Janīna Kursīte: Padomju okupācija mūs ir saliekusi tādā kūkumā, ka nespējam atliekties

Ar latviešu literatūrzinātnieci, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesori un Saeimas deputāti Janīnu Kursīti (Nacionālā apvienība) tiekamies dienā, kad blakus Izglītības ministrijai, stutējot Pulvertorni, sanākuši krieviski runājoši pensionāri, lai cīnītos pret zināšanu apguvi latviešu valodā. Viņiem, šķiet, par vēlu sākt apgūt kādas zinības, kur nu vēl valsts valodā, taču tiem, kuri saista savu dzīvi ar Latviju un tās nākotni, ir jāaptver latviešu valodas nozīme, un tā, patiesību sakot, ir milzīga.

Par to mūsu šodienas saruna ar Janīnu Kursīti.

- Kas uztrauc cilvēkus, kuri strādā ar valodu?

- Vispirms jāsaprot: kas ir valoda? Vai tikai ikdienas izdaiļojums? Varbūt var iztikt ar žestu valodu vai izdzīvot ar 30 vārdu krājumu, kāds bija Elločkai Ļudojedkai nemirstīgajā Ilfa un Petrova darbā Divpadsmit krēsli? Lai valsts būtu valsts, tai ir pienākums uzņemties rūpes par valodu. Latīņu valoda joprojām «baro» daudzas zinātnes jomas terminoloģijas laukā. Bet vienā brīdī latīņu valoda apstājās: tā iekonservējās konkrētā attīstības stadijā. Tieši tas uztrauc cilvēkus, kas strādā ar valodu. Ir primitivizēts priekšstats kopš padomju laikiem: vispirms sakārtosim ekonomiku, pēc tam visu pārējo - vispirms bāze, tad virsbūve. Bet tā nenotiek: šīm jomām jābūt saistītām, jo jaunas idejas prasa spēcīgu domāšanu, bet tā nav iespējama bez valodas. Līdzko runājam par finansējumu zinātnei, tūlīt atskan protesti, sak, ko viņi grib?! Cilvēkiem ir mazas pensijas, mazas algas tiem, kas ražo! Bet valoda jau arī ir ražošanas sastāvdaļa - zināšanu uzkrāšana un jaunu zināšanu veidošana ar domāšanas, ar valodas palīdzību. Tad kāds ir Latvijas valsts mērķis? Kādā valodā mēs par to runājam? Ja viens no kolēģiem (ne universitātē) var uzrakstīt, ka viņam «neļauj izpauzties», tas nozīmē, ka ar pašu «izpauzšanos» ir smagi, jo ir grūtības ar valodu... Kamēr mēs valodu neuzskatīsim par valsts drošības, valsts esības un valstiskas domāšanas instrumentu, tikmēr ekonomiski nekur netiksim.

- Patlaban mēs centrējamies uz Latvijas simtgadi, un latviešu valodai tiek pievērsta īpaša uzmanība.

- Bet kas notiks pēc tam? Kas būs tie elementi, kas veidos Latvijas tēlu? Protams, gribētos, lai ir jaunas ražotnes, kaut kādi supervefi, bet arī tas viss jāsasniedz un prasmīgi jāpasniedz, un bez valodas to nevar. Ar ko Latvija ir ārpusē pazīstama? Lūk, basketbolists Porziņģis - ar atsauksmi uz slavenas suitu dzimtas uzvārdu. Protams, tie ir arī mākslinieki, literāti, mūziķi. Plašāk - tā ir humanitārā doma. Skaidrs, ka ar kultūru un izglītību vien mēs nevaram uzturēt valsti, mums ir vajadzīga attīstība un izmaiņas.

- Nu kā, pie mums taču tiek ieviesta kompetenču izglītība, viss būs kārtībā!

- Varbūt vispirms vajadzētu paskatīties, kādi rezultāti ar to bijuši citās valstīs? Liela daļa Eiropas valstu, kas iekāpušas šajā kompetenču grāvī, tagad cenšas no tā rāpties laukā... Šobrīd skolās ir pazudusi domāšanas veicināšana sistēmā, zināšanas lielākoties ir fragmentāras. Ceru, ka nerealizēsies absurdā ideja latviešu literatūras vietā mācīt drāmu. Ja nebūs latviešu valodas, vēstures, mākslas izpratnes un ja nebūs gadsimtu dzīves, kas izspēlēta daiļdarbos, visa fizika un matemātika būs tikai tukša čaula. Visam ir jābūt vienotā sistēmā: ja no tās izņems vienu elementu, rati vairs neies uz priekšu. Ja no mācībām izņemam humanitāro bloku, skatāmies, kur paliek absolventi: liela daļa eksakto skolu un augstskolu beidzēju kļūst par lētu darbaspēku ārzemēs. Savukārt tos, kas paliek Latvijā, finansē pēc atlikuma principa - tie ir vēsturnieki, valodnieki, mākslas zinātnieki utt. Mums viņus nevajag? Ja valsts ir tikai ekonomika, ja mēs ražojam tikai lētu darbaspēku Rietumiem, tad Latvijas valstij nav jēgas. Bet katra sabiedrība mēģina savu gadsimtiem iekopto tradicionālo un mūsdienu kultūru piedāvāt citiem kā vērtību. Līdz šim mums ir bijis ko piedāvāt, bet vai pietiks ilgam laikam?

- Un te nu mēs nonākam pie letonikas...

- Tieši tā. Šodien satiku savu kolēģi, lietuvieti - docentu Edmundu Trumpu. Sākot ar jauno gadu, viņam, triju bērnu tēvam, alga «uz papīra» būs 600 eiro... Ir virkne, manuprāt, novecojušu normatīvu, kuru dēļ nav iespējams nodrošināt pilnu slodzi. Šie normatīvi rakstīti tad, kad nebijām demogrāfiskajā bedrē un studentu visās augstskolās bija atliku likām. Bet cik var skraidīt apkārt, mēģinot piepelnīties? Un tad docents, izcils savas jomas speciālists, saka: man, ja gribu uzturēt ģimeni, jāiet no šī darba prom. Taču ar tādu kvalifikāciju viņu pat veikalā neņems. Galvenais - vai esam tik bagāti, lai pēc laika, kad lietas, cerams, ies uz augšu, sāktu gatavot no jauna augstas raudzes lietuviešu valodas un kultūras speciālistus, kāds jau tagad ir Edmunds Trumpa. Studējošo jauniešu skaits ir sarucis, pilnas slodzes nav iespējams nodrošināt, algas formāli paceļ, bet slodzes samazina... Tad humanitārie cerīgi skatās uz valsts prioritārajām pētījumu programmām: ko pētīt? Un kas pasūta pētījumu tēmas? Izrādās, likums nosaka, ka ne jau zinātnieki.

- Bet kurš tad?

- Es saprotu, ka ierēdņi. Bet tēmām - arī letonikā - jābūt saistītām ar reālo dzīvi. Ir jābūt diskusijai par to, kas ir vajadzīgs sabiedrībai. Tagad, piemēram, daudzi interesējas: ko nozīmē viņu māju nosaukums? Piemēram, Kazdangas pusē kāds cilvēks jautā par savu māju nosaukumu - Vajubi. Paldies dievam, cilvēki nav vienaldzīgi pret vietu, kur viņi dzīvo. Ir interese sabiedrībā par vietu nosaukumiem, par personvārdu izcelsmi, par citu valstu nosaukumiem. Iespējams, mums drīz vairs nebūs Gruzija, bet gan Sakartvelo. Ir vajadzīgi valodnieki, kas pēta gan fundamentālas, gan salīdzinoši marginālas lietas. Tāpēc letonistiem jāpēta tagadne un pagātne. Varu daļēji piekrist Arno Jundzes teiktajam komentārā (Neatkarīgā, 13. oktobris): iespējams, ka var būt interesants pētījums par datīva locījumu latviešu valodā, tomēr jābūt arī plašākas nozīmes pētījumiem. Lasu Izglītības ministrijas tēmu piedāvājumu valsts prioritārajām pētījumu programmām. Piemēram, valsts drošība informatīvā kara apstākļos. Filologi šajā jomā var daudz darīt. Un paši ar savām idejām, nevis tikai pielāgojoties ierēdņu izstrādātajām ailītēm. Pretim Krievijas TV un viņu portālu maģijai mūsu humanitārie - vēstures, filoloģijas, mākslas jomās strādājošie var likt pretim savu - pozitīvo maģiju. Lasu tēmu piedāvājumu tālāk: «Vērtību nostiprināšana izglītības sistēmā.» Smiekli caur asarām - ņemot vērā kaut vai to, kāda ir ierēdniecības attieksme pret pedagogiem... Tie jau tādi bārenīši, ko nu ar viņiem, kaut kas taču jāatmet. Romieši ir teikuši: Nolite flere, non est mortuus, sed dormit - neraudiet, viņš nav miris, bet guļ. Acīmredzot humanitārie līdz šim pārāk labticīgi paļāvušies, ka reiz tiks sadzirdēti, un gaidījuši, it kā letarģiskā miegā iegrimuši. Šogad nožēloju, ka vairs nav deputātu kvotu: tām bija arī plusi. Tas, kas bruka, to varēja ātri saglābt. Ierēdņu masa nav spējīga ātri reaģēt uz situācijas izmaiņām, viņiem ir tikai taisnvirziena ceļa nemainība. Patlaban sanāk, ka skolēni, studenti un viņu pedagogi, arī zinātnieki ir ierēdņu dēļ, ne ierēdņi pirmo dēļ.

- Kam jūs gribētu piešķirt kvotu?

- Ar letoniku saistītajām studiju programmām. Pirms trim gadiem ar koalīcijas partiju atbalstu Daugavpils, Latvijas un Liepājas universitātēm, kurās ir nacionālās filoloģijas un vēstures programmas, tika piešķirts papildfinansējums grāmatu izdošanai, konferencēm utt. Bet tas neuzlabo atalgojuma kritisko situāciju. Vērtējot, kas notiek ar humanitārajām studiju programmām Latvijas universitātēs, baidos, ka sākumā tās būs jālikvidē, bet pēc tam jādomā - kas būs nākamais solis? Varbūt Latvijas valsts likvidācija? Kāds politiķis Saeimas izglītības komisijas sēdē pat izteicās, ka latviešu valodas pētīšana un mācīšana jāatstāj tikai vienā universitātē... Tā teikt, lai nemaisās pa kājām.

- Tiešām, ko tur tik daudz ņemties ar to latviešu valodu.

- Ikvienā universitātē, kur māca latviešu valodu, tā ir atšķirīgā komplektācijā. Daugavpils universitātē, piemēram, tā ir garants latviskas vides saglabāšanai. Daugavpilieši ir uzslavējami: tur mācās daudz mazākumtautību jauniešu. Viņu pedagogi ir ieguvuši prasmi pasniegt latviešu valodu kā otro un trešo valodu. Ja kāds apgalvo, ka pietrūkst pedagogu krievu skolu pārejai uz latviešu mācību valodu, tie ir meli, jo Daugavpilī šādi pedagogi jau ir. Arī Latvijas Universitātei ir pietiekama kapacitāte, lai sagatavotu jaunus pedagogus.

- Acīmredzot ministrs Šadurskis un «krievu skolu aktīvists» Mitrofanovs to nezina.

- Grūti komentēt. Bet šis virziens, pārejot uz izglītību valsts valodā, ir vajadzīgs, tas jānodrošina ar papildfinansējumu. Nav iespējams ietīt baltu filoloģiju kaut kādā amorfā tīstoklī, jo tad arī pati filoloģija pazudīs. Tas pats attiecas uz Latvijas vēstures apguvi un pētniecību, kas ir viena no mūsu valsts drošības atslēgām. Vēsture aktualizējas ne tikai martā, maijā vai novembrī, tā ir svarīga nepārtraukti, un tāpēc ir vajadzīgi jauni, spēcīgi pētījumi. Ir jāpēta arī ideju vēsture, jāpēta, kas mēs esam - kā tauta? Piesaukšu izcilās krievu dzejnieces Annas Ahmatovas dēlu - etnologu un vēsturnieku Ļevu Gumiļovu, kurš vairākas reizes tika ieslodzīts padomju cietumos, bet, iznācis no tiem, veidoja pasionaritātes teoriju: viņaprāt, katrai (vai gandrīz katrai) tautai savā attīstībā ir kāpuma posmi, kad tauta ir pasionāra - radītgriboša, tāda, kas vienojas par kopīgiem mērķiem. Tāda mūsu tauta bija 19. gadsimta otrajā pusē, 20. gadsimta sākumā, bet deportācijas un padomju okupācija mūs ir saliekusi tādā kūkumā, ka nespējam atliekties... Mēs tikai apkarojam cits citu. Un tomēr jūtu: mēs neesam zaudējuši savu dabisko labestību, tā gruzd zemdegās. Ir svarīgi pagriezt to uz pasionaritātes pusi, negatīvo enerģiju pārvēršot pozitīvajā. Humanitārajām zinātnēm un izglītībai te ir liela loma.

- Gumiļovs uzskatīja, ka pasionāriji ir indivīdi, kuri apveltīti ar spēju izmantot vairāk enerģijas nekā nepieciešams eksistencei, šo enerģijas pārpalikumu izmantojot apkārtējās vides transformācijai. Pasionāriji viņa ieskatā bija cilvēki, kas spēj tautu glābt no pagrimuma, organizēt un vadīt revolūcijas... Iespējams, ka arī visa tauta var būt pasionāra.

- 20./30. gados Latvijā bija daudz pasionāru personu, kas bija gatavas ziedot sevi vispārības labā. Pēc tam sākās negatīvisma posms.

- Mūsu gadījumā - par laimi - sākās Atmoda, kas arī deva savus pasionārijus.

- Jā. Man jautā: vai mūsdienās ir varoņi? Protams, ir. Katrā pagastā vismaz pa kādam. Jautājums ir tikai, vai spējam viņus ieraudzīt un novērtēt? Apriet protam, jā. Bet varoņi klusē, jo viņi nav pieprasīti. Lūk, pierobežas Silenē dzīvo cienījamu gadu poliete, Viktorija Sivačova, kas mums, folkloras ekspedīcijas dalībniekiem, dziedāja dziesmas deviņās (!) valodās. Viņa izstaro pozitīvu enerģiju un ir laimīgs cilvēks. Un mēs vismaz uz brīdi arī kļuvām laimīgi. Filologi, jā, arī žurnālisti varētu dot artavu sabiedrības saliedēšanā: šie pierobežas cilvēki, kuriem tālrāde un tāldzirde joprojām zemā līmenī, labprāt klausīsies radio un skatīsies TV - kad tas jau būs iespējams, ja notiks viņu iesaiste. Lūdzu, žurnālisti, brauciet, klausieties, rakstiet un rādiet - iesaistiet šos cilvēkus Latvijas dzīvē! Pagaidām atrodamies divās valodu telpās, kuras nesaskaras, un kādā brīdī tas var kļūt bīstami. Daugavas kreisajā krastā Daugavpils novada pierobežā 90% dominē krievu valoda: tie ir krieviskas, baltkrieviskas, poliskas un citu izcelsmju cilvēki. Pagasti, kuru cilvēku teiktais un dziedātais atskanēja Latvijas Radio pirmajā programmā, sarosījās: par mums runā! Vai arī Baltā galdauta svētki Demenē: tas bija tāds gandarījums pagasta ļaudīm! Bet vai no Rīgas žurnālistiem kāds bija? Nebija. Nav līdzekļu izbraukāt tik tālu? Tad varbūt mazāk to Rīgu, Saeimu un skandālus rādīt, ietaupīt līdzekļus un doties uz tālākajiem pagastiem, lai pajautātu, ko cilvēki domā? Un tad jau ļaudis pagriezīsies uz Latvijas pusi - ne tikai krievi, bet arī latvieši.

- Jūs sakāt - vajag saliedēties. Bet ar ko saliedēties, ja Rīgā atkal notika melnsimtniecisks pikets pret latviešu valodu, tas ir, pret latviskām vērtībām un pret latvisku garu?

- Jāsaliedējas ar tiem, kuri domā ar savu, ne svešu galvu. Mēs nevaram stāvēt pie to provokatoru kabatām, kuri kacināja pūli, mēs nezinām, kas viņus finansē. Bet ir skaidrs, ka Latvijas valsts viņiem nav vērtība. Ja būtu, viņi domātu par to, cik ilgi var turpināt nošķirtību, jo izglītība latviešu valodā nenozīmē tikai latviešu valodas apguvi. Tā ir arī Latvijas kultūrtelpas apguve. Jaunieši beidz šķietami bilingvālas skolas, bet vide tur ir pilnīgi krieviska. Kuri priekšmeti tur tiek mācīti latviski - fizkultūra un dziedāšana? Ir, protams, arī labi izņēmumi. Turklāt Latvijas valsts nav Ziemsvētku vecītis, kurš var gadiem ilgi dāvināt samaksu par krievvalodīgu skolu uzturēšanu. Mēs dzīvojam Latvijas valstī, mēs cienām mazākumtautības, bet krievvalodīgs - tā nav tautība. Izglītībai kopumā jābūt latviešu valodā. 30. gados viss tika veidots tā, ka ir kopīga izglītības, kultūras un domāšanas telpa. Mums jau ir laba pieredze: ir ukraiņu, lietuviešu un citas skolas Rīgā, poļu skola Daugavpilī, un ne tikai. Jo ātrāk valsts un pašvaldību finansētās skolās pāriesim uz izglītību latviešu valodā - bet ar izsvērtu rīcības plānu -, jo labāk tas būs Latvijas kopīgajai telpai. Ja mēs turpināsim raustīties, kā tas bijis līdz šim, situācija tikai pasliktināsies. Bilingvālā izglītība Latvijā ir, kā šķiet, jau kopš 1995. gada. Cik tad gadu vēl nepieciešams, lai pārietu uz izglītību valsts valodā?