Demokrātijas pīlāram Satversmei – 95
Satversme ir sestais vecākais spēkā esošais republikas pamatlikums pasaulē, un šodien aprit 95 gadi kopš tās pieņemšanas. Atzīmējot šo vēsturisko notikumu un akcentējot pamatlikuma nozīmi demokrātiskas valsts iekārtas saglabāšanā, Saeimā pulcēsies tiesību eksperti, lai apspriestu Satversmes un tajā ietverto Latvijas valsts pamatvērtību dzīvotspēju cauri laikiem.
«Atzīmējot 95. gadskārtu kopš Satversmes pieņemšanas, svarīgi novērtēt demokrātijas, likuma varas un cilvēktiesību nozīmi Latvijas attīstībā un ikviena iedzīvotāja dzīvē. Šīs vērtības dod pamatu miera, drošības un pārticības vairošanai, kā arī rada pārliecību par nākotnes iespējām,» tiekoties ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aldi Laviņu, pamatlikuma simbolisko un tiesisko nozīmi akcentēja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Viņš uzsvēra - šodien, kad daudzviet pasaulē ietekmi gūst populistu piedāvātās vienkāršās atbildes, ļoti svarīgi stiprināt iedzīvotāju ticību Latvijas valsts pamatlikumam un tajā noteiktajai demokrātiskajai valsts iekārtai. «Tiesu vara un Satversmes tiesa jo īpaši daudz var darīt, lai ikviena ticība likuma varai un taisnīgumam nostiprinātos,» teica prezidents.
Diskusijas vadītājs, Saeimas deputāts Ringolds Balodis, kurš vada darba grupu, kas pēta Satversmē atrunātās Valsts prezidenta pilnvaras, uzskata, ka Satversmes un tajā iekļauto vērtību apspriešanai diskusijas vajadzētu veidot regulāri. Viņš ir pārliecināts, ka, tikai runājot un analizējot valsts pamatlikumu, lēnām iespējams lauzt valsti nievājošos sabiedrības stereotipus.
«Lielākā daļa valsti uztver tikai saistībā ar visu represīvo - policiju, tiesu, nodokļu maksāšanu. Kaut vai tas pats izteiciens, ka nemīl šo valsti, bet mīl šo zemi. Satversme mums sludina iecietību pret minoritātēm, tiesiskumu. Mums sistemātiski caur Satversmi jāmēģina stāstīt par valstisku vērtību audzināšanu, veidot konstitucionālo identitāti - to vērtību kopumu, kuru Latvijas tauta tur par svētu,» Satversmes analīzes nozīmi tiesiskas un vienotas sabiedrības veidošanā uzsver R. Balodis.
Darbu pie valsts pamatlikuma Satversmes sapulces izveidotā komisija sāka 1920. gada maijā. Komisija tika sadalīta divās apakškomisijās, pirmajai uzņemoties izstrādāt Satversmes I daļu par valsts iekārtas pamatprincipiem un otrajai - Satversmes II daļu par pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Projektus apsprieda trīs lasījumos attiecīgajā apakškomisijā un trīs lasījumos kopējā komisijā.
Satversmes tēvi gan spēja vienoties tikai par Satversmes pirmo daļu, otrā, kas atrunātu pilsoņu pienākumus un tiesības, 1922. gada 15. februārī netika apstiprināta. Neraugoties uz to, šis datums atzīts par pamatlikuma pieņemšanas dienu. Cilvēka pamattiesības, uz kuru nozīmi konstitucionālās identitātes veidošanā norāda R. Balodis, Satversmē tika nostiprinātas vien 1998. gada oktobrī.
Savukārt bieži publiskajā telpā dzirdamās idejas par Satversmes grozīšanu, nosakot mazāku deputātu skaitu vai paplašinot Valsts prezidenta pilnvaras, aktuālas bija arī aizvadītā gadsimta sākumā. 1933. gadā Latviešu zemnieku savienība apspriešanai Saeimā iesniedza Satversmes izmaiņu projektu, kas paredzēja 19 Satversmes pantu grozījumus, no kuriem 14 attiecās uz Valsts prezidenta pilnvaru stiprināšanu. Tika piedāvāts ieviest tautas vēlētu Valsts prezidentu ar palielinātām pilnvarām, vienlaikus sašaurināt parlamenta pilnvaras, samazināt Saeimas deputātu skaitu līdz 50. Iesniegto grozījumu apspriešanai vajadzēja beigties 1934. gada 18. maijā, trešajā lasījumā, taču sociāldemokrātu un mazo partiju iebildumu dēļ tie bija tiktāl mainīti, ka vairs neatbilda iesniedzēju mērķiem. Rezultātā 1934. gada 15. maijā pēc Kārļa Ulmaņa realizētā valsts apvērsuma Satversmes darbību apturēja līdz jaunas Satversmes pieņemšanai. Taču pasauli pārņēma karš, un Latvijas pamatlikuma attīstība apstājās līdz aizvadītā gadsimta nogalei.