Rudens sezonā Latvijas Televīzijas Ziņu dienests kopā ar portālu "lsm.lv" prezentējuši izpētes projektu "Diagnoze vēzis", kurā atklāj skaudro Latvijas realitāti onkoloģijā. Projektā netrūkst nedz stāstu par to, kā notiek šīs smagās slimības ārstēšana, un ar kādu realitāti jāsastopas vēža pacientiem. Tiesa, žurnālistu veidotie stāsti sabiedrībā izsaukuši pretrunīgu reakciju.
Ceturtdienas pēcpusdienā mediji saņēma Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētājas, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais speciālistes onkoloģijā, virsārstes onkoloģijā, Ķīmijterapijas dienas stacionāra vadītājas Ivetas Kudabas sagatavotu vēstuli, kurā viņa uzrunājusi pacientus un masu medijus par situāciju onkoloģijas jomā.
Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija pauž dziļu neizpratni par Latvijas Televīzijas nule aizsāktā multimediālā projekta "Diagnoze vēzis" pirmajiem raidījumiem un publikācijām. "Gaidījām argumentos, ekspertu, pacientu un ārstu viedokļos balstītu onkoloģijas nozares problēmu analīzi, taču redzam subjektīvu, virspusēju, emocionālu skatījumu uz pacientu un ārstu attiecībām," vēstulē norāda speciāliste.
"Tas nodara sliktāko, kas var būt - mazina pacientu un ārstu savstarpējo uzticēšanos, vājinot jau tā visa veida resursu trūkuma mocīto onkoloģijas nozari. Tā vietā, lai veltītu visus spēkus pacientu ārstēšanai, vairāki onkologi šajās dienās apsver domu par atlūguma iesniegšanu. Onkoloģijas nozare var zaudēt vairākus labus augstas raudzes profesionāļus, onkologus ķīmijterapeitus, kas ir ļoti slikta ziņa daudziem simtiem vēža pacientu visā Latvijā. Laikā, kad onkoloģijas jomā jau šodien strādā par trešdaļu mazāk speciālistu, nekā būtu vajadzīgs, lai nodrošinātu pacientu pilnvērtīgu aprūpi, atļaušos apgalvot, ka pat pāris mediķu aiziešana no nozares ir absolūti katastrofāla situācija."
Ārste, kurai šajā jomā ir vairāk nekā 25 gadu pieredze, uzsver, ka katru dienu tieši ārsti ir tie, kuri redz pacientu fiziskas un psihoemocionālas ciešanas, ko izraisa diagnoze vēzis. "Tā joprojām ir slimība ar augstu mirstību. Tāpēc sāpīgas emocijas - rūgtums, dusmas, aizvainojums u.c., ir neizbēgama ārstniecības procesa daļa."
Pēc konkrētās medijiem un pacientiem adresētās vēstules izlasīšanas savu viedokli par tēmu paudusi arī žurnāliste, mirušo vēžu upuru meita Maija Pohodņeva.
"Izlasot Ivetas Kudabas, asoc.profesores, atklāto vēstuli, kur ārste, sakarā ar medijos, pastiprināti pētīto, vēža tēmu, pauž savu attieksmi, domāju, ka arī man, rakstniecei un žurnālistei Maijai Pohodņevai, ir vērts uzrakstīt atklātu vēstuli. Ir šis tas, ko gribu piebilst. Man nav titulu, jo esmu tikai no vēža mirušo upuru meita, radiniece un draudzene," sociālajā tīklā facebook raksta žurnāliste.
"Proti, profesore, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais speciāliste onkoloģijā, virsārste onkoloģijā, Ķīmijterapijas dienas stacionāra vadītāja Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija pauž dziļu neizpratni par Latvijas Televīzijas nule aizsāktā multimediālā projekta „Diagnoze - vēzis” pirmajiem raidījumiem un publikācijām.Acīmredzami ārsti ir apvainojušies uz žurnālistiem, jo tālāk vēstulē: “Gaidījām argumentos, ekspertu, pacientu un ārstu viedokļos balstītu onkoloģijas nozares problēmu analīzi, taču redzam subjektīvu, virspusēju, emocionālu skatījumu uz pacientu un ārstu attiecībām.
Tas nodara sliktāko, kas var būt - mazina pacientu un ārstu savstarpējo uzticēšanos, vājinot jau tā visa veida resursu trūkuma mocīto onkoloģijas nozari. Tā vietā, lai veltītu visus spēkus pacientu ārstēšanai, vairāki onkologi šajās dienās apsver domu par atlūguma iesniegšanu.”
"Labi, ja vēlaties faktus, varu minēt dažus, no savas dzīves. Sākšu ar to, abi mani vecāki miruši no vēža: melanoma un olnīcu vēzis. Abu nāves bija lēnas un pakāpeniskas. Nāves bija medicīniski interesantas un norisinājās manu acu priekšā. Tēva asinis es mazgāju no vannas apakšas ļoti ilgi. Savukārt, kad glabāja mammu, man bija dīvaini skaitīties kā iezārkotāji bija viņu iepūderējuši un uzkrāsojuši. Dzīves laikā mamma nekad nekrāsojās, jo uzskatīja to par lieku greznību. Viņa bija ļoti pieticīga asociētā profesore, angļu valodas pasniedzēja. Skatoties uz viņu zārkā, prātoju tikai par to, ka mazās rozītes, ko saspraudu galvgalī, saskanēja ar lūpu krāsu.
Neatstāstīšu to, kā ārsti bija jāpierunā sniegt palīdzību. Jālūdzas. Kā nevarēja saprast, kas par vainu. Un kā mūs ar māsu, un, nu jau gulošo mammu, vispirms “palūdza” atstāt Stradiņu telpas, jo izrakstītam, lai arī gulošam slimniekam, tur nav jāatrodas, bet vēlāk - arī Onkoloģijas centru, kur bijām atveduši māti uz konsīliju. Zināt, ko man pateica? Ļoti sausi - resursi ir vajadzīgi tiem, kuriem vēl var palīdzēt. Jā, es to saprotu, jo nevērtēju subjektīvi. Ārstiem bija taisnība, bet tikai man neviens nepateica, ko tad darīt tālāk, lai arī lūdzu ārstiem padomu. Tā bija mana vienīgā mamma. Vai esmu apvainojusies uz ārstiem? Nē. Esmu piedevusi. Un daudz iemācījusies, piemēram, aptuveni noteikt, kad nomirs nākamais vēža upuris, kuru pazīstu," situāciju apraksta Maija.
"Arī mana labākā draudzene ir viņsaulē. Viņai bija 35 gadi - dzemdes kakla vēzis. Palika gadu vecs bērns. Viņa bija vientuļā māte, kura cītīgi gāja uz visām pēcdzemdību pārbaudēm. Un, kad konstatēja aizdomīgus izdalījumus, nekavējoties samaksāja, lai tikai nav jāgaida rindā, jo nevar slimot, ja ir zīdainītis. Vispirms viņai neko neatklāja, teica, ka parastā urīna nesaturēšana, kas mēdzot būt pēc dzemdībām. Kas to teica? Kvalificēti ārsti. Pēc dažiem mēnešiem viņa bija mirusi. Pati vainīga, jo ielaists dzemdes kakla vēzis. Ar bērniņu viss ir kārtībā - viņu adoptēja sveši cilvēki. Manī nav dziļas neizpratnes par to, kā ārsti nepamanīja slimību. Esmu piedevusi, jo tā gadās. Paši taču saprotam - vēzis."
"Dažkārt man šķiet, ka esam karā. Vai kādā mēra apsēstā pilsētā. Un tādā situācija šobrīd ir galēji bezatbildīgi apvainoties. Mīļie ārsti, mēs visi esam vienā laivā, vienā ierakumā, vienā epidēmijas apsēstā nocietinājumā. Mēs, žurnālisti, slimnieku un mirušo piederīgie, mēs novērtējam visu, ko jūs darāt. Taču varbūt tagad ir pienācis laiks izvērtēt kopējo kaujas plānu. Pārskatīt zināšanas, rezerves, mūsu attiecības, meklējot un liekot lietā tos krājumus, kas mums vēl ir. Atrodot jaunus risinājumus.
"Kā jebkurā profesijā, arī onkoloģijā diemžēl nevaram izslēgt atsevišķus gadījumus, kad starp ārstu un pacientu raisās nesaprašanās, pat konflikts. Tas noteikti nebūtu pieļaujams nekādos apstākļos, jo apgrūtina ārstēšanu, pasliktina rezultātus, rada negācijas, tērē ārstu, pacienta, viņu tuvinieku emocionālos resursus.”Jā, slims cilvēks ir neērts savās ciešanās, bet tādu nu reiz ir dzīve - tā tērē resursus un beidzas ar nāvi. Mēs visi gribam tikai vienu - attālināt to brīdi… Noslēguma vietā vēlētos citēt Daces Baltiņas, Dr.habil.med., profesores, onkoloģes ķīmijterapeites, paliatīvās aprūpes speciālistes raksta fragmentu “Vai mērķi vienmēr attaisno līdzekļus onkoloģijā?” kas publicēts Latvijas ārstu biedrības mājas lapā 2017. gada 2.decembrī. Profesore raksta “Latvijā dominē paternālistiskas attiecības starp ārstu un pacientu, un pēdējam viņa viedoklis parasti netiek prasīts. Taču tā ir labojama lieta, ja vien ir vēlēšanās.”
"Un, protams, paldies Jums par to darbu, ko Jūs darāt! Nesniedziet atlūgumus! Nevajag, jo sāpīgas emocijas ir neizbēgama procesa daļa… Mūsu Latvijas visas medicīnas sistēmas atveseļošanās procesa daļa!"
Savu viedokli par sāpīgo tematu publicējis arī dr.Ansis Ģīlis, kurš ierakstā sociālajā tīklā facebook uzsver, ka ārstiem ir viens mērķis- - cīnīties par pacientu dzīvību un dzīves kvalitāti! "Vai nebūtu prātīgāk cīnīties kopā, nevis vienam pret otru?" retoriski jautā mediķis.
"Saskarsme ar onkoloģisku slimību, neapšaubāmi, ir sāpīgs notikums daudziem pacientiem un viņu ģimenēm. Prasa daudz emociju, ciešanu, pārdzīvojumu un netaisnības sajūtu, pat bezpalīdzību. Nevienam nav noslēpums, ka pietrūkst daudz medicīnas darbinieku un pietrūkst daudz naudas viņu atalgojumam. Tajā pat laikā, televīzija ar saviem sižetiem šoreiz, taisot troksni, piemirsa pateikt paldies tiem, kuri dara daudz vairāk kā valsts grib (vai spēj) atalgot," norāda dr.A.Ģīlis.
"Apzinos, ka esmu priviliģētā situācijā, strādāju privātklīnikā, operēju maksas pacientus utt... Sev nekādu paldies neprasu un nekādā mērā nevaru ne par ko sūdzēties," klāstot situāciju uzsver ārsts, kurš tāpat lielu daļu laika no sava darba pavada valsts slimnīcās, kur tiek ārstēti ārī onkoloģijas pacienti.
"Operējam daudz. Visām pacientēm, kurām krūšu rekonstrukcija, atbilstoši audzēja stadijai, paredzamajai turpmākajai ārstēšanai un kopējam veselības stāvoklim, ir droša, rekonstrukciju veicam. Ar dažādām, pacientei drošākajām un atbilstošākajām metodēm, labākajiem materiāliem un instrumentiem.
3 gadu laikā, kopš strādāju Paula Stradiņa slimnīcā kā vienīgais plastikas ķirurgs, kurš veic krūšu rekonstrukcijas operācijas (no kurām ap 90% ir vienmomenta, vienlaicīgi ar dziedzeraudu noņemšanu, lai pacientei neviena diena nebūtu jāpavada bez krūts vai pat abām krūtīm), esmu pieņēmis VISAS pacientes, kas vēlējušās padomu, pārsiešanu, informāciju par ārstēšanas taktiku utt. Izdarītas vairāk kā 200 operācijas."
"Roku rokā strādājam ar ķirurgiem-onkologiem, kuri arī vienmēr ir bijuši pieejami jebkurā laikā, kad vien tas bijis neieciešams. Taču jāsaprot, ka ir pacienti un situācijas medicīnā, kas prasa papildus laiku, enerģiju, iedziļināšanos un arī ārsta iejūtību. Ja ir, piemēram, situācija, kur nepieciešama medmāsas palīdzība, un viņa, savukārt, ir aizņemta citā procedūrā, loģiski, ka šīs konkrētās pacientes aprūpe ievilksies. Līdz ar to, arī nākošās. Tieši šī iemesla dēļ gandrīz neviens no mums nenoslēdz savu pieņemšanu paredzētajā laikā, jo onkoloģija, it īpaši, kolīdz ir situācijas pēc sarežģītām kombinētām operācijām+apstarošanas+ķīmijterapijas, mēdz nest pārsteigumus un nepieciešamību pēc papildus manipulācijām.
Un tā ir tiesa- mūsu pacienti mēdz gaidīt rindā. Bieži vien ilgā rindā. Arī pie manis. Un es katram par to cenšos atvainoties. Bet es pieņemu pacientus, kad vien es to varu," uzsver ārsts, kurš ikdienā palīdz pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām.
"Onkoķirurgiem bieži vien tās ir vēl ilgākas stundas viņu konsultāciju dienās. Taču, kāda ir mūsu izvēle? Operāciju zāļu un personāla pieejamība ir limitēta. Ir konkrētas dienas un stundas, kad mums ir viss nepieciešamais, lai kvalitatīvi veiktu tiešām sarežģītas operācijas. Ne valsts, ne slimnīca nav gatavi turēt dīkstāvē nedz personālu (anesteziologus, anestēzistes, operāciju māsas, patologus, radiologus, ķirurgu asistentus/rezidentus). Vai brīdī, kad viss ir nodrošināts, mums nevajadzētu operēt? Vai neesam tiesīgi lūgt un nejusties vainīgi, ka citiem šajos brīžos ir jāpagaida, kamēr papildus kvalificētus speciālistus algot slimnīcas nevar atļauties? Un vai mums šobrīd sabiedrības priekšā jātaisnojas, kādi mēs nelieši, ka liekam kādam uz mums gaidīt? Vai būtu labāk pieņemt katru pacientu tieši tik minūtes, cik pēc plāna paredzēts un audzēt rindas vairāku mēnešu garumā? Neraugoties uz apmaksas vai personāla jautājumiem, es esmu lepns par mūsu slimnīcas komandu, par to ārstēšanas līmeni, ko spējam sniegt, un arī redzu, ko esam spējuši pilnveidot par spīti grūtībām, un virzienu kurā tālāk doties. Un zinu, ka vienmēr būs kāds, kuram būs negatīva pieredze, taču tā arī ir daļa no attīstības."
Savā ieraksta nobeigumā ārsts arī norāda, ka cer, ka turpmāk tomēr iesaistītās puses spēs sadarboties, nevis neproduktīvi tērēs enerģiju viens pret otru. "Mēs varam būt komanda un sadarboties - ne tikai ārsti un pacienti, bet arī sabiedrībā, mārketinga kampaņās un presē," raksta dr.A.Ģīlis.