Olafa Libermaņa dzīve šobrīd rit divas valstīs – Latvijā un Spānijā, kur viņš nolēmis atkal piepulcēties studentu saimei, apgūstot rekonstruktīvo mikroķirurģiju.
Lai arī mikroķirurģijā viņam ir uzkrāta desmitiem gadu ilga pieredze, Olafs apzinās, ka jaunu zināšanu apguve ir vērtīgs fundaments jebkurā vecumā, turklāt viņš uzskata, ka mikroķirurģijas nozare Latvijā atkal ir nonākusi pārmaiņu un izaicinājumu priekšā, tāpēc jauna pieredze var palīdzēt tiem sagatavoties. Jaunpienācējus mikroķirurģijā viņš aicina apbruņoties ar milzu pacietību un gribasspēku, jo nozare no cilvēka paņem daudz, darbam ir jābūt dzīves aicinājumam, bez tā darba ikdiena cilvēku saēdīs.
Sāk kā sanitārs
Lēmumu savu profesionālo dzīvi saistīt ar medicīnu Olafs pieņēma pusaudža gados. «Tolaik man interesēja fizika, bioloģija un medicīna. Fizikai atmetu ar roku pēc nokļūšanas fizikas olimpiādē - redzēju, ka citi skolēni fizikā dzīvo - lasa papildu literatūru un tamlīdzīgi. Savukārt attiecībā uz bioloģiju atskārtu, ka esmu vairāk kā aplūkotājs, nevis pētnieks, tāpēc arī šai jomai liku mieru. Bet par medicīnu mājās gana daudz runāja tēvs - viņš gribēja kļūt par ķirurgu, taču kara pēdējos mēnešos guva nopietnu ievainojumu labajā rokā. Daudzus darbus bija jāiemācās darīt ar kreiso roku. Tomēr sarunas ap un par medicīnu mājās bija dzirdamas,» atceras Olafs. Savus nospiedumus profesijas izvēlē atstāja arī izlasītā grāmata Cilvēks-amfībija, kur ķirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris jauneklim Ihtiandram spēju dzīvot arī zem ūdens. «Kad ķirurgu arestē, izrādījās, ka viņš ir palīdzējis policista sievai dzemdībās, un cietumsargs viņu atbrīvo. Un man šķita - ja es būšu ķirurgs, man visur būs draugi,» akcentē Olafs.
Lai pārliecinātos, ka Olafa interese par medicīnu nav vien pēkšņs uzplaiksnījums, kas ātri vien arī apdzisīs, viņa tēvs vasaras brīvlaikā Olafu, kad viņam bija 15 gadu, iekārtoja darbā traumās par sanitāru.
«Viņš sacīja - redzēs, vai varēsi izturēt asinis. Un asinis tur patiešām plūda. Tā bija laba dzīves skola, arī fiziskās izturības skola, jo, tā kā vairākos korpusos nebija liftu, vajadzēja pacientus nest uz rokām. Nebiju divus metrus garš svarcēlājs. Un mani atstāj dežūrā vienu. Lai pacientus nogādātu vajadzīgajā stāvā, lūdzu citu slimnieku palīdzību.» Redzētais un piedzīvotais nelika mest plinti krūmos.
Zīmīga tikšanās
Tika uzsāktas studijas. Olafs atzīst, ka pirmie trīs studiju gadi bijuši ļoti grūti, arī interese sākusi noplakt. «Likās, ka neko nesaprotu, man arī bija slinkums mācīties, knapi nokārtoju ieskaites, biju iekritis tādā kā apātijā. Viss šķita pelēcīgs.» Taču daudz ko mainīja kāda zīmīga tikšanās. «Satiku Jāni Zaržecki. Viņš pastāstīja, ka nesen bijis pie docenta Kupča (viņš 70., 80. gados bija neiroķirurģijas spīdeklis), kurš Jānim iedevis instrumentus, un tagad viņš trenējas šūt trušiem asinsvadus,» stāsta Olafs. Dzirdētais viņu savā ziņā atmodināja, atgrieza apritē. «Man arī atļāva iet paskatīties. Kādu pusgadu es devu vien trušiem narkozi un Jānis šuva, es skatījos. Pēc tam atļāva šūt arī man. Un es to aizrautīgi darīju līdz pat vēlai naktij. Tā kā esmu avantūrists, pēc kāda laika piedāvāju iet solīti tālāk - šūt asinsvadus žurkām, tie ir smalkāki. Es sevi nežēlīgi izdzinu treniņos, nedēļā sašuvu līdz 20 asinsvadu. Es trenējos un trenējos. To pašu sāka darīt arī Jānis Ģīlis. Es to darīju, jo tolaik tas bija kas unikāls, pārsteidzošs. Biju pārliecināts, ka tālāk par treniņiem nekas nesekos. Jā, zināju, ka ārzemēs, tostarp arī tepat Viļņā, dara brīnumus, piemēram, piešuj roku, pārstāda pirkstus, bet neticēju, ka kaut kas tāds būs iespējams arī Latvijā. Taču 1984. gadā Padomju Savienības veselības ministrs izdeva rīkojumu par mikroķirurģijas centru izveidi visās savienības galvaspilsētās un lielajās pilsētās. Tika piešķirta nauda, aprīkojums, un Rīgā tika dibināta Mikroķirurģijas nodaļa uz Gaiļezera slimnīcas bāzes. Jautājums bija - kas šūs asinsvadus? 30, 40 gadu vecajiem traumatologiem, ķirurgiem nebija vajadzīgās roku veiklības, viņi trenējās, bet rezultāti nebija pārliecinoši. Bet bijām mēs - trīs jauni gurķi, kas tūliņ beigs Medicīnas institūtu -, un dakteris Guntis Bite mūs pieņēma darbā par asinsvadu šuvējiem.»
Stress un neizdevušās operācijas
Nedēļu pēc institūta absolvēšanas Olafam bija pirmā dežūra Mikroķirurģijas nodaļā. «Biju galvenais dežurants. Sāka vest pacientus. Asinsvadus es šūt mācēju, bet biju stresā un neziņā par to, ko iesākt ar kauliem, cīpslām, locītavām. Operēju. Nekas nesanāca. Stress tikai pieauga, jo sapratu, ka es īstenībā cilvēkiem nepalīdzu.» Ko iesākt? Kā palīdzēt traumētajiem cilvēkiem? «Traumās pie akadēmiķa Viktora Kalnbērza bija ļoti laba medicīniskā literatūra - pārkopēti raksti no ārzemju žurnāliem. Angļu valodā, bet es sapratu vāciski. Neko darīt - nācās mācīties arī angļu valodu. Astoņu mēnešu laikā varēju jau lasīt tekstu, nelietojot vārdnīcu.» 1986. gadā viņam radās iespēja Ļeņingradas Kara medicīnas akadēmijā apgūt militāro neiroķirurģiju. Tur bija ļoti labi pasniedzēji, kā arī netālu atradās bibliotēka, kur bija pieejami ārvalstu medicīnas žurnāli. Tos Olafs izstudēja aptuveni trīs mēnešu laikā. «Izlasīju visus izdevumus, kas bija izdoti pēdējo desmit gadu laikā. Rūpīgi svarīgāko pierakstīju, jo zināju, ka Latvijā noderēs. Pārslodze bija milzīga, tāpēc sestdienās vai svētdienās, lai atpūtinātu nervus, kopā ar lietuviešu kolēģi vienkārši piedzērāmies,» teic Olafs.
Nokaitina pusi slimnīcas
Taču Latvijā viņa atvestās zināšanas neuzņēma ar sajūsmu - kolēģiem šķita, ka ir labi, kā ir, un nav nekas jāpilnveido, jāattīsta. Cilvēkam piešūtie pirksti nekustējās, bet tas nekas. Olafs ar to nebija mierā un sāka praktizēt tādas operācijas, par kurām bija lasījis. Pieejamās tehnoloģijas gan bija primitīvas. «Vienkāršas operācijas es pārvērtu par ļoti sarežģītam un ilgām. Mani sāka ienīst puse slimnīcas, jo izjaucu ierasto ritmu. Pirmajām operācijām nebija panākumi - pacientiem veselības stāvoklis pasliktinājās. Paldies jāsaka tiem kolēģiem, kas pret manām izdarībām izturējās ar toleranci. Tikai aptuveni pēc pusgada bija redzami pirmie panākumi - ievērojami uzlabojās manas ķirurģiskās tehnikas, pacientu pirksti kustējās. Uz mājām gāju periodiski, principā dzīvoju slimnīcā. Tobrīd tādu dzīvesveidu varēju atļauties - biju brīvs, dzīvoju pie vecākiem.»
Olafs stāsta - kad 1988. gadā Mikroķirurģijas nodaļu apmeklēja viesi no Maskavas, gadu vēlāk arī amerikāņi, viņi bijuši ļoti izbrīnīti par augsto līmeni.
1993. gadā viņš devās mācīties uz Vāciju, bet 1995. gadā aizbrauca stažēties uz Ameriku, pie profesora Kristapa Keggi. Nevienu brīdi neesot bijusi tur doma palikt, jo «mana vieta ir Latvija. Neesmu gan cilvēks, kas vicina auseklīšus un sarkanbaltsarkano valsts karogu, taču ārvalstīs negribēju palikt. Tur ir sakārtota vide, bet nav nekādu izaicinājumu, sajūta, kā būt iesprostotam skaistā būrī».
Pārmaiņu laiki
Viņš stāsta, ka, atgriežoties Latvijā, bija kā aizdedzies sērkociņš, kas piesaistīja jaunus domubiedrus - Mārtiņu Kapicki, Jāni Krustiņu, Aivaru Tihonovu, Kalvi Pastaru, Gundaru Kraukli, kurus pats apmācīja. «Trenējāmies morgā uz līķiem, braucām uz konferencēm, kļuvām par saliedētu komandu, kas spēj realizēt sarežģītas mikroķirurģiskas operācijas. Tas jau bija cits līmenis. Galvenā problēma - kur ņemt naudu, jo medicīna bija slikti apmaksāta. Izvēlējāmies vienkāršāko variantu, par kuru tagad noteikti mēs sēdētu cietumā, bet tolaik uz to skatījās toleranti - mēs prasījām naudu (materiāliem, algām operāciju māsām) no pacientiem un viņu darba devējiem. Tā mēs ieguvām finansējumu savai izglītībai, personāla algām, tehnikai. Haralds Adovičs bija pirmais, kas pateica, ka tā nedrīkst - vajag legalizēties, privatizēties. Un mēs privatizējām šo nozari. «Pateicoties Viesturam Bokam, mēs tikām Linezerā, un, pateicoties Haraldam Adovičam, kam izdevās uzsākt dialogu ar Edvīnu Platkāji, kas tobrīd vadīja Gaiļezeru, 1999. gadā tika panākts, ka stacionārs par veiktajam operācijām maksā ārstu komandai daļu, ko saņēma no Nacionālā veselības dienesta. Tas bija milzīgs revolucionārs solis. Strādāt kļuva daudz vieglāk,» norāda Olafs.
Vai gaidāms sabrukums?
Viņš uzskata, ka šobrīd aprakstītais modelis ir sevi izsmēlis, turklāt vienlaikus ar iespēju sākt labi pelnīt kolēģu starpā parādījušies konflikti un katrs sevi sācis uzskatīt par ļoti nozīmīgu personu, un tika zaudēts savstarpējs dialogs. «Šādā cīņā nav uzvarētāju. Prognozēju, ka tuvākajos gados mikroķirurģijas nozare piedzīvos sabrukumu, mikroķirurģijas pasaule stagnē. Lai nozare attīstītos, uzskatu, ka ir vajadzīgs inteliģents stratēģis no valsts puses un tolerance, vēlme veidot dialogu esošajiem nozares džentlmeņiem. Neredzu ne vienu, ne otru. Es sevi uzskatu par zaudētāju šo intrigu pirmajā raundā, jo pirms četriem gadiem manis izveidotā Brūču klīnika zaudēja valsts pasūtījumu, tagad strādājam ambulatori.»
Bet tagad ir jauni apstākļi un jaunas iespējas. Nozarē ienāk jauni kolēģi. «Ar diviem no tiem pirms gada iestājos universitātē Barselonā, lai iegūtu maģistra grādu rekonstruktīvajā mikroķirurģijā.» Jāstudē vēl viens gads. Uz Spāniju Olafs dodas reizi mēnesī, jo klātienes apmācības, kas ilgst divas četras dienas, ir obligātas, lai netiktu atskaitīts. Apmācībās ir iespēja strādāt arī ar robotiem, un to ienākšanu nozarē Olafs vērtē samērā atzinīgi. «Tos vada ar cilvēka pirkstiem. Roboti novērš roku trīci, un tas ir ļoti vērtīgi, jo tādējādi var sašūt ļoti sīkus asinsvadus. Protams, robotiem ir savas nepilnības, piemēram, tie nespēj dozēt satvērienu.»
Nejūtas kā nozares guru
«Lai ietu līdzi laikam, ir jāmācās,» secina Olafs, piebilstot - tad, kad nozare piedzīvos sabrukumu, vieta tukša nepaliks. «Varbūt tiks radīts vēl kas labāks. To neviens nevar prognozēt. Katrā ziņā nozarei ir svaigas asinis, vienīgi nezinām, cik stipri un izturīgi viņi būs, vai visi pārvarēs grūtības, jo tādas būs.» Viņaprāt, jebkuram jaunpienācējam jāpiemīt sīkstumam, izturībai, prasmei distancēties no apkārtējiem un savām problēmām darba laikā. «Operāciju laikā nevar domāt par savu ģimeni, par to, ka gribas ēst vai gulēt, ir jāstrādā. Esmu redzējis, kā cilvēki salūst. Man garākā operācija ilgusi 25 stundas. Noteikti jābūt arī lielai motivācijai mācīties, jo reti kuram sanāk ar pirmajiem mēģinājumiem. Jābūt pacietīgiem,» uzskata Olafs, piebilstot - jārēķinās ka šādas profesijas izvēle būs pārbaudījums arī ģimenei, paša veselībai. «Naudu, atpazīstamību, klientu pateicību var daudz ātrāk iegūt citās jomās. Tiem cilvēkiem, kas ir mikroķirurgi, darbs ir viņu atkarība, tā ir viņu būtība, savādāk viņi dzīvot nemaz nevar. Tad, kad pāris dienas man nebija zvanu naktīs, sāku justies nekomfortabli. Šis darbs ir kā narkotika,» uzsver Olafs.
Viņš akcentē, ka nejūtas kā nozares guru, «esmu palicis mikroķirurģijas instruktora līmenī». Bet varbūt ar šādu pieredzes bagāžu jākļūst par veselības ministru? «Tas, manuprāt, ir neperspektīvs amats, jo tu nespēj nodrošināt kvalitatīvu darbu pieprasītajos apjomos ar esošajiem resursiem. Tas ir nereāli. Līdz ar to notiek lavierēšana, puspatiesību teikšana, viena ielāpa likšana no viena cauruma uz otru.