Iegūt izglītību, atrast darbu – tas ikvienam no mums prasa zināmu piepūli, gribasspēku, vēlmi šos mērķus realizēt. Tomēr ir cilvēki, kam ir vajadzīga dubultgriba, dubultspars, dubultapņemšanās, lai dzīvē ko sasniegtu.
Rasma Zavicka ir romu tautības pārstāve un zina, cik daudz aizspriedumu mūsdienu sabiedrībā joprojām valda pret čigāniem. Bet viņa ir cīnītāja un ar plašu sirdi un smaidu dodas dzīvē.
Pirmais pārbaudījums - skolas dzīve
Rasma par savu pilsētu sauc Kuldīgu - tur dzīvo jau kopš bērnības. Viņa ir jaunākā atvase četru bērnu ģimenē. Rasma jau no mazotnes redzēja, cik daudz pūļu bērnu aprūpē un izglītošanā iegulda vecāki, lai iedotu viņiem stabilu pamatu dzīvē, lai arī finansiālie apstākļi ģimenei bija spiedīgi. Jau bērnībā Rasmā sāka nostiprināties cīnītājas gars, jo viņa vēlējās, kad izaugs liela, ģimenei nodrošināt labākus apstākļus, sevi dzīvē realizēt. Kā secina Rasma, skolas gaitu uzsākšana ir pirmais pārbaudījums, kuru ne visi iztur. «Man paveicās - skolā sāku iet pie sirsnīgas un iecietīgas klases audzinātājas. Viņa pret visiem bērniem izturējās vienādi. Bet paralēlklasē mācījās divi čigānbērni, brālis un māsa - viņu dzīve skolā bija neizturama, jo paralēlklases audzinātājai bija sava attieksme, kas līdz ar to izveidojās arī pārējiem klases bērniem, kuri pirms tam pat nezināja, kas ir čigāns. Brāli un māsu tik ļoti terorizēja, ka pēc pāris gadiem viņi no skolas aizgāja. Nereti dzirdam pārmetumus, ka romi ir slinki, negrib mācīties. Bet es nevaru tam piekrist - ir ļoti grūti, ja esi viens pret visu pasauli. Arī man skolas laikā ir nācies piedzīvot pazemojumus. Es to nestāstīju vecākiem, negribēju, lai viņi justos sāpināti. Mamma ļoti gribēja, lai bērni mācītos, lai mums būtu izglītība un labākas iespējas, nekā bija viņiem ar tēti. Es skolā biju starp teicamniekiem, izcilniekiem, un tad atkal sākās problēmas - ja tu labi mācies, tātad esi skolotāju mīlulītis. Man tomēr izdevās iegūt draugus. Tas ir ļoti atkarīgs no katra cilvēka, vai bērnības traumām izdodas tikt pāri, vai arī tu tur iestrēgsti. Tieši problēmas skolā ir iemesls, kāpēc ir tik daudz mazizglītotu romu. Ja tev jau no pirmās dienas stāsta, ka tu nekas neesi un neko nesasniegsi, tas iedragā pašcieņu un nogalina vēlmi mācīties. Savukārt bez izglītības pieaugušajam zūd konkurētspēja darba tirgū,» akcentē Rasma.
Pateicīga vecākiem
Pēc vidusskolas absolvēšanas Rasmai nākamais solis bija skaidrs - jāiegūst augstākā izglītība. Viņa ir pateicīga vecākiem, kas atbalstīja meitas vēlmi tālākizglītoties. «Kā zināms, daudzās romu ģimenēs ir pieņemts, ka bērni ātri apprecas. Izglītība tad nav vairs prioritāte. Man vecāki ļāva iet pašai savu ceļu. Diemžēl ir vēl daudz romu ģimeņu, kurās valda uzskats, ka bez izglītības var iztikt, ka cilvēks pastrādās gadījuma darbus un gan jau būs labi. Jā, varbūt kādreiz tā bija iespējams arī dzīvot, mūsdienās vairs nē.» Rasmai ir ļoti daudzpusīgs izglītības segums, piemēram, ir studēta pedagoģija, jurisprudence (abi virzieni gan dažādu iemeslu dēļ nav pabeigti), šobrīd tiek studēta sociālā darba organizēšana un līdztekus Rasma apgūst aukles profesiju, kas dod iespēju strādāt ar mazajiem. Rasma ir absolvējusi Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumu. Tur izskolojās par automehāniķi. Rasma bija ieguvusi autovadītāja apliecību un vēlējās zināt, kas lācītim vēderā jeb kā darbojas mašīna. Pirms diviem gadiem kļuvusi par sertificētu kosmētiķi. Un pērn Latvijas Universitātē iegūts Pedagoģiskās darbības pamatu sertifikāts, kas ļauj veikt mācību darbu saistībā ar kosmētiķa diplomu. Ir acīm redzami, ka viņai patīk mācīties, apgūt ko jaunu, līdz ar to izglītošanās procesam nav pielikts punkts.
Pati sev priekšniece
Viņai raiba ir ne tikai izglītības bagāža, bet arī darba pieredze - strādāts par pedagoga asistentu - auklīti, viesmīli, viesnīcas administratori, auto mazgātāju, skolotāju, tulkotāju, SPA administratoru, kosmētiķi. Bet šobrīd Rasma ir pašnodarbināta persona, kura sniedz skaistumkopšanas pakalpojumus, piedāvā kolektīva saliedēšanas pasākumus, foto sesiju, bērnu ballīšu un citu pasākumu organizēšanu un dekorēšanu, pasniedz valodu nodarbības bērniem un senioriem, vada dažādas meistardarbnīcas.
Rasma ir pati sevi priekšniece. No vienas puses - darba dienas var veidot pēc saviem ieskatiem, no otras puses - ienākumi katru mēnesi ir svārstīgi. Lai arī viņu ļoti aizrauj un uzlādē pašreizējās aktivitātes un ikdienas darbu ritējums, Rasma apsver iespēju meklēt darbu, kur katru mēnesi tiek nodrošināts stabils atalgojums. Par bijušajiem darba devējiem Rasma saka atzinīgus vārdus - visi viņu vērtējuši kā speciālisti, nevis to, kas viņa ir pēc tautības. Taču šaubas un bailes pirms darba pārrunām allaž bijušas, atzīst jaunā sieviete.
«Redzēju, kā gāja manai mammai - viņa piesakās darbā, bet, tiklīdz viņu ierauga, tā pasaka, ka vieta ir aizņemta. Vairums darba devēju labprātāk ņems darbā dzērāju nekā apzinīgu čigānu. Arī es, ejot uz darba interviju, mēģināju sagatavoties atteikumam: loģiski spriežot, pieredzes trūkuma dēļ, bet patiesībā aiz bailēm, ka mani nepieņems, jo esmu čigāniete. Turklāt darbā, kas saistīts ar kasu sistēmu, ar naudu, sākumā visu laiku baidījos - ja būs kādas nesakritības, viss tiks norakstīts uz to, ka čigāni ir zaglīgi un krāpjas. Par laimi, tā nenotika. Taču daudzi čigānu jaunieši nevar iegūt darba pieredzi, jo viņiem šī iespēja netiek dota.»
Citviet tolerantāka sabiedrība
Tāpēc daļa romu pamet Latviju, «jo citur Eiropā sabiedrība ir tolerantākā, tā ir iemācījusies dzīvot multikulturālā sabiedrībā. Daudzviet Eiropā ir ļoti bargas sankcijas par diskrimināciju. Es pazīstu daudzus čigānus, kas sevi ir realizējuši ārpus Latvijas. Arī visas manas trīs māsas ar savām ģimenēm dzīvo ārzemēs, un esmu pārliecināta, ka Latvijā viņas neatgriezīsies. Viņi tur nekaunas, ka ir čigāni, viņus tur uztver kā jebkuru citu cilvēku. Latvijā aizspriedumi pret romiem sabiedrībā ir iesakņojušies ļoti dziļi.» Rasmas vārdus apliecina arī Sabiedrības integrācijas fonda un SKDS veiktā aptauja, kas liecina - 33% Latvijas iedzīvotāju negribētu strādāt kopā ar romiem, 47% negribētu romus savā ģimenē, bet 36% nevēlētos dzīvot romiem kaimiņos. Lai arī divām trešdaļām aptaujāto nav bijusi negatīva saskarsme ar romiem, tomēr attieksme pret cittautiešiem ir ārkārtīgi piesardzīga. Rasma piebilst, ka šo diskriminējošo attieksmi stiprina arī mediji. «Neesmu sapratusi, kādēļ ziņās, ja, piemēram, noziegumu pastrādājis kāds Jānis Bērziņš, tautība netiek uzsvērta, bet ja nekrietnu rīcību izdarījis roms, tad tautība noteikti tiks akcentēta. Kāpēc nevar norādīt, ka persona bijusi Latvijas pilsonis?» retoriski vaicā Rasma.
Diskriminācija pastāv
«Diskriminācija mūsu sabiedrībā ilgstoši ir bijusi un, lai kā negribētos to atzīt, vēl kādu laiku būs. Lai gan situācija palēnām uzlabojas un cilvēku tolerance aug, aizspriedumi, kas valdījuši gadsimtiem ilgiem, nav atmetami vienā dienā un pat ne vienā desmitgadē. Pats grūtākais, saskaroties ar diskrimināciju, ir bailes, ka viss sliktais, kas ar cilvēku notiek, ir saistīts nevis ar viņa zināšanām, profesionalitāti vai personību, bet gan ar etnisko piederību. Gan skolā, gan uzsākot darba gaitas man vienmēr ir bijusi iekšēja vajadzība sevi maksimāli labi parādīt, izdarīt vairāk nekā citiem, jo es vienmēr esmu jutusies sliktāka, nepilnvērtīga, par kaut ko vainīga. Veselīgi domājot, tā nebūtu jābūt, taču šis iekšējais diskomforts, ko rada apkārtējo aizspriedumi, ir ļoti iegājies, un izskaust to ir sarežģīti. Vienlaikus es ticu, ka mēs saņemam to, ko dodam. Stāsts ir ne tikai par «viņiem», bet arī par mums pašiem. Arī romiem ir savi aizspriedumi, un, kā izturēsies pret citiem, to arī saņemsi atpakaļ.» Rasma tic, ka sabiedrība ar laiku kļūs iecietīgāka. Tiesa, lai tas notiktu, katrai no pusēm jānāk solīti pretī otrai.