Fotomākslinieks, publisko komunikāciju eksperts, politisko procesu vērotājs Mārcis Bendiks sarunājas ar Neatkarīgo par politiskās elites nespēju turēt varu un mediju laikmeta beigām.
- 2012. gada 21. decembrī vajadzēja būt pasaules galam. Kāpēc nebija?
- Bija nepareizi saskaitīts kalendārs.
- Maiji skaitīja…
- Nebija pareizi saskaitīts garais gads. Matemātiska kļūdiņa. Un šis ļoti labi saiet kopā ar to, kas notika ASV vēlēšanās. Nav tā, ka socioloģija bija nepareiza… Nepareizi bija interpretācijas modeļi. Tas pats, kas ar maiju kalendāriem. Kalendārs pareizs, interpretācija nepareiza. Vienkārši - beidzas cikls.
- Ko mūsu politiķi var mācīties no tā, kas notika Amerikā? Pats esi teicis, ka demokrāti un liberāļi ASV ir vairākuma partijas, bet neproporcionāli bieži vinnē republikāņi.
- Viņu klasifikators - kas ir kreiss, kas liberāls, kas konservatīvs - ievērojami atšķiras no mūsu klasifikatoriem. Un - mažoritārā sistēma vienmēr rada novirzes. Pēkšņi, negaidīti vinnēja kampaņa, kurai sociologi to neprognozēja. Atkārtoju vēlreiz - lielās līnijās sociologi nomērīja pareizi. Kļūdas robežas bija pieņemamas. Uzvedības modeļi - nepareizi.
Ļoti primitīvā veidā šo kļūdu pieļāvuši visi Latvijas mediji. Latvijas faktu vai SKDS aptaujā redzams - tādai un tādai partijai ir 4,5% vai 5,5% reitings. Liels virsraksts aģentūrās: tā partija netiks vai - gluži otrādi - tā partija tiks. Pilnīgs, absolūts, totāls bulšits. Pat, ja vēlēšanas notiktu tajā pašā dienā, rezultāts būtu cits… Jo to, kas nav izšķīrušies, kas vēl nezina, parasti ir starp 20 un 30 procentiem. Jautājums - kā interpretēt uzvedības modeli tiem, kas nav izšķīrušies. Bet - aizies. Un, kā interpretēt uzvedības modeli tiem, kuri simpatizē tam vai citam spēkam, bet nekad, nemūžam neaizies? Cik to būs? Runa ir par uzvedības modeli. Nevis par socioloģiskās aptaujas kvalitāti. Un, lai arī Amerikā šie modeļi bija daudzkārt izsmalcinātāki nekā šis te mūsu Latvijā pieņemtais primitīvais un aplamais modelis, arī tur šo modeļu paredzējumi bija nepareizi. Amerikas vidienes štatos tas radīja demokrātu nobrukumu.
- Pasaules gala nebija… Bet, ja paklausīties, ko tu esi teicis, tad liekas, ka Latvijas politiskā vide mūs tam tuvina.
- Es vēl biju par daudz optimistisks, kad, laikam, 2006. gadā sāku sludināt pasaules galu. Tad man bija tās smagākās intervijas par to, ka latvieši kā nācija nespēj sevi pārvaldīt. Bet - tas ir tas, ko mēs redzam.
Mums te varētu iznākt tāda kā apļa kompozīcija. Jo pirmoreiz mēs abi tikāmies un par to runājām padomju varas sabrukuma laikā. Toreiz mēs ar tevi mēģinājām izlobīt no mirstošās padomju sistēmas divas lietas - kā iegriezīsies, kas būs un - kas ir vienojošais, kopīgais? Mēs atļāvāmies prognozes, bet, maigi izsakoties, tās nav simtprocentīgi piepildījušās. Šobrīd, pēc divdesmit pieciem gadiem, mēs faktiski esam tajā pašā situācijā. Abi esam dzīvi un turpinām reflektēt. Informācija mums ir līdzīga. Taču - toreiz mūsu prognozētā aina bija sistēmoptimistiska. Bet tā perspektīva, kas tika uzzīmēta Tautas frontes kongresā, pastāvēja atpakaļskata spoguļos. Pastalās, bet brīvā Latvijā! Pilnīgākie murgi! Tā nākotnes vīzija, kas toreiz parādījās, bija totāli aplama.
Tagad esam nākamā krakšķa priekšā. Un, lai cik precīzu prognozi es no savas un tu no savas puses netaisītu, tā būs pārāk optimistiska. 1848. gadā uzsāktais demokrātisms ir izelsies. Pilnīgi skaidrs - tas ir disfunkcionāls. Kas nāk tā vietā? Pūļa vara?
- Un tiešām nekas nav mainījies? Joprojām turpinās, kā tu teici 2014. gadā, deģeneratīva evolūcija, kur galvenais deģenerāts arvien ir mūsu politiskā vide.
- Manuprāt, ir samazinājušās prāta spējas. Kvalitāte. Katra nākamā puspaaudze, katrs nākamais iesaukums vai iešļāciens kā grupa ir vājāks par iepriekšējo. Pieaugusi zooloģiskā izdzīvošanas kāre. Ir pilnīgi vienalga, kas notiek, kamēr man maksā algu. Ja vien alga ir pietiekami liela, lai pie tās būtu vērts turēties. No vienas puses, ir labi, ja cilvēkiem, ienākot augstos politiskos amatos, nav jādomā par to, kā viņi samaksās par maizi un par elektrību. Tas ir labi. Viņiem ir iespēja padomāt par kaut ko citu. Bet, kā redzam, ļoti daudziem ne par ko citu domāt negribas. Proti - iesaukuma kvalitāte ir aizvien samazinājusies.
Iemesli var būt dažādi. Es to visvairāk norakstu uz pašas elites nevēlēšanos uzturēt sevi, uz to, ka intelektuālā diskursa uzturēšanu tā atstumj žurnālistiem un sabiedriskajām organizācijām, kuri ir reāli pārņēmuši varu valstī.
- Ei, nu!?
- Lai gan, jā… Pirmām kārtām tiešām jārunā par to, ka ir mainījusies sabiedriskās diskusijas vide. Tā vairs nenotiek medijos. Mediju diskusijai vairs nav lielas nozīmes. Jo - ir platformas. Mediju laikmets ir beidzies. Ir sācies komunikatīvo platformu laikmets. Vēl nesen bija tā - cilvēks televīzijā kaut ko noskatās, ieraksta, izgriež gabaliņu un ieliek youtube. Vai - nosper DVD disku, izgriež gabaliņu un izliek mīļāko dziesmu youtube. Lai visi redz. Kas notiek tagad? Pasūta žurnālistus uz poda un izliek youtube savu ziņu. Nevis metaforiski, bet tieši. Kas atliek televīzijai? Tā šo klipu ieliek CNN ziņās, un Latvijas Televīzija pēc tam to retranslē. Kustība ir pretēja tam, ka… stratēģi kaut ko izdomā un žurnālisti taisa sižetus TV.
Šajā platformu vidē tava lielākā gudrība ir izveidot tādu mehānismu, lai tu dažās minūtēs uzzini visu, kas ir noticis. Vairums cilvēku lieto mobilos telefonus, un ir cilvēki, kas seko jaunumiem tikai šajā tehnoloģijā. Masu medijs paredzēja - izstarot no vienas vietas uz daudziem. Tas tā vairs nenotiek. Visa izstarošanās notiek krustiski.
Tas nozīmē, ka vecā mediju vide agonē. Mēs to redzam. Paskaties, kas ir tas, ko mūsdienās sauc par žurnālistiku? No kā sastāv rīta ziņu ēters? No sporta ziņām un laika ziņām. Plus pāris preses relīzes un kāds nabadziņš, ko patirdīt. Autorības ir palicis pavisam maz. Reiz mēs visi lasījām lielās intervijas. Programma Labvakar, kuru skatījās visi, ilga trīs stundas. Tagad maksimums - 140 zīmju. Uzķer auditorijas uzmanību vai neuzķer… Komunikācija kļūst primitīvāka. Tā ir garlaicība.
Līdzīgām milzīgām pārmaiņām būtu jāseko socioloģijas vidē. Tas nenotiek. Bet arī mūsu socioloģija pašlaik nepiedāvā instrumentus, kā novadīt šos te komunikatīvo platformu laikmeta noskaņojumus. Pats galvenais - uzvedības modeli. Ko darīs cilvēks ar savu sapīkumu, ar savām dusmām, ar savu aizkaitinātību…?
- Tu apgalvo, ka politiskā elite nespēj realizēt nācijas vadību. Kas ir pamatcēloņi tam, ka mēs bez bumbošanas un tankiem, kā pats saki, katru gadu zaudējam vienu pilsētu.
- Jā, Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas valdīšanas laikā mēs esam zaudējuši vairāk nekā 1949. gada izvešanās. Man pārmeta: kā es drīkstu tā teikt, cilvēki ir dzīvi, viņi brauks atpakaļ. Bet tagad redzam, ka latviešu bērni Anglijā iet angļu bērnudārzā. Un Briseles latviešu ierēdņu bērni nekādā gadījumā neiet latviešu bērnu dārziņā.
- Vai ir kaut kas, kāds detonators, kas var šo tevis raksturoto situāciju pavērst savādāk?
- Ir ļoti liela šanse, ka tas pavērsīsies savādāk. Tādēļ nav jāapēd Vienotība. Tā apēd sevi pati. Man, kā Vienotības un Jaunā laika nīdējam, nebija priecīgākas ziņas par to, ka Andris Piebalgs nonācis partijas vadībā. Viņš nav dumjš, viņš nerunā blēņas. Viņš runā visu pareizi. Bet - tik garlaicīgi, ka mušas sprāgst klausoties.
Taču es jūtu, ka elites pārpalikumi un akadēmiskās vides spīdekļi, teiksim, ir sasparojušies un grib kaut kā klasificēt to, kas notiek. Pašlaik runā par populisma ēru, populisma uzplaiksnījumu... Terminoloģija man ne pārāk patīk, bet populisms ir veiksmīgs tikai tad, ja tas, saprotams, ir populārs. Populistisks. Tātad - šanses ir veiksmīgā populismā. Iedīgļi tam ir ielikti.
Mūsdienu Latvijā pēdējais brīdinājuma zvans šajā sakarā bija Artusa Kaimiņa karjera. Cilvēks, kuru uzskatīja par ākstu, par rupekli, par huligānu, ielikts it kā ārkārtīgi solīdas apvienības sarakstā, dabūja 14 000 krustiņu un ievilka šo apvienību Saeimā. Tad viņš apskatījās, ka tā ir neizturama garlaicība, un šobrīd attīsta lielāku jaudu nekā divas mazās opozīcijas partijas kopā. Viņš ir reāli populārs. Jebkurā gadījumā - mēs par viņu runājam. Un tas jau ir tas, kas politikai vajadzīgs. Ko mēs zinām par deputātu Skujiņu, lai cik jauks cilvēks viņš būtu? Neko. Mēs pat par deputātu Vucānu, kurš ir ļoti lielos amatos, drīzāk nezinām, nekā zinām. Vai - salīdzini ar Ingunu Sudrabu. Cilvēks, kurš aizgāja no amata ar 70% pozitīvu reitingu. Elka, valsts prezidentes līmenī. Kā saka - pārbaudīta vērtība. Un… kuru tagad interesē tas, ko dara viņas partija, viņas frakcija un viņa pati?
Bet Kaimiņu zina visi. Viņa problēma varētu būt... organizatoriskums un disciplīna, kas nepieciešama, lai politiski rutinēti sasniegtu savu rezultātu… Varētu būt tā, ka viņa personiskās īpašības neļauj izveidot tik veiksmīgu un stipru organizāciju, kāda bija Andrim Šķēlem vai Einaram Repšem. Bet uz šo brīdi viņa Saeimā neesošajai partijai ir lielāki reitingi nekā tai, no kuras viņš ir aizgājis… Tas ir priekšpēdējais zvaniņš pārējai elitei.
- Ar ko var vinnēt jaunas partijas, ja tādas radīsies?
- Ar entuziasmu. Ar entuziasmu, ar kādu tika nogāzti nez cik režīmu Ēģiptē, Ziemeļāfrikā. Jā, avīžu viņiem nav, televizora nav, bet visiem ir telefoni, cits ar citu sazinās, bet beigās ņem un nogāž režīmu. Lai arī tur ir pat organizētas partijas. Jā, tur bija arī ārējie faktori. Bet… viņi ir sasnieguši kaut kādu savu sociālpolitisko rezultātu. Labu vai sliktu - cits jautājums. Bet rezultātu, kāda tur nebija bijis simts gadu. Un izmantotās platformas nebija vis kaut kādas pagrīdes avīzes. Tātad, ja šiem te flešmobiem izveidojas pietiekama kritiskā masa, viņi var panākt savu. Pienācīgu efektu mēs vēl neredzam tāpēc, ka tam traucē blogosfēras vai tvitera iedzīvotāju ārkārtīgais iedomīgums. Pašpārliecinātība.
Turklāt - priekš mūsu mazā skaita mums šeit ir pietiekami daudz gudru, ambiciozu, perspektīvu cilvēku. Cilvēku trūkums kā tāds nav problēma. Problēma ir tā, ka viņiem nav nekādu stimulu sākt nepateicīgo politiķa karjeru. Te visiem, sākot ar smalkiem profesoriem, beidzot ar pēdējo autoostas ēdnīcas pļēguru, ir viens lamuvārds: deputāts. Jājautā: kāpēc lai es gribētu būt viens no viņiem?
- Man ir vecmodīgi priekšstati par valsti, tāpēc tu mani biedē. Jo, manā uztverē, saki, ka caur mobilo telefonu vai tviterkontu partijām pie varas nāks arvien lielāki nelgas.
- Satversme, kas ir pamatā mūsu priekšstatiem par valsti, paredz, ka sabiedrība realizēs savas intereses caur priekšstāvjiem, kuri dalās saskaņā ar kādām skaidri izteiktām interesēm. Ir kreisie, ir liberāļi, konservatīvie,… Tiem, kuri tajā brīdī šķiet populārāki un veiksmīgāki, tauta iedod varu. Bet - šī saimniecība ir beigta un pagalam. Nav vairs nekādu labējo un kreiso. Liberāļi un konservatīvie - kur viņi sākas, kur beidzas? Šķiru un slāņu intereses vairs nav atrodamas. Pirmais cēliens beidzies. Mēs aplaudējam un ejam uz bufeti.
Tagad vienīgais, kas varēja turēt kopā šādus te kolektīvus vai kliķes, sauc kā gribi, bija cenšanās saņemt un noturēt varu. Un, kamēr varas partija spēja realizēt varu un uzturēt sevi kā varas partiju, tikmēr tā spēja arī kaut formulēt. Tajā brīdī, kad varas partijas zaudēja spēju realizēt varu, tās sabruka. Visizteiktākais sabrukums piemeklēja Latvijas ceļu un Tautas partiju. Tagad tāda ir Vienotība. Patlaban tā ir nožēlojams politisks pussabrukuma subjekts, kas pats sevi nogāza no varas un brīnījās, kā tas noticis. Vienotība, lai arī kontrolēja situāciju, nespēja izvirzīt savu premjera kandidātu. Un arī pirms tam viņu premjers izrādījās Tautas partijas biedrene.
Kad Nacionālajai apvienībai jāieliek kāds ministrs, viņi tos regulāri rekrutē no ierēdniecības vidus. Viņiem nav ko likt par ministriem. Vispār nav nekādas politiskas profesionālas rezerves.
Uz skatuves bija tukša vieta priekš ZZS… Bet redzams, ka viņi ne grib, ne spēj šo vietu aizpildīt. Kur ir vadošo ZZS politiķu ambīcijas? Kučinskis arī ir Tautas partijas premjers. Es nenoliedzu, ka atšķirībā no citiem personāžiem viņš ir strādīgs, uzcītīgs, profesionāls, viņš strādā ar dokumentiem… Bet premjeram ir jābūt tādam, aiz kura iet uz barikādēm.
- Cik lielu lomu šajā, teiksim, izlaidībā spēlē tā sauktais ārējais faktors, Eiropas Savienība,…?
- Esmu lepns par to, ka pats aģitēju par Eiropas Savienību. Un tad, kad gandrīz katru dienu biju Latvijas Radio Rīta rosmes ēterā, pierunāju kolēģus nebūt šajā jautājumā neitrāliem. Kāpēc es aģitēju par ES? Tolaik diskurss bija ļoti primitivizēts. Vieni teica: nekādā gadījumā, jo mums tur atņems neatkarību. Pretī bija eksaltētie eiropeisti, kuri stāstīja: mūsu neatkarība Eiropas ietvaros uzplauks vēl neredzētiem ziediem. Es pārstāvēju uzskatu (es nemaskējos toreiz un varu to droši atkārtot tagad): ir jāstājas Eiropā, lai mums to suverenitāti atņem. Tāpēc, ka ap to laiku jau bija skaidrs, ka politiskā elite nespēj valsti pārvaldīt un labāk to nodot tiem, kas vismaz kaut cik māk pārvaldīt valstis. Man patīk Eiropas kārtība. Principā nekas slikts nevar notikt. Sliktā ziņa ir tā, ka arī nekas labs nevar notikt. Bet es paļaujos uz to, ka Eiropas intelektuālais resurss un politiskās tradīcijas radīs kaut kādu risinājumu manam dzīves laikam.
Mums ir ļoti ērti kritizēt Eiropu un tās kļūdas. Kļūdas ir redzamas. Bet - mēs paši esam nesamērojami švakāki jebkurā no šiem kritizējamiem posteņiem. Neliels, svaigs piemērs. Šobrīd Vācijā budžeta diskusijas ietvaros viņu ministre, kas ir sociāldemokrāte, izvirzījusi jaunu programmu pensiju sistēmas glābšanai. Ir uzsākta diskusija. Šīs programmas ietvaros ir paredzēts paaugstināt pensijas vecumu līdz 71 gadam. Vispirms līdz 67, tad - līdz 71. Tātad - tur cilvēki, sociāldemokrāti, kuri iestājas par pensionāru, strādnieku un visām tiesībām, kādas tik ir, saprot, ka pensiju sistēma pašreizējā izskatā ir disfunkcionāla, bezcerīga. Kaut kas ir jādara. Bet mūsu cerība ir - kaut kā vilkties līdz tam laikam, kad vācieši izreformēs un viņiem sakostiem zobiem, droši vien, sekos itāļi (redzēsim, kā būs Francijā)… Kad lielie spēlētāji radīs jaunos noteikumus, pēc kuriem spēlēt, mēs viņiem pievienosimies.
Turklāt - Eiropa var saglabāties, turoties nevis pie nacionālā valstiskuma koncepta (kas gan, ja padomāt, kas… vispār, ja tā padomāt, ir relatīvi jauns koncepts, svaiga, 150, 200 gadu veca ideja). Kaut kādu ilgāku laiku Eiropai var dot satvaru atgriešanās pie paneiropeiskās idejas. Tā nebūs priecīga ziņa mazo, nacionālo valstu parlamentiem, bet tā var būt cerīga ziņa pašām tautām. Jo šī te forma būs ieinteresēta saglabāt, tā sakot, ģenētiskos un etnogrāfiskos paraugus. Tas būs tās interesēs.
Taču mūsu politkorektie politiķi nav gatavi neko tādu pateikt.
- Un ko tu iesaki mūsu politkorektajiem politiķiem darīt nākamgad?
- Pirmkārt, mans ieteikums tiem, kuri ir ar mieru uzklausīt ieteikumus - nekādā gadījumā neputrot, nesaistīt pašvaldību vēlēšanas ar Saeimas vēlēšanām. Šīs divas lietas pastāv ārkārtīgi attālā sakarā. Pašvaldību vēlēšanās cilvēki balso par ziemā notīrītiem ceļiem, par vasarā noasfaltētiem celiņiem, par skolu jumtiem utt. Bet tad, kad ir parlamenta vēlēšanas, tas jau ir vērtību, nevis ērtību jautājums. Protams, ir zināms sakars starp vērtībām un kompetenci. Bet pašvaldību vēlēšanās balsošana joprojām notiks par to, vai es atbalstu vietējo pagastveci vai veceni. Neatkarīgi no tā, kurā partijā viņi ir. Neko citu vietējās vēlēšanas nedos.
Saeimas vēlēšanas… Vai tās būs par vērtībām? Iespējams, 2018. gada pavasarī lietas izskatīsies citādi… Mans pieņēmums, pasvītroju, pieņēmums - viena no vērtībām varētu būt valsts drošība. Tā ir strauji iznākusi prioritāšu augšgalā. Strauji.
- Lai vai kā, mēs ar tevi, mūsu bērni, mūsu mīļie - mēs esam cilvēki. Mēs gribam dzīvot. Mēs gribam, lai bērni dzīvo nākamgad un tālāk. Pie kā viņiem, ja mēs te esam tik skeptiski attieksmē pret varu, politisko eliti, nāciju…, tagad pieķerties, turēties?
- Īsā atbilde ir - ģimene. Kādreiz tauta bija tā, kuras interesēs es cīnos. Es aizstāvu tautas intereses, tauta aizstāv manējās. Visticamāk, ka šobrīd šī regula nav spēkā. Bet ģimene ir tā vieta, kuras intereses tu aizstāvi un kura aizstāvēs tevi. Ja arī lielais ugunskurs varbūt ir izdedzis, caur ģimeni sagrābtas, tā ogles var izdzīvot. Tāpēc cilvēki ir tādā sajūsmā par Dziesmu svētkiem. Jo tas ir brīdis, kad tā uguns it kā iedegas.