Žurnālists Armands Puče atmasko lienošo "Maskavas roku" Latvijā

Neatkarīgās Latvijas laikā, šķiet, noticis pirmais precedents, kad Maskavas roka panākusi žurnālista noņemšanu no ētera. Kā saka pazīstamais sporta žurnālists Armands Puče, par tiesībām pārraidīt Kontinentālās hokeja līgas (KHL) spēles mediju uzņēmums MTG Latvia samaksāja ar viņa skalpu. Par politikas taisīšanu sporta aizsegā, politikas netīro virtuvi, tostarp oligarhu lietu, kuras izmeklēšanas laikā viņš vadīja Mediju namu (MN), par mediju lasītprasmi Neatkarīgās saruna ar A. Puči.

Neatkarīgā: - Mediju vide un tās attiecības ar finanšu avotiem, reklāmdevējiem jums nav svešas. Vai MTG lēmums pārtraukt līgumu par Hokeja studijas vadīšanu un KHL spēļu komentēšanu asā viedokļa dēļ par KHL politiku, vadību, čekistiem, kas pausta ārpus studijas, spēja pārsteigt? Bijāt domājis, ka Latvijā iespējama tāda vertikāle?

Armands Puče: - Esmu ar šo mediju grupu sadarbojies, bet man nebija klasisks darba līgums. Līgums par KHL spēļu translāciju jāslēdz Maskavā. Ja viņi pie sarunu galda redzēja, ka ultimāta pamatiemesls ir konkrēts cilvēks, varēja šo lietu kārtot kā normāli biznesmeņi, ievilkt elpu, varbūt aprunāties ar mani.

- Neaprunājās?

- Nē, man to pateica tikai post factum. Mani nepārsteidz, ka šādi rīkojas KHL, bet aizdomāties lika tas, ka tie bija latvieši, kas to veicināja, tulkoja manus rakstus un sūtīja uz Maskavu, pamatojot, kāpēc man nevajadzētu atrasties studijā Rīgas Dinamo spēļu laikā. Šī konflikta cēloņi nav viens vai divi raksti, mana nostāja nekad nav mainījusies par to, kā šī līga rodas, kāpēc Latvijā tāda nauda atvēlēta komandai, ko Latvija pati nevar atļauties uzturēt. Bet krievi to var, turklāt savus dažus klubus slēdz, bet Rīgā ne. Acīmredzot tas nav stāsts par sportu, bet par cilvēkiem, kas pie šī projekta atrodas, naudas pārvadātājiem, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ietekmējuši arī politisko procesu. Tas ir stāsts par to, kā Latvijas gāze tika privatizēta, kādi bija nosacījumi, kas ir starpnieki Itera.

Ekrānšāviņš no avīzes

- Kas varētu būt bijis citādi, ja Itera nebūtu iesaistījusies Dinamo, ja nebūtu bijusi, kā esat izteicies, politikas slēpšana aiz hokeja? Gāzes tirgus atvēršana notiktu citādi?

- Ar hokeja, Jaunā viļņa vai kādu festivālu palīdzību cilvēki, kam uzticēta krievu nauda un speciālo uzdevumu veikšana, savā ziņā mazliet legalizē šos savus uzdevumus, cilvēki viņos sāk saskatīt mecenātus. Bet tā jau nav! Tas gāzes līgums tomēr ir jāpatur prātā, kā tika privatizēta Latvijas gāze, kāpēc starpnieks ir tieši šis cilvēks, VDK virsnieks Juris Savickis, ar kādām metodēm viņš to panācis. Pasniegt viņu kā biznesmeni ir smieklīgi! Viņa vidutāja pakalpojumi tikai mums gāzi sadārdzina, bet krieviem tāds cilvēks te ir vajadzīgs.

- To, domājams, sapratāt jau tad, kad veidojās KHL un Dinamo, tomēr tik ilgi komentējāt spēles.

- Hokeja studija ir konkrēts raidījums, kur runājam par to, ko hokejisti dara laukumā. Nekad neesmu apzināti tur runājis par politiku. Šis ultimāts neizriet no Hokeja studijas stāsta, bet no mana atšķirīgā viedokļa par situāciju kopumā, par atsevišķiem Latvijas politiķiem, personāžiem, ko esmu paudis citos rakstos ārpus televīzijas. Esot astoņus gadus studijā, esmu cienījis šī projekta regālijas, neesmu demonstratīvi sēdējis Krievijas himnas atskaņošanā. Bet nekad neesmu liekuļojis vai izlicies, ka neredzu, nesaprotu lietas ārpus hokeja. Šis Dinamo projekts Savickim un Iterai nācis kā balva, kā vēl viens atspēriena punkts, lai varētu pagarināt, legalizēt savu klātbūtni Latvijas sabiedriski politiskajā telpā un paplašināt savas darbības, runāt ar vietējiem biznesmeņiem, kas ieinteresēti sadarboties ar Dinamo. Viss saplūst, cilvēki staigā gar to VIP ložu un vēlas tur būt.

- Kāds ir mērķis, šos apstākļus ceļot gaismā? Tikai apsteigt MTG skaidrojumus vai kādas cerības, ka šis precedents ko būtisku mainīs nākotnē?

- Ja MTG vispirms ar savu sabiedrisko attiecību speciālistiem iepakotu vēstījumu, kā viņi gribētu, lai tas skaisti izskatās, es tikai taisnotos un ticamības moments pazustu. To negribēju, jo vairāk tāpēc, ka šī sadarbības forma pēkšņi kļuva kropla, viņi cilvēku, ar kuru sadarbojušies, klaji uzmet.

- Tas ir precedents Latvijas mediju vidē, kad darbinieka atlaišana notiek pēc reklāmas vai naudas devēja spiediena?

- Neesmu bijis MTG darbinieks. Bet tas ir precedents. Cik bīstams? Katra situācija ir citāda. Atceramies, kā krievi uzsprāga, ieraugot, kā 18. novembrī uz ledus izdejo figūras, kas viņiem atgādināju svastiku. Cik nav bijuši vēl tādi gadījumi! Skaidrs, ka, atvedot naudu no Maskavas, esot starpnieks Krievijas un Latvijas gāzes tirgū, Savickis ir Maskavas cilvēks.

- Domāju vairāk par šā ultimāta izpildītājiem. Nez vai paši zviedri savās mājās tā varētu izrīkoties? Vai MTG Baltijas valstu raidorganizāciju jaunie īpašnieki, it kā ASV bāzētā starptautiskā investīciju kompānija, kas klāstījusi par tās darbošanos pēc augstākajiem ētikas standartiem, rūpēm par reputāciju.

- Mēs jau nemaz īsti nezinām, kas ir šis īpašnieks, investīciju fonds, aiz kura var slēpties jebkas, tostarp krievi.

Acīmredzot savu lomu nospēlēja arī īpašnieku maiņas process MTG. Droši vien menedžments paturēja prātā, ka nedrīkst pazemināt uzņēmumu vērtību, līgums bija jāslēdz par katru cenu, cena ir viena cilvēka skalps, šoreiz - mans. Ar ētikas jautājumiem viņi sevi īpaši nenodarbināja. Lai gan, ja viņi apdomātu un ja krievi viņus pasūtītu, lielāku efektu ilgtermiņā iegūtu, pirmajiem paziņojot, ka krievi lūdza izdzīt vienu žurnālistu tāpēc, ka viņa pasaules uzskats atšķiras, bet mēs to nedarījām.

- Kas notiks ar daudzu iecienīto sporta raidījumu Overtime TV kanālā TV6, kas arī ir MTG grupā? Paliksiet? Tas ir autorraidījums, kas bez jums nav iedomājams.

- Ko tu darītu?

- Ietu uz citu kanālu, piemēram, LTV, kur, domāju, paņemtu atplestām rokām.

- Par Overtime nākotni vēl domāju, tāpat kā par MTG. Droši vien pēc nedēļas vai divām sapratīšu, bet šobrīd ir pārāk daudz sakāpinātu emociju. Cilvēciski man ir skumji. Jānomierinās, jānovērtē apstākļi, raidījuma līgumattiecības.

MTG vadībai teicu, ka viņi dzīvo ilūzijās, domājot, ka, upurējot vienu, pēc kāda brīža nepalūgs vēl kaut ko izdarīt. Paies gads, divi, un atkal būs jāsēžas pie galda, un tad jau būs nākamie tulkojumi.

- Jau tagad redzam turpinājumu, kaut vai ar Overtime, kas bija iecienīts raidījums un ko grupa riskē zaudēt.

- Precīzi! Arī Nekā personīga kolēģi sāk domāt, kurā brīdī kas var notikt ar viņiem, kādi vēl nosacījumi varētu būt ierakstīti kādos slepenajos protokolos.

Neko nepārmetot, varu teikt, ka lēmuma pieņēmēji vadījās tīri no merkantiliem apsvērumiem, bet godaprāta viņiem tajā brīdī nebija.

- Ja līdzīga situācija būtu bijusi laikā, kad vadījāt MN, kā rīkotos?

- Ja palūgtu izmest kādu žurnālistu? Tas būtu absurdi! Tad es tur neesmu! Viennozīmīgi! Esmu atbrīvojis daudzus cilvēkus, bet tas bijis štatu samazināšanas dēļ saistībā ar ekonomiskiem apstākļiem, citkārt ir bijušas problēmas ar alkoholu, bet ne šāda ultimāta dēļ! Ar savu vērtību sistēmu un to, kā esmu audzināts, protams, es šim ultimāta uzspļautu, es nevarētu paskatīties acīs cilvēkiem.

- Kad KNAB izmeklēja oligarhu lietu, vadījāt MN, kas arī cieta no dažādām izmeklēšanas darbībām. Ar ko skaidrojat tagadējo oligarhu sarunu uzpeldēšanu un sildīšanu?

- Biju klāt šai lietai, kad 2011. gadā tā eskalējās sabiedriski politiskajā telpā - oligarhu sarunas, prezidents Valdis Zatlers un viņa hrestomātiskais rīkojums par Saeimas atlaišanu. Paiet seši gadi, un atkal ir šo zupu vai apmazgāto rasolu ar svaigu krējumu mēģina iebarot.

2011. gadā cilvēki, uzzinot, ka notikusi tirgošanās ar varu, iet ielās, bet ir noteikts grupējums, kurš caur sev tīkamiem medijiem spiež cauri noteiktus vēstījumus. Tajā brīdī arī Zatlers iedrošina sevi ar Edgara Rinkēviča palīdzību, kurš tolaik strādā Zatlera birojā un pārliecina Zatleru, ka jārīkojas tieši tā. Zatlers notic, ka kā tā ir viņa misija. Cilvēki iziet ielās, dedzina lelles. Pēc sešiem gadiem izrādās, ka nekas nav mainījies, joprojām cīnāmies pret oligarhiem. Tad jājautā - kas notika toreiz, vai tiešām gribēja gāzt oligarhus? Nē! Kāds no grupējumiem vēlējās restartēt vai pieteikt sevi politikā. Pagājis laiks, un jauns grupējums vēlas ienākt politikā, un oligarhi joprojām ir labs placdarms.

- Lēmums par oligarhu lietas slēgšanu, nevirzīšanu uz tiesu nav arguments?

- Visas šīs lietas, izņemot Jāņa Dūklava gadījumu, bija publiskas arī 2011. gadā, figurēja gan Šlesera ostas, gan sarunas par medijiem, ietekmēm. Kāds šīs sarunas atšifrē, tāpat kā kāds manus raksts pārrakstīja un sūtīja uz Maskavu, nezinām, kuri cilvēki tās nodeva žurnālistiem un kāpēc tieši tajā laikā. Nav Latvijā stāsts par trīs oligarhiem! Labi, ka pašlaik izgaismojas arī Savicka stāsts un varam drīzāk runāt nevis par trīs sivēntiņiem, bet par septiņiem rūķīšiem, kas danco grupējumos, kuri ir ārkārtīgi daudzveidīgi - administratori, tranzītnieki, būvnieki, oligarhi utt. Žurnālisti nevar šādus materiālus iegūt normālā ceļā, viņiem kāds tos piespēlē.

- Turklāt, ņemot vērā to, ka publiskotajās sarunās materiāls ir plašāks par to, kas ir krimināllietā, tātad nopludinātāji nav lietas dalībnieki, advokāti.

- Jā, arī tas ir jautājums par to, kā strādājis KNAB. Ja šie cilvēki tagad nonākuši politikā, jājautā, vai viņi savu darbu paveica profesionāli vai arī apzināti neiekļāva kaut ko iekšā lietā.

Gan tas, kas notika 2011. gadā, gan tagadējās oligarhu atraugas ir zīmētas ar vienu lekālu - tie paši spēki, tie paši grupējumi, mazliet pamainās personāži, piemēram, Juta Strīķe vēlas ieiet politikā.

- Kas varētu būt šīs lietas pasūtītāji vai nodēvēji žurnālistiem?

- Ir konkrēti cilvēki, kam bija piekļuve šiem materiāliem, tas taču ir valsts noslēpums. Acīmredzot kādam ir izdevīgi, lai mēs domātu šajās klišejās, ka mums ir viens komunists, viens cilvēks, kas māk noķert korumpantus, viens prezidents, kurš māk atlaist Saeimu, un trīs oligarhi, kurus noliekot pie vietas visi dzīvo mierā un laimē. Un nepaplašinātu šo stāstu. Nesaku, ka neticu, ka viņi nav to darījuši, nav bijuši tādi nodomi - tie puikas zina, ko ēduši, tur nav ilūziju.

- Vai līdzīgas sarunas nebūtu arī, ja būtu, piemēram, noklausītas Solvitas Āboltiņas vai Dzintara Zaķa un, piemēram, Māra Martinsona sarunas, vai Mārtiņa Tenberga - Valda Zatlera sarunas, aizturēto maksātnespējas administratoru Ilmāra Krūma, Māra Sprūda sarunas ar NA politiķiem?

- Protams! Un Edgara Jaunupa, un tamlīdzīgi. Nosauktie cilvēki jau arī tā vai citādi pārstāv kādus grupējumus. Bet shēma nav tik vienkārša. Ja Latvijā ir tik sazarots politisko spēku tīkls, tad šo grupējumu tīkls ir tieši tikpat sazarots, katram ir kādas intereses, un katrs to savu cilvēciņu politikā aiz muguras stutē.

Uz Latvijas mediju vidi beidzot jāsāk raudzīties kā uz parādību, kas piedāvā domāt, nevis jāsadala: tie ir pie trubas, tie pie sorosītiem, tie - liberasti... Tiem, kas šādas birkas karina, ir izdevīgi, ka var prognozēt cilvēku reakciju un tad manipulēt. Dodiet cilvēkam faktus, māciet un izglītojiet, lai viņi paši saprot, kas ir kas.

- Vai oligarhu lietas izmeklēšana neiedragāja sabiedrības uzticēšanos medijiem? MN kratīšana ar šovu, žurnālistiem, kas ieradušies vēl pirms kratītājiem, bet neatvainojās, pēc tam neminēja, ka nekas nav atrasts; arī tagad publiskotajās sarunās pieminēti draudzīgie kanāli un LTV žurnālistes, ko LTV sauc par apmelošanu, jo nekādu faktu nav. Teju vienīgā neatkarīgā patiesības instance palicis žurnāls Ir?

- Protams, nereti žurnālistus izmanto, jo īpaši tos, kas atrodas politiskajā ķīselī, viņiem apzināti piespēlē materiālus. Katra žurnālista uzdevums ir izsvērt, kādi ir informatora nodomi, un tad virzīt tālāk stāstu, bet lai nav tā, ka žurnālists ir tikai ķēdes sunītis. Cilvēki, kas tagad eskalējuši oligarhu lietu, noteikti ir ekstāzē, sit plaukstas, bet mēs nezinām, kuri tie ir.

Politiku pērk visā pasaulē, politikā cilvēki arī iet, lai ietekmētu, pārdalītu, jo valsts kā institūcija ir uzņēmums, kurā ir noteikta kārtība, kur kaut ko piedāvā, pērk, pārdod. Un nevajag dzīvot ilūzijās, ka mēs izmainīsim šo institūciju, kas ir piedāvāta pasaulei kā rotaļlieta etniskiem grupējumiem. Bet valsti jau neveido politiķi, cilvēki veido valsti. Ja ir spēcīgi un labi cilvēki, gudra nācija, agrāk vai vēlāk būs gudri arī politiķi, nevis otrādi - vispirms būs gudrie politiķi, kas izglītos nāciju. Lai kļūtu gudri, jārunā daudzas lietas, kas varbūt nav patīkamas, atklāti, droši, skaidri, paturot prātā arī Sprīdīša viltību. Kā Dinamo gadījumā - nu, paņemam no krieviem to naudu, bet neļaujam ar sevi manipulēt, kā ar šo ultimātu. Nav jāgaida vēl kādi Ribentropa - Molotova pakti, stāvot maliņā un cerot, ka kāds cits mūsu intereses aizstāvēs. Lielvalstīm te, Baltijā, ir tikai intereses, tā ir tikai teritorija, kuru pārdala ar zīmuli.

- Kādas redzat iespējas veicināt šo domāšanu esošajā mediju tirgus rāmī?

- Medijiem jāaiziet prom no revolucionārās pārliecības, sakāpinātā fanātisma, ka vienīgais pareizais ir manis teiktais un citādi nevar būt. Darām savu darbu! Arī kolēģi no Ir - viss kārtībā, dara savu darbu, publiskoja sarunas, kuras kāds nopludināja. Bet lieciet arī lasītājam aizdomāties, kāpēc tās iedeva tieši šobrīd? Ja es gribētu, lai Aivaram Lembergam ir mazāk balsu vēlēšanās, oligarhijas stāsts parādītos pirms vēlēšanām. Bet kāds gribēja, lai viņu ievēlē, un pēc tam tos oligarhus atkal izvilkt priekšplānā. 2011. gadā oligarhu stāstam nodomi bija citi, tagad atkal ir stāsts par oligarhiem, bet ir citi nodomi, jo redz no tehniskā izpildījuma, kāpēc viens vai otrs cilvēks tiek izgaismots, pieprasītas demisijas. Un tad prasa prezidentam Raimondam Vējonim, kāpēc nav tik asas kustības! Kas ir tas kritērijs asām kustībām? Zatlers? Nebūtu Rinkēvičs, kādas Zatleram būtu asas kustības?

Ja kādi viedi, labi, gudri cilvēki ir ienākuši politikā, mediju uzdevums ir palīdzēt viņiem izaugt par valstsvīriem. To var veicināt sabiedrība kopā. Nevajag dzīvot klišejās, virsrakstos - domājam līdzi. Žurnālists vienmēr ir vidutājs starp sabiedrību un to, kas šo informāciju nogādā. Jautājums, kā, cik gudri žurnālists to parāda, un sabiedrībai arī ir jāprot lasīt starp rindām!

- Vai to veicinājis interneta laikmets vai kas cits, bet lielā mērā informācija tiek uztverta virsrakstu līmenī.

- Jā, tehnoloģiju laikmets to ļoti labi ir ieprogrammējis. Ieejam google, un mums ir atbildes uz visiem jautājumiem, un mūs pat programmē tālāk - ja vakar esam meklējuši kurpes, tad rīt mums piedāvā 10 kurpes, tāpat ar informācijas patērēšanu - kāds to programmē, un, ja esmu paredzams, ar mani var manipulēt ļoti viegli. Tāpēc arī šo oligarhijas sāgu var tā pārdot - vienreiz izdevās, revolucionāri saprata, ka ir apmuļķoti, jaunie vēl bija mazi, kad tur kaut ko dedzināja, var mēģināt vēlreiz. Skumji, ka tas notiek tik klaji.

Kas ir šie cilvēki, kuri pērk politiku Latvijā, kurus grupējumus šie politiķi pārstāv? Atzīstam, meklējam to, jo politika ir netīra visur. Pat mūsu pseidoetalons Zviedrija uzņem seriālu par politikas virtuvi, kur var redzēt, cik tas ir deformēti. Bet tāda ir šī vide! Arī šajās sarunās - kurš Latvijā nezināja, ka viņi tā runā?

- Atliek vien netīšām atstāt ieslēgtu mikrofonu parlamenta vai domju sēžu laikā!

- Tieši tā! Bet kādam bija svarīgi arī pievērst uzmanību runas formai.

Var saprast prokuratūras sašutumu - KNAB atnesis negatavu vai pat pilnīgi sapurgātu lietu! Kad KNAB atnāca pie manis uz redakciju, rādīju līgumus - tādi noslēgti bija jau pirms 10 gadiem, kad Šlesers ar Šķēli gāja pret Lembergu kā ziloņi. Līgumā nebija summas, faktiski brīvosta varēja ar to darīt, ko grib - izvietot reklāmu, neizvietot. Un katrā medijā šādi līgumi bija. Tajā brīdī jau bija skaidrs: lieta ir iezīmēta. Un vēl piecas minūtes pirms KNAB atbraukšanas atbrauc Panorāma! Skumji, ka šādi tiek manipulēts. Un tādi savicki šos procesus veido, piekopj, nokopj, provocē, atrazdamies ēnā un gardi pasmaidot. Pareizi Ilzei PētersoneiGodmanei tika atņemta pieeja valsts noslēpumam, ja reiz viņa čupojas ar citas valsts specdienestiem! Ja nemāki nodalīt šīs lietas, tad ej uz dzimšanas dienām, bet nesēdi tur, kur pieņem lēmumus!

Deviņdesmitajos varbūt bijām apmulsuši, nesapratām mežonīgā kapitālisma nosacījumus, tāpēc tāds Lembergs, Šlesers, Šķēle un citi izmantoja šo nesapratni. Tagad jau vajadzētu saprast un ar treknu flomāsteru labot šīs kļūdas, tostarp attiecības ar Krievijas gāzi!