Visa gada garumā norit bieži vien grūti pārskatāma, taču nepārejoša cīņa par jaunajiem prātiem — kur un ko studēs šīgada skolu absolventi un visi tie pieaugušie, kas grib mācīties vēl. Un, atšķirībā no priekšvēlēšanu aģitācijas, izglītības iestāžu mārketingu neaprobežo ne kampaņas budžeti, ne aģitācijas oficiālie limiti vai konkurentu sūdzības KNAB.
Universitātes, augstskolas, tehnikumi un koledžas cīņu par svaigajām smadzenēm — un tām līdzi nākošo mācību maksu — sāk drīz pēc ziemas sesijas beigām. Pirmais publiski redzamais starta šāviens ir ilggadējā lielā izstāde “SKOLA”, kas notiek Ķīpsalā februāra beigās. Skolēni veseliem autobusiem uz to sāk ierasties, jau sākot ar devīto klasi, bet divpadsmitajā klasē šīs izstādes apmeklējums ir pašsaprotams. Daudzas vidusskolas dod brīvu jau piektdienu, lai audzēkņi varētu pirmie iepazīties ar studiju iespējām, negaidot sestdienu un svētdienu. Pieaugušie tikmēr salīdzina maģistra grāda iegūšanas iespējas un tālākizglītības kursus.
Tā kā konkurence augstskolu un tehnikumu starpā par apmeklētāju masu piesaistīšanu ar katru gadu kļūst arvien intensīvāka, tad publiskajā sacensībā vienas halles ietvaros pēdējos gados vērojama tendence piesaistīt uzmanību ar skaļumu. Piemēram, Ogres Mūzikas un mākslas skola veidojusi īstu džeza skatuvi un iepriecinājusi apmeklētājus ar dzīvo mūziku, kamēr no “Turības” un vairāku citu augstskolu stendiem gandrīz katru gadu dārd dažādu paveidu populārās mūzikas ieraksti. Mācību iestāžu savstarpējā sāncensība dzīvās mūzikas elementos apogeju sasniedza pirms pāris gadiem, kad pie Aizsardzības akadēmijas stenda spēlēja Štāba orķestris no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kamēr apmeklētājus jau pie ieejas sagaidīja konkurenti — Zemessardzes pūtēju orķestris. (Abu sāncensībā pēc divām neizšķirta dienām zemessargu pūtēji trešajā dienā tomēr ņēma virsroku pār regulārās armijas orķestri, jo zemessargi beigās izdomāja maršēt apkārt pa visu halli, pūšot taures un bungojot. Kā arī nostiprinot iespaidu, ka Latvijas armijā izplatītākais ierocis ir taure.) Šāda atmosfēra ar skaļu troksni no visām halles malām pašiem vien apgrūtinājusi saturīgas sarunas par izglītības programmām, iegūstamajiem grādiem un profesoru iecienītajām metodēm, tāpēc šogad skaļuma līmenis bija nedaudz krities.
Tā kā Ķīpsalas izstāžu halles platība ir ierobežota, mācību iestādes saskaras ar interesantu uzdevumu — jāpiesaista cilvēku uzmanība ar informācijas un noformējuma kvalitāti, ne apjomiem
Pastāvot šādai asai konkurencei par daudzo apmeklētāju uzmanību, mācību iestādēm ir jādomā, kā noturēt uzmanību brīdī, kad cilvēki beidzot pievērsuši uzmanību viņu stendiem. Un te jāteic, ka ieguvēji ir tie stendi, kuros ir ne tikai bukleti un anketas, bet taustāmi tehnoloģiju paraugi: redzēta gan reāli strādājoša robotizēta līnija, kas šķiroja tādus kā novusa kauliņus pēc krāsas un materiāla, gan izmēģināta paštaisīta “čūskas” spēle no mikroshēmas, pults un nepilnu kvadrātcollu liela ekrāniņa, bijuši vēl citi elektronikas un mehatronikas paraugi, kas rādīja robotus darbībā, kamēr medicīnas mācību iestādes dod iespēju izmēģināt mākslīgo elpināšanu, aptaustīt skeletus, iekāpt ātrajā palīdzībā utt.
Rīgas universitātes, jo īpaši privātās, kopš koronavīrusa laikiem sākušas arvien vairāk piedāvāt attālinātās mācību iespējas. Reģionālās augstskolas turpretī uzstāj uz mācībām klātienē: gan izglītība iznākot pilnvērtīgāka, gan jaunieši var izbaudīt dinamisko studentu dzīvi jaunā vietā. Protams, tādu augstskolu kā Ventspils un Vidzemes gadījumā ir vēl trešais virsuzdevums: piesaistīt attiecīgajiem reģioniem jauniešus, kuri kā praktikanti sāks strādāt vietējos rūpniecības uzņēmumos un kultūras iestādēs, tādā veidā atrisinot mūžīgo problēmu ar kvalificēto darbaspēku. Tomēr vispārējā virzība uz arvien attālinātāku mācīšanos ir nenovēršama tendence.
Vēl pirms 20 gadiem augstākās mācību iestādes varēja izvēlēties starp labākajiem reflektantiem, bet tagad cīņa notiek gandrīz vai par jebkuru, kam ir kāda vēlme mācīties un brīvi līdzekļi to darīt. Deviņdesmitajos studēja daudzi no tiem, kas padomju laikā netika pie iespējas to darīt interesējošajā programmā, savukārt pēc 2000. gada līdz ar mūsu iestāšanos
Eiropas Savienībā paaugstinājās dažādu profesiju standarti, un bakalaura vai maģistra grāds kļuva obligāts tur, kur līdz tam bez tā varēja iztikt. Tagad šie apstākļi, kas garantēja pastāvīgu studentu plūsmu, ir beigušies, un vienlaikus ir samazinājies vidusskolu beidzēju skaits — demogrāfijas bedre liek sevi manīt. Tāpēc tagad pie budžeta vietām tiek ne vien izcilākie, ieskaitot skolēnu zinātnisko darbu konkursu un olimpiāžu laureātus, bet praktiski visi, kas pacenšas, un vairākās programmās katru gadu budžeta vietas paliek pāri — vasaras beigās tiek sludināta “papilduzņemšana”.
Tas, ko mūsdienās spēj dabūt gatavu pat profskolas un tehniskās koledžas, visvairāk izbrīnīs pusmūža cilvēkus, kas vēl paspēja izbaudīt padomju izglītības “jaukumus”
Vispirms privātās augstskolas, bet pēc tam arī valsts universitātes arvien tukšākās vietas maksas programmās sāka aizpildīt, aicinot pie sevis studentus no tālām Āzijas vai Vidējo Austrumu valstīm. Kā ziņoja raidījums “Nekā personīga”, Informācijas sistēmu un menedžmenta augstskolā (ISMA) iepriekšējā mācību gadā no 1727 studentiem 1420 bija ārvalstnieki, bet šogad pirmajā vietā ar 2732 ārzemju studentiem izvirzījusies Rīgas Tehniskā universitāte. Tendence ir tāda, ka vidēji Latvijā gadā studē aptuveni 10,5 tūkstoši ārvalstnieku, taču studijas beidz tikai ap 1400 — pārējie tā arī paliek “Bolt” un “Wolt” kurjeru statusā, līdz pazaudē savas studentu vīzas sakarā ar nemācīšanos.
Šie apstākļi parāda, ka aizvadītajā desmitgadē augstākās izglītības ekonomika apgriezusies otrādi: pirms tam noteikumus tirgū diktēja nosacītie “pārdevēji” (mācību iestādes), kas izvēlējās sekmīgākos, kam dot iespēju studēt pieprasītās programmās, bet tagad ir otrādi — nosacītie “pircēji” (reflektanti) un tiem līdzi nākošā mācību maksa (budžeta vietas, studiju kredīti vai pašu nauda un vecāku līdzekļi) izdara izvēli starp vietām, kurās mācīties. Novērojams arī, ka universitātes ne tikai aicina pie sevis skolēnus uz dažādām atvērto durvju dienām — tagad tās pašas dodas uz labākajām vidusskolām un ģimnāzijām ar nodomu laikus aizrunāt perspektīvākos skolu beidzējus.
It kā nepietiktu ar brūkošu demogrāfiju, spēcīgu konkurenci (tajā skaitā arī no Rietumu augstskolu puses, kas vilina Latvijas studentus tāpat, kā mūsu augstskolas vilina Āzijas studentus) un augošām izmaksām, valsts un privātajām mācību iestādēm šobrīd ir vēl citi spēcīgi konkurenti — Nacionālie bruņotie spēki un iekšlietu iestādes. Sakarā ar mūsu nelāgo kaimiņu radītajiem draudiem armija strauji attīstās, tai vajag jaunus profesionālā dienesta kareivjus, un tāpat arvien jaunus kadrus vajag iekšlietu iestādēm — ugunsdzēsējus, robežsargus, policistus un citus. Tāpēc uz Ķīpsalu jau ilgus gadus Valsts policijas koledža ved līdzi savas patruļmašīnas, Robežsardzes koledža — dienesta suņus, armija — bruņutransportierus, prettanku granātmetējus, ložmetējus utt. Jebkurai civilajai mācību iestādei ir stingri jādomā, kā piesaistīt jauniešu uzmanību ar ko tikpat uzkrītošu.
Šis ir tikai viens no gandrīz desmit armijas un iekšlietu iestāžu stendiem, kas aicina jauniešus stāties valsts dienestos
Konkurenci par studentiem ilustrē fakts, ka jau daudzus gadus Latvijas Universitāte notur pati savu pasākumu, to saucot par “studiju festivālu Universs@LU” un no visiem iespējamajiem datumiem to vienmēr rūpīgi ieliekot tieši tajā pašā nedēļas nogalē, kad norisinās izglītības izstāde Ķīpsalā. Taču, šķiet, tikai šogad rīkotāji atzinuši, ka tas tiek darīts, lai konkurētu ar apmeklētāju plūsmu uz “lielo” izstādi Ķīpsalā: pirmo reizi oficiālajā preses relīzē LU publiski rakstījusi — “Universs@LU ir LU alternatīva ierastajai izstādei “Skola”, kas katru gadu notiek Ķīpsalas izstāžu kompleksā”.
Apmeklējot vienā dienā abas divas, lai salīdzinātu, bija jāatzīst — LU pasākums izskatījās pēc visai gaudenas un vāji apmeklētas alternatīvas. LU jaunā ēka Torņakalnā pašā labākajā laikā (sestdienas priekšpusdienā) izrādījās pustukša, ar daudzos mazos kabinetiņos un kaktiņos iespiestiem galdiņiem un studentiem, kam bija jāstāsta par savu fakultāšu un studiju programmu priekšrocībām, taču nebija iespējams apskatīt un izpētīt neko no tās tehnoloģiju, paraugu un prasmju bagātības, kas “īstajā” izstādē. Kas nav mazsvarīgi — LU necentās radīt tādu izglītības un zināšanu svētku atmosfēru, kāda vienmēr valdījusi Ķīpsalā.
Ja LU savu “alternatīvo pasākumu” nerīkotu tajos pašos datumos, tad uz to diez vai nāktu tie jaunieši no reģioniem, kas brauc uz Ķīpsalu un pēc tās varbūt, ja laiks atliek, iegriežas arī šeit
Ikgadējais studentu piesaistes maratons patlaban turpinās ar dažādām atvērto durvju dienām, festivālu “FIZMIX” un tamlīdzīgiem pasākumiem, kas pieklusīs maijā un jūnijā, kad skolu beidzējiem laiks domāt par eksāmeniem un ieskaitēm. Process kulmināciju sasniegs jūlija vidū, kad notiks oficiālā pieteikšanās studijām caur portālu “Latvija.lv”. Pēc tam reflektanti (kas parasti piesakās studēt vairākās vietās) izdarīs savu galīgo izvēli par labu kādai no programmām un fakultātēm, zaudētāji izsludinās papilduzņemšanas, un pēc īsas pauzes rudenī konkurences cikls izglītībā atsāksies no jauna.
Jaunā tendence — jauniešus vervē ne tikai mācību iestādes, bet arī darbavietas: kāpēc gan studēt un par to maksāt, ja var strādāt pie virtuālo spēļu platformas izstrādātāja un pelnīt tūkstošus?
Foto: I. Li
