Piepūšamais "Ļeņins" plivināsies astoņas dienas

Piepūšamā "Ideālista" figūra iepretim Ministru kabineta ēkai atradīsies no 12. septembra pusnakts līdz 20. septembra agram rītam © Laikmetīgās mākslas centrs

Iecere pretim Ministru kabineta ēkai novietot piepūšamu auduma figūru ar komunisma ideologam Ļeņinam raksturīgu žestu izraisījusi diskusijas, vai šī ir īstā vieta koķetērijai ar vēsturisko atmiņu.

Mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aigars Bikše mūsdienu kultūras foruma Baltā nakts ietvaros piedāvā uz četrus metrus augsta postamenta novietot trīsarpus metrus augstu piepūšamu auduma figūru, kura ik pēc divām minūtēm saplok un atkal piepūšas. Darba nosaukums ir Ideālists. Rīgas domes deputāte Eiženija Aldermane (LPP/LC) protestē, ka viņai šāds tēls šajā vietā ir nepatīkams atgādinājums. Rīgas dome neiebilstot pret laikmetīgās mākslas ekstravagantajām idejām, bet no rīkotājiem prasot, lai pie Ideālista būtu nodrošināta kārtība. Rīgas pilsētas izpilddirektors atļauju figūras novietošanai vēl neizsniedz, jo rīkotāji nav izpildījuši formālas likuma prasības. Taču atļauja, visticamāk, tiks saņemta. Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) savu nostāju formulējis, ka nav nepieciešamības aizliegt mākslas akciju.

"Nedrīkstam aizmirst, ka vēsturiskā atmiņa daudziem ir spilgta. Ja radikālas organizācijas uzskatīs, ka tā ir ņirgāšanās, apzināta provokācija? Cik sabiedrība ir gatava laikmetīgās mākslas eksperimentiem? Es uzskatu, ka nav," saka E. Aldermane. Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese paskaidro, ka vieta ir simboliska, jo arī Ļeņina labi domātās idejas sabruka. "Šo skulptūru dažādi interpretēs, bet man tā šķiet ironiska. Nesaskatu politiskos draudus," viņa iebilst. Rīgas domnieks Dainis Stalts (PS) noskalda: "Daži šo vietu vēlas izsludināt par svētu, bet tas ir absolūts anarhisms!"

S. Krese un Rīgas domes Kultūras departamenta vadītāja Diāna Čivle domā, ka šādas akcijas vajag, jo tās ir demokrātiskas, brīvas no politikas un rosina reaģēt uz aktuālām lietām. Šajā gadījumā domāta norāde uz varas īslaicīgumu un jautājumiem, kurus sabiedrība vēlas uzdot valdībai. Politiķis Alfrēds Rubiks sarunā ar Neatkarīgo nevēlējās akciju saistīt ar Ļeņina vārdu, bet ar valdību gan: "Nepārmetu māksliniekiem ne tēmas, ne materiālu izvēli, bet silti iesaku piepūst tos, kas uz grunti nolaida Latviju – visus premjerus un prezidentus, sākot ar Godmani. Punkts. Visu labu!"

S. Krese nosmej, ka dome mudinājusi Ideālistu uzstādīt Kronvalda parkā un Baltās nakts rīkotāji piekrituši. Drīz vien pašvaldība pati sameklējusi politisku kontekstu, kāpēc figūru tur nedrīkst novietot, – tuvumā ir Krievijas vēstniecība! Uz pārmetumiem par Ļeņina kariķēšanu A. Bikše jau ir atbildējis: "Tāda poza pati par sevi uzrunā tautu. Tādi žesti jau principā ir aicinoši. Līdzīgi Mozus droši vien aicināja ļaudis šķērsot Sarkano jūru. Gan jau viņam arī bija paceltas rokas. Diez vai viņš bija satuntulējies kā Zaļkalna māmiņa." S. Krese nenoliedz, ka reakcija uz A. Bikšes darbu ir uzskatāma par reflektāciju ar sabiedrību: "Amsterdamā šī skultpūra izpelnījās plašu interesi kā jautrs objekts. Cilvēki smējās. Latvijas kontekstā ir cita konotācija, tas ir mākslinieka abstrakts vēstījums par krīzi un atbildēm, kurus ceram sagaidīt no valdības." D. Stalts atgādina, ka Latvijas galvaspilsēta 2014. gadā pretendē uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, tāpēc baidīties no laikmetīgās mākslas izpausmēm nozīmētu kāpšanos Sūnu ciema politikas virzienā.

A. Bikše mākslā dara to, ko daudzi Latvijā tomēr dēvētu par provokāciju. Piemēram, Aknīstes skoliņā izveidojot instalāciju ASV karoga piedzīvojumi Latvijā jeb Labs labu nemaitā, lai protestētu pret bijušās ASV valsts sekretāres Madlēnas Olbraitas lobismu, cenšoties Latvijas skolās iedabūt gāzēto dzērienu kokakolu. Vitrīnā ieliekot ASV karogu atgādinošu audumu un iepildot kokakolu, mākslinieks pierādīja, ka tā audumu saēd 20 dienās.

Aptauja: Kā jūs vērtējat ideju par piepūšamo pieminekli?

Irēna, pensionāre:

– Īstu Ļeņina pieminekli es noteikti vairs negribētu redzēt, bet ideja par piepūšamo pieminekli man liekas ļoti interesanta un smieklīga. Cilvēki, to ieraugot, noteikti smiesies, es ar draudzenēm noteikti atnākšu paskatīties. Bet diez vai kāds sapratīs, ko mākslinieks ar šo darbu ir gribējis pateikt. Citā vietā gan to nevajag uzstādīt – tas būtu bezjēdzīgi. Tikai šaubos, vai piemineklis tur nostāvēs visu paredzēto laiku. Ja jau tas ir piepūšams, varbūt kāds atnāks ar adatu un pārdurs.

Elīna Milta, studente:

– Kāpēc ne? Ideja ir ļoti laba. Turklāt tas tur nestāvēs ilgi. Šāds darbs iedzīvotājiem atgādinās un stāstīs par kādreizējiem notikumiem. Tas būs īpaši noderīgi jauniešiem, kas neko daudz par vēsturi nezina. Man ļoti patīk ideja – kaut ko padomju laikam raksturīgu atveidot tik mūsdienīgā tehnikā. Tā noteikti ir sabiedrības provocēšana, bet šajā laikā tas varbūt pat ir nepieciešams – vismaz cilvēki runās un domās par kaut ko citu, nevis par naudu un materiālajām grūtībām.

Andrejs Kuļišs, bezdarbnieks:

– Noteikti vajag šo pieminekli uzstādīt. Kaut vai uz neilgu laiku. Bet domāju, šis darbs savā veidā diskriminēs cilvēkus, kas visu mūžu ir dzīvojuši Latvijā un kam īstais piemineklis neko nenozīmēja. Atceros, ka kādreiz man patika braukt garām ar sabiedrisko transportu un apskatīt pieminekli – tas bija skaisti. Manuprāt, piepūšamais piemineklis nepatiks daudziem latviešiem, bet krievi par to tikai pasmaidīs. Ja uzstādītu, piemēram, Staļina pieminekli, būtu citādāk – cilvēki vienkārši piedzertos un par to smietos.

Vilnis Geidāns, valsts iestādes darbinieks:

– Piepūšamais piemineklis jau tur stāvēs tikai neilgu laiku un diez vai šķels sabiedrību – vēl vairāk to tāpat nav iespējams izdarīt. Šis darbs ir māksla, nevis politika, un nevajag to par tādu padarīt. Tāpat arī to nevar nosaukt par ņirgāšanos par tā laika notikumiem un cilvēkiem. Nesaskatu neko nosodāmu – neviens taču negrasās celt jaunu pieminekli.

Džellija Vīksna, stila konsultante:

– Piemineklis būs interesants Baltās nakts aksesuārs. Tas būs ļoti noderīgs, jo patīkami atsvaidzinās kultūras forumu. Tas ir kaut kas oriģināls, jauns un neredzēts. Tikai stereotipiski domājoši cilvēki to varētu uztvert kā mēģinājumu šķelt sabiedrību – cik ļoti cilvēks tic stereotipiem, tik ļoti arī viņu varētu kaitināt šis darbs. Radoši un pozitīvi cilvēki to uztvers kā mākslu un par to priecāsies.

Svarīgākais