Zinātnieks Manfrēds Šneps-Šneppe: Vecā Eiropa sāk runāt par tuvināšanos ar Krieviju...

Tehnisko zinātņu doktors, profesors, Ventspils Radioastronomijas centra vadošais pētnieks Manfrēds Šneps-Šneppe rakstījis grāmatas ne tikai par savu pamatspecialitāti – telekomunikācijām, bet arī par tautsaimniecību, vēsturi (par Voldemāru Ozolu, vāciešiem Krievijā, Kārli Balodi), medicīnas tehniku. Domādams par to, ko pats varētu dot Latvijas simtgadei, sarakstījis grāmatu Latviešu strēlnieki. Kā modās dumpinieku gars. Bet – tā kā es devos pie viņa uzzināt, kā viņš vērtē pasaules, Eiropas jaunāko norišu iespaidu uz Latviju, mūsu sarunā savijās strēlnieki ar domām par pasaules kārtību.

- Par ko jūs pēdējā laikā domājat, ko esat izdarījis?

- Esmu pabeidzis arī grāmatu par jomu, kurā aktīvi darbojos līdz šim. Par Pentagona telekomunikācijām. Tā parādīsies pēc kāda mēneša. Ar ko interesants Pentagons? Tas pastāv par nodokļu maksātāju naudu. Līdz ar to viņi ir samērā atklāti. Var teikt, ka visa telekomunikāciju stratēģija pasaulē iziet caur Pentagonu. Varam pat laikus apjēgt to, kādi ceļi mums nav jāiet. Jo arī viņi savā gaitā kļūdās un nespēj kaut ko izdarīt. Grāmata domāta kā mācību līdzeklis vai rokasgrāmata tiem, kuri grib šo nozari atdzīvināt. Tas man kā VEF mantojums.

Vēl esmu publicējies par tēmu - EuroRussia …

- Šobrīd nemaz nešķiet, ka tā politikas Euro puse gribētu to Russia pusi dikti bučot…

- Politika tik ātri mainās… Nedēļas, divu laikā. Atceraties, Valsts prezidents Andris Bērziņš pirms diviem gadiem taisījās braukt uz 9. maija svinībām Maskavā, bet nacionāļi un vēl kādi sāka viņu lamāt. Vai varbūt Amerikas vēstniecība kaut ko pateica… To es nezinu, bet viņš neaizbrauca. Jautājums - kas aizbrauca? Vienīgais no ievērojamiem Eiropas valstsvīriem, kurš aizbrauca, bija Čehijas prezidents. Nākamais jautājums - kāpēc viņš aizbrauca? Varat pateikt?

- Nevaru… Kāpēc?

- Tā paša EuroRussia projekta dēļ. Urālu bagātības. Savulaik Putins Petrodvorecā pieņēma pasaules astotnieku. Savā runā viņš tur nosauca divus projektus. Visi atceras gāzes trubu pa Baltijas jūru. Bet neatceras otru projektu - Urālu kalnu austrumu nogāzes apgūšana. Urāli ir apgūti mazāk par pusi. To darīt savulaik aicināja Mendeļejevs un cara laika premjera Sergeja Vites laikā taisīja pat attiecīgus projektus… Bet saskaņā ar mūsdienu projektiem jāuzbūvē septiņas jaunas pilsētas. Uzbūvēta ir tikai viena. Par franču naudu. Franči būvēja milzīgu šķidrinātās gāzes kombinātu. Bet - galvenie šā projekta īstenotāji Putinam toreiz likās vācieši. Tas pajuka. Lai arī zināmā mērā - turpinās.

Otrs Eiropai būtisks projekts ir Transsibīrijas dzelzceļš, kura galapunkts bija Ventspils osta. Bet tagad runā par Jauno zīda ceļu. Pirms kāda mēneša par to tika spriests arī Rīgā. Jaunais Zīda ceļš - tā ir jauna Eirāzijas transporta sistēma, kuru attīsta Ķīna sadarbībā ar Kazahstānu, Krieviju un citām valstīm. Saskaņā ar aptuvenām aplēsēm, Jaunā Zīda ceļa orbītā ieies 4,4 miljardi cilvēku - vairāk nekā puse no pasaules iedzīvotājiem. Tā sākuma punkts - Ivu (Yiwu) pilsēta 250 kilometru uz ziemeļiem no Šanhajas. Tālāk - caur Krieviju līdz Madridei. Tas ir viens variants. Bet - Medvedeva valdība ir kategoriski pret Krievijas sadarbību ar Ķīnu. Būdama pilnīgi proamerikāniska, tā visos veidos bremzē šo projektu.

Ja Amerikā ir Tramps, kurš grib attīstīt Ameriku, un ir globālisti, finansisti, kuriem vajag visu pasauli, bet Amerika var iet postā, tad Krievijā ir līdzīgi. Putins ir par to, lai Krieviju saglābtu, bet valdība ir proklintoniska, tai galvenais - bagātības. Viņiem visiem bērni mācās ārzemēs, viņi visi, izņemot spēka struktūras, ir proamerikāniski.

- Tātad jūs apgalvojat, ka Krievijā pastāv tāds pats «duālisms» kā Štatos?

- Pilnīgi tas pats un vēl traģiskāk. Jo, ja Tramps tomēr dabūja spēku un noturēja savu pozīciju, tad Putinam galīgi nav spēku, lai to izdarītu. Viņš ir pilnīgi dolāra sfērā. Ja viņš rauj sakarus, tad Krievija zaudē divus triljonus dolāru. Viens triljons dolāru - tā esot partijas nauda, kura aizpumpēta, viens triljons dolāru - nauda, kas tagad, pēcpadomju laikā, izpumpēta uz turieni.

Un, lūk, Vācija oficiāli ir proamerikāniska, bet Vācijas kompānijas, kuras grib izdzīvot, nav ieinteresētas, lai Amerika ņem virsroku. Tāpēc tās nodarbojas gan ar šo Urālu projektu, gan ar dzelzceļu. Taču tām visām nodaļas ir Čehijā, un tās tiek finansētas caur čehu bankām. Un tāpēc Čehijas prezidents brauca uz Maskavu. Tāpēc arī Bērziņam bija uz turieni jābrauc. Jo Latvija ir atkarīga no tranzīta. Ja ir tranzīts, Latvija būs. Ja nav tranzīta, nav Latvijas. Bērziņš neko nevarēja zaudēt. Viņam bija jāuzņemas šis politiskais žests. Tā ir pēdējā laika lielākā kļūda.

- Tad iznāk, ka sankcijas nav tikai «fui!» Krievijai, bet arī varas pārdales rīks pašā Krievijā.

- Krievija ir pārāk bagāta, un tai ir ļoti liela platība, bet mazs iedzīvotāju skaits, lai saglabātu bagātību un teritoriju. Krievijai ir piektā daļa (21%) pasaules resursu, 12,6% pasaules teritorijas un 2,4% no tās iedzīvotāju skaita. Te man ir Stratfor materiāls par to, kā paredzēts sadalīt Krieviju. Bet Putins traucē globalizācijai. Putins vainīgs.

Kāpēc globālisti to dara tādā veidā, kāpēc priekšroka nav partnerībai, bet Krievijas sadalīšanai, man nav zināms… Bet reāli spēles tur ir milzīgas. Caur Ukrainu gribēja sākt pasaules karu. Tagad tas, liekas, ir garām.

Bet tagad parādās Tramps, kurš tāpat kā Putins grib nolikvidēt Islāma valsti. Ja viņš nespēj to nolikvidēt, mainās visa Eiropa. Eiropa kļūst islāmiska. Esot jau sagatavoti 40 miljoni, kuri var pārvietoties. Pasaule kļūst arvien mežonīgāka. Jau pirms 20 gadiem amerikāņu ekonomists Lesters Turovs prognozēja nenovēršamu reliģiskā fundamentālisma un etniskā separātisma pieaugumu. Tas arī būs vērojams, piemēram, Eiropas islāmizācijā.

- Kā šīs spēles, jūsuprāt, beigsies?

- Savulaik Kārlim Haushoferam, kurš bija sarāvis sakarus ar Hitleru (izsaukts uz Nirnbergas tribunālu kā liecinieks, viņš iztaisīja seppuku, bet viņa sieva ieņēma indi), bija ideja - būvēt Eirāziju. Japāna, Krievija, Vācija. Un šis projekts pašlaik var realizēties. Tad būtu šis centrs, tad būtu centrs Ķīna, Amerika…

- Vai tā nav utopija? Jūs taču pats grāmatā par strēlniekiem citējat Stratfor prognozi: «Eiropā nav nevienas valsts, kas atbalstītu šādu aliansi. Piemēram, Polija un Francija ir spēcīgi šādas alianses pretinieki. Alianse starp Vāciju un Krieviju izraisītu bailes un šausmas visā Eiropā.» Un arī Amerika negrib šādu aliansi.

- Un tomēr - Eiropas aristokrātija nevēlas dzīvot zem ASV diktāta. Saistībā ar gaidāmo islāmizāciju un, vēl jo vairāk, ar nevēlēšanos kļūt par ASV koloniju caur Transatlantisko partnerību - situācija Eiropas Savienībā mainās radikāli. Šādos apstākļos Vecā Eiropa, tās aristokrātija, lielās korporācijas sāk runāt par tuvināšanos ar Krieviju…

- Un tomēr - kā tie saderēs? Jūsu paša citētais Krievijas vēsturnieks un sociologs Andrejs Fursovs uzskata, ka «Krievija ir Rietumu antisistēma». «Krievijai ir cits (drīzāk alternatīvs) attīstības modelis pasaulē. Šis modelis, ko var saukt par «Staļina» vai «sarkanās impērijas» modeli, ir iespējams tikai, pamatojoties uz tehnisko, ekonomisko un finansiālo neatkarību no kapitālisma pasaules…»

- Domāju, ka pamatā šodien būtu jāatbild nevis uz jautājumu - kam alternatīva ir Krievija?, bet - kas ir alternatīva globālismam? Šī ir viena versija.

- Manā subjektīvā uztverē arī grāmatā par strēlniekiem jums bezmaz galvenais ir konteksts, politiskā, vēsturiskā puķu dobe un visi, kas tajā līdz pat šodienai rakājušies. Nevis pats stāds - strēlnieki - kā tāds.

- Interesēties par latviešu strēlniekiem es sāku jau pirms kādiem četrdesmit gadiem. Tagad gribēju saprast, ko varu izdarīt Latvijas simtgadei. Ar Latviju saistīti tikai divi pasaules nozīmes fakti.

Viens - šeit bija baltvācieši, kuri pēc Poltavas kaujas padevās Pēterim Pirmajam, dabūja no viņa žēlastības grāmatu, ka viņiem tiks nodrošinātas tiesības, kādas bijušas, bet viņi godīgi kalpos Krievijai. Un viņi divsimt gadu, līdz Pirmajam pasaules karam, cēla Krieviju. Bet baltvācieši - tas ir pilnīgi garām. Garām mūsu kultūrai. Nav vairs redzams, kā mēs varētu šo zaru atdzīvināt.

Otrs fakts ir latviešu strēlnieki. Tie, kuri 1917. gada maijā Rīgā, piecus mēnešus pirms oktobra revolūcijas, uztaisīja proletariāta revolūciju… Mierīgi, bez šaušanas… Nobalsoja, ka ir pret pagaidu valdību. Jā, beigās viņi bija tie, kuri izglāba arī to revolūciju. Vēsturnieki, kas tagad pie varas, šo proletariāta revolūciju neatzīst. Par to nedrīkst runāt. Bet padomju laikā par to nedrīkstēja runāt tāpēc, ka pirmie bija Ļeņins un Petrograda. Tā tas palicis it kā ārpus vēstures. Bet - tā ir kultūra. Tā bija cīņa par taisnīgumu, par taisnīgu valsti… Tā tas bijis vienmēr. Sākot no baušļiem. Taisnība - tas ir galvenais, kas bijis un ir. Ar to arī Tramps pašlaik uzvarēja vēlēšanās. Ar to, ka apsolīja - tauta būs labklājībā.

- Kāda ir jūsu paša vēsturiskā attieksme pret strēlniekiem, pret to, kas viņus padarīja par «pasaules nozīmes faktu»?

- Ļoti būtisks jautājums ir Latvijas neatkarība. Vācija parādījās, kad pasaule jau bija sadalīta. Angļi ļoti veiksmīgi sakūdīja vāciešus karam ar Krieviju. Vācija zaudēja, un, lai attālinātu Vāciju no Krievijas, angļi organizēja šīs valstis gar robežu. Šo joslu, kas ir arī šodien, tikai pārgājusi amerikāņu iespaida sfērā.

Viena nodaļa grāmatā saucas Latviešu strēlnieku traģēdija: ģeopolitiskie aspekti. Te ir divas kartes, kuras parāda Anglijas plānus. 1919. gada karte, kurā Latvijas nav. Un šī - gadu vēlāk, kur Latvija jau ir. Lai gan - faktiski tā tika atzīta vien tad, kad Krievija oficiāli atteicās no šīs teritorijas. Līdz 1920. gada miera līgumam neatkarības nebija. Tikai pēc tam Latviju pieņēma Tautu savienībā.

Arī Bermonta kaujās galvenie noteicēji bija angļufranču karakuģi, kuri apturēja Bermonta kustību uz Petrogradu. Visus šos ilgos gadus britu un franču valdības nevēlējās savām tautām atklāt objektīvu patiesību, ka Bermontiādes laikā to flotes patiesībā cīnījās lielinieku pusē.

Faktiski Antante nemaz nebija ieinteresēta saglabāt savu pretinieku - Krievijas impēriju.

Savukārt Voldemārs Ozols lielgabalus no kuģiem tolaik pārcēla uz dzelzceļa platformām, braukāja gar Daugavu un veiksmīgi apšaudīja Pārdaugavu. Arī Cēsu kaujas organizēja Voldemārs Ozols. Bet arī to nedrīkst atcerēties. Jo Voldemārs Ozols pēc tam bija PSRS izlūkdienestā.

Angļi saglāba arī Kārli Ulmani. Līdz ar to var runāt, ka Latvijas valsti organizēja angļi un reanimēja amerikāņi. Pēc padomju sabrukuma. Tas ir stāsts par neatkarību.

- Tomēr pasakiet man dažus vērtējošus teikumus par strēlniekiem kā kopumu. Kāpēc «strēlnieki aizgāja nebūtībā»?

- Lūk, tā paša Voldemāra Ozola vārdi: «Cik svarīgas bija Cēsu kaujas Vidzemes liktenim, tikpat izšķiroši svarīga bija cīņa par Torņakalnu Kurzemei. Pirmkārt, šai cīņai bija vispārējas kaujas raksturs, svaru kausi nosvērās mūsu labā, un Bermonts tagad ir jau morāli sagrauts.

Mēs uzvarējām, pateicoties tai centībai un tai pašuzupurēšanās gatavībai, kas valdīja mūsu vidū. Šajā cīņā, varam teikt, piedalījās visa tauta. Mēs visā pilnībā parādījām, ka mūsu armija nav zaudējusi to gara varonību un to cīņas spēju, ko latviešu strēlnieki parādīja daudzās slavenās cīņās 1915. un 1916. gadā.»

Bet tad, kad Staļins tika galā ar Trocki, visi tie, kuri bija Trocka pusē, aizgāja nebūtībā. Viņus apšāva. Pirmos poļus. Pēc tam - latviešus. Tos, kuri, Raiņa revolucionāro dzeju un pašmāju marksistu ugunīgo runu iespaidā, bija devušies prom no mājām - palīgā tiem, kas gribēja taisīt vispasaules revolūciju. Veidot gaišu nākotni pasaules proletariātam.

Savādi - Rainis, kad lustējās ar Aspaziju, bija viesojies pie Kārļa Baloža, sauca viņu par gudrāko starp latviešiem. Viņš izlasīja grāmatu Nākotnes valsts un pēc tam visu mūžu runāja par nākotnes cilvēku. Taču viņš nesaprata, ko Balodis raksta. Nevajag asiņainu revolūciju! Pie varas jānonāk parlamentārā ceļā. Bet Rainis sludināja pasaules revolūciju.

- Jūs itin kā samērojat strēlnieku misiju ar nākotnes pasaules kārtību. Kas jādara, lai šī misija attaisnotos mūsdienās?

- Ir atkal jābūvē sociāli taisnīga valsts. Darīt, kā darīja sociāldemokrāti. Sociāldemokrāti taču 1905. gadu uztaisīja miera ceļā. Piektajā gadā nebija asiņu. Asiņainās lietas uzsāka baroni kopā ar cara karaspēku. Piektais gads bija tīri pēc Kārļa Baloža. Togad viņa grāmatu Krievijā izdeva sešos izdevumos.

- Kas jādara, lai te tagad būtu sociāli taisnīga valsts?

- Jāatsakās no patērētāju vai patērēšanas sabiedrības. Iekšzemes kopprodukts nevar būt galvenais valsts sekmības rādītājs. No tā jāatsakās.

- Bet, ja tam nav gribas, nav atbilstošu cilvēkresursu?

- Ja mēs robežu noslēdzam, tad izdzīvosim mierīgi. Mums pārējā pasaule nav vajadzīga. Priekš kam tā? Lai nopirktu mobilo? Labi… meži aug. Pārdodam mežu, nopērkam mobilos.

- Pagaidām simti tūkstoši labāk brauc projām… Uz Eiropu.

- Tā ir cita lieta. Eiropa jau nav valsts. Eiropa nespēj aizsargāt savas robežas. Eiropai nav savas armijas. Eiropa ir kaut kāds pilnīgi amorfs veidojums. Tā ka -Eiropa ir jāsakārto! Kā tā kārtosies, pašlaik saistīts ar to, kā Tramps palīdzēs to kārtot. Bet Tramps veidos vien divpusējus kontaktus ar valstīm (ne ar Briseli). Un tad, lai katra valsts, arī Latvija, sakārto sevi. Kā būs Latvijā - nezinu teikt. Jo mums šeit visi ir izteikti Briseles apmāti. Nauda nāk no Eiropas, lielāko tās daļu iztērē ierēdņi... Te vispār trūkst iespēju, par kaut ko spriest.

- Nez vai Brexit virkne nestu mazām valstīm ko labu.

- Kāpēc maza valsts nevar izdzīvot? Maza valsts var mierīgi izdzīvot. Maza valsts ir skaista. Latvija ir tik skaista.

- Vai tai ļaus izdzīvot? Kaut vai tā pati Eiropa…

- Par to ir jāvienojas lielām varām. Kā tas notiks - nezinu. Savā laikā bija Jalta. Manā uztverē Latvijas nākotne var būt tikai Krievijas ekonomiskajā telpā. Politiski to var kārtot visādi, bet ekonomiski - tur.

- Tautsaimnieciski jums piekritīs itin daudzi, bet sociālpolitiski viedoklis, manuprāt, būs pamatā pretējs.

- Būs pretējs… Bet - tas mainīsies.

Es eju gar Ventspils ostu, kas pārvēršas par iekšējā tranzīta punktu Baltijas jūrā. Par trauksmaino pagātni, par 1905. un 1917. gada notikumiem atgādina tikai pieminekļi. Saglabājusies tikai galvenā Latvijas bagātība - tās ģeogrāfiskais stāvoklis, tās vieta pie jūras. Kaut būtu bagāti kaimiņi un labas attiecības ar tiem, lai nāktu tranzīta kravas. Precīzāk - kaut būtu gudra valdība, kas spētu draudzēties ar kaimiņiem. Grāmatas sākumā es citēju Kārļa Skalbes Mazās piezīmes (1920.):

«Bij’ reiz dienas, kad pie katra latvieša es varēju pieiet ar tādu uzticību kā pie brāļa. Tas bij’ toreiz, kad Kurzeme sabruka un dibinājās latviešu strēlnieku pulki.» Taču arī, vērtējot šodienu, viņa sacītais der: «Mēs esam ieguvuši brīvību, bet kaut ko ļoti vērtīgu pazaudējuši - nacionālo kopsajūtu. Nu mēs ejam viens otram garām kā partiju ļaudis un nespējam viens otram vairs uzticīgi pieiet klāt.».