Fizikas un ekonomikas zinātņu doktors, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecākais padomnieks Māris PŪĶIS intervijā Neatkarīgajai vērtē vietējās un centrālās varas attiecības, situāciju pēc pašvaldību vēlēšanām.
- Kas raksturīgs Latvijas politiskajai bildei pēc pašvaldību vēlēšanām?
- Galvenās šī perioda iezīmes ir, ka tiek gatavots valsts budžets un ir sākusies Saeimas vēlēšanu kampaņa. Šie divi faktori lielā mērā aizēno patiesās problēmas un velk gaismā dažādas pseidoproblēmas.
Ja runāt par budžetu, tad acīmredzot būs solījumi… Valdība sola, ka viss būs kārtībā. Zināms pamatojums tam ir. Jo, patiešām, Eiropas fondi beidzot tiek ieguldīti ekonomikā.
Līdz ar to dažus gadus būs pieaugums. Bet - uz šī pieauguma fona tad arī faktiski tiek īstenota nodokļu reforma. Un šīs reformas būtība ir - tā vietā, lai pildītu nacionālo attīstības plānu, lai ieguldītu papildu līdzekļus prioritātēs, kuras negūst Eiropas fondu finansējumu, naudu mēģina pārlikt citās kabatās. Nodokļu reforma tiek īstenota šauru grupu interesēs. Bet maksāsim mēs visi. Līdz ar to nacionālais attīstības plāns netiks pildīts par apmēram diviem miljardiem eiro.
Ciktāl runāt par pašvaldībām, tiktāl diskusija notiek par pašvaldību finansējuma apjomu nākamajā gadā. Valdība, lai kaut kādā veidā apmierinātu pašvaldību prasības vai vismaz lai formāli izskatītos tā, ka nav liela pasliktinājuma, cenšas samazināt bāzi - saucēju daļskaitlī proporcijas aprēķināšanai. Organizē strīdu - vai pašvaldībām būs 19,5 vai 19,6 procenti, bet centrālā valdība gudro, kā samazināt saucēju. Ar ko labāk dalīt, lai iznāk tie 19,6 procenti?
Šī diskusija beigsies. Un viss smagums pašvaldību finansēs pārcelsies uz nākamo gadu. Jo nākamajā gadā būs jāatbild uz jautājumu - kāda vispār ir pašvaldību finansēšanas sistēma? Šobrīd nekādas atbildes nav. Jo tā sistēma, kas sekmīgi darbojas, tiek sagrauta.
Ja turpināt finansēt pašvaldības saskaņā ar esošo likumu, tad pēc diviem gadiem krasi pieaugs atšķirības starp pašvaldību ieņēmumiem. Lielam skaitam pašvaldību savu ieņēmumu vairs praktiski nebūs, un šajā kategorijā nonāks arī Liepāja un Daugavpils, ne tikai tradicionāli «trūcīgās» pašvaldības.
Tas ir tādēļ, ka progresivitāte tiek nodrošināta nevis uz valsts nodokļu daļas rēķina, bet uz pašvaldību nodokļu daļas rēķina. Patiesībā, ja rīkotos godīgi, ja valdībai ir pārliecība, ka vajag progresivitāti nodokļos, tad tas ir jādara uz tās darbaspēka nodokļu daļas rēķina, kas finansē valsts funkcijas. Visā valstī vienādā ienākumu līdzsvarošanas daļa ir valsts, nevis pašvaldību atbildība. Bet - visu progresivitāti pārceļ uz pašvaldību finanšu avotiem, rezultāts ir tāds, ka vairums pašvaldību praktiski paliks bez saviem ieņēmumiem. Ja nemainīsim noteikumus, tad zaudētāju vidū būs pat vairums no «attīstības centriem». Pašvaldības būs pilnībā atkarīgas no tā, kā tiks sadalītas dotācijas.
Jaunā nodokļu likumdošana strauji palielinās gan faktisko depopulāciju, gan Latvijā dzīvojošo formālu nodarbinātību ārvalstu uzņēmumos.
Protams, mēs vienmēr varam iedomāties ideālu valdību, kura sadala dotācijas ļoti taisnīgi. Bet praksē - līdzko pastāvīgu nodokļu ieņēmumu vietā būs dotācijas, tā radīsies vilinājums šīs dotācijas sadalīt radiem, draugiem vai politiskiem atbalstītājiem. Kamēr pašvaldība dzīvo no saviem nodokļiem, tai ir gan demokrātiskais, gan ekonomiskais pamats. Acīmredzot darba kārtībā jaunie finansējuma principi nonāks nākamā gada pavasarī. Šo gadu kaut kā vēl noslēgs.
- Tas, ko jūs sakāt, man liekas sen un vairākkārt dzirdēts. Kāpēc šajos gados nav varēts nonākt līdz kādam programmatiskam modelim, kurš izslēdz šīs bīstamības, šo nenoteiktību, šīs perversās attiecības starp centrālo un vietējo varu?
- To grūti atzīt, bet pastāv tendence - virzīties atpakaļ uz Padomju Savienības sistēmu. Daļa cilvēku to pat atbalsta. Viņi to nedara tāpēc, ka gribētu Padomju Savienību, bet, nejūtot personīgo progresu, domā - šitā neiet, vajadzētu atkal pamēģināt pa vecam. Taču - neviens neatzīstas, ka viņš tā dara. Piemēram, neviens neatzīstas, ka veselības aprūpē mēs esam restaurējuši centralizētu plānveida ekonomiku. Pilnīgā pretstatā tam, uz ko 1988. gadā aicināja Ārstu biedrība. Jā, mums ir kapitālisms, bet - tas arvien vairāk tiek centralizēti plānots.
- Tādā gadījumā par vienu no politikas pamatīpašībām izvirzās liekulība. Es to jūtu.
- Nu - nav tā skaidra valoda. Piemēram, parādījās daudzi politiķi, kuri grib īstenot nākamo jaunu pašvaldību apvienošanu… Bet - to skaidri pateikt atļaujas tikai daži. Atbildīgais ministrs apgalvo: nē, nekādas apvienošanas nebūs, mēs piedāvājam sadarbības teritorijas. Bet - tām nav nekāda sociālā vai ekonomiskā pamatojuma. Partijām, ja tās uzvestos godīgi, vajadzētu iet uz vēlēšanām un teikt: mēs gribam tik un tik pašvaldības… Un, ja viņi pēc šādiem paziņojumiem saņemtu pietiekami daudz balsu, tad būtu loģiski savas ieceres īstenot.
Pašvaldību savienība, izanalizējusi šo situāciju, sagatavoja vēstuli visiem ministriem. Pagaidām atbilžu ir maz. Bet jautājumu būtība bija - ja tiek piedāvāts sadarboties tikai noteiktās 29 teritorijās, kāpēc nevar sadarboties Ministru kabineta līmenī? Kam vajadzīgi vēl 29 mazi ministru kabineti?
- Tomēr - tiek taču samērā nopietni runāts, ka pašvaldību skaits valstī varētu atbilst bijušo rajonu skaitam.
- Rajonu likvidācija neapšaubāmi bija kaitīgs pasākums… Mēs toreiz valdību brīdinājām, bet mūs nesadzirdēja. Rajoni, protams, ir loģiski. Tur ir centri, tur ir izveidota satiksme, ir izveidota infrastruktūra…
Bet pirmais jautājums - vai ministriem ir skaidrs, kādās jomās viņi vēlētos 29 teritorijās sadarboties? Otrs jautājums - ja viņi taisās sadarboties, tad - kas brauks uz koordinācijas sanāksmēm? Iepriekšējā plānošanas reģionu pieredze liecina, ka ministrijām koordinācijas sanāksmes nelikās vajadzīgas. Dažas ministrijas atbrauca pāris reizes, dažas - nevienu. Braukāšana pa reģioniem beidzās īsti nesākusies.
Tagad nāktos braukt uz 29 vietām. Ja pārstāvji brauc, tad - ar kādām pilnvarām viņi tur runās? Jo ministra vārdā var runāt parlamentārais sekretārs. Veselības ministrija mums pilnīgi noteikti atbildēja, ka ar pašvaldībām sadarbosies astoņos reģionos (nevis 29). Pārējie LPS jautājumi viņus mulsinot, un viņi nevarot atbildēt… Bet mēs gaidām atbildes arī no aizsardzības ministra, iekšlietu ministra, citiem ministriem… Jo gribam zināt - ko viņi galu galā no tā iegūs, kam tas vispār tiek darīts? Izskatās, ka tas drīzāk ir tāds priekšvēlēšanu triks.
- Viens no varas līmeņu attiecību vērtēšanas testa jautājumiem man patlaban šķiet skolas.
- Jā, tas ir būtisks jautājums. Tas attiecas uz pašvaldībām, Jaunjelgavas pašvaldība uzvarēja valsti Satversmes tiesā.
Ir divas pieejas. Viena ir vērsta uz lētā darbaspēka ekonomiku un kā sekas - pieaugošu aizbraukšanu no Latvijas. Šajā pieejā jārūpējas par tiem, kas vēl palikuši. Lai viņiem ir mazītiņa aldziņa un lai viņi var atrast vismaz kaut kādu darbu.
Ja tā, tad skolai izvirzās vienas sociālas prasības.
Otrs variants - mēģināt saglabāt administratīvo teritoriju, gādāt par tās attīstību un balstīties uz teritorijas daudzveidību. Bet tādā gadījumā nāktos domāt stratēģiski. Nevis divus, bet desmit, divdesmit gadus uz priekšu. Domāt par to, kas notiks ar cilvēkiem…
Zināmu pretrunu nosaka tas, ka Izglītības ministrija pašlaik kārto vien dažus atsevišķus jautājumus. Turklāt praktiskie soļi daudzos jautājumos atšķiras no tiem uzstādījumiem, par kuriem stāsta ministrs. Ministrs stāsta, ka viņš it kā būtu par zinātņietilpīgu ekonomiku, par attīstību, bet vienlaikus tiek gatavota izglītības satura reforma, kurā ķīmiju, fiziku, bioloģiju apvieno vienā priekšmetā un tiem visiem kopā atstāj desmit procentus no vidusskolas stundu apjomu. Cilvēki, kuri beigs jaunā satura skolu, nebūs sagatavoti, lai augstskolā mācītos par inženieriem, par ekonomistiem. Tātad - vārdos ir viens, realitātē kas cits.
Ministrija nerunā par galvenajiem jautājumiem, par to, ka skolu reforma nepieciešama, lai saīsinātu mācību ilgumu, lai būtu efektīvāks darba mūžs. Būtībā tā ir pareiza ideja, bet viesta tā tiek ar administratīvām metodēm.
Turklāt starptautiska OECD PISA pētījuma ietvaros veiktā aptauja liecina, ka Latvijā skolnieks jūtas visvajātākais samērā ar citām valstīm. Ja skolnieks jūtas skolā vajāts, kādi tam cēloņi? Latvijā skolotājam jāskrien no vienas skolas uz otru, viņam nav laika paskatīties uz skolnieku. Bet - sistēma šo svarīgo elementu pagaidām vienkārši ignorē. Ideja par milzīgi daudzajām kontaktstundām ir principā nepareiza. Skolotājam ir jāgatavojas stundām. Un, ja viņš tām negatavojas, bet skraida apkārt minimālās iztikas meklējumos, tad viņam neatliek laika paskatīties arī uz skolnieku.
Darba kārtībā ir arī cita diskusiju joma - par jaunu funkciju pārņemšanu pašvaldībās. Piemēram, Veselības ministrija izdomājusi, ka varētu funkcijas, ko nespēj finansēt pati, iemānīt pašvaldībām bez naudas. Tā vietā, lai būtu nopietna saruna - kā tad ir, vai līdzekļi tiek vai netiek izmantoti racionāli, tiek domāts par sīkām blēdībām. Varbūt ministrijai izdosies pašvaldības piemānīt un uzkraut tām vēl kaut ko…
- Bet es no tā secinu, ka taisnība Aleksandram Lielmežam, kurš savulaik teica, ka pašvaldības pārvērš par izpildkomitejām. Mani mulsina, kāpēc laika gaitā nav tapis pienācīgs valstisks, tostarp tiesisks ietvars šīm divu politisku (!) valsts varas līmeņu attiecībām? Galu galā, kāpēc nav reģionālās attīstības likuma, kuru, ja nemaldos, sāka izstrādāt tad, kad VARAM vadīja Edgars Zalāns?
- Reģionālā attīstība Latvijā vienmēr bijusi pamatā demonstratīva. No jebkuras valdības puses tā nekad nav bijusi domāta kā reāls pasākums. Lai gan - atsevišķi veicināšanas elementi ir bijuši. Kā vienu no centieniem kaut ko darīt var vērtēt Latgales programmu. Cita ideja bija atbalsts dažiem centriem, ierakstot bezperspektīvo sarakstā vairumu teritorijas. Bet nopietnas domas par reģionālo attīstību nav bijis.
Centralizāciju veica šauru grupu interesēs. Pirmkārt - uzņēmējiem, kuriem ir ietekme politikā, šķita vienkāršāk veidot attiecības ar dažu partiju birojiem, nevis ar visām pašvaldībām. Viņiem likās izdevīga centralizācija. Arī tāpēc, ka pašvaldības dažkārt nevis veicina, bet iedzīvotāju vairākuma ietekmē pat bremzē uzņēmēju ienākšanu savās teritorijās.
Otrkārt, ir jautājums par valdošajām politiskajām partijām. Tās joprojām nav sasniegušas savu mērķi. Proti - tās gribētu būt pārstāvētas pašvaldībās. Bet pašvaldības joprojām lielā mērā norobežojas no šīm partijām. Lielās partijas nespēj dabūt dominējošu pārstāvniecību.
Izņemot Zaļo un zemnieku savienību. Līdz ar to partijas joprojām nav atrisinājušas problēmu, kas tām bija jau deviņdesmitajos gados - kā tad vinnēt pašvaldību vēlēšanas. Bet, ja nevar vinnēt pašvaldību vēlēšanas, tad jāmēģina pašvaldības pakļaut Ministru kabinetam, pārskatot robežas.
- Maijā jūs teicāt, ka tam, lai valdošās partijas tiktu pie varas pašvaldībās, tiek izmantoti pat valsts budžeta līdzekļi. Vai tam bija kādi panākumi?
- Nekas īpaši neliecina, ka būtu gūti kādi lieli panākumi. Visumā status quo ir saglabājies. Visā visumā vēlēšanu rezultāts atspoguļo to pašu, kas bija iepriekš.
- Vēlēšanas bez kvalitatīvām izmaiņām…
- Zināmas izmaiņas palēnām notiek… Ja runāt par izmaiņām, tad it kā pieauga Saskaņas ietekme atsevišķās vietās. Ne daudzās pašvaldībās, bet, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, tas ir būtiski. Runa nav tikai par Rīgu, bet arī par Liepāju, Daugavpili un Rēzekni. Un tas jau ir diezgan nopietni. Visticamāk, tas nozīmē to, ka vēlētāji neatbalsta valdošās koalīcijas politiku attieksmē pret šīm pilsētām.
Un vēl jāatzīst tas, ka Nilam Ušakovam vienā fundamentālā jautājumā ir taisnība. Tas nav politisks jautājums. Tas ir jautājums par pieeju ekonomikai. Es negribu teikt, ka Rīga visos jautājumos rīkojas optimāli… Viņi varētu savu budžetu plānot labāk. Bet - viņi bija par to, ka naudu vajag tērēt. Tā ir pareizāka pieeja. Latvija netērēdama, būdama starp taupīšanas līderiem, neko īpašu divdesmit septiņos gados ar taupīšanu nav sasniegusi. Vajadzēja iepriekšējos gados vairāk tērēt un - tērēt ar perspektīvu.
Turklāt - zīmīgi tas, ka pirms vēlēšanām vairākas partijas sekoja Saskaņas pēdās…
- Tātad jūsu maijā akcentētais kreisais populisms savu lomu tomēr nospēlēja?
- Jā. Šīs it kā nacionālās partijas, piemēram, Rīgā mēģināja izdomāt kaut ko populistisku, kaut ko pasolīt vēl, lai pārspētu sociālistus.
Bet - līdz ar to viņi atzina, ka Saskaņas politika ir pareiza. Līdz ar to, mazliet modificētā veidā solīdami būtībā to pašu, ko Ušakovs, viņi netieši atzina, ka Ušakovam taisnība. Bet, ja jau Ušakovam taisnība, tad vēlētājam ir tendence balsot par oriģinālās idejas paudēju.
- Lasot to, kas ticis rakstīts par pēdējām pašvaldību vēlēšanām, es secinu, ka arī to iznākums diemžēl apliecina, ka centrālā vara un LPS joprojām atšķirīgi skatās uz vietējās varas lomu un vietu valsts iekārtā. Vienotas pozīcijas starp dažādiem varas līmeņiem šajā ziņā arvien nav.
- Te jautājums ir arī par mūsdienu juristu padomju laika domāšanu. Jau deviņdesmitajos starp LTF līderiem bija cilvēki, kuri neticēja tautas spējai sevi pārvaldīt. Viņi teica: izveidosim vispirms vienotu Latviju, pašvaldības - pēc tam. Jo - vēl neesam gatavi, pašvaldības būs pārāk patstāvīgas.
Mūsdienu pasaulē liela nozīme ir centrālajai birokrātijai. Bet… birokrātija strādā pati uz sevi. Tā domā, ka vajadzētu ministrijā izstrādāt vienotus noteikumus. Viņi nevar pieļaut, ka dažādās vietās lietas notiek dažādi. Šajā brīdī viņus ekonomiskā puse neinteresē. Jo pašu iniciētie noteikumi nav noskaņojuši viņus pašus darboties efektīvi. Ministriju cilvēki nedomā par to, kā izdarīt lētāk. Toties domā par to, kā darīt atbilstoši noteikumiem. Viņi lepojas, ka mēs, lūk, esam tiesiska valsts tāpēc, ka akli sekojam visādiem noteikumiem. Bet - netiek analizēts tas, ka noteikumus vajag mainīt, ka pieņemtie noteikumi kavē progresu, ka pārāk vienādi pasākumi principā nevar būt efektīvi.
Vienkāršs piemērs. Viens no rādītājiem, vai skola ir efektīva vai nē, ir - skolotāju skaits, dalīts ar skolnieku skaitu… Bet - arī mazā skolā šo pašu proporciju var radīt, ja skolotājs māca vairākus priekšmetus. Ja to nekavētu, varētu samazināt izmaksas. Bet - tas ir pretrunā ar vienlīdzību un centrālajai birokrātijai nav saprotams. Birokrātiem patīk, ja visur ir vienādi noteikumi, vienādas proporcijas… Tas izpaužas arī vēlmē visu regulēt.
- Vai LPS kurss, ņemot vērā vadības maiņu, saglabājas?
- Jā, LPS ir tādā kā pārejas posmā. Jaunajai vadībai jāiestrādājas. Visi bija pieraduši, ka LPS vada Andris Jaunsleinis, un viņš daudz darīja, lai organizācijai būtu autoritāte. Bet - man kā cilvēkam no iekšpuses liekas, ka viss ir kārtībā, ka svarīgākās lietas tiek pārņemtas.
Ir parādījusies jauna iezīme - pašvaldību vadītāji konsolidējas, pat vairāk nekā agrāk. Pēc vēlēšanām, kad Jaunsleinis vēl bija amatā un mēs gatavojām kongresu, bija bažas par to, ka varbūt sāksies juku laiki. Jo nav noslēpums, ka dažas politiskās partijas jau sen gudro, kā padarīt Pašvaldību savienību paklausīgu…
Bet atbilde bija negaidīti patīkama tiem, kam rūp pašvaldību demokrātija - gandrīz visi pirmskongresa un pēckongresa diskusiju dalībnieki teica, ka mums ciešāk jāsadarbojas, mēs nevaram savā starpā strīdēties, mums ir jāpakāpjas pat no savu iedzīvotāju tiešajām interesēm, lai kopīgā lieta nezaudētu. Tā ka - līdzšinējais kurss turpinās, mēs turpinām strādāt pie attīstības scenārijiem no apakšas, turpinām strādāt pie sadarbības formām saskaņā ar pašu pašvaldību iniciatīvām. Dialogs, sadarbība, kas pastāvēja gan ar sociālajiem partneriem, gan ar Zinātņu akadēmiju un augstskolām, attīstās. Tā ka - nebūs tik vienkārši sašķelt pašvaldības, kādai no tām kaut ko pasolot.