Lidija Doroņina-Lasmane: Neviens taču šodien Latvijā necieš badu

«Man ir zaļais aizkars,» Lidija norāda uz kokiem, kas vēl vasarīgi šalc aiz loga, norobežojot viņas dzīvokli no ielas. Lidija aiz «zaļā aizkara» dzīvo glītā, gaišā miteklī, kurā lielu ikdienišķās esības laukumu aizņem grāmatas. Iespējams, tāda gaiša norobežošanās pasargā Lidiju no liekiem satricinājumiem, kuru viņas mūžā ir bijis jau pārlieku daudz.

Lidija šo pasauli skata jau 94. gadu. Viņa piedzima baptistu Lasmaņu ģimenē Aizputes apriņķa Ulmales pagastā. Pēc kara Lidija uzsāka mācības Rīgā, medmāsu skolā. 1946. gadā viņu pirmoreiz apcietināja par medikamentu un pārsienamo materiālu piegādi mežabrāļiem: ieslodzīja uz pieciem gadiem. Lidiju aizsūtīja uz labošanas darbu koloniju Sverdlovskas apgabalā. Pēc nometinājuma Vorkutā viņa atgriezās Latvijā.

1970. gadā Lidiju arestēja otrreiz - par aizliegtās literatūras lasīšanu un norakstu izplatīšanu.

Par padomju valsts diskreditāciju - Iļģuciema cietums. Trešo reizi Lidiju arestēja Andropova represiju laikā 1983. gadā - par «pretpadomju aģitāciju un propagandu». Toreiz tieši par tādiem pašiem «noziegumiem» apcietināja arī Jāni Rožkalnu, Gunāru Astru un Jāni Vēveru. Rezultāts: Lidijai pieci gadi Mordovijas nometnēs. Lidiju atbrīvoja 1987. gadā, un viņa atgriezās Latvijā, kur sāka strādāt Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC).

Šodien mēs pazīstam Lidiju Doroņinu-Lasmani kā pretošanās kustības dalībnieci, kura 14 gadu pavadījusi padomju cietumos un gulagos, taču palikusi nesalauzta un saglabājusi sevī gaišumu, taisnības izjūtu un dzimtenes mīlestību. Kā viņa izjūt vēsturi, kas tik tieši ir skārusi pašas dzīvi? Kā viņa redz šodienas Latviju? Kā Lidija reaģē uz vēsti par izvirzīšanu Nobela Miera prēmijai?

Lidija Doroņina-Lasmane: - 1945. gadā es dzīvoju Kurzemes katlā. Visi Kurzemes puiši, kuri nepacēla padošanās karogu, sabēga mežā. Arī mūsu māja bija pilna ar viņiem. Vai tad tu savējos dzīsi ārā? Mājās palika «karsti», un es devos uz māsu skolu Rīgā. Tur mani 1946. gadā apcietināja...

- Par palīdzību nacionālajiem partizāniem?

- Jā. Un tā palīdzība jau nebija tikai medikamentu piegāde: mēs palīdzējām ar visu - ar ēdienu, ar jumtu, ar drēbju mazgāšanu, ar pirti... Atceros 1945. gada 9. maiju Kurzemē - tā mums bija visšausmīgākā diena. Katrreiz, kad Pārdaugavā ieraugu to lielo pieminekli, man viss atnāk atpakaļ atmiņā. Un mēs visi to ciešam un ciešam, un ciešam... Kad man bija 12 gadu, es tajā laukumā svinēju Mazpulku svētkus. Nāca Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, es stāvēju ar ziedojumu kastīti, un viņš manā kastītē iemeta pieclatnieku. No visa tā uzreiz nokļūt okupantu briesmās, kad pāri robežai nāca iekšā tie, kuriem augšā puļķīt’s, apakšā muļķīt’s... Kad 1940. gadā Latvijā ienāca krievi, man bija 15 gadu, un mēs, pusaudži, smējāmies: tiem krieviem taču zābaki smird! Mēs toreiz nenojautām, ka viņiem nav nekādas saprašanas ne par ko, viņu sievas arī nezināja, ka naktskreklos uz balli nevar iet... Pirmajā gadā mēs tikai brīnījāmies par viņiem, viņi - par mums. Bet 1941. gadā mēs jau sākām baidīties. Taču - ko mēs īsti varējām zināt, pirms tam tādā miera valstī dzīvodami? Kad notika deportācijas, es sapratu, ka briesmas ir pa īstam. Es nevarēju saprast: mēs taču nebijām ne pie kā vainīgi, kāpēc mums uzbrūk?! Dažas dienas pēc 1941. gada deportācijām mēs redzējām, kā krievu karaspēks bēg no Liepājas. Atceros, ceļa malā sēž viens krievu karavīrs, noāvis zābakus, un viņam kājas pilnīgi jēlas noberztas. Sēž viņš un raud... Tēvs man saka: aizej, meit, uz kaimiņu māju, palūdz krūzi piena, iedosim viņam padzerties, lai viņam spēks kaut cik atgriežas, viņam būs ar basām kājām tālāk jāiet... Tēvs ar viņu runāja krieviski, es toreiz neko nesapratu. Atnesu krūzi ar pienu, bet tas puika pienu neņem! Pajautāju tēvam: kāpēc viņš neņem? Tēvs atbildēja: tas puika domā, ka mēs viņu noindēsim... Iedomājieties, ar ko viņi bija baroti, tie krievi? Un kādiem mums, iedzīvotājiem, jābūt, ja mēs ēdam tādu barību, kuru mums piedāvā vara? Un pēc tam mēs brēcam, ka mani ir nodevis tas, bet viņu - tas!

- Krieviem pa pēdām ienāca vācieši.

- Tūdaļ pat! Apzinoties visas krievu atnestās briesmas, cietumus, deportācijas un nošaušanas, vācieši tika sagaidīti kā atbrīvotāji... Tikko ievilkām elpu, un man bija jābrauc uz Liepāju, uz ģimnāziju. Es aizgāju Pāvilostā atvadīties no savas draudzenes Minnītes Švarcmanes. Skatos, viņas ģimeni vācieši ved prom... Cilvēki bija salikti pa pieciem kolonnā, un mēs abas atvadījāmies apkampjoties. Blakus bija viņas jaunākais brālītis. Minnītes tēvs mani mierināja, sak, tu neraudi, mēs būsim Liepājas geto, mēs tur strādāsim, gan jau tiksimies. Otrajā dienā mēs uzzinājām, ka viņi aizvesti gabaliņu tālāk un nošauti... Divas totalitāras varas kāvās manā zemē un darīja nāves darbus. Es zināju, ka tās abas man jāstumj prom, un šī sajūta palika uz visu mūžu. Tā ir kā iezīmēta rēta, to nav iespējams izdzēst. Nekas nevar būt briesmīgāks par karu un par lielvalstu vienaldzību. Tās mūs vienkārši iztirgoja!

- Iztirgoja, izmantoja... Daudzus padarīja par nožēlojamiem vergiem.

- Par stukačiem arī. Neviens no mums nav svēts. Teju katrs savu reizi ir bijis stukačs. Daži jau ir pastāstījuši par sevi. Bet arī tā - ne līdz galam... Georgs Andrejevs, piemēram, skaidri un gaiši pateica, ka bez apsolījuma stukačot nevarēja tikt uz ārzemēm. Bet vai vajadzēja? Vai zinātnē viņš daudz ko paspēja izdarīt? Viņš atnāca mājās un kļuva par vēstnieku. Tad, kad strādāju TSDC, man bija piekļuve dokumentiem, tāpēc - ja kāds bija norīkots par vēstnieku, tad ņemam un skatāmies - jā, ir ziņotāja kartīte. Visi cilvēki bija nolikti uz ceļiem, katrs savā veidā. Tur nebūtu ko pārmest cits citam.

- Kad bijāt lēģerī, tur droši vien arī bija vervētāji?

- Tur bija tāds operupolnomočenij (pilnvarotais operatīvais darbinieks - krievu val.)... Lēģerī es strādāju par māsu. Man jautāja: jūs dzīvojat lietuviešu barakā, izstāstiet, ko tās lietuvietes tur runā. Tādi jautājumi bija idiotiski. Taču man nebija baiļu, acīmredzot Dievs mani tā ir radījis.

- Pēdējā reizē, 1983. gadā, jūs tikāt arestēta par «pretvalstisku» grāmatu lasīšanu.

- Jā, lasīju Anšlava Eglīša Piecas dienas (viens no politiski asākajiem Eglīša romāniem, kurā ir nesaudzīgs padomju dzīves īstenības attēlojums, sākot ar Baigo gadu un deportācijām, līdz pat «sociālisma uzplaukumam» - E. V.). Tikai izmeklētāji nekādi nevarēja šajā grāmatā atrast manus pirkstu nospiedumus... To grāmatu mani domubiedri vienkārši izrāva man no rokām (smejas). Mani toreiz aizsūtīja uz Mordovijas lēģeri. Tad - izsūtījums uz Kalnu Altaju. Padomju vara acīmredzot sadusmojās, ka zviedri man piesolīja politisko patvērumu. Pat Mārgareta Tečere un Ronalds Reigans par mani iestājās. Tas jau kaut ko nozīmēja...

- Nu, re, kā jums ierieba padomju vara...

- Kam viņi ierieba? Tur, Kalnu Altajā, bija ļoti skaisti... Kad tur nonācu, sāka plaukt kalnu pļavas, pasakains skaistums! Ciematiņš, uz kuru mani izsūtīja, bija kā skaista, puķaina bļoda, caur kuru tek strauja upīte, kur foreles pa viļņiem danco. Cilvēki tur bija ļoti jauki, mani viens aitu gans savā mājā ielaida. Viņa paša mājās nebija, jo viņš kalnos ganīja aitas, pateicoties kurām viņš bagāti dzīvoja. Māja gan bija nekārtīga, es viņam palīdzēju to sakopt. Pagalmā - skatos - kaut kas mirdz kūstošajā sniegā. Atroku sniegu - tur kristāla trauki: kā dzēruši savu šņabi, tā tie trauki tur palikuši kopš ziemas! Nomazgāju, saliku plauktos...

- Atgriezīsimies pie nelaimīgajiem stukačiem...

- Būtu bijis labi, ja viss tiktu izrunāts uzreiz: izrunāsim, noslēgsim mieru, neko nepieminēsim un dzīvosim tālāk. Bet tagad - kā nāk vēlēšanas, tā ceļ augšā tos maisus.

- Tad ko ar tiem darīt?

- Nu, neko! Tas taču ir arhīvs. Vai tad mēs kaut ko varam mainīt, vai mēs paši izmainīsimies? Katrā no mums iekšā ir zvērs, kas pašiem jāsavalda. Man nav grūti to izprast un pieņemt, jo mēs visi esam izdzīti no Ēdenes dārza. No kurienes mums ir visi likumi? No Bībeles. No baušļiem: tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt... Tie ir likumu pamati, bet mums patīk sacerēt ukazus, lai apietu šos likumus. Jādzīvo pēc principa «tev nebūs zagt», bet advokāti meklē ukazus, lai attaisnotu kādas personas zagšanu... Mums taču ir jānoturas vai nu labajā, vai sliktajā pusē. Viss ir vienkārši! Ukazi nederēs, dzīve to pierāda. Un to visu es sapratu savās cietuma universitātēs. Bet par tiem maisiem... Mums būtu daudz vieglāk dzīvot, ja katrs atzītos... Kā dzejnieks Jānis Rokpelnis to izdarīja. Viņš kā grēksūdzi to pasniedza... Bet viņš neko sliktu citiem nebija izdarījis. Mēs taču zinām, ka čekisti mūs visus mēģināja nolikt uz ceļiem. Vajag piecelties stāvus.

- Kad jūs atteicāties no Triju Zvaigžņu ordeņa (TZO), jūs zinājāt, kuri tieši ir VDK ziņotāji, ar kuriem kopā jums nācās saņemt šo valsts apbalvojumu?

- Es zināju, kuriem ir kartīte maisos. Mēs ievadījām datorā šīs kartītes. Reiz pusdienlaikā viena mūsu kolēģe, paņēmusi rokās Latvijas Vēstnesi, ieteicās, ka jāpalūko, kam tad šogad piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (tas bija 1995. gada maijā). Viņa nosauca visus saņēmējus... Mēs visas tikai iesaucāmies - ak... Un tā četras reizes. Man piešķīra TZO iepriekšējā gada 18. novembrī. Tā nu es lepojos ar šo ordeni dažus mēnešus... Pēc tam, kad uzzināju, ka ordenis piešķirts čekas ziņotājiem, aiznesu ordeni uz Maikapara namu, kur tobrīd atradās Valsts prezidents. Atdevu ordeni sargam, jo mani iekšā neviens nelaida. Pēc tam Guntis Ulmanis man vaicāja: kuri bija tie četri? Es atbildēju, ka nevaru izpaust šīs ziņas trešajai personai.

- Daži ierosina čekas maisus sadedzināt.

- Iemīt grīdā? Bet vai tad mēs tā darām ar saviem bērniem? Mēs gribam, lai bērns atzīstas un lai saprot, kas labs un kas ļauns. Un mani taču nodeva mans draugs... Tā bija mācība: lai mana naivā galva saprastu, kas ir cilvēks. Un tas bija drausmīgi. Pat čekas pūliņi mūs nospiest uz ceļiem - tie bija tīrie nieki, salīdzinot ar drauga nodevību. Tad varbūt to visu laikus izrunāt? Ja mēs cits citam piedosim, tad Dievs aizmirsīs šīs nodevības. Mums jāpiedod bezgalīgi, jo mēs arī bezgalīgi cits citam kaut ko izdarām un nododam patiesību... Svēto starp mums nav. Mēs nevaram zināt, kurā mirklī mūsos pamodīsies grēks un kurā brīdī Dievs mūs pametīs, atstājot Ļaunajam.

- Uz Saeimas vēlēšanām iesiet?

- Jā. Vienmēr esmu gājusi. Mēs visi ejam un gaidām to labāko. Bet es tikai domāju: kurā brīdī cilvēks mainās? Vienubrīd viņš mīl Latviju un ir gatavs tās labā atdot sevi, bet nākamajā mirklī viņš jau visu nodod... Kad vēl strādāju TSDC, izlasīju kāda čekista ziņojumu par to, ka pie viņa atnākusi kāda sieviete, jo vēlējusies kaut ko izstāstīt. Izrādās, viņas vīrs gandrīz katru vakaru stāv pie žoga un sarunājas ar kaimiņu. Un sieva nezina, par ko viņi runā! Cilvēki bija nozombēti ar aicinājumiem ziņot - kā tādi pavļiki morozovi. Toreiz tāda sistēma valdīja, kas bija nolikusi visus uz ceļiem. Un tagad ir cita sistēma, kas arī valda. Mēs esam sistēmas vergi - gan toreiz, gan tagad. Sistēmas produkti. Bet par to neviens nerunā. Un ir klusums par to, cik viegli un vienkārši mēs pieņemam šīs sistēmas. Taču gan toreiz, gan tagad mēs gribam izdzīvot, mēs ķeramies pie dzīvības - pie kā gan cita lai mēs ķertos? Mums jāpieņem dzīve tāda, kāda tā ir, bet mēs nedrīkstam kalpot sistēmai un nodot to, kas mums ir dārgs. Taču mēs ar atvērtām sirdīm pieņemam katru jauno sistēmu, kas kaut ko sola un sola, un sola... Mums beidzot vajadzētu atcerēties, ka jādzīvo pēc senajiem likumiem, nevis pēc ukaziem, kurus gūzmām vien izdomājuši veikli ļaudis.

- Vai vēlēšanas kaut ko mainīs? Daudzas jaunās partijas taču sola, ka, tām nonākot pie varas, būs labāk.

- Vai tad mums tagad ir slikti? Domāju, ka Latvijai nekad tik labi nav gājis. Bija taču karš, deportācijas, padomju laiki... tagad nekā tāda nav. Mums ir jāiemācās priecāties par to, kas mums ir, jāpriecājas par tiem labumiem, kurus mums dod Dievs, nevis jāmeklē tie ļaunumi, kurus sātans mums liek priekšā un kurus mēs viņa pavadā izdarām. Mums jāizvēlas tas, ko mēs saucam par cilvēcisko. Tagad visi saka: jādzīvo cilvēka cienīga dzīve. Un kas tā tāda ir? Cilvēka cienīga dzīve ir tad, kad tev naudas ir tik daudz kā miljonāram? Kur tu liksi tik daudz? Neviens taču šodien Latvijā necieš badu. Bet esmu redzējusi, kādi izskatās meža darbos nomocīti gulaga nometnēs ieslodzītie. Es cietu viņiem līdzi... Būdama medmāsa, es bērnu virtuvē ņēmu pienu un špricēju to muskulī vienam tādam samocītam vīrietim: piens deva augstu temperatūru. Dakteri nolēma, ka viņam ir plaušu karsonis... Viņam tika uzdāvinātas divas nedēļas miega un miera. Es rīkojos pēc cilvēcības likumiem, es no tā netaisīju ukazu. Droši vien kāds cits izdomātu ukazu un nepalīdzētu nevienam. Tā būtu daudz drošāk.

- Kā uztvērāt savu izvirzīšanu Nobela Miera prēmijai?

- Tieši tāpat kā visus brīnumus, kas ar mani ir notikuši. Iespējams, Eiropa ir pamodusies un sāk saprast, ko tas nozīmēja - šis padomju režīms. Ja tā - tad tas ir ļoti labi, tad lai viņi dod šo prēmiju. Bet tā nebūs prēmija man, tā būs mums visiem - visai Austrumeiropai. Visai Asinszemei, kas cietusi no Padomijas. Visiem ir jāzina, kas ir noticis. Un visiem ir jāmeklē savi pamati, jāzina, kāpēc mēs esam šajā pasaulē, ko mēs viņai dodam un ko mēs no viņas ņemam.

***

Kādā video vēstījumā Lidija lasa Ojāra Vācieša dzejoli saviem mazmazbērniem - Pēterim un Augustam.

Šo pašu svētāko

Tu neaizmirsti:

vai celies debesīs,

vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā

dali savu prieku,

vai viens pats satiecies

ar pretinieku -

Tu esi Latvija!

Pēteris paskatās uz vecvecmāmiņu un saka: «Tu arī esi Latvija.» Arī tu, lasītāj, esi Latvija. Mēs visi esam.