Vai igauņi vispār eksistētu, ja par viņiem neviens neko nezinātu? Es te tik vien kā pārfrāzēju Lauri Vahtres grāmatas Igaunis no iekšpuses un ārpuses pašā sākumā sacīto.
Lauri Vahtre ir pazīstams Igaunijas vēsturnieks, rakstnieks, tulkotājs un arī politiķis. Viņš ir vairāk nekā divdesmit grāmatu autors, publicējis rakstus, rakstījis lugas un filmu scenārijus. Jau padomju laikā bija ieguvis atpazīstamību ar savu kritisko attieksmi pret padomju varu. No 1992. gada līdz 2003. gadam un no 2007. gada līdz 2011. gadam bija arī Igaunijas parlamenta (Riigikogu) deputāts. Viņa darbi galvenokārt veltīti garīgās kultūras un mentalitātes problēmām.
Pirmdien Rīgā, Igaunijas namā, atvēra ceturto latviski tulkoto Lauri Vahtres grāmatu (tulkotājs Juris Putriņš,
Romana Vitkovska karikatūras) par jau minēto igauni.
Neatkarīgajai izdevās pārmīt pāris vārdus ar autoru.
Ar viņa atļauju intervijā dažviet kā tiešā runa izmatots viņa grāmatas teksts.
- Grāmatu tikko ieraudzīju. Man vēl nav ko par to teikt. Taču jautāšu - kas tas par igauni jūsu grāmatā? Vai tas kāds politisks, statistisks igaunis, vai arī tas ir «es» igaunis?
- Tas ir parastais igaunis. Es esmu kultūras vēsturnieks. Un - es sekoju līdzi gan savai tautai gan citām tautām. Manā grāmatā tas absolūti nav kaut kāds politiskais igaunis. Nekāda politiskā fona tur nav.
- Kāds tad ir šis parastais igaunis?
- Acīmredzot cilvēks kā jau cilvēks. Ar savu specifiku. Kafiju dzer kā soms, alu kā vācietis un šņabi kā krievs. Tikai pēdējo - no mazākām spicglāzītēm. Ēd kā vērsis. Ir noslēgts un kluss. Tā vietā, lai smietos, vīpsnā. Bet iekšā plosās vulkāns. Vai neplosās. Mēģina sadzīvot ar ziemas tumsu, lietu un miglu. Kad kļūst nikns, iet mežā nomierināties.
Kā tauta - gan neizmērojami patīkama, gan atbaidoša, tāpat kā absolūti visas citas tautas. Liek viens otram kāju priekšā un nekādi nespēj vienoties, kur būvēt dzelzceļu. Bet, svešumā nokļuvuši, turas kopā kā bišu spiets - kā Pauls Ēriks Rummo rakstījis savā skaistajā dzejolī. Ļoti grib, lai viņu pazīst un par viņu runā, lai viņa valodu un sievas skaistumu cildinātu. Ietur samērīgumu un izvairās no galējībām. Plēsties negrib, bet, ja vajag, sāk tūlīt, no paša rīta, lai paspētu uz vakariņām.
Kā zeme - daļa no Rietumu kultūras areāla. Zeme, kur Rietumi sastopas ar Ziemeļiem un Austrumiem. Kur ir daudz vietas, daudz purvu un mežu. Un vēji. Kas ir tik līdzena, ka katru pauguru sauc par kalnu. Kur cenas ir samērīgas, veikali ir ilgi atvērti un kur dažkārt tiek dzīti īsti joki.
- Es šo skatījumu pieņemu, bet no kultūras vēsturnieka gribētos dzirdēt mazliet izvērstāku tieši tautas raksturojumu…
- Vispār uzskatām, ka igauņu tauta ir izglītota, strādīga un godīga, arī mierīga, bet vienlaikus noslēgta un rezervēta. Taču par absolūto patiesību šos uzskatus uzskatīt nevar. Par izglītību var teikt, ka tas vairāk vai mazāk atbilst patiesībai, ja ņemt vērā statistiku. Igauņi ir lepni par savu iedzimto lasītprasmi, kas viņiem piemīt jau vairākus gadsimtus.
Par igauni nepiedzimst, par igauni uzaug - cilvēka tautību nosaka vide. Taču kas nosaka cilvēka nacionālo piederību? Kas īsti ir tautība? Esmu pārliecināts, ka cilvēka gēni var sajaukties, taču tautības nesaplūst. Tautības pamatā ir savas valodas kultūra. Šī kultūra ir zīmju un liegumu sistēma, kurā zināmas paražas un ieradumi viens otram nav jāskaidro. Tāpat kā nevar sajaukt visas valodas kopā vienā viseiropeiskā valodā, tāpat nekas labs nesanāks no centieniem sajaukt kopā tautības. Nekādu vienotu eiropeisko kultūru tas neradīs, tāpat kā nekad cilvēki nesāks runāt kaut kādā eiropeisko cilvēku valodā.
- Bet «es» šā vai tā nav galvenais grāmatas varonis?
- Tā grāmata nav par mani.
- Es savulaik pazinu kādu igauni (kopā mācījāmies), un jau tolaik šis puisis nebijās uzsvērt, ka ir igaunis, nevis padomju cilvēks. Taču - viņš kategoriski noraidīja baznīcu. Vai tā arī kāda igauņu īpatnība?
- Igauņi ir viena no neticīgākajām, ja ne visneticīgākā tauta Eiropā. Pieklājīgāk sakot, ateisti, taču uz to, kā vēlāk redzēsim, jāraugās ar zināmu piesardzību. Eiropa jau tā ir samērā ateistiska. Neapšaubāmi, ka te mēs sastopamies ar nacionālām īpatnībām, un šīm īpatnībām ir jābūt savam iemeslam. Senāki iemesli slēpjas igauņu vēsturē. Kristietību Igaunijā ieviesa ar kariem un vardarbību, to igauņiem uzspieda tā pati augstākā šķira, kuru igauņi uztvēra kā iekarotājus un vergturus. Gadu simtiem kristietība spiedās igauņu ticībā, taču baznīca tā arī palika igauņu tautai salīdzinoši sveša. Patiesa kristīgās ticības ienākšana sākās tikai XIX gadsimtā, bet kopā ar to jau atnāca arī modernais laikmets un ateisms.
Iepriekš teiktais gan nenozīmē, ka Igaunija būtu ticībai naidīga valsts. Ticības noliedzējus un nicinātājus, protams, var atrast, taču igauņu nostāja tomēr ir vienaldzīga, nevis karojoši neticīga, ko savulaik praktizēja padomu vara.
- Vai ir kāda zīmīga atšķirība starp austrumu un rietumu igauņiem? Šķiet, ka mēs, latvieši šīs atšķirības piesaucam itin bieži.
- Tad drīzāk pastāv kaut kāda atšķirība starp ziemeļu un dienvidu igauņiem.
- Tie, kas Igaunijas dienvidos, vairāk latvieši…
- Dienvidigaunijas kultūra ir arhaiskāka, baltiskāka, bet Ziemeļigaunija vairāk atrodas skandināvu kultūras ietekmē. Bet - tā starpība ir tik ļoti maza, ka to gandrīz nejūt.
- Kā un ar ko šodien uzturēt igauni? Kā igauni. Manuprāt, mums, latviešiem nākas visai grūti uzturēt sevī latvieti kā tautai. Pirmām kārtām tāpēc, ka mēs fiksējam atsacīšanos no tā, kas līdz šim bijušas mūsu vērtības. No vektoriem, kas norāda uz augstāko, uz vērtību, uz ceļu pie tās. Pastāv vērtību devalvācija. Kā domā igauņi?
- Jā, šodien Rietumu pasaulē valda bezrūpība, katrs var izvēlēties sev tīkamāko un piemērotāko. Kam patīk sportisks un trenēts ķermenis, tam par vērtību kļūst sportiskums; kurš nejaudā sevi piespiest kustēties, tas atrod miljoniem domubiedru un dvēseles radinieku, kurus vieno lozungs: «Neraizējies par to, ko viņi par tevi runā, esi tu pats.» Šāds vispārinājums pieļauj pilnīgi visu, pietiek ar to, ja tikai teiktu: «Bet es tāds esmu.» Zināma Rietumu sabiedrības daļa ir iedomājusies, ka augstāko morālo un intelektuālo līmeni raksturo tieksme visu darīt citādi nekā citi.
Tā kā arī igauņus ir ietekmējusi šī modernā un dziļdomīgā filozofija, šodien ir grūti pateikt, kādas ir igauņu vērtības. Taču tā ir tikai tad, ja aplūko igauni tuvumā un katru atsevišķi. Ja vēro no attāluma - tā, lai skatienam pavērtos arī citas zemes, tautas un kultūras, tad igaunis līdzīgi visām citām tautām iegūst arī savu vietu šo vērtību skalā.
Paši igauņi par vienu no pozitīvākajām cilvēka īpašībām uzskata strādīgumu un savu tautu, dabiski, uzskata par čaklu, ja ne par visčaklāko pasaulē. Izglītība un skološanās igauņu vērtību skalā ir arī pašlaik. Igaunijas izglītības sistēma jau vairākus gadsimtus bijusi spēcīga un efektīva. Bet, ja runāt par negatīvo, tad diemžēl jāatzīst, ka racionālie, strādīgie un godīgie igauņi vienlaikus ir arī sīksti, sīkumaini un skopi. Igauņiem nepatīk nedz aizdot, nedz aizņemties. Pat pašam no sevis. Tas ir viens no iemesliem, kālab Igaunijā neizdodas realizēt valsts aizņēmumu un kālab Igaunijas valstij ir vismazākais parādu slogs visā eirozonā.
- Jūsu iepriekš teiktais man rada divējas sajūtas. Viena - igaunis ir savā pasaulē iesprūdis savrupnieks. Otra - tas ir savrupnieks, kas tiecas pēc gaismas. Vai igaunis labi jūtas šajā gadsimtā?
- Tipisks igaunis ir moderns individuālists, taču vienlaikus var redzēt, kā somugru saknes, kas dzīvas saglabājušās cauri gadsimtiem, saista pie dabas un senām tradīcijām. Protams, šāds duālisms pasaulē nav nekas īpašs, zināmā mērā tas raksturo visas Rietumu tautas. Tomēr citādā veidā un citādā mērā.
Piemēram, atšķirībā no rietumeiropiešiem igauņi līdz pat šodienai nav īsti saraduši ar pilsētām. Vislabāk igauņi tiek galā ar mazdārziņiem. Tie ieskauj katru Igaunijas pilsētu. Un daža laba pilsēta no tiem arī veidota. Taču dažās citās jomās šī laucinieciskā meža tauta atkal - pilnīgi pretēji - ļoti labi un ātri pielāgojusies jaunajiem laikiem. Īpaši tas, protams, attiecas uz IT jomu. Igauņi jau sen ienākumu deklarācijas aizpildīšanai netērē vairāk laika kā dažas minūtes gadā. Tā ir evalsts. Ja ir runa par attiecībām ar valsts iestādēm, tad igaunim, nokļūstot pat visattīstītākajā rietumvalstī, tā šķiet atpalikusi nomale. Tam pašam igaunim, kuram ģimenes vecākā paaudze vēl prot rēķināt ar skaitāmajiem kauliņiem.
- Savā grāmatā Absurda impērija jūs rakstāt: «Padomju Savienības piemērs tāpat kā nacistiskās Vācijas piemērs mums var kalpot par mācību: ļaunums ir nemirstīgs, un cilvēkam mūžīgi sevi no tā jāsargā. Atliksim malā filozofisko jautājumu, vai ļaunums kaut kādā veidā ir nepieciešams. Aprobežosimies ar konstatējumu, ka tā ir realitāte. Pasaulē nav vietas, ko neapdraudētu ļaunums, jo ļaunums ir mūsos pašos. Uzdrošinos pat apgalvot, ka mūsos visos, tiesa, ļoti dažādā mērā. (..)
Sabiedrība, kurā pie varas nokļūst ļaunums, neizbēgami iet bojā, tāpat kā organisms, ko pārņēmuši parazīti. Taču šis sabrukums var ilgt ļoti ilgi. (..) Vēsture ir pierādījusi, ka totalitārie režīmi cenšas nostiprināties nabadzīgās un maz izglītotās zemēs, kur trūkst demokrātisko tradīciju. Taču nedrīkstam uzskatīt, ka tas neapdraud arī uz demokrātiskām tradīcijām un tirgus ekonomikas veidotos Rietumus, kas ir sasnieguši nebijušu labklājību un izglītības līmeni. Kā jau teikts, ļaunums atrodas visā un mūsu humānistiski kristīgās kultūras slānis ir daudz trauslāks, nekā mēs esam paraduši domāt. Arī kulturāls cilvēks ļoti viegli var kļūt par barbaru.
Ne tik vien kultūras slānis ir trausls - trausls ir cilvēciskuma slānis kopumā. Pietiek ar kādu nopietnāku dabas katastrofu, lai no kulturāla un demokrātiskas vērtības cienoša cilvēka neiznāktu pat ne barbars, bet meža zvērs, kas cīnās par savu dzīvību.
…Kad šādu cilvēku, šādu domu un šādu dziņu apjoms sasniedz kritisko robežu, tiek sperts pēdējais solis: tauta tiek dalīta tautā un tautas ienaidniekos. Sākas šausminoša ķēdes reakcija, kas pāri ciešanu okeānam var aizsniegties vairāku paaudžu tālumā.» Es atļāvos šo garo citātu, lai jautātu - kā Igaunija tiek galā ar pagātni?
Jau pagājuši teju trīsdesmit gadi, kopš mūsu valstīs atjaunota neatkarība. Tomēr padomju laiku nieze vēl stipri jūtama. Vismaz Latvijā tiek runāts, ka to laiku metastāzes arvien jūtamas arī politikā. Kā tas ir Igaunijā?
- Par padomju jeb krievu laika mantojumu jau iepriekš runāts vairākkārt. Neko darīt - tas ir igauņu vēstures posms, no kura izaudzis pašreizējais. Tiesa gan, pateicoties to cilvēku palīdzībai un ietekmei, kuriem spilgtā atmiņā vēl bija neatkarības gadi pirms krievu laika un kuri bija saglabājuši eiropeiskās vērtības.
Nav nekāda pamata apšaubīt, ka kopumā padomju laiks igauņiem kā plaukstošai kultūras tautai bija nospiedošs un kroplīgs. Tika iznīcināta normāla dzīves kārtība, atņemta brīvība un cilvēku piespieda katru dienu melot. Ceļš uz tautas izmiršanu un pārvēršanos par marginālu «vietējās tautas grupu» bija acīmredzams. Par laimi, tā nenotika.
Padomju laiks nesekmēja igauņu piesliešanos sovjetiskajam virzienam, tieši otrādi. Padomju vara iemācīja novērtēt brīvību un neticēt visādiem «jaunas dzīves cēlājiem» un «gudrajiem», kas iemitinājušies kaut kur tālā galvaspilsētā un uzskata, ka igauņi ir neizglītoti un viņu analfabētismu vajag likvidēt. Šo ietiepību pret ārvalstu «skolotājiem» esmu minējis jau iepriekš. Igauņa pirmā reakcija, kārtējo reizi sastopot skolotājus gudreļus, ir stipri un skaļi nospļauties. Vismaz domās.
- Un arī tāpēc igauņi to laiku, ko mēs saucam par Atmodu, izmantoja salīdzinoši produktīvi. (Te Juris Putriņš, kurš ir mūsu tulks, piebilst, ka pie Igaunijas valsts veidošanas kopā bija Lauri Vahtre, Jiri Adams un Marts Lārs. Lauri un Marts ir vēsturnieki, Jiri - jurists. «Pēc vidusskolas Jiri nolēma nestudēt padomju augstskolā un jurista diplomu ieguva neklātienē, šķiet, Zviedrijā. Savukārt mēs abi ar Lauri kā varai nemīlami bijām no universitātēm izmesti un augstskolu diplomus arī ieguvām neklātienē. Jiri Adams vadīja jaunā pamatlikuma izstrādi un man teica, ka tagad viņi veido sliežu ceļu, pa kuru igauņiem būs jābrauc gadu desmitiem. Tas - par atbildības izjūtu.»)
- Atjaunojot neatkarību, igauņi prata ļoti labi dažādos veidos izmantot vēstures mācību stundas. Pirmkārt, viņi maksimāli izmantoja 1991. gada unikālo situāciju, kad Padomju Savienība būtībā bija sabrukusi un vara mētājās uz ielas. Otrkārt, viņi labi saprata, cik svarīgs ir laiks. Atjaunojot savu valsti, igauņi darbojās tā, it kā viņiem būtu neprātīgi jāsteidzas, un tieši tā arī bija. Uzreiz sāka veidot sabiedrību, kas ekonomiski un politiski orientēta uz integrāciju Rietumu virzienā, piesaistīja investīcijas, apstiprināja Rietumu demokrātijas principus gan politiskajā sistēmā, gan ekonomikā. To visu 2004. gadā vainagoja iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā.
- Mēs atguvām neatkarību vienā laikā. Un lielās līnijās var tomēr teikt, ka arī samērā līdzīgos apstākļos. Atjaunotās neatkarības starta pozīcijas bija samērā līdzīgas. Taču mūsu, Latvijas speciālisti, pētnieki, arī politiķi itin bieži min Igauniju Latvijai kā piemēru. Ātrāka izaugsme, efektīvāka pārvalde… Kāpēc Igaunija ir mums priekšā?
- Tajā laikā, kad bija pirmā valdība, igauņi vienkārši bija daudz ātrāki. Pretēji tam, ko igauņi saka par sevi.
- (Juris Putriņš piebilst, ka igauņu ātrumā liela nozīme bija Tartu fenomenam.) Arī tāpēc, atceroties tos laikus, igauņi ātrāk prata sevi «ietulkot» Eiropā. Plus vēl Igaunijā bija krietni mazāks ortodoksālo boļševiku slānis.
- Jā. Tas ir paradoksāli - lēnie igauņi tad bija ātrāki.
- Mēs - trīs Baltijas valstis - agrāk tikām dēvētas par tiltu starp Rietumiem un Austrumiem, starp Eiropu un Krieviju, bet tagad pie mums raksta, ka nu esam sēta. Jā, mēs atrodamies tās pareizajā pusē - ES. Kā jūs vērtējat šo salīdzinājumu, un kāds liktenis pie esošās pasaules ainas mūs var sagaidīt?
- Tieši tagad mēs esam tilts. Jo agrāk bija mūris. Agrāk starp Eiropu un mums bija dzelzs priekškars. Mēs esam tilts, bet mēs sevi kā tiltu neizmantojam.
- Kādu lomu, domājot par nākotnē iespējamām attiecībām, mūsdienās var spēlēt pēdējie vārdi jūsu grāmatā Igaunijas kultūras vēsture: «Kultūra dzimst saziņā.»?
- Kultūra patiešām dzimst saziņā un eksistē tikmēr, kamēr ilgst saziņa. Un saziņa eksistē, kamēr ir kopīgas raizes, prieki un kamēr ir par ko runāt, un, kas ir pats svarīgākais, kamēr cilvēkus vieno kopīgie mērķi. Līdz ar to es latviešiem novēlu augstus mērķus un veiksmi to sasniegšanā. Mūsu tautas vieno kopīga vēsture, un es ceru, ka arī kopīga nākotne.