«Man tikko atnes’ ielūgum’s uz dziesm’ svētkiem,» nosmīn Pauls. «Laikam tomēr ieš’,» viņš turpina. Lai nu kurš, bet Raimonds Pauls šos ielūgumus ir pelnījis atliku likām. Pat ja viņš būtu sacerējis tikai vienu dziesmu – Manai dzimtenei, kas jau sen kļuvusi par dziesmu svētku neoficiālu himnu, – arī tad Paulam pienāktos brīvbiļetes uz visiem koncertiem. Vēl pirms pusgada, vērtējot gatavošanos dziesmu svētkiem, Pauls nebija sajūsmā par notiekošo. Tagad neapmierinātība rimusi. «Esmu no visa prom,» viņš saka, «es atpūšos Baltezerā.» Mēs runājam par visu, par ko Maestro domā šodien.
- Tūdaļ sāksies dziesmu svētki...
- Jā, dziesmu svētki būs. Ir cilvēki, kuri tajos ir ielikuši lielu darbu, bet ir arī tādi, kuri tiem vienkārši pielīmējušies. Ar cieņu jāizturas pret tiem, kuri kaut ko dara - pret tiem, kuri strādā ar koriem un deju kolektīviem. Pasākums pats par sevi - tā ir mūsu svētā tradīcija, un tā ir jāturpina, pēc tam jāanalizē tas, kas ir bijis labi un kas nav bijis tik labi.
- Un kas nav tik labi?
- Sāk palikt sliktāk ar vīru koriem. To skaits samazinās. Un tad jau jāsāk runāt par muzikālo audzināšanu skolās. Traucē arī ekonomiskais stāvoklis: mēs nevaram lielīties ar milzu sasniegumiem un augstu atalgotiem cilvēkiem. Kurš tad tādā situācijā domās par koriem? Bet domā par kaut kādiem niekiem! Mani sasmīdināja diskusija televīzijā: tika apspriesta dziesmu svētku ēdienkarte. Vieni, izrādās, ēd tikai zivis, otri ēd tikai gaļu, trešie pārtiek tikai no sīpollokiem... Viena kundzīte gan iebilda, stāstot, kā uz dziesmu svētkiem gājis viņas vecaistēvs: viņš paņēmis groziņu, kurā vecāmāte bija ielikusi gaļiņu, maizīti un pudelīti. Visi dalījušies riņķī apkārt, dziedājuši un priecājušies... Un visi bija laimīgi. Bet tagad mēs pēc svētkiem atrodam kādu tēmu, kuru ilgi un dikti apmuļļājam. Vienreiz, atceraties, bija vecas olas, citreiz dažiem bērniem palika slikti no stāvēšanas. Visu slikto tik ļoti pārspīlēja, ka aizmirsās paši dziesmu svētki. Tagad paskatīsimies, kā darbojas jaunā estrāde. Un kā tā darbosies pēc tam? Tajā ir ielikta liela nauda. Estrādei jāstrādā arī pēc dziesmu svētkiem. Es stāvēju diezgan tuvu klāt šiem svētkiem, un vienu gadu bija tā, ka dziesmu svētkus pielāgoja kaut kādai tur kompartijas jubilejai, izjaucot gadu secību. Vajadzēja visu ievirzīt atpakaļ ritmā, lai intervāli starp dziesmu svētkiem ir tādi, kādiem tiem jābūt. To mēs savā laikā sakārtojām.
- Kas būs pats svarīgākais šajos dziesmu svētkos?
- Emocijas. Vai izdosies kora un klausītāju sadarbība? Nepietiks ar to, ka pēc katras dziesmas ir kaut kādi aplausi, un viss. Tas saucas ļoti vienkārši: dziesmu svētki! Viens no pamatjautājumiem ir - repertuārs. Es neesmu redzējis šo svētku repertuāru, tagad esmu diezgan tālu no tā visa. Bet diez vai mēs kādreiz vēl dabūsim tādas emocijas, kādas bija jūtamas Mežaparka estrādē tautas manifestācijā 1988. gada 7. oktobrī, kad tauta tika aicināta sanākt, lai atbalstītu Tautas fronti.
- Vai šajos dziesmu svētkos skanēs jūsu dziesma Manai dzimtenei?
- Negribu vairs atgriezties pie diskusijas par šīs dziesmas tekstu. Bet šī dziesma koncertos joprojām skan, un savā laikā tā savu darbu padarīja, un dod, Dievs, visām dziesmām tā «strādāt». Tā kopš 1974. gada faktiski ieņēma tolaik aizliegtās Latvijas Republikas himnas vietu. Droši vien tomēr laikam būs jāuziet uz skatuves, lai nospēlētu Manai dzimtenei. Un vēl necerēti labi ir sanācis Sasala jūriņa. Man ar to pilnīgi pietiks. Koncertprogrammas veidotājiem tagad ir jāsaprot, kā būvēt programmu, jāparedz, kā uz visu reaģēs publika. Pēc tam... Priekš kam tad mums ir laikraksti? Tie varēs analizēt, kas bija un kas nebija. Liels darbs šajos svētkos ir ieguldīts. Es zinu, cik daudz ir darījis Māris Sirmais, braukādams pa laukiem, mācīdams koriem dziesmu svētku repertuāru. Mums ir spēcīgi diriģenti, vidējā paaudze, kas nomainīja to paaudzi, kurā bija Leonīds Vīgners, Pauls Kvelde, Imants un Gido Kokari... Bet ir viena problēma, kas patiesībā it kā nav problēma: profesionālie kori ir atrāvušies no pārējiem koriem lielu gabalu. Kopkorim tas superaugstais līmenis nav vajadzīgs, ir nepieciešama kopdziedāšana, jo ir sabraukuši simtiem koru no Latgales, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales... Un šie lauku kori ir visa pamats. Mūsu superkoriem jāpiedalās šajā kopdziedāšanā kaut vai aiz cieņas pret pārējiem koriem, lai saturētu kopā visu dziedāšanu. Dievs, dod, lai viss šajos svētkos notiktu labi un lai cilvēki būtu apmierināti, atceroties to kā gaišu notikumu. Esmu bijis daudzos dziesmu svētkos, cilvēki ir aizkustinājumā pat raudājuši.
- Kā tagad ir skolās? Manuprāt, ir grūti piedabūt skolēnus dziedāt korī...
- Tur jau ir tā lieta. Koru dziedāšana daudziem šķiet garlaicīga. Tagad pasaule ir palikusi maza, atliek tikai ieslēgt savu, nu, to... gadžetu, un visa pasaule tev būs redzama. Skolēni ļoti labi zina, kāda ir amerikāņu jaunākā filma, kas ir populārākais rokdziedātājs Lielbritānijā un tā tālāk. Bet tas ir koks ar diviem galiem: ne jau viss, kas nāk no Rietumiem, ir labs. Manuprāt, vērtīgākais, ko mums vēl izdevies saglabāt, ir amatieru māksla - pašdarbības kori, dejotāji, teātrmīļi... Mums tas vēl ir, citur vairs nav. Un labi, ka ir saglabājušās tautas melodijas, kuras izmanto gan modernie komponisti, gan folkloristi. Man savulaik izdevās iespēlēt brīnišķīgo melodiju Aiz ezera augsti kalni, tagad Kristīne Prauliņa skaisti nodziedāja Saulīt’ vēl vakarā. Bet mums ir katastrofa ar vokālistiem tā dēvētajā vieglajā žanrā. Klasiskajā žanrā mums ir izvirzījušies solisti un aizgājuši jau tālu pasaulē, bet popmūzikā mēs neko nevaram izdarīt - nu nav solistu. Ar ko sāk pašmāju ansambļi? Ar to, ka nosauc savu grupu kaut kādos angliskos vārdos. Neaizmirstulīšu vai Vizbulīšu šodien nav. Bet ar anglisku nosaukumu - tas uzreiz ir baigais blieziens. Un tad mēs varam sākt klausīties, no kā šī grupa ir iespaidojusies. Tagad ir ļoti stilīgi apgalvot, ka «es nevaru ciest šlāgerus». Bet ko tu tajā Jāņu vakarā dziedāsi, ja ne šlāgerus un ziņģītes? Un ko dziedās dziedošie aktieri? Bet mēs varētu runāt par kvalitāti. Nav jau tie šlāgeri vainīgi, vajag tos vienkārši mācēt pasniegt. Kāds domā - nu kas tad tur ir, trīs akordiņi un umcā, umcā... Nē, to visu jāmāk eleganti pasniegt. Un uz ko balstās visi tie TV konkursi un šovi? Uz tām pašām dziesmiņām un ziņģītēm. Dziedātājiem pašiem jādomā, ko viņi vilks mugurā, viņiem pašiem jāmeklē sponsori, bet pelnīs taču televīzija. Vasarā atkal būs muzikālās izrādes pa laukiem, jo aktieriem naudiņa jāpelna. Un no kurienes tad būs ņemtas dziesmiņas? No muzikālajām izrādēm - manām, Imanta Kalniņa, Zigmara Liepiņa, Mārtiņa Brauna. Nav jau citu, jaunu dziesmiņu. Kāpēc tad Skroderdienas Silmačos spēlē katru gadu, turklāt visās malās? Tautai mīļas dziesmas, tuvas, sen pazīstamas tradīcijas. Tagad modernajās izrādēs gan jābūt obligāti plikiem dibeniem un jāapspēlē minoritātes. Taču tas viss ātri apnīk. Atceros, kā bija ar Edgaru Liepiņu. Viņš sāka aizrauties ar nerātnajām latvju dainām. Es viņam teicu: nu neej tik tālu, pietiks ar pāris pantiņiem, vairāk nevajag! Bet viņš neklausīja un tad pats saprata, ka publikai tas sāk krist uz nerviem. Māksliniekam jājūt robeža. Bet man reizēm šķiet: ja nebūtu Rūdolfa Blaumaņa, mums nebūtu ko spēlēt...
- Bet kā vērtējat politisko situāciju šobrīd?
- Savulaik no politikas aizgāja Latvijas ceļš, pēc tam - Tautas partija. Šoreiz vajadzētu prasties un aiziet Vienotībai - pazust uz visiem laikiem. Godīgi pateikšu: ejiet prom. Jo no tā, ko solījāt, nav izdarīts itin nekas. Ir tikai tukša pļāpāšana. Dzirdējāt par jauno vēstnieci Itālijā - Solvitu Āboltiņu? Kā jums patīk? Vai tas neatgādina padomju laikus? Ja kāds bija kaut ko nelabu sastrādājis, viņu noņēma no amata un aizsūtīja par sūtni, piemēram, uz Mongoliju. Bet Itālija, zināt, nav Mongolija... Un ja jūs man uzdosiet standarta jautājumu: par ko balsot? - es atbildēšu, ka nezinu. Es pats tur esmu bijis iekšā, domāju, ka neko ļaunu tur neizdarīju, bet labu arī neko, un, paldies Dievam, tagad māksliniekus Saeimā vairs neievēl. Viņi vairs tur nelien. Toties tur lien citi. Nu, vecie arī lien, tikai nomaina izkārtni. Un vēl. Pasakiet, lūdzu, ko mums dod tie deputāti Briselē? No viņiem nav nekādas jēgas. Ko viņi Latvijas labā ir izdarījuši? Konkrēti - ko? Latvija gandrīz visos rādītājos ir pēdējā vai priekšpēdējā vietā. Pa radio tikai dzirdu - ietekmīgais Eiroparlamenta deputāts Kariņš... Nez ko viņš ir ietekmējis? Vai visi ir aizmirsuši viņa cīkstēšanos pret Lembergu tajā slavenajā Grinberga lietā?... Un trešā lieta, par ko varētu parunāt politikas sadaļā: AB.LV bankas pašlikvidācija. Man tā banku tēma ir diezgan tuva, jo pietiekami daudz nervu prasījusi. Nez vai kāds tika notiesāts Krājbankas lietā? Nē, neviens, kaut gan acu priekšā banka tika izzagta. Bet tagad tiek runāts par pašlikvidāciju - kaut ko mēģinās glābt. Krājbankas administrators pelna miljonus. Bet viens no tiem miljoniem ir manējais. Taču to man neviens neatdos. Bijušais Krājbankas šefs esot jau Amerikā. Laiks ir pagājis, un vainīgo nav. Varbūt noalgot privātdetektīvus, lai tie meklē un atrod?
- Tomēr jāatzīst, ka Saeimā dažkārt notiek lielas jautrības...
- Jā, kas tās par teatralizētajām apcietināšanām? Esmu diletants, bet man šķiet, ka tikpat labi to Kaimiņu varēja pasaukt uz KNAB un tur arī aizturēt, ja vajag. Skaidrs, ka Kaimiņš daudziem ir sariebis, bet es domāju, ka viņš tomēr bieži vien nejūt uzvedības robežas. Viņš, protams, ir aktieris, viņam teksts jāizpušķo ar asprātīgiem pigoriem, tomēr visa ir par daudz, un tas jau kļūst bezgaumīgi.
- Ne tikai Kaimiņš satricina Latviju, to desmit dienu laikā paspēja izdarīt arī ļoti godājams cilvēks Pēteris Sproģis, piekrizdams startēt uz Saeimu no Saskaņas saraksta un pat piekrītot būt par Valsts prezidenta amata kandidātu...
- Personīgi nepazīstu Sproģi. Bet domāju, ka tajā partijā muļķu nav, viņi saprot, ko dara. Varbūt no šīs partijas vienam otram vajadzētu mācīties, ko?... Godīgi sakot, es uz šīm vēlēšanām nekādas cerības nelieku. Visi runā, ka Saeimā vajadzīgi jauni spēki. Nu, un kur tie ir? Tas ir tāpat kā popmūzikā: tev ir jāizlien kaut kur ārā, lai par tevi sāktu runāt. Jāuzvar kādā konkursā, jābūt cilvēkam, kurā ir patīkami klausīties. Bet te... Jaunās partijas cenšas iekļūt Saeimā ar tādiem paņēmieniem, ka slikti paliek. Vēlētāji jau ir palikuši imūni pret to, kas notiek. Deputāta kandidāti var stāstīt, ko grib, visiem viss vienalga. Kādreiz kandidāti sirsnīgi aģitēja, zāles bija pilnas, jo kandidātiem līdzi bija mākslinieki, tagad tur pieci cilvēki knapi salasīsies... Māksliniekiem vairs nevar neko samaksāt. Un tad mēs nonākam pie jautājuma: cik mēs vispār esam palikuši Latvijā? Kad es pēc koncerta izeju ārā Cēsīs vai Liepājā, tur ir tukšas ielas. Es vēl skaitos topmākslinieks, es vēl varu savākt publiku... (Smejas.) Mums negaidīti veiksmīgs sanāca projekts Nacionālajā teātrī - izrāde Man 30 gadu. Vienpadsmit izrādes pēc kārtas bija izpārdotas pilnībā. Bet man fiziski ir ļoti grūti to izturēt - divarpus stundas sēdēt pie klavierēm...
- Kas cilvēkiem būtu jāņem vērā, balsojot vēlēšanās? Viena no listēm taču būs jāizvēlas.
- Skanēs jau prasti, bet... Galvenais cilvēkam ir tas, cik viņš nopelnīs, lai varētu ģimeni uzturēt. Tas ir pamatjautājums. To cilvēku, kuriem naudas ir pietiekami, ir ļoti maz. Tātad balsos par tiem, kuri solīs finansiālu stabilitāti. Un ir vajadzīga arī politiskā zvaigzne, līderis, kas spēj iziet cilvēku priekšā un pārliecināt viņus par kaut ko. Amerikā, piemēram, kādām dzirnavām cauri jāiziet kandidātam, lai viņš kļūtu kaut vai par gubernatoru. Un kas pie mums notiek? Nesagatavoti cilvēki pēkšņi tiek iecelti amatos! Līderu mūsu valstī nav nedz vietējā, nedz starptautiskā līmenī. Paskat, Lietuvas prezidente grozās visur, kur vajag, bet mūsējos tur neredz. Vajag prast nostāties blakus pasaules lielajiem cilvēkiem. Skat, Grībauskaite nostājas netālu no Merkeles vai Makrona, bet kur ir mūsējie? Nav! Ā, re, kur stūrī viens mūsējais stāv! Bet tad tev ir jābūt labām valodu zināšanām, tev ir jābūt gudram, lai stāvētu blakus lielajiem, citādi acis vien mirkšķināsi... Un vēl viens jautājums: čekas maisi. To jau sen vajadzēja atrisināt. Cik ilgi ar to vēl ņemsies?! Sen bija jānovelk līnija: viss, beidzam! Ko mēs iegūsim no tā, ka uzzināsim, ka tas un tas bijis ziņotājs? Mēs varēsim cits citam teikt: tavs tēvs bija stukačs! To mēs tiešām gribam?
- Kā jūtas jūsu draugs Jānis Peters?
- Kā nu kuru dienu. Es esmu mēģinājis Peteru pierunāt, lai viņš uzraksta grāmatu par to periodu, kad viņš bija vēstnieks Maskavā. Viņš tikai retu reizi kaut ko izmet... Un tad mēs redzam, ka pie mums te daudz kas ir bijis samuldēts tā, ka patiesībā viss ir otrādi. Vēl arī mājieni žurnālā Ir par to, ka viņš un Džemma Skulme ir bijuši saistīti ar VDK. Nu kam tas šodien ir vajadzīgs? Varbūt šos cilvēkus vajadzētu tomēr arī cienīt? Peteram, redz, bijuši sakari ar čeku... Nu protams, ka bija! Viņš taču bija kompartijas centrālkomitejas loceklis. Tāpat arī Gorbunovs, starp citu, bija kompartijas centrālkomitejā. Vēl daudz ko varētu atrast... Bet ko mēs ar to atrašanu un atklāšanu panāksim? Neko! Es to izzinātgribētāju vietā jau sen būtu ierosinājis aizmirst to visu. Bet diemžēl tur apakšā ir kas cits, taču par to mēs nekad neuzzināsim. Es gribētu zināt tikai vienu: kas tiem pētītājiem ir devis tiesības rīkoties ar tiem maisiem - būtībā ar cilvēku likteņiem? Bet tas, protams, ir tikai retorisks jautājums.