Pēc mēneša, 1.martā, Latvijas lielākās augstskolas - Latvijas Universitātes (LU) - Satversmes sapulcē notiks LU rektora vēlēšanas. Par rektora amatu cīnīsies LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesore, LU rektora padomniece Signe Bāliņa un LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš. Pirms vēlēšanām viņi savu piemērotību rektora amatam mēģinās pierādīt arī kandidātu debatēs. Kā pirmo aģentūra LETA publicē interviju ar Bāliņu, kurā viņa saka, ka lielākais uzdevums ir, lai LU ir iekļautos pasaules labāko universitāšu ekosistēmā. Vienlaikus Bāliņa atzīst, ka LU ir redzama izcilība zinātnē, taču pasaules labāko augstskolu reitingos nevarēs iekļūt ar tādu finansējumu, kāds Latvijas augstskolām ir pašlaik.
Kas ir galvenās prioritātes, ko jūs esat izvirzījusi, kandidējot uz rektora amatu?
Ja mēs skatāmies uz to, kāda pašlaik ir universitātes pārvaldība, tad LU padome ir apstiprinājusi stratēģiju un rektors ir tas, kurš ar savu komandu skatās, kā šos stratēģiskos mērķus var īstenot. Lielākais uzdevums un virzība, protams, ir uz to, ka LU ir jāiekļaujas pasaules labāko universitāšu ekosistēmā. Mums ir jābūt universitātei nākotnes digitālajai sabiedrībai. Par to ir daudz runāts gan Pasaules ekonomikas forumā, gan arī citos forumos - mēs nezinām, kāda būs nākotnes vide, mēs nezinām, kādas būs profesijas, kurās strādās mūsu studenti, līdz ar to mums ir jādomā par to, kā mēs mācām mūsu studentus, lai viņi spētu un būtu gatavi arī turpmāk mācīties. Mums ir jāiemāca viņiem studēt un nepārtraukti mācīties. Ja mēs neesam gatavi visu laiku apgūt ko jaunu… Mūsdienās tas vairs nav iespējams.
Izglītības un zinātnes ministrijas, arī no citu valsts institūciju puses arvien vairāk izskan aicinājumi koncentrēties uz valstī nepieciešamā darbaspēka sagatavošanu. Vai tas tomēr nenozīmē, ka augstskolām būtu jāpārskata savas studiju programmas?
Universitāte studiju programmas īstenībā pārskata visu laiku. Ir lielais sešu gadu studiju programmu akreditācijas cikls, kurā pilnveidotas programmas tiek atkārtoti pārakreditētas vai radītas jaunas.
Tas, par ko aizvien vairāk runā un ko tiešām mēs universitātē ļoti gaidām, kad mēs no šīs studiju programmu akreditācijas pārietu uz institucionālo akreditāciju. Tas nozīmē, ka universitāte tiek akreditēta kā iestāde, kura atbilst visām prasībām un var realizēt augstākās izglītības programmas atbilstoši visiem kvalitātes rādītājiem. Tad tālāk mēs paši varam daudz elastīgāk mainīt studiju programmas un akreditēt iekšienē jaunas studiju programmas, pielāgojoties tirgus prasībām. Apkārtējā vide tiešām ir ļoti mainīga un esošais studiju programmu akreditācijas cikls ir ļoti smagnējs un birokrātisks.
Ja valsts saka, ka mums vairāk ir vajadzīgi, piemēram, skolotāji vai mediķi, tad valsts tam piešķir arī lielāku finansējumu. Tas nozīmē, ka mēs mainām arī augstskolu finansēšanas principus un balstāmies nevis uz to, cik iestājas studēt, bet gan cik absolvē šīs studiju programmas. LU ir lielākā universitāte, jo mūsu katru gadu absolvē vairāk nekā 3000 absolventi.
Bet LU ir vienīgā klasiskā universitāte Latvijā. Mūsu Satversmē ir noteikts, ka mēs esam universitāte, kura nodrošina gan sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, gan latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību. Mums ir Teoloģijas fakultāte, mums ir Vēstures un filozofijas fakultāte. Mums ir ne tikai dabaszinātnes un medicīnas zinātņu bloks, mums ir arī humanitārās zinātnes, mums ir sociālās zinātnes. Mums ir jāattīsta viss, mēs nedrīkstam no tā atteikties, ja tagad mums to nepieprasa. Tas viss ir nepieciešams, lai mēs kā sabiedrība varētu attīstīties un, lai mums būtu studenti, jaunie speciālisti un jaunie pētnieki visās šajās jomās.