Divpadsmitās Saeimas deputāts (Saskaņa), Latvijas iekšlietu ministrs Māra Gaiļa valdībā Jānis Ādamsons sarunājas ar Neatkarīgo par valsts un pasaules drošību.
- Vai starptautiskā konteksta svārstības un politiskā retorika kaut ko maina jūsu priekšstatos par Latvijas drošību?
- Jā, sevišķi pēc jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa ievēlēšanas izkristalizējas vairāki jautājumi, par kuriem mūsu politiķi īpaši nedomāja. Eiropas politiķiem Trampa ievēlēšana bija zināmā mērā šoks. Jo visi jau bija bezmaz publiski zvērējuši uzticību Hilarijai Klintonei. Pēkšņi - pārsteigums.
Pasaule mainās un cilvēki arī. Bet Eiropā politiķi nez kāpēc negrib par to domāt. Nez kāpēc neviens negrib saprast, ka šobrīd no vienpolārās pasaules pārejam uz multipolāro. Manā uztverē, tas ir daudz labāks variants visādā nozīmē. Multipolārā pasaule, kad tai vairs nebūs viena žandarma, kad vajadzēs vienoties, nelielām valstīm, arī Latvijai, ir milzīga priekšrocība. Tāpēc, ka ir iespēja izvēlēties labāko ceļu tieši priekš savas valsts.
Bet - ciktāl turpināt par Donaldu Trampu - esmu gatavs parakstīties gandrīz zem visiem viņa priekšvēlēšanu solījumiem. Piemēram, nez kāpēc satraukti tika uztverts viņa paziņojums, ka tad, ja valstis, kuras nenodrošina savu aizsardzību, nedod tai 2% no sava iekšzemes kopprodukta, ASV un NATO jādomā, vai tās vajag aizsargāt. Taču, ja jau esam iestājušies aliansē, ja mums noslēgts starptautisks līgums par šiem 2%, tad tas ir loģiski. Jau kopš 2010. gada, uzstājoties Saeimas sēdēs, apstiprinot budžetu, esmu aicinājis šo līgumu ievērot. Ar papildinājumu: ļoti rūpīgi jākontrolē, kur tā nauda paliek.
No kā ir nobijušies mūsmāju, Eiropas politiķi? No tā, ka, mainoties politiskajai varai ASV, būs jādomā pašiem un pašiem jāpieņem lēmumi. Norādījumu, kā darīt un kāpēc tā jādara, vairs nebūs vai būs mazāk. Mums var nākties pašiem pieņemt lēmumus gan par valsts attīstību, gan par ārpolitiku, gan par iekšpolitiku,... Un atsacīties no kranča lomas, kuru pēdējos divdesmit gadus esam veiksmīgi pildījuši. Kad saimnieks mūsu politiķiem teica - jārej!, tad mūsu krancīši rēja ļoti laipni. Ir nožēlojami skatīties uz mūsu politiķiem, kuri gatavi pēc pirmā aicinājuma skriet uz Vašingtonu, lai saņemtu kaut kādus uzdevumus un pēc tam ar putām uz lūpām tos šeit aizstāvētu. Aizmirstot, ka mēs visi esam ievēlēti, lai aizstāvētu Latvijas valsts iedzīvotāju intereses. Tās ir primāras.
- Bet - vai nav sācies jauns aukstais karš?
- Tas jau rit. Sākums tam ielikts kaut kur ap 2004., 2005. gadu. Pēc tam, kad Minhenē uzstājās Krievijas prezidents Putins un sniedza savu redzējumu par tā laika attīstību. Tur tika pateiktas daudzas labas lietas, tajā skaitā - par sadarbību drošības jomā. Bet acīmredzot ASV vadība jau tad sāka baidīties par to, ka ASV zaudēs absolūto ietekmi pasaulē.
Turklāt - jau pirmsākumos… Jau tad, kad tikko bija sabrukusi Padomju Savienība, kad pašlikvidējās Varšavas bloks, loģiski būtu bijis arī NATO atrast jaunus mērķus un uzdevumus. Sākumā tie it kā tika atrasti (starptautiskais terorisms, klimata izmaiņas, kibernoziegumi,… ), bet pēc tam secināja: kāpēc izdomāt ko jaunu, ja ir vienkāršāka formula - atradīsim sev ienaidnieku! Lai arī, manuprāt, pēc Varšavas bloka sabrukuma NATO vajadzēja aiziet pie ANO kā ātrās reaģēšanas karaspēkam, kurš pildītu ANO Drošības padomes uzdevumus un miera uzturēšanas funkcijas absolūti visos pasaules reģionos. Ļoti ciešā sadarbībā gan ar Ķīnu, gan ar Krieviju. Un jebkuras problēmas tiktu atrisinātas ļoti ātri un efektīvi. Pasaule nebūtu nonākusi līdz kritiskai robežai, visticamāk, nebūtu ne šo te teroristu grupējumu, ne izjaukto, sabombardēto valstu… Bet, tikko viena valsts sāk dominēt visā pasaulē, tai nez kāpēc gribas visus nolikt vienā ierindā un uztaisīt visus absolūti vienādus. Tāpēc par labāku tika uzskatīta ienaidnieka meklēšana. Un par tādu ienaidnieku, kas nepakļaujas vieniem vai otriem rīkojumiem, nepakļaujas šādām vēlmēm, kļuva Krievija.
- Bet, kas tad, jūsuprāt, tagad ir mūsu galvenais ienaidnieks?
- Tas ir terorisms. Terorisms reāli apdraud mūsu valsti. Terorisms ir arī mūsu iekšējais ienaidnieks. Baltijas asamblejā es vairākkārt esmu jautājis premjerministriem, ārlietu ministriem: vai kādā no jūsu valstīm vai ES mērogā ir veikti pētījumi, kāpēc cilvēki no ES, no Baltijas valstīm, tajā skaitā Latvijas, brauc karot teroristu grupējumos? Nav! Nauda? Var jau būt, ka, pieņemsim, 400 dolāru, ko saņem kaujinieks Sīrijā vai Irākā, ir nopietns ieguvums tiem, kas nākuši no neattīstītām valstīm. Bet, ja atvaļinās un brauc karot pie teroristiem Rietumeiropas karavīri, tad acīmredzot svarīgākas ir citas lietas.
- Tomēr es vis neteiktu, ka pēc Trampa ievēlēšanas Krievijai pievērstā retorika būtu kļuvusi pielaidīgāka. Rietumu ģenerāļi cits pēc cita turpina vēstīt, ka Krievija gatavojas mums uzbrukt.
- Bet es pēc Trampa ievēlēšanas varēju uzelpot vieglāk viena iemesla dēļ. Tāpēc, ka pēdējo divu gadu laikā mēs vismaz pāris reizes bijām ļoti tuvu tam, lai sāktos pilnvērtīgs karš. Tajā skaitā - ar kodolieroču pielietošanu. Kāpēc uzvarēja Tramps? Arī tāpēc, ka prezidents Baraks Obama mēģināja - un skaidri varēja nojaust, ka arī Hilarija Klintone mēģinātu - «klasiski» risināt ASV iekšpolitiskās, iekšējās problēmas uz ārpolitikas rēķina. Atrodot ienaidnieku, piešujot Krievijai vai vēl kam visus iespējamos grēkus.
Kas tur notiek? Pauls Millers teic, ka notikumus Ukrainā viņš bija paredzējis jau pēc konflikta 2008. gadā. Taču viņš aizmirst, ka konflikts starp Krieviju un Gruziju notika striktā ASV uzraudzībā. Un, ja viņš paziņo, ka jau tad paredzēja notikumus pēc sešiem gadiem Ukrainā, tas nozīmē, ka attiecīgie ASV dienesti strādāja pie attiecīgiem scenārijiem. Un, ja viņš paziņo, ka Krievijas iebrukums Latvijā iespējams tuvākajā laikā, tad ASV ir ļoti cieši strādāts, lai šāda veida provokācijas īstenotu arī Latvijas teritorijā.
- Bet ko jūs pats, izslēdzot Ameriku, domājat par Krievijas reālajām ambīcijām attieksmē pret Latviju?
- Tās ambīcijas ir - nekādas. Jo Latvija, tāpat kā Eiropa, ir palikusi krieviem ne īpaši interesanta. Krievija sadarbosies ar Eiropu arī nākotnē. Sankcijas agrāk vai vēlāk tiks noņemtas. Bet - tādas uzticības vairāk nebūs. Turklāt Krievija pēdējo gadu laikā ir skaidri parādījusi savas stratēģiskās intereses. Tie ir dienvidi, tie ir dienvidaustrumi un austrumi. Stratēģisko interešu vektors ir pārorientēts. Mūsu politiķi teica: mums ir labas ostas, Krievija ir ieinteresēta tranzītā. Šobrīd mēs redzam, ka alternatīva ir atrasta. Mēs vēl konkurējam tikai saistībā ar loģistiku. Bet - kravu plūsma jau tiek novirzīta. Mēs visu laiku lepojāmies: mums ir naftas vadi, gāzes krātuve,… Bet, kad sākām uzstājīgi atgādināt Krievijai, ka jebkurā mirklī varam šos te krānus aizgriezt, - kas notika? Krievi uzbūvēja gāzesvadu pa Baltijas jūru, tiek būvēts analoģisks vads dienvidos… Lai izslēgtu spekulācijas ar to, ka kāds var to krānu aizgriezt vai atgriezt. Tā diemžēl nav vienīgā joma, kur notiek kaut kas līdzīgs. Taču pasaules sabiedrību vairs lāgā nepārliecina šī biedēšana ar Krieviju, tas, ka tieši Krievija būtu visa ļaunuma sakne. Tas vairāk, paldies Dievam, nespēlē.
Piemēram, manā uztverē, ja NATO, ja ASV, ja ES, ja Krievijai tiešām gribas cīnīties ar teroristiem, tad tas ir… kā nošķaudīties. Satiekas galvenie spēlētāji, vienojas par spēles noteikumiem, teroristi tiek iznīcināti. Bēgļu problēma? Atjaunojam valstiskumu tajās valstīs, kur tas ir izjaukts, iznīcināts, un atgriežam visus bēgļus. Bet, ja mēs negribam to darīt, tad tas arī nenotiks. Bet diemžēl, tikko kāds cilvēks, kandidējot vēlēšanās (paskatāmies Bulgāriju, Moldovu, Franciju,…), sāk aizstāvēt savas valsts intereses, uzskata tās par primārām un sabiedrotos pakārto (kas ir tikai normāli), tā uzreiz tiek paziņots, ka viņš ir prokrievisks, prokremlisks kandidāts. Mūsu politiķi nonāca līdz tam, ka paziņoja: Donalds Tramps ir prokremlisks. Tas ir absurdu absurds. Donalds Tramps ir veselīgi, skaidri domājošs cilvēks, kurš par primāro uzdevumu uzskata savas valsts interešu aizstāvību. Man personīgi tas vienmēr ir imponējis.
- Liekam mieru Trampam. Kāda, protams, ņemot vērā kontekstu, ir situācijas prognozējamība tieši Latvijā? Un kādi pretlīdzekļi, ja tie nepieciešami no mūsu puses, būtu adekvāti?
- Kas mani uztrauc? Mani absolūti neuztrauc tas, ka Latvijā tiek izvietots kāds vienas vai otras valsts militārs bataljons. Tam no militārā viedokļa nav nekādas nozīmes. Bet mani uztrauc tas, ka Latvijas teritorijā bāzējas vai var bāzēties atsevišķas specvienības, kurās var būt gan diversanti, gan antidiversanti. Un tad ir jautājums - vai viņi var izraisīt kaut kādas provokācijas, vai viņi nevar būt tie, kas izraisa kaut kādu konfliktsituāciju uz robežas? Un, ja citas valsts karavīri pēkšņi apmeklē Latvijas austrumu robežu, tad tas mani dara ļoti uzmanīgu.
Piemēram. Atgriežamies netālā pagātnē. Šā gada augusta sākumā Krimā notika konflikts. Krievijas specdienesti paziņoja, ka aizturēti septiņi diversanti, un, garāmejot, tika pieminēts - notika bruņots konflikts, kurā gāja bojā divi robežsardzes virsnieki. No pretējās puses negāja bojā un netika ievainots neviens. Bruņota konflikta gadījumā tā nenotiek. Visi ievainotie un cilvēki, kas gāja bojā, tika evakuēti. Tas nozīmē, ka tā bija specoperācija, kuras mērķis un uzdevums man personīgi ir absolūti skaidrs - izprovocēt Krievijas pusi. Bet pats interesantākais ir tas (man ir daudz draugu dažādās valstīs, un es painteresējos), ka par šo specoperāciju neko nezināja ne tikai Ukrainas prezidents, bet arī Ukrainas augstākā vadība. Visticamāk, to veica citas valsts speciālā vienība, kuras uzdevums bija - izprovocēt situāciju uz robežas. Tā, lai tā pāraugtu pilnvērtīgā militārā konfliktā. Galarezultātā - karadarbībā.
- Pievēršamies Latvijai. Kas jādara mums mūsu pašu lemšanas telpā?
- Vai mums vajag kaut ko darīt? Ir daudz ko darīt. Jautājums - ko mēs darām un kā mēs darām? Pēdējo divdesmit gadu laikā mūsu Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir saņēmuši apmēram divus miljardus eiro. Tā ir gigantiska summa. Taču pat par pēdējā (bruņutransportieri) iepirkuma kvalitāti un nepieciešamību varētu ļoti nopietni diskutēt. Turklāt - pirms pieciem gadiem es, strādājot Baltijas asamblejā, biju iniciators tam, ka Baltijas valstīm jāveic kopēji iepirkumi. Pārrunājot to gan ar Lietuvas, gan Igaunijas aizsardzības ministriem, viņi piekrita. Bet tad vienā no konferencēm man pienāca klāt Lietuvas aizsardzības ministra vietnieks un teica: «Mēs piekritām. Bet vai jūs zināt, ka Latvija ir «nolēkusi» no šīm te pārrunām?» Rezultātā Lietuva un Igaunija iepērk absolūti jaunu bruņutehniku. Mēs par vienu bruņutransportieri, rupji runājot, maksājam kaut kur divus miljonus eiro. Tad ir jautājums - ko mums vajag? Mēs esam nelietderīgi izmantojuši naudas līdzekļus (sākot ar 1993., 1994. gadu, kad veci, nelietderīgi, trīsdesmitgadīgi džipi tika nopirkti par vidējo summu - 26 000 latu). Iekšlietu ministrija 1994. gadā jaunus džipus nopirka par 9,5 tūkstošiem latu. Zemessardze iepirka it kā jaunus ieročus no Slovākijas firmas, bet izrādījās, ka tie ieroči labi der ielu cīņās. Jo automātiem līki stobri. Savā laikā tika izveidots vienots triju valstu Baltijas bataljons, no kura cilvēki brauca dažādās misijās, guva kaujas pieredzi. To veiksmīgi nolikvidēja. Faktiski pēdējo piecpadsmit gadu laikā ticis darīts viss, lai NBS kvalitāti un kapacitāti (it sevišķi to, kas skar Zemessardzi, kura gandrīz tika iznīcināta) novestu līdz nullei. Kā interesēs? Mūsu politiķi visu laiku kliedz, ka mums jābruņojas un tamlīdzīgi. Bet - nekas nenotiek.
Ņemot vērā visas šīs tendences, es šā gada vasarā uzrakstīju vēstuli NATO ģenerālsekretāram Stoltenbergam. Vēstulē es paudu bažas par iepirkuma procedūrām, rakstīju gan par kopējiem Baltijas valstu iepirkumiem, gan arī par vienotu aizsardzības politiku. Jā, saņēmu atbildi, kurā teikts, ka kopumā viņš manām bažām piekrīt, bet - tā kā mēs esam suverēnas valstis, mums pašiem jāvienojas par šīm te lietām.
Kaut kāda attīstība mūsu bruņotajos spēkos ir sākusi veidoties tikai pašu pēdējo gadu laikā. Līdz tam bija degradācija. Piemēram, pretgaisa aizsardzības koncepcija mums tika pieņemta 1995. gadā. Bet zenītraķetes mēs sākam iepirkt tikai tagad.
Otrs. Ar ko mēs varam konkurēt? Mēs varam konkurēt ar jebkuru valsti. Kaut vai ar Krieviju. Ar teroristiem. Vai mēs varam konkurēt ar jaunākām tehnoloģijām militārajā jomā? Noteikti ne! Bet mēs viennozīmīgi varam konkurēt ar labi sagatavotiem karavīriem. Vēl jo vairāk, ja šodienas situācija nosaka: galvenais nav karaspēka skaits otrā pusē. Jo ļoti daudzas problēmas tiek risinātas, izmantojot specvienības. Viena neliela vienība bieži var veikt uzdevumus, kurus nevar paveikt pat divīzija. Arī specvienību vieta un loma Latvijā zināmā mērā tika degradēta. Tās vairs nevar nosaukt par pilntiesīgām specvienībām. Taču - pēc idejas visiem bruņotajiem spēkiem, ne tikai Latvijā, visās Baltijas valstīs būtu jābalstās tieši uz specvienībām vai ātrās reaģēšanas vienībām. Tas ir tas, ko mēs varam izdarīt paši.
Bet aizsardzības ministrs intervijā Neatkarīgajai paziņo: Latvijas bruņoto spēku uzdevums ir noturēties 48 stundas. Ja mēs esam nacionāla valsts, tad jebkurai amatpersonai ir jārunā par to, ka mūsu bruņotie spēki, mūsu valsts iedzīvotāji pretosies jebkuram iekarotājam līdz pēdējam karavīram.
- Tātad jūs simtprocentīgi tomēr neizslēdzat, ka Latvijas teritorijā var būt militārs konflikts?
- Izslēgt būtu muļķīgi viena iemesla dēļ. Tāpēc, ka varianti ir absolūti dažādi. Un, es neizslēdzu, ka militārs konflikts var rasties kādas uz robežas inscenētas provokācijas rezultātā. Bet principā Krievijai nav nekādas motivācijas iebrukt Latvijā. Uz to man viens, nesaukšu vārdā, politologs, kad satikāmies Latvijas Radio, atbildēja: «Jā, ja tā paskatās, tad tīras - ne politiskās, ne ekonomiskās - motivācijas nav. Bet ir viena cita. Tā ir nostalģija.» Es teicu - tai man pretargumentu nav.
Es uzskatu - mums beidzot ir unikāla iespēja atcerēties, ka esam nacionāla, suverēna valsts un ka neviens mūsu vietā par mūsu drošību nerūpēsies.
- Bet vai tam draudu līmenim, tai tepat blakus esoša ienaidnieka bīstamības pakāpei, kādu to patlaban zīmē Saeima, nevajadzētu mainīt arī pašu politisko vidi par labu patiesam iekšējam saliedētības procesam? Citādi man šķiet, ka parlaments uzvedas neadekvāti paša definēto draudu līmenim. Citējot krievu sakāmo - kā nebaidīts idiots.
- Tas tā ir tāpēc, ka deputāti vēl nav nokāpuši no tām sliedēm, kuras, kā iepriekš teicu, bija tik svarīgas ASV demokrātiem. Ienaidnieks ir nosaukts - tā ir Krievija, tas ir Putins. Taču cilvēki Latvijā nav stulbi. Daudzi tomēr spēj atšķirt politiķu propagandu no īstenības. Cilvēki draudzējas ar galvu.
- Un kāds sakars ar galvu, piemēram, tā sauktajiem lojalitātes grozījumiem?
- Es no Saeimas tribīnes piedāvāju elementāru risinājumu. Tā kā droši čāpojam mums noteiktā policejiskas valsts virzienā, jānosaka atbilstoši grozījumi Krimināllikumā un vēl virknē citu normatīvo aktu. Arī grozījumi Izglītības likumā. Jā, plus vēl tie grozījumi, kuri skar masu mediju uzraugus (visiem vajag pielaidi). Es ierosināju: grozām likumu un skaidri, gaiši nosakām - jebkuram skolotājam ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Tā var tikt galā ar absolūti visiem. Jo nekāds darba tiesiskais regulējums vairs nedarbojas. Noņem tik tam, kurš nepatīk, pielaidi valsts noslēpumam… Tāpat izdarām masu medijos. Gribi būt žurnālists - ej saņem atļauju no specdienestiem. To grūti saukt par totalitārismu. Pat par demokrātijas diktatūru to nevar nosaukt. Tā jau ir kaut kāda stulbuma diktatūra.