Sociālā budžeta naudu atdot nevēlas
Vai glābjot veselības aprūpes maku, var traumēt sociālās apdrošināšanas budžetu, uz šo jautājumu pavisam drīz nāksies atbildēt politiķiem. Sociālās apdrošināšanas eksperti piesardzīgi vērtē Finanšu ministrijas ideju novirzīt veselības budžetam vienu procentu no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, savukārt Labklājības ministrijā Neatkarīgajai pauž pietiekami stingru nē šai idejai, jo jābūt pārliecībai, ka sociālais budžets spēs to izturēt.
Finanšu ministrijas (FM) nodokļu reformas piedāvājumā cita starpā ir priekšlikums, kā risināt veselības aprūpes sistēmas vienu no svarīgākajām problēmām, proti, finanšu trūkumu medicīnā. Novirzot vienu procentu no sociālā budžeta, veselības budžets kļūtu bagātāks par apmēram 80-90 miljoniem eiro. Plānots sasaistīt tiesības uz valsts apmaksātu veselības aprūpi ar sociālo iemaksu veikšanu. FM cer kompensēt sociālajam budžetam šo procentu ar kompensējošiem mehānismiem, piemēram, FM domā, ka vairāk uzņēmumu izies no «melnā darba tirgus» un maksās nodokļus, arī sociālo.
Labklājības ministrijas (LM) valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece norāda, ka LM ir pret priekšlikumu vienu procentu no sociālā budžeta novirzīt veselības aprūpes budžetam. «Pēc mūsu aprēķiniem, tie ir 85 miljoni eiro, un, ja par šādu summu samazinās sociālā budžeta ieņēmumi, būs jādomā, vai un kādu sociālo pakalpojumu ierobežot vai mainīt tā saņemšanas nosacījumus,» saka J. Muižniece. Sociālā budžeta ieņēmumu un izdevumu bilance «nav tik spoža, kādu mēs to vēlētos». Speciāliste arī uzsver, ka FM piedāvājumā ir vairāki «zemūdens akmeņi» - pat ja finansisti izdomātu un piedāvātu variantus, kā sociālajā budžetā ieplūdināt vairāk naudas, svarīgi pateikt, ko «mēs saprotam ar apdrošināšanu»? Sociālās apdrošināšanas princips ir - ar savām veiktajām sociālajām iemaksām tu apdrošini sevi riskam bezdarba vai slimības gadījumā, pensijai. «Vai šis viens procents, kas no sociālās apdrošināšanas budžeta aizietu uz veselību, būtu saistāms ar apdrošināšanu veselībai? Uz šo jautājumu pagaidām nav atbildes,» saka J. Muižniece. Labklājības ministrija bažījas, vai tā nebūtu naudas ielikšanā «tukšā maisā».
Nākamais nezināmais ir par katra konkrēta cilvēka tiesībām izmantot šo procentu savai veselībai - vai tas attiektos uz jebkuru darba ņēmēju, jebkuru cilvēku vai tikai stingri uz sociālo iemaksu veicējiem, kuru skaits, kā zināms, ir mazāks, nekā iedzīvotāja ienākuma nodokļa maksātāju skaits. Šī starpība nav nemaz tik maza. Tie, piemēram, ir pašnodarbinātie, kuri maksā tikai ienākuma nodokli, un citi. Finanšu ministrija ir piedāvājusi atsevišķus risinājumus, kā ieplūdināt papildu naudu, piemēram, novirzot sociālajā budžetā solidaritātes nodokļa ieņēmumus, taču, kā uzsver J. Muižniece, šo reformu plānotie ieguvumi nesasniedz summu, kas vajadzīga sociālajam budžetam, lai nodrošinātu tā normālu darbību - segtu saistības un veidotu uzkrājumu krīzes situācijām nākotnē.
Saeimā ir izskanējis viedoklis, ka novirzīt procentu no sociālā budžeta veselībai varētu situācijā, ja sociālo iemaksu likmi palielinātu par vienu procentu. Pašlaik tā ir 34,09 procenti, kur darba devējs maksā 23,59, bet darbinieks - 10,5 procentu. Taču šāda diskusija pie FM apsolītās «nodokļu sloga samazināšanas reformas» būtu pietiekami smaga, lai gan reforma paredz samazināt par trim procentiem iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas, iespējams, ļautu mazāk sāpīgi palūkoties uz iespēju par vienu procentu palielināt sociālās iemaksas.
«Finanšu ministrijas piedāvājums procentu sociālo iemaksu novirzīšanai veselības budžetā vēl ir jāizdiskutē ar citām ministrijām,» tā situāciju vērtē Veselības ministrijā. Tās pārstāvis Oskars Šneiders saka: pēc Veselības ministrijas novērtējuma, procents no sociālajām iemaksām ir 70-75 miljoni eiro, kas nevar pilnībā atrisināt nepieciešamā papildu finansējuma problēmas. Viņš gan atzina, ka vienlaikus citu - Veselības ministrijas piedāvāto - reformu ietvaros jau notiek diskusija par automātisko informācijas apmaiņu starp Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru un Nacionālo veselības dienestu, lai nodrošinātu sociālo iemaksu maksātāju un pakalpojumu saņēmēju reģistra savietojamību.