VAKARA ZIŅAS: Kā Inese Vaidere pārdzīvo vīra zaudējumu
Pagājis pusgads, kopš mūžībā aizgājis populārais sporta žurnālists Arturs Vaiders (61), taču viņa mīļotā sieva, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere (64) joprojām nepārkārto abu dzīvesvietu. Viss ir tāpat kā tad, kad vēl dzīvs bija Arturs. Inese atzīst, ka viņš ir tikai izgājis pastaigāties vai arī devies savās darīšanās.
Austrumtimora, Malta, Gambija
Inesi Vaideri sastapām, kad viņa tikai pāris stundas kā bija atgriezusies Rīgā no Austrumtimoras, kur novēroja prezidenta vēlēšanu norisi. «Tas ir apmēram starp Austrāliju, Jaunzēlandi un Indonēziju. Pirms vairākiem gadiem tur bija ļoti saspringta situācija, jo norisinājās īsts karš, kurā gāja bojā aptuveni 200 000 cilvēku. Indonēzija negribēja ļaut Austrumtimorai pasludināt neatkarību. Viņiem bija nopietna spriedze. Un šīs bija pirmās vēlēšanas, kas notika bez Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) klātbūtnes, mēs bijām tikai kā novērotāji. Viss norisinājās ļoti mierīgā atmosfērā. Cilvēki bija ļoti ieinteresēti. Un mums palika ļoti labs iespaids par redzēto. Ar piecām pārsēšanām esmu lidojusi 35 stundas, līdz atgriezos mājās,» par savām darba gaitām stāsta politiķe, kura jau šonedēļ devusies uz Maltu, kur norisinās Eiropas Tautas partijas (ETP) kongress. Savukārt pēc tam Vaidere atkal dodas ceļā, šoreiz novērot vēlēšanas Gambijā, kas ir bijusī Latvijas kolonija. «Tāpēc būs interesanti tur pabūt,» viņa nosaka un piebilst, ka beidzamā pusgada laikā ir tik noslogota ar darba pienākumiem, ka nav vaļas visu laiku būt grūtsirdīgai.
Daudz kas ir mainījies
Taču no darba brīvo laiku Inese Vaidere cenšas piepildīt ar ciemošanos pie meitām Brigitas un Līgas, kā arī mazdēliem. Turklāt meitas Līgas dēliņam Haraldam ir tikai gads un divi mēneši. «Viņš mums ir superīgs un vienmēr ir smaidīgs,» par jaunāko mazdēliņu priecājas vecmāmiņa.
Arī Rīgas dzīvoklī Inesei darba gana. «Runcis Roberts manas prombūtnes laikā ar spalvām ir pienēsājis visu māju. Tādēļ, kad atbraucu mājās, vispirms visu sakopju un padaru nepieciešamos darbus - mazgāju veļu un to, kas nepieciešams, aiznesu uz ķīmisko tīrītavu. Savukārt sestdienās un svētdienās dodamies uz laukiem,» stāsta politiķe. Esot Latvijā, Inese ar meitu ģimenēm dodas uz kādām no lauku mājām. Tagad it sevišķi viss jāsakopj un jāsagatavojas pavasarim. «Mums ir jābrauc vai nu uz Preiļu rajonu, kur ir Artura dzimtas mājas, vai arī Kalteni, kur pie jūras ir mūsu brīvdienu māja. Viss jāuztur kārtībā. Mums ar Arturu nekad nepatika dīki pastaigāties gar jūru. Tas nebija priekš mums. Vienmēr rosījāmies. Man patīk dārzā ravēt, savukārt rudenī grābt lapas. Ir tik patīkama sajūta, ka apkārtne ir sakārtota un iztīrīta. Pastaigāties dažkārt ir pat garlaicīgi. Ja nāk vīrs līdzi, tad ir labi. Tagad tā vairs nav, nu viss ir jādara pašai. Daudz kas ir mainījies,» ar skumīgu balss intonāciju nosaka Inese Vaidere.
Atbalsta meitas un znoti
Kad 2016. gada 3. oktobrī pēc smagas slimības mūžībā aizgāja Ineses vīrs, ilggadējais Latvijas sporta žurnālists Arturs Vaiders, viņai atbalstu sniedz meitu ģimenes: «Man ir brīnišķīgas meitas un superīgie znoti, kas atbalsta. Mēs vienmēr visi esam turējušies kopā, arī kad Arturs bija dzīvs. Es ļoti priecājos, ka mēs ar tēti vienmēr bijām kopā ar savām meitām un viņas vienmēr mūs aicināja sev līdzi. Ir pat bijis tā, ka esam ar vīru bijuši ar meitām uz viņu draugu dzimšanas dienām. Tagad arī esam visi kopā, tikai mūsu vidū nav tēta.»
Atgriežoties no ārvalstu darba komandējumiem, Inese atzīst, ka nav sāpīgi atrasties mājās, kur tik daudzas mīļas un tuvas atmiņas saistās ar vīru Arturu: «Mūsu dzīvoklī visas vīra drēbītes un kurpes stāv tāpat kā vienmēr. Es vienkārši nedomāju par to. Ir taču tā, ka ne vienmēr otrs cilvēks ir mājās. Man ir tā sajūta, ka viņš nav mājās, ka viņš ir devies savās gaitās. Pēdējos 12 gadus mājās no Briseles vai Strasbūras esmu atgriezusies ar milzīgu prieku, satiekot vīru un kaķi. Tagad es arī braucu ar patiku, bet nu viss ir savādāk.»
Sieva apkopo atmiņas
Lai saglabātu Artura Vaidera piemiņu, Inese centīsies turpināt tradīciju par Artura balvu sporta žurnālistikā, ko pirmo reizi pasniedza pērnā gada nogalē «Latvijas Gada balvas sportā 2016» apbalvošanas ceremonijā. «Man liekas, ka Arturs bija izcils žurnālists. Biju paņēmusi līdzi vecos žurnālus, kur ir Artura rakstītie raksti. Cilvēki jau raksta, bet reti kurš raksta tik talantīgi kā Arturs. Viņa valoda bija tik tēlaina, ko arī citi novērtēja. Tagad apkopoju cilvēku atmiņas par Arturu, jo ir doma uzrakstīt par viņu grāmatu. Esmu savākusi Artura bibliogrāfiju, kurā ir vairāk nekā 6000 viņa veidoto publikāciju. Savukārt laikabiedri par viņu lielākoties dalās atmiņās, cik viņš bijis labsirdīgs un sirsnīgs cilvēks ar labu humora izjūtu, lielisks profesionālis, kurš savos rakstos varēja rakstīt ne tikai par sportu, bet ievīt tajos kultūru, vēsturi un politiku. Viņš bija mans «google», man nevajadzēja meklēt informāciju internetā. Pavaicāju tikai Arturam, un viņš visu zināja,» atmiņās dalās Vaidere.
Vaicājot, vai arī tagad, kad vīra, kura dzīve bija sporta žurnālistika, līdzās vairs nav, Inese Vaidere interesējas par sportistu sasniegumiem, viņa atklāj, ka ir kļuvusi atturīgāka: «Man negribas tam pieskarties un lasīt par sportu. Taču, kad Arturs bija dzīvs, vienmēr lasīju un interesējos, jo es pati esmu sportiste un sports vienmēr man ir paticis un interesējis. Mēs vienmēr visus sporta jautājumus pārrunājām ar Arturu, un viņš man tik daudz stāstīja, bet tagad tā pietrūkst, tāpēc negribas sevi mocīt. Pagaidām arī neeju uz teātra izrādēm, koncertiem un operu, jo vienmēr gājām abi ar Arturu. Mēs vienmēr sēdējām blakus un pārrunājām katru situāciju.»
Inese atzīst, ka viņas vīrs itin visās dzīves jomās bija izcils. Nekad nav sievai sūdzējies arī par veselības problēmām, kas tik skaudri lika par sevi manīt beidzamajos dzīves mēnešos. «Varbūt kādam citam viņš varēja pasūdzēties, bet mani viņš ļoti saudzēja,» nosaka Vaidere.