Valsts ieņēmumi šogad strauji aug un nākamgad droši vien arī augs, bet netiks līdzi to saistību izpildei, kādas valsts uzņēmusies.
Pagājušajā nedēļā Finanšu ministrija publiskoja nozaru ministriju un citu iestāžu iesniegtās tāmes savu 2019. gada izdevumu pieaugumam tajā sadaļā, kas saucas par jaunajām politiskajām iniciatīvām. Šo pieprasījumu kopsumma izrādījās 1,1 miljards eiro. Nedēļas beigās Fiskālās disciplīnas padome laida klajā padomes sekretāres Daces Kalsones pārskatu par fiskālajiem ierobežojumiem 2019. gada budžeta sastādīšanai atbilstoši Eiropas Komisijas 23. maija ziņojumam par Latvijas Stabilitātes programmu. Citējot D. Kalsoni, «rūpīgi jāsver un jāsaprot, kādas saistības mūsu valstij uzliek ekonomikas cikls un kādus potenciālos riskus varētu radīt augošā apetīte tēriņu kāpināšanā jeb atkāpes (veselības reforma, nodokļu reforma u.c.), kas palielina budžeta izdevumus».
Ar aizdevējiem jārēķinās
Zem D. Kalsones vārdiem parakstītos jebkurš, ieskaitot Aigaru Kalvīti un Aināru Šleseru, kas tika atpazīti par galvenajiem Latvijas grūdējiem 2008. gada krīzē. Vēlēšanu cīņās iesaistītiem politiķiem bija un ir jāizsakās izlēmīgāk nekā ierēdņiem, bet tas neliedz politiķiem runāt un patiešām domāt, ka viņi ir visu rūpīgi apsvēruši un sapratuši. D. Kalsone un padomes priekšsēdētājs Jānis Platais uzņēmās skaidrot Neatkarīgajai, pēc kādiem kritērijiem sabiedrība varētu sekot, cik lielā mērā gan aizejošās, gan nākamās Saeimas un valdības darbs pie 2019. gada budžeta atbildīs Latvijas kreditoru dotajiem nosacījumiem, lai valsts varētu bez problēmām pārkreditēt savus parādus.
Pietiekami uzkrītoša ir saistība starp naudas pieprasījumu kopsummu +1,1 miljarda eiro apmērā un valsts ieņēmumu tagadējo pieaugumu.
Šā gada pirmā puse devusi +470 miljonus pret 2017. gada pirmo pusi, un vismaz pirmajā acu uzmetienā nekas neliecina, ka šis pieaugums apstāsies šā gada otrajā pusē un nākamajā gadā. +1,1 miljards nākamajā gadā izskatās pēc pietiekami pieticīgas prognozes, cik daudz valsts varētu palielināt tēriņus pat bez budžeta deficīta. Valdības reāli apsaimniekotās naudas masu vēl jo vairāk palielina arī Eiropas Savienības fondi. Vai tādā gadījumā Fiskālās disciplīnas padome pasaka ko vairāk, nekā tikai attaisno savu pastāvēšanu ar pašsaprotama atgādinājuma skandēšanu? D. Kalsone un J. Platais centās paskaidrot, kāpēc viņus dara bažīgus gan budžeta ieņēmumu, gan izdevumu sadaļas.
Jāgaida nodokļu reformas sekas
Raugoties uz Valsts ieņēmumu dienesta pārskatiem par nodokļu u.c. maksājumu iekasēšanas pieaugumu un plāna pārpildīšanu, Fiskālās disciplīnas padome saskata riskus ieņēmumu samazinājumam, ko radījusi nodokļu reforma. Speciālisti saskata dūmus un sajūt uguni tur, kur citi neko tādu nemana.
No iedzīvotāju viedokļa nodokļu reforma bija nodokļu faktiskās celšanas piesegs, kas kritīs nākamā gada pavasarī. Ja šopavasar cilvēki stāvēja fiziskā un vēl jo vairāk elektroniskā rindā, lai atprasītu nodokļu pārmaksas, tad nākamgad viņi stāvēs rindās, lai mēģinātu kaut kā attaisnoties un izlocīties no savu nodokļu parādu atdošanas valstij. Tieši iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšana ir tīšām tiktāl samudžināta, lai VID varētu prasīt no jebkura nodokļu maksātāja jebkādu summu - tik, cik valstij vajadzēs. Fiskālās disciplīnas padomes brīdinājumus var saprast tā, ka prasījumu pieteikšana vēl nenozīmē dabūšanu pat tad, ja prasa valsts. Lai kādi būtu konkrētie gadījumi, kopumā valsts dabūs atbilstoši tam, cik spēcīgs ir ekonomikas izaugsmes potenciāls.
Ekonomikas izaugsmes paradokss
Kā pašsaprotams tiek pieņemts, ka Latvijas ekonomika (iekšzemes kopprodukts, IKP) augs. Pēdējo desmit gadu IKP izaugsmes potenciāls Latvijai caurmērā bijis tuvu pie +3% gadā, kuros būtu jānoturas arī valsts izdevumu pieaugumam. Paradokss ir tāds, ka no fiskālās stabilitātes viedokļa pieļaujamais izdevumu pieaugums balstās uz potenciālo, nevis faktisko IKP pieaugumu. Šo mīklaino frāzi sabiedrībai jeb veselajam saprātam daudzmaz saprotamā veidā var izskaidrot ar tādiem vārdiem, ka treknajos gados ir jākrāj nauda liesajiem gadiem, kad šī nauda būs jāizmanto, lai mazinātu krīzes sekas. Tātad - jādzīvo jo taupīgāk, jo vairāk faktiskais IKP pieaugums ir virs 3% un valdība var atļauties ļoti daudz ko finansēt. Latvijas un ne tikai Latvijas valdības grib tieši tā arī rīkoties, laižot visu naudu apgrozība tūlīt, un tādējādi kāpināt ekonomisko izaugsmi, kas attaisnos izdevumu pieaugumu utt. Ja tā tas tiešām notiktu, ekonomika darbotos kā mūžīgais naudas dzinējs, bet šādas konstrukcijas kārtējo sabrukumu mēs paši piedzīvojām pēc 2008. gada.
Vēl citiem vārdiem, Fiskālās disciplīnas padomes brīdinājumu var pasniegt kā faktu, ka nekādām jaunām izdevumu iniciatīvām nav vietas, ja viss valsts ieņēmumu pieaugums šogad un dažus gadus uz priekšu jau ir sadalīts iepriekšējo gadu iniciatīvām jeb saistībām. Vieglāk uztveramais piemērs šādam izdevumu pieaugumam ir Saeimas deputātu algu pieaugums, kas jau ieprogrammēts neierobežoti ilgam laikam uz priekšu. Protams, ir valstij dažādās stingrības pakāpēs izteiktas saistības arī pret policistiem, skolotājiem, mediķiem, pensionāriem un daudziem citiem par viņu labklājības paaugstināšanu; ir Latvijas kā NATO dalībvalsts un ES dalībvalsts saistības palielināt ar atrašanos šajās organizācijās saistītos izdevumus procentos no IKP atbilstoši IKP pieaugumam.
Kopsavilkums neiepriecina
Saliekot visu to kopā atbilstoši Fiskālās disciplīnas padomes aprēķiniem, valsts izdevumi 2019. gadam būtu samazināmi par aptuveni 1% no IKP, kas atbilstu -300 miljoniem eiro. Īpaši jāuzsver, ka tie ir uz šā gada sākumā savāktiem datiem balstīti aprēķini, kas datēti ar pavasari. Maza varbūtība, ka visas izmaiņas sakritīs tā, lai šie skaitļi paliktu tieši tādi paši rudenī un tuvāk gadu mijai, kad nākamā Saeima tiks līdz 2019. gada budžeta pieņemšanai. Tomēr izmaiņas attieksies uz konkrētajiem skaitļiem. Saglabāsies viedokļu atšķirība starp Fiskālās disciplīnas padomi un jebkuru valdību, kāda izveidosies pēc 13. Saeimas vēlēšanām.
***
Viedoklis
Jānis Platais, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs:
- Ar interesi skatāmies, cik intensīvi strādā nozaru ministrijas, lai pierādītu, cik daudz naudas attiecīgajai nozarei vajag. Neiebilstam, ka patiešām vajag, bet tikai atgādinām, ka valsts kopējiem izdevumiem jāpaliek valsts ilglaicīgo iespēju robežās. Neizbēgami atkal pienāks nākamā krīze, kad valstij būs jāsilda ekonomika tāpēc, lai cilvēki nenosaltu, nevis jāsilda tagad, lai nevienam nebūtu vēsāk kā citiem. Tāda ekonomikas sildīšana var izraisīt ugunsgrēku, bet to taču neviens no valdības neprasa.