Guntis Kalme: Lēni un mokoši topam par nāciju

© F64

Neatkarīgās sarunā ar teoloģijas doktoru, mācītāju, mūsu vēsturei veltītu grāmatu autoru Gunti Kalmi mēs likām uzsvaru uz vārdu «atbildība». Par sevi, par tuvākiem, par Latviju.

- Ziemassvētkos parasti daudz runā par Dieva mīlestības nākšanu pasaulē. Bet mūsu sarunā es vārdu «mīlestība» gribētu saistīt ar vārdu «atbildība».

- Mīlestība ir saistīta ar atbildību. Atbildība ir atbilde, spēja atbildēt uz Dieva parādīto mīlestību par dāvanām, ko esam saņēmuši. Atbildība ir spēja uzņemties rūpes un kaut ko par to atdot. Atbildība vienmēr ir konkrēta - mēs atbildam ar kaut ko sev nozīmīgu. Latvija ir mums, latviešiem, uzticētā Dieva dāvana. Patriotisms kā Dzimtenes mīlestība nozīmē, ka esam gatavi kaut ko tai atdot, no kaut kā tās labā atteikties, kaut ko tai veltīt. Mīlestības un atbildības saiknes augstākā forma izteikta Jēzus vārdos: «Nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem» (Jāņa evaņģēlijs 15:13). Zīmīgi, ka Latvijas svētku kalendārā Neatkarības pasludināšanas un Lāčplēša diena ir līdzās. Protams, vēsturiska sagadīšanās, bet tā simboliski norāda, ka pasludināto brīvību ir jābūt gataviem arī reāli aizstāvēt. Ne velti militārvēsturnieks Dr. K. Dambītis sacīja: «Latvijas valsts izveide un tai sekojošais Latvijas atbrīvošanas karš bija loģisks noslēgums latviešu tautas pašnoteikšanās principa realizācijā.» Antuāns de SentEkziperī reiz sacīja, ka mīlestības mērs ir upuris, tas, ar ko es identificējos, kam piederu, kur esmu sevi būtiski ieguldījis. Kristīgajā ticībā augstākais mīlestības veids ir agape - nesavtīgā, pašuzupurēties spējīgā mīlestība. Tādēļ militārās cīņas par savu Dzimteni ir nācijas goda un pašcieņas aizstāvēšanas augstākā forma. Dižākais nācijas patriotisma apliecinājums ir tās militārajā ētosā, cīņas garā, kas ietver gan cīnītājus, kuri tās vēstures gaitā riskējuši ar savām dzīvībām un atdevuši tās par mūsu zemes un tautas brīvību, gan arī visus, kuri apliecinājuši tam savu gatavību, dodot karavīra zvērestu šodien.

- Bet - tuvāk ikdienai. Ja jau bērns ir mīlestības auglis, tad kāpēc viņš nereti jau no dzimšanas brīža izrādās pamests un nekopts? Tostarp - arī bez mīlestības. Vai dzīvība ir vienīgais, kas mums bērnam jādod?

- Tāpēc, ka bērna vecāki nedz savu dzīvi, ne kopdzīvi nav veidojuši pēc tām pavēlēm un kārtības, kādu Dievs ir noteicis. Bērns ir dāvana, kuru Dievs dāvā kā apsolītu un Viņa noteiktajā radības kārtībā iedibinātu svētību vīrieša un sievietes kopdzīvei. Viņš arī ir devis norādījumus, kā tiem jāveido savas attiecības, kā jārūpējas par bērnu, lai šo Dieva parādīto mīlestību varētu dot, īstenot, pildot savus vecāku pienākumus. Ja ģimenes attiecību pamatā nav attiecības ar Dievu, viss paliek atkarīgs no mainīgiem ārējiem apstākļiem - psiholoģiskajiem, materiālajiem u.c., bet par tiem precīzāk varēs izteikties šo jomu speciālisti.

- Ciktāl Baznīca var un vēlas būt klāt šajās rūpēs par mīlestības pilnīgumu?

- Dieva mīlestības pilnīgākais veids mums joprojām pieejams Kristības un Svētā Vakarēdiena sakramentos, ārēji vienkāršās svētdarbībās, kuras ir iedibinājis pats Kristus un solījis savu klātbūtni caur tām. Tā ir mums ikdienā pieejama Dieva mīlestības izpausme. Kristībā mēs topam par Dieva bērniem, un Svētais Vakarēdiens uztur mūsu ticību, sniedz grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību, par ko Kristus ir samaksājis, atdodams savu dzīvību, izpērkot mūs no grēka, ļaunuma un mūžīgās nāves varas. Baznīcas sūtība ir pārvaldīt sakramentus un sludināt Dieva Vārdu, kas nozīmē Dieva izsacīto patiesību kontekstualizēt, tas ir, darīt saprotamu, pieejamu un jēgpilnu šodien.

Tādēļ viens no Baznīcas lielajiem uzdevumiem ir - būt savas tautas sirdsapziņai, par tās pastāvēšanas mērķi izvirzot un uzturot nevis pārejošas, īslaicīgas intereses, bet mūžīgās, nepārejošās vērtības. Lai mēs kā tauta būtu arī Dieva tauta. Tas dara tautu, kā tagad saka, ilgtspējīgu. Cilvēku pirmie pamatuzdevumi, kopš viņu radīšanas, ir bijuši kopt un sargāt viņiem uzticēto zemi: Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu (1 Moz. 2, 15). Mums, latviešiem, mūsu Ēdene ir Latvija. Tāpēc tikai mēs esam Dieva, iepriekšējo, nākamo paaudžu un savas sirdsapziņas priekšā atbildīgi par Latvijas valsts likteni. Tieši tāpat kā citas nācijas ir atbildīgas par savām valstīm.

- Dzird sakām, ka esam novērsušies no Atmodas laika ideāliem, ka vairs neesam tās cienīgi, savā ziņā esam to nodevuši, pagriezuši tai muguru?

- Kristīgā mācība runā par atgriešanos, jo ne mēs paši veidojam savus garīgos, morālos u.c. orientierus. Tie mums ir Dieva doti un uzdoti. Mēs gan parasti tos cenšamies ne tikai neievērot, bet arī sabojāt, piemēram, relativizējot, aizskaidrojot prom kā novecojušus, arhaiskus, nemodernus u.tml. Mēs, grēcinieki, paši varam tikai no Dieva dotajām normām atšļukt un to arī nemitīgi darām.

Atgriešanās notiek caur grēknožēlu - vēlmi, kaut tas tā nebūtu bijis, un caur reālu labošanos, caur morālu attīrīšanos. Tas nozīmē - atteikties no tā, kas savalgo, paverdzina. Svētie Raksti vēsta: Kas zadzis, lai vairs nezog (Pāvila vēstule Efeziešiem 4, 28). Muitnieks Caķejs, sastopot Jēzu, grēknožēlā saka: ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot (Lūkas 19, 8). Ja tas ir bijis publisks, sabiedrībai postu nesošs nodarījums, tad publiska grēksūdze ir nepieciešama un te nav nekādu aizbildinājumu - tas čekas maisu un Rīdzenes sarunu jautājumā. Bet tāpat arī visos jautājumos, kas skar kompromisu ar sirdsapziņu, piemēram, sadarbība ar jebkādām latviešu tautai naidīgām varām vai partijām.

Nedomāju, ka par visu latviešu nāciju var sacīt, ka esam Atmodu nodevuši. Tad jūs man šo jautājumu neuzdotu. Vilšanās ir valdošajos, bet ne latviešu valstiskumā kā tādā. Tā ir būtiska atšķirība, kuru emocionāla sašutuma brīdī bieži nepamana, bet pretinieki prot produktīvi izmantot pret mums pašiem. Noteikti jāņem vērā, ka arī pie varas esošo vidū ir krietni, godprātīgi un patriotiski cilvēki un daudz kas labs, kas notiek, ir pateicoties viņiem.

- Neviens neizslēdz varas atbildību, bet kā ir ar mūsu - tautas - atbildību? Kaut vai par drošu tās turpinājumu?

- Vara ir tik ļoti attālinājusies no tautas, ka šis jautājums pats jau ir šā stāvokļa sindroms. Atkal kaisīt pelnus sev uz galvas un justies par kaut ko vainīgiem? Un tad uzklausīt it kā pamatotu pārmetumu - re, tauta nav izdarījusi savu mājasdarbu. Bet tauta ir iedzīta un tiek turēta pusnabadzībā, režīmā - no rokas mutē. Tas ir efektīvs veids, kā to atturēt no cīņas par savām tiesībām. Nemitīgā ekspluatatīvā nodokļu politika, cilvēku izspiešana ekonomiskajā trimdā, Satversmes ievadā minēto kristīgo vērtību un latviskajai dzīvesziņai svešu vērtību un attieksmju uzspiešana, korupcija varas augšstāvos utt. Šo sarakstu katrs pats var papildināt. Neesam izdarījuši savu mājasdarbu tad, ja neesam apzinīgi attiekušies pret saviem pilsoņu pienākumiem - neesam piedalījušies vēlēšanās vai arī esam izvēli izdarījuši, nevis vadoties no mūsu nācijas interesēm, bet no šā brīža emocijām, solījumiem, aizvainojumiem. Ja neesam izvērsuši reālu pilsonisko cīņu par savas nācijas tiesībām.

- Demokrātiju vēl neesam apguvuši, bet jau jūtamies tajā vīlušies?

- Demokrātijas kā tautas vērtību, tās interešu īstas pārstāvniecības jau vēl nemaz īsti nav bijis. Tūlīt pēc Atmodas varas krēslos Latvijā sasēdās tie paši kompartijas funkcionāri. Vai tiešām domājat, ka tie paši cilvēki tūlīt uzsāka tikpat centīgi kalpot latviešu tautai, kā bija kalpojuši okupācijas varai?

Demokrātijas sastāvdaļa ir arī tautas pilsoniskā cīņa par savām kā nācijas tiesībām. Arī citur Eiropā, «veco demokrātiju» ietvaros, tas nenotiek ne viegli, ne vienkārši. Arī tur nācijas turpina cīnīties par savām pamatvērtībām, savu identitāti un teritoriju. Piemēram, «Pegida» («Patriotiskie eiropieši pret Rietumu islamizāciju») - plaša tautas protesta kustība, par kuru mūsu plašsaziņas līdzekļi nez kāpēc raksta ļoti skopi.

- Kā mīlēt Latviju, kurā viss nav tā, kā vēlamies?

- Tāpat kā savus bērnus vai vecākus. Tas nav par mīlamo perfekciju, bet piederību. Ne velti M. Luters saka, ka Dievs mūs mīl tādus, kādi esam, t.i., tādus, kuri pēc cilvēciskiem kritērijiem nebūtu tā vērts, ka viņus mīl. Dievs mūs no nemīlamiem dara par mīlamiem. Un tikai tāpēc, ka mēs esam Viņa radīti, pestīti, svētīti, vadīti, Viņam piederīgi.

- Kā jūs kopumā raksturotu to, kas ar mums notiek? Vai par mums kā tautu vēl var teikt, ka pastāvam mīlestībā un esam diezgan gādājuši par savām nākotnes izredzēm?

- Lēni un mokoši topam par nāciju. Tas prasa ilgu laiku, bet tas, protams, nav attaisnojums, tikai paskaidrojums. Sāksim kaut ar ceturto varu - kā tā veido mūsu attieksmi pret mūsu valsti? Tā vien šķiet, ka tieši un slēpti tiek iefiltrēta Krievijas attieksme, ka esam failed state - caurkritusi valsts. Neapšaubāmi, mums ir gana daudz negāciju. Bet - ar kādu attieksmi tās tiek pasniegtas, kādā noformējumā, kontekstā, fonā? Tā vien šķiet, ka lielākā daļa no satiksmes negadījumiem, sadzīves nelaimēm, noziegumiem notiek tieši pie mums. Vajadzīgais iespaids radīts - Latvija nav droša zeme. Manuprāt, pozitīvā mums ir daudz vairāk! Šī proporcija netiek vēstīta. Svarīgi, ar kādu faktisko attieksmi mēs runājam par savu valsti - vai jācīnās pret negācijām, lai mums visiem Latvijā būtu labāk, jo tā ir mūsu valsts. Vai arī - lai faktiski mudinātu no tās norobežoties. Pēdējā gadījumā mūsu hibrīdā kara pretinieki savu mērķi ir sasnieguši. V. Ļeņins tādus informatīvajā karā izmantojamus neapzinātus ietekmes aģentus sauca par «derīgiem idiotiem».

Mums bieži pietrūkst plašākas izpratnes par notiekošo. Rūpes par savu zemi nozīmē tajā ietvert ne vien tradicionālo kultūrvidi, bet jau arī informatīvo un vērtībtelpu. Pieredzam uzkrītošus centienus to rusificēt. Ieejat lielveikalā un dzirdat reklāmas krieviski, uzraksti - krieviski, pat, ja latīņu burtiem, utt. Viena no hibrīdā kara metodēm ir radīt t.s. salami efektu - nodarīt nelielus, bet metodiski mērķtiecīgus vērtību zaudējumus mērķa valstij, tādus, kur katrs atsevišķais nodarījums par sevi nav it kā tā vērts, lai celtu trauksmi, bet kopā tie rada graujošu ietekmi uz mūsu valstsnācijas identitāti un valstsgribu. De facto nupat konstatēja, ka 150 000 no Latvijā dzīvojošajiem neprot vai nepietiekami prot valsts valodu. Skaidrs, kādā informatīvajā un vērtību telpā viņi dzīvo. Par 9. maija pasākumu nerunājot. Joprojām gaidām uz apmācību skolās tikai valsts valodā. Saskatīsim arī Krievijas kultūrpolitikas patiesos mērķus. 2008. gada Krievijas Federācijas politikas pamatvirzieni starptautiskās kultūras un humanitāro jautājumu sadarbības jomā saka: starptautiskā kultūras un humanitārā sadarbība ir spējīga dot būtisku pienesumu Krievijas ārpolitikas galveno mērķu sasniegšanā. Mūsu analītiķi to novērtē: Krievijas kultūras izplatīšanas primārais mērķis ir... pārliecināt mērķa valstis darboties Krievijas interesēs. Tāpēc nebūsim lētticīgi, netīksmināsimies par krievisko kultūru, jo šobrīd tā, diemžēl izmantojot mūsu politisko naivitāti, tiek lietota slēptai Krievijas ietekmes paplašināšanai. Informatīvais karš ir iegājis memētiskā kara posmā, kad tiek lietota t.s. refleksīvā kontrole - pretiniekam piespēlē viņa pretestības spējas postošas idejas, motīvus, kurus viņš pats jau attīsta, izplata un popularizē tālāk.

Un vēl - mums nevajadzētu rīkoties kā atpalikušai provincei, kas joprojām cenšas turēties pie citur savu laiku sen pārdzīvojušā politkorektuma. Rietumos tas tiek bieži satirizēts. Piemēram, S. Džerušalmijs (Jerushalmy), R. Zbigņevs (Zbignieuw) Politkorektuma manifestā raksta: «Mēs, politkorektuma piekritēji, ticam pieaugošai iecietībai kultūru, rasu, dzimuma, ideoloģijas un alternatīvo dzīves stilu dažādības ziņā. Politkorektums ir vienīgais sociāli un morāli pieņemamais uzskats. Ikviens, kas tam nepiekrīt, ir fanātisks, aizspriedumains, seksists un/vai aprobežots.» Par politkorektuma un tam līdzi ejošo ideju destruktivitāti citas nācijas ir jau pārliecinājušās. Mēs varētu mācīties no viņu pieredzes, ne atražot viņu kļūdas.

- Kas jāmaina, kaut vai ja runājam par tādu lietu kā reāla garīga atdzimšana, sirds un prāta harmonija?

- Jāņem vērā Dievs nopietni, ne tikai svētdienās un uz Baznīcas svētkiem.

- Vai ir tā, ka pasaule pagriezusi Ziemassvētkiem muguru?

- Jā, Rietumi ir pakāpeniski zaudējuši kristīgās vērtības, saikni ar Dievu un Baznīcu kā sabiedrības pastāvēšanas pamatiem. Bet pēdējā laikā Eiropas nācijas, cīnoties par savas teritorijas un identitātes nosargāšanu, aizvien vairāk to saista ar kristīgajām vērtībām un simboliem. Tas aizvien biežāk parādās pret Eiropas islamizāciju vērstajos protestos - gan plakātu lozungos, gan simbolikā. Tie ir regulāri pasākumi, kuros piedalās nevis daži simti vai tūkstoši, bet pat desmitiem tūkstoši cilvēku. Tātad viņi kristīgās vērtības saskata kā savai identitātei būtiskas, pat ja tikai sociālā protesta aspektā. Cerams, ka Rietumu sabiedrība sāk atjēgties un saprast kristietību kā būtiski nepieciešamu savai pastāvēšanai.

- Ko uzsvērsiet, ko vēlēsiet cilvēkiem šajos Ziemassvētkos? Ko lūgsiet Dievam?

- Ziemassvētku miers nozīmē arī sakārtotību dzīves pamatlietu izpratnē. Adventa laikā jāskatās lielajās līnijās, nevis jānodarbojas ar sīkkritiku. Lai mēs aiz sīkumiem nepazaudējam lielās lietas, jo pēc dažiem gadiem, varbūt pat ātrāk, tās vairs nebūs aktuālas. Svarīgās lietas ir nozīmīgas arī mums pašiem personiski, pat, ja ne tūlīt un tagad; tās veido un uztur mūsu pamatvērtības, mūsu identitātes ilgstamību. Ziemassvētku vēsts sniedz mums skaidras prioritātes: Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts (Lūkas 2, 14). Kad esam konsekventi ierādījuši Dievam faktisko (nevis iedomāto!) pirmo vietu mūsu dzīvēs, tad un tur arī iestājas miers, un tad arī labs prāts nekavējas. Ziemassvētku prieks ir Kristus piedzimšanas svinēšana. Un kā katros svētkos varam no tiem paņemt līdzi iepriecu, gandarījumu, iedvesmu, garīgu pārdzīvojumu. Kristus dzimšanas svētki ir vēl viena iespēja katram piedzīvot Jēzus tuvumu un mīlestību. Jo Viņš mūs katru mīl tā, it kā mēs katrs Viņam būtu vienīgais bērns, ko mīlēt!



Svarīgākais