Baņķierim jākļūst par grēkāzi

Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komitejas Moneyval priekšsēdētājs Daniels Telesklafs pagājušajā nedēļā atveda uz Latviju ultimātu: vai nu notiesāt vismaz vienu baņķieri, vai pārveidot bankas par norēķinu kasēm.

«Vislielākā problēma ir tajā, ka Latvija ir attīstījusi biznesa modeli, kurš līdzi nes riskus. Tas nav slikti pats par sevi, taču mēs neredzam izpratni par šiem riskiem un apziņu, ka tas, ko mēs darām, ir ar augsta riska pakāpi. Tāpat mēs neredzam atbildes reakciju no valsts, kad tiek pieļauti pārkāpumi,» sacīja D. Telesklafs intervijā aģentūrai

LETA. «Latvijai ir jāapzinās finanšu noziegumu nopietnība, par attiecīgajiem noziegumiem piemērojot arī reālus cietumsodus,» Latvijas finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola LTV raidījumā Rīta Panorāma pateica skaidri un gaiši, kas tieši tiek prasīts no Latvijas.

Darīja mazāk nekā prasīts

Latvijas valsts iestādes gadiem ilgi centušās nesaprast, ko no tām prasa ne jau vietējie iedzīvotāji, bet lielvalstis. 2015. gada 14. decembrī Neatkarīgā publikācijā Baņķieriem beidzot jābaidās atzīmēja, ka «vairāku jau publiski nosauktu un varbūt arī nenosauktu banku vadītāji tagad gaida, vai amerikāņi neliks Latvijas policijai ielauzties pie viņiem apmēram tāpat kā samērā nesen pie kibernoziegumos apsūdzētā Denisa Čalovska». Gluži viennozīmīgi tāda prasība laikam jau izteikta netika, tāpēc Latvija nerīkojās tieši tā, lai gan pret bankām tika veiktas represijas, kādas pirms tam būtu neiedomājamas. Par šā represiju viļņa zīmolu kalpo Trasta komercbankas slēgšana, bet arī citās bankās tika veiktas kratīšanas, tika kaut uz brītiņu aizturēti to darbinieki un bankās uzlikti miljonos eiro mērāmi naudas sodi.

Aizdomām ir pamats

Izrādījās, ka Latvija tomēr nav izpildījusi tai izvirzītās prasības.

Iniciatīvu pārtvēra ASV Finanšu ministrija ar šā gada 13. februāra paziņojumu par pretlikumīgām darbībām, ko it kā esot veikusi ABLV Bank. Tūlīt pieslēdzās Eiropas Centrālā banka, un ABLV Bank paziņoja par pašlikvidēšanos, bet puse Latvijas komercbanku - par darbības modeļa maiņu. Šo izmaiņu jēga ir pārslēgties no starptautisko norēķinu apkalpošanas uz vietējo norēķinu apkalpošanu. Tādā gadījumā no bankām pāri paliktu tikai nosaukumi. Īstenībā tās kļūtu par norēķinu kasēm klientu naudas transportēšanai no viņu algas kontiem uz komunālo pakalpojumu sniedzēju un internetveikalu kontiem. Starptautiskajai finanšu sabiedrībai pret to nekādu iebildumu nebūtu, taču Latvijas mērogā pietiktu ar divām trijām šādām kasēm. Pārējām bankām tik un tā nāktos iet bojā ne vairs ārēju grūdienu, bet vietējās konkurences cīņas dēļ. Ja Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija joprojām uzrāda 15 strādājošas bankas, tad rodas aizdomas, ka nekāda biznesa modeļu maiņa īstenībā nav notikusi un bankas atradušas veidus, kā palikt starptautiskajā finanšu pakalpojumu tirgū. Ja tā, tad arī bankas uzraugošās Latvijas iestādes atkal ir mānījušās un nav izpildījušas ASV prasības.

Kas ir Eiropas Padome

D. Telesklafs atveda uz Latviju un klātienē nodeva Ministru prezidentam Mārim Kučinskim Moneyval lēmumu noteikt Latvijai pastiprinātu kontroles režīmu. Burtiski ņemot, lēmums izskatās maznozīmīgs, jo kurš vairs zina, kas tā Eiropas Padome (Council of Europe) tāda ir? Par Eiropas Padomi Latvija bija spiesta interesēties pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā ar mērķi kaut kad iekļūt nopietnajās organizācijās, par kādām tiek uzskatītas Eiropas Savienība un NATO. Eiropas Padome šādā kontekstā ir kaut kas līdzīgs pirmsskolas sagatavošanas iestādei, kurā jaundibinātas vai citu iemeslu dēļ ārpus spēcīgām organizācijām palikušās valstis trenējas «panākt lielāku vienotību starp tās locekļiem to ideālu un principu nodrošināšanai un īstenošanai, kuri veido šo valstu kopējo mantojumu un veicina to ekonomisko un sociālo progresu» (citāts no organizācijas statūtiem). Vienkāršāk sakot, šo valstu politiķi un ierēdņi Eiropas Padomē apgūst terminoloģiju un procedūras iestājai Eiropas Savienībā. Latvija iestāšanās eksāmenu Eiropas Padomē nokārtoja jau 1995. gadā un tagad jau ES un NATO dalībvalsts statusā var pamācīt Krieviju vai Ukrainu, kā tikt tālāk par Eiropas Padomi.

Cik vajadzēs, tik notiesās

Latvijas sabiedrībai tagad nākas pamanīt, ka ES paplašināšanas procesa apkalpošana nav vienīgais, uz kā rēķina Eiropas Padome pastāv. Daudz runu un kaislību pēdējos gados arī Latvijā ir bijis ap Stambulas konvenciju, kas nav sacerēta Stambulā, bet Eiropas Padomē ar sēdekli Strasbūrā (Francijas pusē uz Francijas un Vācijas robežas). Šī konvencija ļoti sasaucas ar D. Telesklafa vizīti Latvijā tādā nozīmē, ka lietas būtība ir tādu mehānismu uzturēšana, kas neļauj valstu valdībām izvairīties no savu saistību izpildes. Stambulas konvencijā valstis paraksta ne tikai solījumu novērst vardarbību pret sievietēm, bet arī atskaitīties, ka ir notiesājušas tik lielu skaitu vardarbības veicēju, cik konvencijas izpildinstitūcijas prasīs. Tieši šādā kontekstā ir jāvērtē D. Reiznieces-Ozolas vārdi, ka, «protams, tas arī nebūtu normāli, ja tagad kā pēc pavēles visus liktu cietumā, bet, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, lai gan prokuratūra, gan tiesas, gan arī policija spētu demonstrēt, ka šādi pārkāpumi tiek uztverti nopietni un katrs, kuram pienākas, saņemtu nopietnu sodu». Tātad - ir saņemta pavēle likt cietumā ja ne visus, tad pietiekami daudzus, ko Latvijas valsts centīsies izpildīt iespējami mīkstākā veidā.