Izbrīna Maizīša datora zādzības fakta publiskošana

Ziņai par datora zādzību no dzīvokļa, kas bija izīrēts Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoram Jānim Maizītim, nebija jāparādās presē – analizējot šo notikumu, uzsvēra bijušais Latvijas specdienestu augsta ranga darbinieks Andris Spūlis.

Slepeno dienestu lietpratēji turpina analizēt skumjo vēsti par maija sākumā notikušo zādzību J. Maizīša dzīvoklī Ģertrūdes ielā 39. Eksperti pauž izbrīnu par valsts nespēju nosargāt pat pašas slepenākās iestādes vadītāju no apdraudējumiem. Eksperti ir arī pārsteigti par valsts nespēju atklāt šo noziedzīgo nodarījumu.

A. Spūlis Latvijas specdienestos strādāja no 1993. līdz 2009. gadam, no ierindas darbinieka kļūstot par struktūrvienību vadītāju. Vairākus gadus strādājis arī ārvalstīs.

Gadījums jāanalizē

Lūgts komentēt notikušo zādzību Rīgā, Ģertrūdes ielā 39, A. Spūlis teica: «Tā kā zādzība notikusi dienesta paša augstākā priekšnieka dzīvoklī, tas nepārprotami ir diskutēšanas vērts gadījums. Salīdzinot, kā dienestu vadīja bijušais SAB direktors Jānis Kažociņš un tagad Maizītis, jāatzīmē, ka Kažociņš jo bieži zīmējās sabiedrībā, viņam patika publicitāte, turpretim Maizītis no preses līdz šim centies izvairīties, kas pats par sevi vērtējams ļoti pozitīvi. Tieši tā dara arī citu pasaulē spēcīgāko dienestu vadītāji, par kuriem prese runā vai nu labu, vai neko. Un te pēkšņi publiskā vēsts par zādzību viņa dzīvoklī! Tas pats par sevi ir lielais jautājums - kādēļ šī informācija nonāca publiskajā telpā? Normālos apstākļos šādai ziņai presē nav jāparādās. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Maizītis, esot SAB direktora amatā, līdz šim ir atturējies no publicitātes.»

Vainīgo nespēj noķert

Atbildot uz jautājumu, kādēļ šāda ziņa tomēr parādījās publiskajā telpā, A. Spūlis minēja vairākas versijas: «Iespējams, nav nostrādājis pats slepenais dienests, nespējot šo ziņu «pārtvert». Iespējams, kāds no darbiniekiem neizdarīja visu nepieciešamo, lai šī ziņa neparādītos publiski. Tikpat labi - kāds ar šo ziņu vēlējies SAB direktoram izdarīt «lāča pakalpojumu». No tā, ka šāda ziņa parādās publiski, nevienam nekāda labuma nav - ne SAB reputācijai, nedz iedzīvotājiem. Pateicoties šī nozieguma fakta publiskošanai, operatīvie darbinieki ātrāk nestrādās un zagli ātrāk nenoķers. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam aizmirst SAB un Drošības policijas vietu tiesībsargājošās sistēmas hierarhijā. Viņiem ir potenciālas iespējas mobilizēt milzīgus resursus noziedzīgā nodarījuma ātrai un efektīvai atklāšanai un vainīgo personu aizturēšanai.»

Jāatgādina, ka prese savulaik plaši aprakstīja gadījumu, kad 2010. gadā Militārās izlūkošanas un drošības dienesta priekšnieka vietniekam nozagtos telefonu, maku un kaut kādus papīrus ātri vien atrada Valsts policija sadarbībā ar pašu slepeno dienestu. Zaglis drīz tika noķerts, sodīts un apsolījies nozagto naudu atdot.

Savukārt kopš «datora pazušanas» no J. Maizīša dzīvokļa apritējis pusotrs mēnesis, taču joprojām nav ne vēsts, ka vainīgais noķerts vai ka drošības dienesti zaglim ir jau uz pēdām. Tajā pašā laikā portālam pietiek.com ļoti operatīvi izdevās noskaidrot detaļas par SAB direktora dzīvokļa saimniekiem, kas slēpjas ofšoros un ir saistīti ar ne pārāk «gaišiem tēliem» no likvidētās Ogres Komercbankas.

«Ja portāls pietiek.com īsā laikā ir spējīgs atrast, kam tas dzīvoklis pieder, un dažādas citas detaļas, tas nozīmē, ka šādu informāciju varēja iegūt arī jebkurš cits, kam ir «īpaša interese» par šajā dzīvoklī mītošajām personām - tas liek nopietni aizdomāties par šīs zādzības patiesajiem mērķiem,» uzskata A. Spūlis.

Par priekšnieku jārūpējas

Runājot par to, vai slepenajam dienestam nevajadzētu rūpēties arī par drošību priekšnieka dzīvoklī, A. Spūlis teica: «Simtprocentīgi nav iespējams nodrošināties ne pret ko. Taču, lai sekmētu sava dzīvokļa drošību, cilvēkam jau nav jābūt saistītam ar specdienestiem. Ja vien ir vēlēšanās, ar minimāliem līdzekļiem mūsdienās iespējams aprīkot mitekli ar ierīcēm, kuras aizsargā no nesankcionētām iekļūšanām vai palīdz tās atklāt.»

Vaicāts, vai SAB iekšējās drošības daļai nevajadzēja kontrolēt, kur priekšnieks dzīvo, no kā īrē dzīvokli, kas dzīvo priekšniekam kaimiņos un kas raugās uz viņu no ēku pretējiem logiem, A. Spūlis norādīja: «Tas ir nākamais jautājumu bloks saistībā ar šo zādzību. Par SAB direktora drošību pirmām kārtām jārūpējas pašai iestādei. Tās atbildīgajām vai no tā saucamās iekšējās drošības, vai citām nodaļām ir jābūt lietas kursā par darbinieku, tostarp priekšnieka, dzīvi - kur darbinieks dzīvo, kas ir viņa kaimiņi, no kā viņš dzīvo, ko «ēd rītā, vakarā» utt. Šīs zināšanas nepieciešamas tādēļ, lai iestāde gūtu pārliecību, ka darbiniekam nevar rasties potenciālie apdraudējumi. Tā taču ir specdienesta darbības ābece.»

Vienlaikus A. Spūlis pieļāva iespējamību, ka atbildīgās amatpersonas SAB lieliski zinājušas par J. Maizīša dzīves apstākļiem un viņa īrētā dzīvokļa saimnieku saistību ar Ogres Komercbankas cilvēkiem: «Varbūt tas viss ir pārbaudīts, draudi nav saskatīti un pieņemts lēmums, ka viss ir kārtībā.»

Baidās runāt

Kā norādīja A. Spūlis, lai arī J. Maizītim, strādājot ģenerālprokurora amatā, bija augstākās kategorijas pielaide valsts noslēpumam, pārejot darbā uz SAB, viņam bija jāsaņem jauna pielaide, un tas nozīmē, ka viņam vajadzēja būt no jauna pārbaudītam: «Nav izslēgts, ka pārbaude izpalikusi, jo kādam šķitis, ka uz to brīdi viss ir kārtībā. Viena lieta - pārbaudē gūto faktu konstatācija, otra lieta - secinājumi, un trešā lieta - lēmumu pieņemšana. Kad fakti savākti, secinājumi izdarīti, ir jāpieņem lēmums. Viss atkarīgs no lēmuma pieņēmēja profesionalitātes. Iespējams, lēmuma pieņēmējam bija zināmas detaļas, kuras saistītas ar Maizīša dzīvokli, bet lēmuma pieņēmējs uzskatīja, ka tur nekādu risku nav.»

Uz jautājumu, vai tagad ir pamats pašam J. Maizītim vai par iekšējo drošību atbildīgajām personām noņemt pielaidi valsts noslēpumam, A. Spūlis atbildēja: «Kā var noņemt pielaidi tam, kurš pats sev to izsniedz? Rietumu demokrātijās - ne Vācijā, ne Anglijā, ne ASV - nav šāda absurda, ka paši sev izsniedz pielaidi valsts noslēpumam, paši kontrolē savu slepenības režīmu. Pie mums par šo absurdu nerunā. Saeimas nacionālās drošības komisijas locekļi baidās runāt, jo baidās, ka pašiem pielaides neatņem.»