ir piedraudējis uzspridzināt Augsto namu. Kā tad ir ar mūsu drošības sistēmām, ņemot vērā skarbos notikumus Eiropā?
- Vēlos uzteikt mūsu drošības dienestus, jo tas, ka mēs līdz šim esam iztikuši bez dramatiskiem incidentiem, ir viņu nopelns. Esmu Nacionālās drošības komisijas loceklis un, redzot, kas notiek ar dienestiem, aicinu politiķus: nerisināt drošības struktūru kadru jautājumus atbilstoši politiskajām interesēm. Tas ilgtermiņā radīs drošības riskus valstij.
- Kā vērtējat «bēgļu» problēmas risinājumus?
- Daudziem Latvijas politiķiem Ukrainas kara sākumā bija vēlme sist pie krūts un demonstrēt atbalstu ukraiņiem. Kara rezultātā Ukrainā ir vairāk nekā miljons bēgļu, un Ukrainai ir grūtības visiem viņiem palīdzēt. Latvija varēja izrādīt iniciatīvu un vismaz atvērt darba tirgu, tā palīdzot vienai konkrētai bēgļu grupai. Kaut vai desmit tūkstošiem cilvēku. Latvijas zinātnieki bija sagatavojuši plānu, kā uzaicināt Ukrainas zinātniekus darbam Latvijā, izmantojot Eiropas naudu. Taču varneši bija nedzirdīgi un neredzīgi. Tas bija pirms gada. Latvija norobežojās kā valsts šo problēmu risināšanā. Bet tas būtu mūsu morālais pienākums - piedalīties šādos procesos.