Mārcis Bendiks: Masu mediji ir zaudējuši varas monopolu

Publisko komunikāciju eksperts, politisko procesu vērotājs, blogeris Mārcis BENDIKS intervijā Neatkarīgajai raksturo jauno laikmetu, kurā partijām un politiķiem, ja tie gribēs tikt pie varas, nāksies rosīties ne tā, kā tie raduši līdz šim.

- Vai politiskajā ainavā vērojams kas jauns?

- Ir beidzies milzīgs posms sabiedrības attīstības vēsturē. Masu mediju posms. To jau sešus, septiņus, desmit gadus gaidīja visa profesionālā komunikāciju pasaule. Atjautīgākajiem, tālredzīgākajiem daudzi negribēja ticēt.

Masu mediju posms ilga no XIX gadsimta beigām līdz XXI gadsimta pirmajiem gadiem. Par pagrieziena punktu varētu saukt 1848. gadu, Frankfurtes parlamentu. Eiropā veidojās pārstāvnieciskā demokrātija, bija labējie un kreisie. Un katram spēkam bija sava avīze. Arī Ļeņins taisīja savu Iskru. Un - Benito Musolīni bija izcils avīzes redaktors, kurš rakstīja ievadrakstu katram sociālistu avīzes numuram. Tas bija veids, kā uzturēt attiecības ar tautu plašākā un vēlētājiem šaurākā nozīmē.

- Kas tad ir beidzies saistībā ar to, ka beidzies masu mediju laikmets?

- Masu mediji ir zaudējuši savu varu. Tehnoloģiskais caurrāviens ir atņēmis masu medijiem viņu varas monopolu. Neteiksim, ka tas ir medijus iznīcinājis. Bet - tieši tāpat kā teātrim vairs nav tās varas, kas tam bija Šekspīra laikā, tāpat kā katoļu baznīcai vairs nav tās varas, kas tai bija varbūt tūkstoš gadu garumā, arī medijiem vairs nav tās varas, kas tiem vēl nesen bija. Tāpat kā grāmatu drukāšana atņēma varu katoļu klosteriem. Parādījās jauna tehnoloģija, un sekas bija graujošas. Reformācija, Trīsdesmit gadu karš un tas pasaules iekārtojums, kurā mēs dzīvojam. Ticības brīvība un tamlīdzīgas lietas.

Tātad - medijiem ir atņemts monopols. Lai palaistu kādu sižetu daudzu tūkstošu redzēšanai, vairs nav par miljoniem, par desmitiem miljonu jāpērk frekvences un televīzijas studija. Tev diezgan ar telefonu un ātru internetu. Un, ja ziņa ir interesanta, tā aiziet.

Līdz ar to dzīvošana burbuļos pastiprinās (skaidrošana te paņemtu daudz vietas, bet par jauno mediju telpas realitāti esmu jau daudz rakstījis blogā, piemēram: https://benedictingibjorg.wordpress.com/2017/01/20/ja-kalns-nenak-kalns-var-iet/). Un tie, kas šo realitāti nav pamanījuši, var paskatīties, piemēram, Brexit referendumu un ASV prezidenta vēlēšanas. Pirmajā gadījumā tika vinnēts bez masu mediju palīdzības, otrajā - pretēji masu medijiem. Visi Amerikas masu mediji, kas ir triljonu bizness, bija pret Donaldu Trampu. Viņi zaudēja… Ne graujoši, bet… zaudēja. Tāpēc, ka pretī bija pilnīgi cita pieeja. Tie cilvēki, kuri caur CNN un pārējiem medijiem smacēja vēlētājus, absolūti nezināja, ko domā rūpestu nomākts fermeris Amerikas vidienes štatos. Viņu šie stāsti: redz… kāds Tramps nelietis, kā viņš grābstās gar modelēm… neinteresēja. Tas interesēja tikai šos liberālisma apsēstos, pašieceltos praviešus, kuri vairs nav pravieši. Viņiem vairs nav tādas auditorijas. Viņiem vairs nav monopola.

- Tātad - kopā ņemot, jūs gribat teikt, ka politika un vara (plašā nozīmē) netiek līdzi laikmeta izmaiņām.

- Daļēji tas tā ir.

- Latvijas partijas to nav saodušas un nespēj rīkoties atbilstoši šīm izmaiņām?

- Nē. Galvenais - domāšana ir palikusi tā pati. Mēs te sasauksim kongresu, mēs te lemsim par izslēgšanu… Kuru tas jūsu kongress interesē?

Vistuvāk vecajiem paraugiem ir tās partijas, kurām ir lielās rajonu nodaļas. Kā funkcionēt jaunajā pasaulē, kur, lai panāktu rezultātu, nav jāsatiekas, tās nezina. Es ceru, ka parādīsies jauni ideju nesēji, kuri vismaz būs spējīgi pasūtīt jauna tipa kampaņas. Raksturīgi, ka šīs pašvaldību vēlēšanas bija pirmās, kur KNAB netaisīja lielu troksni par limita pārsniegšanu. Kāpēc? Tāpēc, ka nav vairs jāpērk milzīgie mediju laukumi. Ja tu zini, kā jādara, visu var izdarīt lētāk. Akcents pārvietojas no mediju pirkšanas uz speciālistu pirkšanu. Satura ražošanai, satura fasēšanai, satura precīzai noadresēšanai, lai katrā burbulī iespraustā adatiņa iedarbojas. Kampaņas uz āru var izskatīties mazāk trokšņainas, bet precīzākas. Tie, kuri to pareizi apjautīs, kuri izmantos šos modernos instrumentus, var gūt rezultātus, kurus būs ļoti grūti nomērīt sociologiem. Jo sociologiem ir lielas grūtības ar burbuļu mērīšanu. Kopīgo noskaņojumu viņi nomēra diezgan labi.

- Aptveroši - kā laikmeta maiņa iespaido Latvijas politiku?

- Ziņu (arī to, kuras sauc par aplamajām, slīpajām, tendenciozajām, par feikiem) ģenerēšanas, ražošanas ātrums ir fantastisks. To izplatīšanas ātrums ir fantastisks. To izcenojums ir zems. Paņem, saspaidi podziņas, un… tava ziņa aiziet. Latvijā ir cilvēki, kuriem tviterī ir četrdesmit tūkstoši, ir astoņdesmit tūkstoši sekotāju. Tā jau ir TV kanāla jauda. Un -tev, ja tevi kāds klausās, nav jāpērk televīzija, lai pateiktu, ka tas ir tā un šitā.

Šajos apstākļos ar viena masu medija vai masu mediju atbalstu atsevišķai grupai vairs nepietiek. Ir jābūt citādām metodēm, kā uzrunāt šos mazos burbulīšus, kā no tiem uztaisīt vienu lielāku. Lielbritānijā tas izdevās viņu puskomunistam un pacifistam, Maskavas de facto atbalstītājam, leiboristu līderim Džeremijam Korbinam. Kādā veidā? Viņš dabūja uz vēlēšanām milzīgu lērumu jaunu cilvēku, kuri nelasa torijus atbalstošo centrālo presi un kurus ļoti maz ietekmē BBC gudrie komentāri. Bet tajā savā - burbuļvidē viņš dabūja milzīgu apmeklējumu pieaugumu. Vietās, kur bija paredzēts, ka ar 3-5 procentu pārsvaru vinnēs toriji, ar 3-5 procentu pārsvaru vinnēja leiboristi. Tāpēc, ka viņi dabūja balsotājus, kurus līdz tam vispār nevarēja dabūt laukā, kurus var uzkacināt ar populismu. Britu gadījumā tas, piemēram, bija paziņojums, ka augstskolās atcels mācību maksu. Skaidrs, ka to nevar izdarīt, bet - balsis savākt var.

Šis te jaunais sabiedrības uzvedības veids - komfortabla dzīvošana mazākos burbuļos - prasa pilnīgi citu attieksmi no tiem, kuri vēlas turēt centrālo varu. Bet centrālā vara ir neizbēgamība. Vara nenobruks. Kaut vai tāpēc, ka mums ir jāuztur armija un poliklīnikas. Lai saglabātu kaut kādas valstiskuma pazīmes, ir neizbēgami nepieciešama centralizēta resursu pārdale.

- Bet es šādā laikmetu maiņā pagaidām nenolasu kvalitāti. Ne politisko, ne saskares, komunikatīvo. Vairums no tiem, kam tviterī ir tie tūkstoši sekotāju, man šķiet vien patukši muldētāji. Vārdu sakot, es nesaskatu šajos burbuļu mītniekos potenciālu, resursu, kurš spēj akceptēt kvalitatīvu valsts nākotnes politiku. Tiesa, arī partijām šajā ziņā, manuprāt, patlaban nav ko likt galdā…

- Jā, sociālie tīkli to lielākajā daļā sastāv no sēnalām, un Latvijas partijām šobrīd nav ko likt galdā. Šajā ziņā ļoti interesanta būs Vācijas priekšvēlēšanu kampaņa. Jo Vācijā nenotiek šī te fundamentālā sistēmas noārdīšana. Viņi reģenerējas savas sistēmas iekšienē.

Mums Vācijas kampaņa ir svarīgāka par jebkurām mūsu vēlēšanām. Personīgi mums - latviešiem - tā ir svarīgāka par to, kas notika pašvaldību vēlēšanās, par to, kas notiks Saeimas kampaņā. Ko ievēlēs, ievēlēs… Tas neko daudz mūsu dzīvē nemainīs. Pretstatā tam, kas notiks Vācijā. Vācijā viss tomēr notiek mēreni un izkārtoti. Soli pa solim. Mums nav nekā līdzīga. Katrs, kam nepatīk vecā kompānija, taisīs augšā ko jaunu, kaut kā izmocīs sev tos sešus procentus, Saeimā tiks… Tīri zooloģiskā līmenī. Ja tev ir frakcija, tu vari izdzīvot un nemirsti.

- Tātad jūs joprojām uzskatāt, ka mūsu politiskā elite nespēj realizēt nācijas vadību… Bet jau divdesmit septiņus gadus varēja mācīties to darīt. Kas traucēja? Prāta par maz?

- Politika neprasa augstu prāta līmeni. Jā, prāts ir noderīga lieta, bet ir situācijas, kur tas traucē. Līdzīgi kā biznesā… tu visu laiku prātīgi domā par šausmām, par briesmām, par riskiem un tādēļ nepieņem lēmumus. Un man ir pārliecība, ka Latvijas neatkarība tika iegūta uz pilnīgi falšas premisas pamata. Pastalās - bet brīvā Latvijā. Iziesim uz ielas, atrodiet man vienu, kurš tā domā. Neviens tā nedomā. Šī premisa bija pilnīgi aplama, bet - veiksmīga. Uz šīs premisas, šīs perspektīvas pamata, aizsmērējoties ar to, ka it kā tiek atjaunota vecā Satversme, sākām būvēt pēc būtības jaunu valsti.

Latvijas ceļa, tajā laikā neapšaubāma politikas līdera, uzstādījums bija - kustība uz eiroatlantiskajām struktūrām. Tas bija viņu pirmais, otrais, trešais karogs. Citu karogu viņiem nebija. Bet, kamēr tu ej uz eiroatlantiskajām struktūrām, tev īstenībā nav iespējas taisīt savu politiku. Tev ir iespēja pieļaut šādas tādas kļūdas… Piemēram, veikt neprātīgu vecās industrijas demontāžu. Jā, tā bija jāpārtaisa. Nevarēja te palikt tās tanku rūpnīcas... Bet - jebkurā gadījumā industrijas demontāža notika neprātīgi. Varbūt vēl tika pieļautas kādas kļūdas. Es domāju, ka privatizācijas fundamentāla, graujoša kļūda bija tas, ka šis process notika pretēji Satversmes garam, pretēji Civillikumam, kur nekustamais īpašums ir nedalāma ēkas un zemes vienība.

Mēs varētu uzskaitīt steigas vai atsevišķu klanu savtīgo interešu noteiktas kļūdas, tomēr kopējais uzstādījums bija - pildīt Eiropas Savienības, pildīt NATO prasības. Kur tu pats vari daudz pakustēt? Tas koridors ir diezgan šaurs. Un tas ir tas, ar ko mēs, rupji sakot, nodarbojāmies piecpadsmit gadus. Līdz 2004. gadam. Bet 2009. gadā bija krīze. Kopš 2009. līdz 2012. gadam pat teorētiski nevarēja būt nekāda sava politika. Ja mēs negribējām Somālijas vai Grieķijas likteni, mums bija jāklausa tas, ko saka naudas aizdevēji, jāpilda prasības. Jā, bija izdevības dzīvot vienkāršāk un nesarežģīt situāciju. Bet izvēles - būs man patība vai nebūs - diez kādas nebija.

Rezultātā pie sava budžeta esam atgriezušies pēc tam, kad nomaksājām 2010. gada parādus. Nu mēs beidzot taisām savu budžetu, un paskatieties, kāds vājprāts tur notiek. Kaut vai tā sauktā nodokļu reforma. No pirmatnējā uzstādījuma, kuru atbalstīja Latvijas Banka, profesionālās organizācijas un asociācijas, nav palicis gandrīz nekas. Bet kopumā pirmatnējais uzstādījums nāca par labu attīstībai un nedaudz par labu nevienlīdzības mazināšanai.

Bet sākās šī te ņemšanās, sākās demagoģija - to nevar bez šitā, šito nevar bez tā, un, ja tā, tad nekad nevar neko. Beigu beigās tas arī ir iznācis. Ir ieviestas sarežģītas shēmas, kuras VID nevarēs noadministrēt. Viņi jau netiek galā ar vienu nodokļa likmi, kā tiks galā ar trijām? Arī nevienlīdzību tādā veidā mazināt īsti nevar. Jo ir aplama doma, ka mums daudz bagāto, mēs viņus tagad izdrāzīsim, un katrs no viņiem uzturēs tūkstoti pensionāru. Nav to bagāto tik daudz. Un to drāžamo ir vēl mazāk. Lidosta ir atvērta. No nodokļu reformas, kura sākotnēji bija aicināta paaugstināt Latvijā produktivitāti, noņemt, mazināt šķēršļus biznesam un nedaudz mazināt slogu algām, palielināt cilvēkiem nedaudz ienākumus, nav iznācis nekas.

Otra lieta - veselības reforma. No tās mums ir iznācis… pat ne streiks. Kā to produktu sauca? Krējumeklis? Dakteriem ir iznācis streikeklis… Mēs streikojam, bet… nestreikojam. Un, kas ir tie streikotāji?

- Es šai situācijai jau sāku vilkt paralēles ar jūsu atziņu - «skolas pabeiguši tūkstoši analfabētu». Kāpēc tā?

- Tā ir sistēmas vaina. Destrukcija sākās pirms gadiem piecpadsmit. Caur centralizēto programmu iznīcināšanu kā aprioru padomju ļaunumu un caur atziņu - visi bērni var mācīties, ko viņi grib, un pamatā viņiem jāmācās nevis fizika, bet dabaszinības, un - ne tik daudz dabaszinības, cik - kā izskatās termometrs. Un, vispār, daudz svarīgāk ir pamācīties, ka Kārlis var būt Karlīna un otrādāk.

Vesela paaudze, puspaaudze skolnieku godīgi pabeidza vidusskolu, ne reizi mūžā nekārtodami matemātikas eksāmenu. Tas ir pilnīgs absurds.

Un - es nezinu, kā māca latviešu valodu, bet es redzu to «produkciju», kas nāk manā profesionālajā vidē. Man kā konsultantam ik pa reizei ir jāsadarbojas ar sabiedrisko attiecību speciālistiem. Ir firmas, tās dara savu darbu, un es redzu viņu produktu. Mēdz būt tā, ka septiņām meitenēm tur ir vienpadsmit augstākās izglītības. Bet - nav nevienas relīzes, par kuru varētu ielikt sekmīgu atzīmi latviešu valodā. Nevienas! Reiz es piedalījos diskusijā LU Sociālo zinātņu fakultātē. Atkārtoju šo tēzi studentu pilnai zālei. Kāda pasniedzēja gribēja no manis pozitīvu tekstu un jautāja: ko mēs te, augstākajā izglītībā, varam konstruktīvu darīt? Es viņai konstruktīvi atbildēju: jūs neko nevarat darīt, jo nevar iedot augstāko izglītību tiem, kuriem nav vidējās. Un lūdzu, lai zālē paceļ rokas tie, kuri kaut reizi ir kārtojuši matemātikas eksāmenu. No trīssimt cilvēkiem rokas pacēla divi vai trīs.

Interesanta bija arī tā visa pēcgarša. Studentiem bija jāuzraksta par pasākumu tāda kā recenzija. Tur bija redzams, ka žurnālistikas (!) studenti nemāk locīt vārdu «Mārcis». Par to, ka viņi nemāk locīt vārdu «Ingus», es vairs nebrīnos. Bet, ja viņi raksta «Marcisam Bendiksam nav taisnība»…. Un - kāpēc Marcisam nav taisnība? Tāpēc, ka mums pagājušajā gadā bija četras nodarbības grāmatvedībā. Kā viņš var teikt, ka neesam mācījušies matemātiku?

- Ko iesakāt sistēmas līmenī?

- Atgriezties pie stingrām kvalitātes prasībām izglītībā. Un tiem, kuri nespēj šos standartus pildīt (pirmkārt - skolotāji, otrkārt - audzēkņi), jāpiemeklē kaut kas cits. Nevis dzīt augstskolās lasīt un rakstīt neprotošus vidusskolēnus, kuri piesārņo augstākās izglītības sistēmu un pēc tam tirgu ar nevienam nevajadzīgiem sabiedrisko zinību speciālistiem, kuri nemāk salikt komatus.

- Kāda perspektīva izriet no jūsu sacītā? Šitā turpinot, mēs pēc pāris paaudzēm varam izklīst.

- Divas paaudzes (50 gadi) - tas ir pārāk liels optimisms. Viena paaudze, pusotra un… vakars uz ezera.

- Bet, redz, zinātnieki apcer ceturtās atmodas iespējamību. Viņi saka - deviņdesmitajos mēs gan atguvām valsti, bet garīgā atmoda nenotika. Vai tomēr nav manāms kāds atdzimšanas potenciāls?

- Es to neredzu. Jo tie, kuri ir spējīgi paši organizēt savu dzīvi, darbojas ārpus šīs sistēmas. Turklāt - nav izdarīti nekāda veida secinājumi no pagātnes veiksmēm, neveiksmēm, pieredzes.

Kur ir tie, kam būtu jādod jaunā pozīcija, jauna konsolidācija? Tie visi staigā pa Likteņdārzu un kaut ko šņukst… Ko citu viņi ir izdarījuši? Un tie, kas, iespējams, varētu iedot kaut ko jaunu, varbūt ir pietiekami gudri, lai nerādītos.

- Bet vai tādas lietas kā… pieķeršanās valstij, latvietība, patriotisms mūsu pašapziņai tagad ir mazsvarīgas?

- Nē, tām ir nozīme. Pēdējās barjeras te nav. Ir virkne, varētu teikt, institucionalizētu tradīciju, kas vēl satur, kas vēl dod to ugunskura vietu. Viens - dziesmu svētki. Cilvēki sanāk kopā. Kāpēc? Lai dabūtu kaut ko tādu, ko citādi dabūt nevar. To nevar dabūt citā zemē, citā kompānijā. To var dabūt tikai šeit. Un uz šī pamata mums izšauj visādi tādi brīnumi kā Skride, Garanča un citas zvaigznes. Tās jau nerodas tukšā vietā.

Otra lieta - kapu svētki. Tā ir fantastiski institucionalizēta tradīcija, kura ir reflektīva pēc būtības. Tu tomēr tur ej paberzēties, paskatīties, kā tavi senči, tavu kaimiņu senči, tavu radu senči… Es šaubos vai ir cilvēki, kuri iet uz kapu svētkiem izrādīt savu jauno kleitu.