NRA pēta, kā aizņemas un atdod trūcīgie
Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija (LAFPA) pasūtījusi pētījumu, kas parāda lielu līdzību starp banku un nebanku izsniegtajiem patēriņa kredītiem.
Latvijā kopš 2009. gada lielu kreditēšanas biznesa nišu aizņem firmas, kas nav bankas. Tajā gadā bankas negribēja kreditēt vispār neko un arī pašlaik tērēt resursus sīko patēriņa kredītu izsniegšanai. Apgalvojums spēkā ar diviem izņēmumiem. Pirmo, ka bankas piešķir kredītlimitus savu norēķinu karšu lietotājiem. Otro, ka bankas kreditē patēriņa preču pirkšanu, jo tad daudzus pienākumus kreditēšanas nokārtošanā iespējams pāradresēt preču izplatītājiem. Rezultātā bankām tiek 2/3 no pašreizējā patēriņa kreditēšanas tirgus Latvijā. Savukārt nebanku kreditētāji apkalpo tos, kuriem nav pastāvīgu un pārredzamu ienākumu un kuru izdevumi ir nevis ieguldījumi kaut vai sadzīves tehnikā, bet tik tiešām naudas tērēšana maizei vai savu zobu un automašīnas zobratu salabošanai. Pagājušajā gada beigās šādu izdevumu segšanai izsniegto kredītu atlikums sasniedza 243 miljonus eiro pēc tam, kad gada laikā bija izsniegti un atdoti kredīti divreiz lielākā kopsummā.
Latvijas sabiedrībā ir iesakņojušies vairāki negatīvu vērtējumu caurausti priekšstati par nebanku kredītu devējiem un ņēmējiem.
Vadmotīvs ir tāds, ka kredīti tiekot doti visiem, kuri elektroniski palūdz naudu. Aizdevēji un aizņēmēji rēķinās, ka kredīti netiks atdoti, bet atgūti tad, kad aizdevēji uzsūtīs parādniekam tiesu izpildītāju atņemt galdu vai (ledus)skapi. Šādas darbošanās izmaksas sedz kredītprocenti ar gada likmi ja ne tūkstošos, tad līdz tūkstotim procentu gadā. LAFPA centās šādus priekšstatus kliedēt, pasūtot banku un nebanku izsniegto patēriņa kredītu salīdzinājumu augstskolas RISEBA un auditorkompānijas Ernst&Young Baltic ekonomistiem. Vakar šāda pētījuma rezultātus izklāstīja RISEBA profesors un prorektors Ilmārs Kreituss.
Banku un nebanku izsniegto kredītu reālo līdzību atklāj ar grūtībām atrasts salīdzinājums starp Norvik bankas un InCreditGroup nebankas aizdevumu - 200 eiro uz 3 mēnešiem. Tas varētu būt vienīgais kādas bankas piedāvājums aizņemties uz tik īsu laiku, kurā saimnieko nebanku kreditētāji. Rezultātā izrādījies, ka bankai jāatdod 220,02 eiro, bet nebankai - 230,22 eiro; lauvas tiesu no bankas guvuma virs aizdevuma pamatsummas nav devuši procenti, bet 15 eiro komisijas maksa, kādu nebanka nav prasījusi vispār; pārrēķinot faktiskos maksājumus gada procentu likmēs, Norvik bankai tikuši 86,25% un InCreditGroup - 135,07%. Tātad reālā atšķirība starp bankas un nebankas kredīta izmaksām iznāk 10 eiro. Ja kredīts tiktu ņemts uz gadu, banka prasītu atpakaļ 200+31,02 eiro, bet nebanka - 200+67,00 eiro ar 35,38 eiro starpību.
Tālāk seko atklājums, ka gan bankas, gan nebankas savu naudu ar visiem procentiem ne tikai prasa, bet arī saņem. Šobrīd bankas gan izrāvušās vadībā ar 85% bez problēmām atgūto kredītu pret 79% šādi atdoto kredītu nebankām, bet par 180 dienām un ilgāk kavētās kredītu atdošanas īpatsvars bankām un nebankām ir 5-6% robežās.
***
Viedoklis
Ilmārs Kreituss, RISEBA profesors un prorektors:
- Pētījuma rezultāti man pašam bija pārsteigums. Zinot to, ka nebanku kreditētāji apkalpo cilvēkus, kuri kredītus no bankām saņemt nevar, es gaidīju daudz augstāku neatdoto kredītu īpatsvaru, tomēr īstenībā banku un nebanku kredītu kvalitāte ir ļoti līdzīga. Tas būtu speciāli jāpēta, kā nebanku kreditētāji to panāk. Daudziem naudas lūdzējiem viņi tik un tā atsaka, bet nebūtu pareizi ar likumu aizliegt trūcīgajiem vismaz mēģināt dabūt naudu no valsts uzraudzītiem aizdevējiem. Ja šiem aizdevējiem uzdotu darboties pēc tagadējiem banku standartiem, tad nekādus kredītus vispār nedrīkstētu ņemt 175 tūkstoši Latvijā strādājošu cilvēku, kuru oficiālais atalgojums ir tik mazs, ka aizdot viņiem kaut dažus eiro neskaitās droši. Droši vien daļai no viņiem ir arī nelegāli ienākumu avoti, bet tie tik un tā ir trūcīgi cilvēki, kam pat neliels aizdevums ir ļoti svarīgs.