Pirms trīspadsmit gadiem bijušais Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks intervijā Vakara Ziņām atcerējās savu arestu 1991. gada 23. augustā.
Tikko, 21. augustā, kaunpilni bija beidzies Maskavas pučs, Latvijas Republikas Augstākā Padome pasludināja neatkarības atgūšanu de facto. Bet kompartijas centrālkomiteja - it kā nekas nebūtu mainījies - joprojām strādāja. Rubiks: «Tas bija afekta stāvoklis. Iedomājieties: mani arestē manā darba vietā darba laikā. Tobrīd es jau gaidīju, ka mani arestēs. Man bija atņemta Latvijas PSR AP deputāta imunitāte, taču es vēl cerēju, ka mani sargās PSRS tautas deputāta nosaukums. Ja Latvija uzskatīja, ka tā vairs neatrodas PSRS sastāvā, uz mani stājās spēkā imunitāte, ko dod ārvalsts deputāta statuss. Taču man paskaidroja, ka kara laikā likumi nedarbojas… Ja tā, tad… Kabinetā bija vairāki automātisti, un man bija skaidrs, ka neviens ar maniem uzskatiem un mani pašu īpaši nerēķināsies. Sapratu, ka var būt arī brutāla rīcība.»
Rubika arestētāju rīcība nebija brutāla.
Viņi bija vienpadsmit Jelgavas miliči, kuri lietišķi aizturēja kompartijas sekretāru. Tie bija: Māris Miškins, Andrejs Panovs, Armands Šteibergs, Vilnis Milenbergs, Edgars Strazdiņš, Vladimirs Zagorskis, Edgars Detlavs, bet šodien runājam ar četriem no viņiem - ar Donātu Mosānu, Ivaru Ziemeli, Vasiliju Kivļenoku un Pēteri Gailišu. Viņu atmiņas vietām nesaskan ar savulaik intervētā ģenerāļa Jura Vectirāna stāstījumu, bet tas, iespējams, saistīts ar daudzajiem gadiem, kas mūs šķir no 1991. gada augusta notikumiem.
Donāts Mosāns: - Atceros, 23. aprīlī skatījos raidījumu Nacionālo interešu klubs un ieraudzīju pazīstamas sejas, kas klāstīja Minhauzena stāstus... Mēs savu 1991. gada augustu jau bijām piemirsuši, bet raidījumā dzirdētais... iekoda. Viens no raidījuma dalībniekiem - 1. policijas bataljona Jelgavas 3. rotas komandieris Guntis Kupčus - stāstīja, ka viņš 19. augustā sargājis Augstāko Padomi. Nu, nobīde sanāca: viņš ar savu rotu Augstāko Padomi sāka sargāt tikai 24. augustā, kad viss jau bija beidzies. Citi tur arī stāstīja Krilova fabulas... Gunārs Rusiņš savukārt teica: neviens cits, tikai mēs ieņēmām kompartijas centrālo komiteju un arestējām Alfrēdu Rubiku. Domāju - kāpēc viņš tā runā? Ahā, izrādās, Gunārs balotējas Saeimas vēlēšanās! Tagad daudzi sit sev pa krūtīm un mēģina iestāstīt, ka arestējuši Rubiku, bet tādus Iļjiča baļķa nesējus mēs ķeram un ēdam (smejas).
- Bet kā jūs nokļuvāt Rīgā 1991. gada 23. augustā? Jūs taču bijāt Jelgavas miliči.
D.M.: - Tas laiks bija drūms, tad varēja daudz ko sagaidīt. Milicijas daļās pa nakti palika trešdaļa personālsastāva. Konkrēti - Jelgavā. Es pēc tam domāju: kāpēc OMON vienības netrakoja ne pie vienas lauku milicijas daļas? Netrakoja tāpēc, ka vēl nebija pabeigts uzdevums Iekšlietu ministrijā, kad no lauku milicijas daļām sabrauca vairāki simti milicijas veču - es runāju par 1991. gada janvāri. Par pilsētniekiem - rīdziniekiem - nevarēja zināt, kurā pusē viņi nostāsies. Mēs, laucinieki, uzreiz zinājām... 22. augustā no rīta mani izsauca Jelgavas milicijas daļas priekšnieks un teica: ir pieņemts likums par Latvijas valsts statusu, vāc brīvprātīgos večus. Sanāca daudzi vīri, bet mums bija tikai vienpadsmit automāti, vienpadsmit bruņuvestes un kaskas. Aizbraucām uz Rīgu. Pie Augstākās Padomes bija drūms skats: nekādas kustības, laukums tukšs. AP ēkas iekšpusē kaut kādi divi seržantiņi bez šaujamieročiem. Vienīgie ieroči - steki, ar ko mušas aizdzīt... Jautāju: ko jūs te darāt? Mēs, viņi saka, jau vakar neko nedarījām: atbrauca OMON, paņirgājās par mums un aizbrauca. Pateicām, lai viņi iet prom, bet, ja satiek priekšnieku, lai pasaka, ka viņš ir muļķis. Mēs ieņēmām viņu vietas. Katrs izvēlējāmies labāko punktu, kur OMON mūs varēja uztaisīt par vinegretu... Ap pusdesmitiem atnāca majors Galviņš. Ak tad jelgavnieki arī te... Jā, mēs jau kopš rīta esam te.
Pēteris Gailišs: - AP deputāts Juris Bojārs vēlāk labi pateica: esot bijuši te kaut kādi apsargi, bet tad atbrauca riktīgi puiši no laukiem - jelgavnieki. Gruntīgi veči, kas gatavi uz visu. Viņš redzēja, ka mēs esam diezgan nokārušies ar bruņojumu.
D.M.: - Nu, lūk, es Galviņam saku: perimetrs par šķidru. Viņš atbild: no pilsētas jūs neko nevarat gaidīt. Es saku, lai zvana uz lauku rajoniem, lai nāk palīgā mums, jelgavniekiem. Ap pusdienlaiku atbrauca dobelnieki, cēsnieki. Arī tukumnieki - viņiem nebija patronu, mēs viņiem tās atbērām. Tad sākās jautrība: deputāti sāka nākt ārā no AP nama, pirmo reizi redzēju Mavriku Vulfsonu, viņš kādai žurnālistei vāciski sniedza interviju. Mums kopā sanāca kāds pussimts automātu, tad jau varēja kaut ko pasākt. Tad atnāca Juris Vectirāns, es sen viņu pazinu, tāpēc varēju droši viņam uzklupt: Juri, es saku, kas par bardaku? Tevis nav, tavā vietā mums te jāsauļojas, it kā Jelgavā darba nebūtu! Viņam, izrādās, sieva ar meitu bija laukos jānoslēpj, jo OMON viņu esot izsludinājis ārpus likuma. Es saku: Juri, nebaidies, mēs neļausim tev pāri darīt. Deputāti priecīgi runāja, ka Latvijā drošākā vieta tagad ir Augstākā Padome, kuru sargā jelgavnieki kopā ar citiem miličiem.
No laikraksta Latvijas Vēstnesis, 20.08.2004.
Ģenerālis Juris Vectirāns: «Naktī no 22. uz 23. augustu saņēmu rīkojumu izveidot vienību, kurai paredzēts īpašs uzdevums. (..) no Augstākās Padomes Prezidija locekļiem Andreja Krastiņa un Tālava Jundža saņēmu Valsts aizsardzības padomes uzdevumu - ieņemt Latvijas komunistiskās partijas centrālo komiteju (CK), arestēt centrālās komitejas pirmo sekretāru, pārtraukt dokumentu iznīcināšanu. Sadarbībā ar īpašajām brīvprātīgo vienībām mēs veicām izlūkošanu jau no 20. augusta pie CK un Baltijas kara apgabala štāba namiem. Tur notika intensīva transporta kustība, dokumentu izvešana un iznīcināšana. Saņēmu atļauju 1. bataljona kaujiniekiem pievienot arī Jelgavas milicijas grupu. Operācija notika sekmīgi, jo CK apsardze lielu pretestību neizrādīja. Izveidojām aizsardzības sistēmu un sākām pakāpenisku ēkas pārņemšanu. Kopā ar saviem kaujiniekiem aizturēju kompartijas pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku. (..) Situāciju sarežģīja tas, ka Alfrēdam Rubikam tajā brīdī, kad mēs viņu aizturējām, bija Augstākās Padomes deputāta imunitāte. Kuru katru brīdi vajadzēja pienākt lēmumam, ar kuru AP Prezidijs viņam šo deputāta mandātu anulēja. (..) Viņa personiskā apsardze nebija liela, bet mums draudēja, mēģināja mūs arī uzpirkt. Alfrēda Rubika evakuācijas varianti bija dažādi - gan ar transportiem pa sauszemi līdz karaspēka daļai, gan ar ātrgaitas kuteriem pa Daugavu līdz karakuģiem. (..) Viņa evakuācijā varēja iesaistīties lieli spēki. Šajā gadījumā tas nenotika, jo mūsu vienības ierašanās bija negaidīta, ietekmēja arī Maskavas pavēle padomju karaspēkam neiesaistīties nekādās sadursmēs ar vietējiem spēkiem.»
Rubiks gan neko nestāstīja par dokumentu dedzināšanu, taču aculiecinieki stāsta, ka pa dažiem cekas logiem esot gāzušies dūmu mākoņi. Bez Rubika sankcijas šādas «eksekūcijas» nenotiktu.
Sākumā, kamēr Vectirāna rokās vēl nebija LR ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa un Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājas Ritas Aksenokas parakstītā dokumenta par apcietinājuma kā drošības līdzekļa izmantošanu, Rubiku varēja dēvēt tikai par aizturēto. Dokumentu piegādāja Vectirānam, un operāciju pārvērta jau par arestu.
D.M.: - 23. augustā devāmies uz kompartijas CK un pēc visiem kara mākslas likumiem ieņēmām to māju. Uzgājām pie Rubika, pie Ojāra Potreki, tie abi smaržoja pēc konjaka...
Ivars Ziemelis: - Rubiks bija ļoti solīds, smaidīgs, arī mums piedāvāja konjaku.
Vasilijs Kivļenoks: - Lauku veči nekādus konjakus nedzer, tikai šmakovku (smejas).
D.M.: - Dāmām, kuras sēdēja priekštelpā, mēs pateicām, ka darba līgums ir beidzies, savukārt dažus Vectirāna puišus, kuri bija bruņoti tikai ar nažiem, nolikām sardzē, lai skatās, ka kompartijas centrālkomitejas darbinieki nestiepj ārā valsts īpašumu. Mēs taču nevarējām tās smukās, krāsotās dāmas biedēt ar saviem automātiem...
- Nesaprotu, kāpēc kompartijas cekas darbinieki nebēga prom...
D.M.: - Tāpēc, ka bija darbadiena. Ēdnīca arī darbojās.
P.G.: - Mēs ilgi gaidījām, kamēr tiks pieņemts lēmums par Rubika aizturēšanu. Un tad līdz mums nonāca ziņa, ka uz mūsu pusi brauc OMON kaujinieki divos bruņutransportieros (BTR).
D.M.: - Jā, viens no lejā palikušajiem Vectirāna puišiem uzskrēja pie mums un teica, ka OMON izbraucis no bāzes. Nu, skaidrs, brauc pēc mūsu dvēselēm! Pirmajā stāvā nekādu aizsardzību nevarējām uztaisīt, jo tur varēja mierīgi iebraukt iekšā ar BTR, tāpēc mēs nobloķējām otrajā stāvā visus liftus, no kabinetiem izstūmām seifus un sagāzām pie logiem. Nogaidījām kādu pusotru stundu, sapratām, ka mūsu ādu neviens netaisās bojāt... Vakara pusē uzzinājām, ka OMON veči aizbraukuši līdz veikalam, paņēmuši divas kastes ar šņabi un atgriezušies bāzē.
I.Z.: - Domāju, ka OMON kaujiniekiem bija pavēle neatklāt uguni: viss tomēr notika pilsētas centrā... Apkārt centrālkomitejai bija savākušies ļoti daudzi cilvēki, tā būtu asiņaina izrēķināšanās.
D.M.: - Bet tad radās nākamā problēma: kā izvest Rubiku? Cilvēki taču gribēs uz atvadām viņam «bučas» iedot! Izdomājām, ka vedīsim viņu pa rezerves izeju un iebīdīsim savā mikroautobusā Latvija. Pēkšņi dzirdam - lejā atskan ovācijas. Paskatāmies pa logu - tur piebraucis kaut kāds zaporožecs un no tā izkāpj daži Vectirāna vīri...
- Tad jau sanāk, ka Rubiku aizturējāt tieši jūs?
D.M.: - Jā, mēs aizturējām. Vectirāna vīri nostājās kāpnēm abās pusēs, kad mēs Rubiku vedām lejā.
P.G.: - Mēs palīdzējām Rubiku pavadīt līdz autobusam. Redzēju, kā Vectirāna vīri jau ārā bakstīja Rubiku mugurā, bet viņš taču mierīgi gāja, nepretojās.
No intervijas ar Alfrēdu Rubiku, Vakara Ziņas, 2005.
Alfrēds Rubiks: «Izgājām priekštelpā, kur sēdēja sekretāre; bija daudz žurnālistu, es izņēmu savu apliecību, parādīju to visiem un teicu, ka mani arestēt nav nekādu tiesību. Mani sāka bakstīt
ar automātu stobriem mugurā, bet es teicu, lai viņi neuztraucas, gan jau es iešu tur, kur mani vedīs. Sievietes raudāja, bet es smaidīju un teicu, ka viss ir kārtībā. No rīta - pirms aresta - es iegāju pie kolēģiem, pateicos visiem par sadarbību, atvainojos, ja kādam varbūt biju pateicis skarbāku vārdu. Teicu, ka visiem pienākas trīs mēnešu kompensācijas nauda, kuru viņi arī saņēma. Aicināju visus sakrāmēt mantiņas un doties mājās. Nedod, dievs, ja kādam ienāktu prātā doma pretoties! Es jutu atbildību par visiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu strādājis, es jutu atbildību - varbūt tas skanēs skaļi - kompartijas priekšā. Esmu ilgi bijis kompartijā - kopš 1959. gada.»
Pirms aresta Rubiks sasauca kompartijas CK biroja sēdi, kurā otrais sekretārs Vladimirs Rimaševskis ieteica Rubikam bēgt. «Lai es bēgtu?! Nekad. Tas man bija nepieņemami. Kā tas izskatītos? Es, centrālkomitejas pirmais sekretārs, kā tāds zaķpēdiņš tagad bēgšu! Rimaševskis teica, ka viņš tomēr brauks prom. Nu, jā - viņš bija baltkrievs. Vienīgais, ko es izdarīju: piezvanīju savai apsardzei, tiem čekistiem, lai viņi aizved prom manu ģimeni uz Baltkrieviju - tur dzīvoja mana vecākā dēla sievas vecāki.»
P.G.: - Tad, kad mums pateica, ka uz mūsu pusi brauc omonieši, bija tomēr bailīgi... Mēs zvanījām sievām, atvadījāmies. Ja cilvēkam nav bail, tad viņam ar galvu kaut kas nav kārtībā.
D.M.: - Ja cilvēkam nav bail, tad jāsāk baidīties no viņa.
V.K.: - Ja pučisti būtu uzvarējuši, kas ar mums tad notiktu? Kur būtu mūsu ģimenes?
D.M.: - Darba mums tad nebūtu - tas ir labākajā gadījumā.
Pučs Rubikam - pārsteigums
Lēmumu par Rubika arestu pieņēma toreizējās Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, uz kuru Rubiks īpaši apvainojās: «Nu kā viņš tā varēja izdarīt? Mēs viens otru taču labi pazinām, spēlējām kopā tenisu! Visi viņi kļūdījās, domādami, ka esmu GKČP (Valsts ārkārtas situācijas komiteja. - krievu val. abr.) loceklis, bet es tas nebiju, un to apliecināja arī Maskava.»
Savukārt par Juri Vectirānu viņam palikušas visgaišākās atmiņas: «Vectirāns izturējās kārtīgi, bez rupjībām. Viņš vienkārši izpildīja pavēles. Aizbraucām uz Matīsa cietumu. «Automatčikus» tur iekšā nelaida. Ar mani bija kopā tikai Vectirāns. Viņš ieveda mani cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā. Jutos diezgan dīvaini… Tur savulaik biju uzstājies ar lekcijām. Priekšnieka vietnieks mani uzcienāja ar tēju, Vectirāns nedzēra, viņš bija uztraucies. Abi ilgi sprieda, kur mani likt - kopīgā vai atsevišķā kamerā? Visu vēl nevaru stāstīt… Pirmo nakti pavadīju cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā, kur man atveda saliekamo gultu. Mani apsargāja divi virsnieki.»
Alfrēds Rubiks savulaik apgalvoja, ka pučs viņam bijis pārsteigums, bet tikai pirmajā brīdī: jau nākamajā viņš sapratis, ka viss ir pareizi, jo ir pēdējais laiks novērst valstī (PSRS) valdošo «proizvolu» (patvaļu - krievu val.). Svēti ticēdams PSRS mūžīgumam un komunisma idejas pareizībai, Rubiks acumirklī piekrita Maskavas pučistu izvirzītajiem mērķiem un televīzijas uzrunā, kas tika raidīta puča dienās, bargi vērsās pret tiem, kuri cerēja uz atdalīšanos no PSRS. Rubiks savus ideālus - lai arī cik nepieņemami mums tie šķistu - nav nodevis, un viņš domā tieši tāpat kā toreiz, tālajā 1991. gada augustā.
Bet viņš šodien vismaz nedarbojas pret Latvijas valsti - kā to dara, piemēram, Ždanoka un viņas sarkanā kompānija, kuru - tieši tāpat kā viņu pašu - vajadzētu uz mūžiem izsvītrot no vēlēšanu sarakstiem. Savukārt tie Latvijas patrioti, kuri sargāja Augstāko Padomi un izveda «tīros ūdeņos» kompartijas sekretāru Rubiku, ir pelnījuši ierakstu Latvijas Simtgades grāmatā. Ja vien tāda būtu atvērta...